Aziātiskais draudzības veids

“Ķīnai ir grūti saglabāt draudzīgas attiecības ar Norvēģiju pēc Oslo Nobela komitejas lēmuma piešķirt miera prēmiju apcietinājumā turētajam ķīniešu disidentam Liu Sjaobo, ceturtdien atzina Ķīnas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Dzjana Ju.”

LETA, 2010. gada 2. decembrī

Trīs dienas pirms Nobela prēmijas pasniegšanas Ķīnas Tautas Republikas Ārlietu ministrijas runas cilvēks Dzjana Ju nodēvēja Nobela komitejas locekļus par “maziem klauniem”, kas iejaucas Ķīnas iekšējās lietās, bet to, ka prēmija tiks pasniegta “kriminālnoziedzniekam” Liu Sjaobo, – par farsu.

Piecus “mazos klaunus” no Norvēģijas Nobela Komitejas, kuri ir atbildīgi par Nobela Miera prēmijas piešķiršanu, ievēl Norvēģijas parlaments. Tātad ikvienam ir skaidrs, ka apvainojumi par prēmijas politizāciju ir uztverami kā pamatoti, bet aicinājumi nebūt par politisku instrumentu – kā tukša retorika. Nobela Miera prēmijas kandidātu izvirzīšana un laureātu izvēle ir politiska un tādējādi nenoliedzami subjektīva, līdzvērtīga vien Nobela Literatūras prēmijas pasniegšanas subjektīvismam, un ir nerimstošu strīdu avots. Miera prēmijas nepiešķiršana Mahatmam Gandijam tiek uzskatīta par vienu no vislielākajām kļūdām, savukārt par diez ko veiksmīgu nevar uzskatīt Henrija Kisindžera, Jasira Arafata vai Ala Gora apbalvošanu. Toties fakts, ka prēmija literatūrā nav tikusi Tolstojam, Čehovam, Prustam, Nabokovam, Borhesam, Odenam un daudziem citiem, ir skaidrojams dažādi un ne bez pamata būtu lietot vārdu savienojumu “literārā gaume”. Ja starp “mazajiem klauniem” būtu mēs, kas lasa Rīgas Laiku, tad saraksts atšķirtos. Turpretim, ja Miera prēmijas piešķiršanas gadījumā mēs sekotu paša Alfrēda Nobela testamentā atstātajiem norādījumiem, ka tā pienākas “personai, kas paveikusi vislielāko un vislabāko darbu tautu brālības stiprināšanā, regulāro armiju samazināšanā un miera konferenču rīkošanā,” tad ne Liu Sjaobo šogad, ne XIV Dalai Lama 1989. gadā – paši par sevi apbrīnojami un katrs savā ziņā ietekmīgi cilvēki – nekad nebūtu prēmijas laureāti, jo nekāda brālība veicināta netika, bet tika pamatīgi sadusmota valdība, kura kontrolē 1, 3 miljardu iedzīvotāju lielu valsti un otru lielāko ekonomiku pasaulē.

Ķīna asi reaģē uz visādu “iejaukšanos iekšējās lietās”, lietojot dusmīgu retoriku un pa laikam muļķīgas analoģijas, lai gan nekavējoties jāatzīmē, ka Ķīna nav vientuļa dumjas politiskās retorikas lietošanā, jo ir zināmas valstis, kuru prezidenti runā par ienaidnieku slīcināšanu tualetes podā vai arī publiski un aizrautīgi runā par Dievu pirms karu uzsākšanas. Viens no Ķīnas neslēpto dusmu cēloņiem ir galvu reibinoša ekonomiskā izaugsme un to pavadošā pašpārliecinātība. Eiropas un ASV lielākās tirdzniecības partneres statuss dod iespēju asi reaģēt visos gadījumos, kad apdraudētas tās intereses. Nacionālās valūtas žeņmiņbi zemās vērtības mākslīga saglabāšana, augošais tirdzniecības deficīts ar ASV, salīdzinoši agresīva enerģijas politika Āfrikā un nevēlēšanās iegrožot augošo ekonomiku par labu zaļākai saimniekošanai – tie ir jautājumi, kurus galvenokārt pārspriež politikas veidotāji un uzņēmēji pie sarunu galdiem. Tomēr, ja kāds uzdrīkstas kritizēt cilvēktiesību situāciju vai arī vienkārši nolemj piešķirt prēmiju cietumā ieslodzītam disidentam, tad tā jau ir robežu pārkāpšana un nav nekas cits kā pret Ķīnu vērsta politika, ko īsteno Rietumi, lai kavētu valsts virzību un pazemotu Ķīnu. Un, lai vestu pie prāta sadarbības partnerus, der gan lūgumi, gan aicinājumi, gan draudi. Kā gan citādāk rīkotos jūs, ja acīmredzami tiktu apšaubīts jūsu statuss, pie tam vēl “pazaudējot seju” tik ļoti, ka par prestižas, lai gan subjektīvas, prēmijas laureātu kļūst jūsu pašu notiesāts “noziedznieks”? Ikdienas situācijā pietiekami civilizētā pasaulē jūs neviens uzreiz nesitīs, bet atbilde uz kritiku savā mutiskajā formā būs atkarīga no runātāja izglītības līmeņa, komunikācijas spējām un reakcijas seku apjēgšanas prasmes. Ķīnas varas iestāžu centieni diskreditēt šī gada Nobela Miera prēmiju, draudot ar attiecību sabojāšanu visiem Eiropas valstu diplomātiem, kas gatavojās apmeklēt ceremoniju, kā arī biedējot Norvēģiju ar starpvalstu attiecību pasliktināšanos, drīzāk ir noveduši pie pretēja iznākuma. Uz ceremoniju neieradās 18 valstu pārstāvji – starp tām “izcilas ekonomikas un demokrātijas lielvaras” Irāna, Irāka, Krievija, Kuba, Venecuēla, Ukraina –, kuras Ķīna bija nosaukusi par pasaules vairākumu, kas neatzīst kļūdaino “klaunu” lēmumu. Kamēr šie apgalvojumi ir domāti lielākoties vietējai publikai, kura cenzūras dēļ par notiekošo zina salīdzinoši maz, anti-imperiālistiskā retorika Mao laikmeta stilā nostrādā. Bet, ja kāds ĶTR Ārlietu ministrijā vai Centrālajā propagandas birojā vispār aizdomājas par publiskā tēla radīšanu un, ja daudzas Eiropas un ASV ietekmīgākās avīzes šādu Ķīnas soli salīdzina ar 1936. gada Miera prēmijas nepiešķiršanu Nacistiskajā Vācijā ieslodzītajam žurnālistam un miera aktīvistam Karlam fon Oseckim, tad tas gan nav īsti tas, ko Ķīna vēlētos dzirdēt. Radīt priekšstatu, ka Ķīna ir fašistiska valsts gan nevēlētos neviens, kas Ķīnu pazīst tuvāk, jo visvienkāršākais ir šo valsti vai nu slavēt vai demonizēt. Tomēr nevar noliegt, ka tieši Ķīnas agresīvā reakcija, kā arī plaši atspoguļotā un pret Nobela Miera prēmiju vērstā Konfūcija miera prēmija, ko pasniedza iepriekšējā vakarā pirms Oslo ceremonijas, drīzāk atgādināja bezsaturīgu farsu, kas raksturīgs varai, kura nesaprot lielāko daļu no principiem un vērtībām, kas nosaka politisko dimensiju Rietumu pasaulē. Tas, ka jebkura vara asi reaģē uz kritiku, drīzāk liecina par tās bailēm un komunikācijas problēmām. Ķīnas varas iestādēm ir vairāki šādi vājie punkti – Taivānas suverenitāte, Dalai Lama un Tibetas neatkarības centieni, uiguru separātisms un cilvēktiesības. To pieminēšana sarunā pamatīgi sadusmo pat vidusmēra ķīnieti un var novērot, kā brīnumainā veidā uzreiz pazūd spēja argumentēti sarunāties. Un tā kā draudzībā augstāk par patiesību tiek vērtēta lojalitāte, tad pirmais, ar ko jums var piedraudēt varas pozīcijās esošs ķīnietis, ir attiecību pasliktināšanās. Ja no draudzības attiecību pārtraukšanas cietīsit tikai jūs, tad, atkarībā no jūsu morālajiem principiem, uz muļķību un draudiem reaģēsiet taisnīgi. Bet, ja no jūsu rīcības ir atkarīgi citi – nāksies norīt pa abiniekam.