Viss dzeltens

Dalailama: Es baidos, ka jūs viens pats apēdīsiet visu. Viss ēdiens pazudīs šajā vēderā.

Arnis Rītups: (Klusē.)

Dalailama: Es jūs vienkārši velku uz zoba. (Smejas.)

Sākas pusdienas.

Rītups: Vai jums garšo vīns?

Dalailama: Nē. Mūki nedzer vīnu.

Rītups: Es jūs vienkārši velku uz zoba. (Abi smejas.)

Dalailama: Vienreiz gan es pagaršoju vīnu, tas man jums jāizstāsta. Es toreiz biju jauns, ceļoju un atgriezos Lhasā. Dalailamas oficiālā virtuve nepiedāvā pienu, tikai tēju. Bet es uzgāju pienu vienā traukā. Nākamajā dienā man bija jāsaņem tāds kā rituāls no mana skolotāja, un tā vajadzībām bija sagatavots piens. Es iegāju tajā istabā, skatos – neviena nav, tad es iedzēru to pienu. (Smejas.) Bet kādu citu dienu viens no slaucītājiem bija paņēmis līdzi pudeli. Pudelē bija sarkanvīns, ko viņi izmantoja ziedojumam templī. Es viņam prasu: kas tajā pudelē? Tad es tajā iebāzu pirkstu – o, ļoti salds, ļoti garšīgs. Un es saku tam slaucītājam: lūdzu, atnesiet vienu pudeli uz manu istabu. Tad es gāju uz lūgšanu. Kad es atgriezos savā istabā, pudele tur jau priekšā. Taisu vaļā un dzeru – bet tur tikai ūdens. (Smejas.) Tā pati pudele, tikai vīna vietā ūdens.

Rītups: Bet burjati, mongoļi un kalmiki brīvi dzer šņabi. Budistu mūki Burjatijā dzer šņabi.

Dalailama: Tajā reģionā dažiem mūkiem ir gan sieva, gan šņabis. Tāpēc mums, runājot par tiem mūkiem, ir jāatrod kāds cits, jauns vārds: kas viņš ir – mūks vai apsievojies mūks? (Smejas.) Īstenībā mūkiem tas ir aizliegts. Celibāts. Tāpat kā kristiešu mūkiem. (Klusē.) Kādu vīnu? (Smejas.)

Rītups: Filozofi nevar dzīvot bez vīna. Vīns ir nepieciešams. Jūs esat mūks, jums tas nav nepieciešams. Man ir. (Smejas.)

Dalailama: Filozofam vairāk vajadzētu dzert stipro alkoholu, lai viņa smadzenes vairs nedarbojas tik labi, tad viņu būs daudz vieglāk pieveikt. (Smejas.) Ja filozofam prāts ir skaidrs, ar viņu ir grūti diskutēt.

Rītups: Vai jums bija grūti ar mani diskutēt?

Dalailama: Jūsu jautājumi nāk ļoti viegli, plūstoši. Man tas patīk. Ļoti labi.

Rītups: Paldies.

Dalailama: Jūs vakar izskatījāties pēc tāda kā kristiešu mūka. (Smejas.) Man tas patika.

Rītups: Mans apģērbs bija no Ēģiptes, no Luksoras. Tam nav nekāda sakara ar kristietību.

Jānis Jenzis: Menca ir zivs. Ir arī cālis, maize, burkāni un cukīni baltvīna mērcē... Ja jūs gribat kaut ko mainīt, mēs varam mainīt.

Dalailama: Atvainojos par savu diētu. Protams, manā ģimenē un arī vēlāk, kad es jau dzīvoju Lhasā, mūsu virtuve nebija veģetāra. Dažreiz mums bija arī veģetāri ēdieni, bet visos oficiālajos
svētkos tika ēsta gaļa. Es pirmoreiz pārtraucu ēst gaļu 12 vai 13 gadu vecumā. Tad es pārtraucu gaļas lietošanu Dalailamas virtuvē. Pirms tam Dalailamas biroja darbinieki katru dienu pusdienās saņēma gaļu. Tas arī mainījās. Kad mēs 1965. gadā ieradāmies Indijā, es pārtraucu ēst gaļu uz vienu gadu. Tad, kā jau vakar teicu, radās žultspūšļa problēmas. Āda kļuva dzeltena, acis un nagi – viss dzeltens. Vēlāk es jokojot teicu, ka tad es tiešām pārvērtos par dzīvu Budu. Viss dzeltens. (Smejas.) Tad mans ārsts, Tibetā izglītojies kristietis, ieteica man atgriezties pie sākotnējās diētas. Bet pa to laiku Indijā visi klosteri jau bija pārgājuši uz veģetāro ēdienkarti. Tāpat arī daudzas mūsu skolas un apmetnes. Viena brīvprātīgo aģentūra, nevalstiska organizācija, mums ieteica putnkopību kā labu ienākumu avotu. Mēs to nepieņēmām. Tikai viena apmetne sāka turēt vistas, un arī tikai olu dēļ – viņi turēja kādas simt vistas. Tad es viņiem teicu: ja jums šīs vistas tiešām ir ļoti nepieciešamas kā ienākumu avots, tad es atļauju to turpināt, bet, ja ne, tad, lūdzu, pārtrauciet. Viņi saka – bet mēs tikai tās olas. Es saku – bet ko jūs darāt ar vistām, kad olu vairs nav? Skaidras atbildes nebija, un es teicu – lūdzu, pārtrauciet. Un tagad nevienā mūsu apmetnē Indijā nav ne putnu, ne cūku, ne zivju. Manī paliek viena pretruna. Bet es neesmu veģetārietis. Tajā pašā laikā es sludinu veģetārismu. (Smejas.) Tā ka šeit ir pretruna.

Rītups: Vai tā ir jūsu vienīgā pretruna?

Dalailama: Domāju, ka jā. Dažreiz es iesaku cilvēkiem arī atteikties no reliģijas, ja viņi neņem reliģisko praksi ļoti nopietni. Tad reliģija mums māca liekulību – sacīt jaukas lietas, domāt kaut ko citu. Manuprāt, mēs varam sākt.

(Visi sāk ēst.)

Dalailama: Mmm! Garšīgi. Brīnišķīgi. Ļoti labi... Kuram pieder šīs bildes?

Jenzis: Mums tagad te ir latviešu fotogrāfa Jāņa Deinata izstāde.

(Pēc kāda laika.)

Dalailama: (par Rītupu) Uz kurieni viņš aizgāja?

Benita Sadauska: Smēķēt.

Dalailama: Vai jūs arī smēķējat?

Sadauska: Agrāk jā. Tagad vairs ne.

Dalailama: Šis ir čili, vai ne?

Sadauska: Jā, bet tas vairāk domāts kā dekorējums, nevis ēšanai.

Dalailama: Ļoti garšīgi. Maize arī ir brīnišķīga, ļoti laba. Visiem, gan politiķiem, gan biznesmeņiem, gan filozofiem, reizēm ir jāēd.

Sadauska: Kāda bija jūsu šīrīta tikšanās ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu?

Dalailama: Ļoti laba.

Jānis Mārtiņš Skuja: Vismaz viena politiķe nenobijās satikties ar jums. Arī vakar viņa bija uz skatuves ar ziediem, bet tā ir kvalitātes zīme. Tā ka nav nemaz tik slikti. Jā, un tieslietu ministrs arī.

Dalailama: Man tā nav problēma. Es gribēju tikties galvenokārt ar sabiedrību.

Rītups: Un nevis ar prezidentiem vai premjerministriem?

Dalailama: Ja būtu runājamas kādas politiskas lietas, tad ar viņiem vajadzētu tikties. Pirms vairākiem gadiem man bija tikšanās ar Zviedrijas premjerministru, kurš ar mani gribēja runāt tikai par garīgumu, par prātu. Mēs runājām veselu stundu. Dažreiz ar politiķiem ir svarīgi runāt ne tikai par politiku.

Jenzis: Vai jūs dzirdējāt par mūsu premjerministra izteikumu attiecībā uz jūsu vizīti pa radio?

Sadauska: Tas bija ļoti īss. Viņš teica, ka ļoti pozitīvi vērtējot Viņa Svētību un viņa mācības, bet ka diemžēl Ķīnas dēļ viņš nevarot ar jums tikties oficiāli. To viņš oficiāli paziņoja. Tas bija šīrīta ziņās.

Skuja: Ļoti labi, un es brīnos, ka viņš to pateica, jo parasti politiķi skaļi to nesaka. Viņš vismaz to pateica publiski, pa radio.

Dalailama: Labi. Drosmīgāks.

Rītups: Vai jūs zināt, ka arvien vairāk ķīniešu apmetas uz dzīvi Latvijā?

Dalailama: Viņi pērk šeit zemi?

Jenzis: Vai arī dzīvokļus, mājas.

Dalailama: Daudzi ķīnieši ir ļoti bagāti. Var atļauties dzīvot jaukā vietā. Dažiem ir pa ģimenei dažādās vietās. Viena māja – viena ģimene. Dažiem ir pa četrām piecām sievām.

Skuja: Neoficiāli. Tas nav legāli.

Dalailama: Varbūt tas nav legāli, bet, ja vien viņi ir tālu no partijas, tad viņiem vienalga. Ziniet, Ķīnā sāk runāt par to, ka ir vajadzīga neatkarīga sistēma. Arī armija. Jaunāki politiķi daudz runā par to, ka armijai vajadzētu būt neatkarīgai no partijas, ka tai ir jābūt valsts, nevis partijas armijai. Bet vecie politiķi joprojām uzskata, ka armijai jābūt vienam no partijas instrumentiem.

Rītups: Un kad Ķīnā būs otra partija?

Dalailama: Viena maza partija jau ir.

Skuja: Esmu dzirdējis, ka Tuidana (Tuidang) organizācija Ķīnā kļūst arvien stiprāka. Neesat par to dzirdējis? Tā ir organizācija, ko izveidojuši daži augsta ranga komunisti. Viņi aicina citus izstāties no Komunistiskās partijas un pievienoties Tuidanam.

Dalailama: Ziniet, daudzi partijas biedri sirdī ir budisti. Pat dažu partijas līderu ģimenes locekļi ir budisti. Pašreizējā prezidenta Sji Dzjiņpina māte ir budiste, un arī viņa sieva ir ļoti reliģioza.

Skuja: Bet kā tas iet kopā ar...

Dalailama: Komunismā ir daudz pretrunu. Un viņi lieliski prot liekuļot, viņi šajā lietā ir profesionāļi. No 1952. līdz 1959. gadam es arī mācījos liekuļot – teikt vienu, just pavisam ko citu. Pēc 1959. gada, kad es nokļuvu Indijā, es pa īstam sāku praktizēt liekulību. Tad notika krīze. Man bija tikšanās ar Ķīnas amatpersonām.

Skuja: Tas bija smagi?

Dalailama: Protams. Ne tikai smagi. Kad es braucu uz Indiju, es tur runāju tikai par reliģiju. Nekad nepieminēju Ķīnu. Bet ķīniešiem bija radušās aizdomas. Pēc viena mana brauciena uz Indiju viņi atnāca pie manis, ieroči pie sāniem, un tad situācija kļuva ļoti saspringta.

Skuja: Tas ir veids, kā viņi mēģina iebiedēt cilvēkus. Nekas nenotiek, bet ar savu parādīšanos un klātbūtni viņi it kā saka – piesargieties!

Dalailama: Jā, bailes un iebaidīšana. Tā ir viņu galvenā lieta. Viņi kultivē aizdomas. Šobrīd visur ir aizdomas, tāpat kā bija Padomju Savienībā. Cilvēki nevar teikt, ko domā un jūt. Visapkārt KGB. Divi cilvēki sanāk kopā, un viņiem ir aizdomas vienam par otru. Daudzi ķīniešu garīgie līderi nāk no klosteriem, kur vara īstenībā pieder mūkam ar partijas biedra karti. 1954. gadā es tibetiešu delegācijas sastāvā aizbraucu uz Tautas kongresu. Tur bija arī kāds vecs mūks, un viens budistu mūks, pētnieks, man pačukstēja, ka šis ķīniešu mūks ir partijas biedrs.

Skuja: Tas nozīmē, ka Ķīnas komunisti ir radījuši paši savu budismu. Esmu dzirdējis, ka viņi pat gribot iecelt savu dalailamu. Tā ir taisnība?

Dalailama: O, jā. Dažreiz es savās runās atklāti pieminu Dalailamas reinkarnāciju. Man šis jautājums īpaši nerūp, kā jau šorīt teicu. Liekas, ka Ķīnas valdībai tas rūp vairāk nekā man. (Smejas.) Vispirms Ķīnas valdībai būtu jāatzīst atdzimšanas teorija un pēc tam arī Dalailamas reinkarnācija – tad viņi varētu būt atbildīgi par manu reinkarnāciju. Taču arvien vairāk cilvēku partijas kodolā saprot, ka šībrīža politika nav produktīva, ka nepieciešamas izmaiņas.

Rītups: Vai tad budists nevar būt reizē arī komunists un komunists – budists?

Dalailama: Protams, ka var. Es pats tāds esmu.

Rītups: Jūs esat pa pusei komunists?

Dalailama: Ciktāl runa ir par sociālajiem un ekonomiskajiem jautāju­miem, es esmu marksists. Un kā marksists es esmu īsts, patiess komunists šī vārda marksistiskajā izpratnē. Pēc Ļeņina komunisms kļuva vardarbīgs un despotisks, bet tīrais, sākotnējais marksisms runā par strādnieku labklājību. Brīnišķīgi! Un viņa ekonomiskajā teorijā liels uzsvars tiek likts uz vienlīdzīgu sadali.

Rītups: Nekāda brīvā tirgus, vai ne?

Dalailama: Marksisms ir pret kapitālismu. Man liekas, ka marksisma sākotnējās idejas ir ļoti labas. Cik es zinu, gan Indijā, gan Šrilankā ir vairāki budistu mūki, kas ir komunisti.

Skuja: Vai arī kapitālismā ir kaut kas labs? Vai arī viss ir slikti?

Dalailama: Mūsdienu kapitālisms, tā ekonomiskā teorija, ir balstīta tikai uz peļņu. Vienlīdzīga sadale to īpaši neinteresē. Tajā pašā laikā Rietumu kapitālismā pastāv likuma vara, runas brīvība, informācijas brīvība, demokrātija. Tātad ir zināms līdzsvars. Es reiz runāju ar Šimonu Peresu, kurš savulaik bija ļoti pozitīvi noskaņots pret Ķīnas valdības politiku. Pirms kaut kāda laika es viņu satiku atkal un vaicāju, ko viņš tagad domā par Ķīnu. Viņš teica – tā vairs nav sociālistiska valsts. Kapitālistiska. Un totalitāra. Tagad viņam tā vairs nepatīk. Ir radusies milzīga plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Ķīnas bijušais premjerministrs Veņs Dzjabao beidzot sācis slavēt demokrātiju – ka Ķīnai esot vajadzīga amerikāņu stila demokrātija.

Skuja: To sauc par sociāldemokrātiju, bet mēs redzam, ka tā ne pārāk labi darbojas.

Dalailama: Jā. Es domāju, ka valstis, kurās ir brīvais tirgus, ir dinamiskākas. Kad es pirmoreiz apmeklēju Austrumeiropas valstis – Vāclavu Havelu un Čehijas Republiku –, es teicu, ka viņiem ir iespēja izveidot harmoniskāku ekonomisko sistēmu, apvienojot labāko no sociālisma un kapitālisma. Bet jūs visi esat pārgājuši uz tīru kapitālismu.

(Dalailama tibetiski sarunājas ar savu brāli.)

Vakar pusdienās es teicu, ka, runājot par garšu, galīgajam spriedumam ir jānāk no šejienes. (Rāda uz mēli, smejas.) Acis nevar būt soģis. Kad ēdiens nonāk šeit, tad es saku – o, garšīgi!

Rītups: Jūs vakar ēdāt šajā pašā vietā?

Sadauska: Nē, nē. Mēs pusdienojām “Arēnā”, aizskatuvē. Mums nebija laika kaut kur doties.

Skuja: Tu arī, starp citu, biji “Arēnā”.

Rītups: Jā, bet es tur neēdu.

Dalailama: Tiešām? Jūs vakar palikāt bez pusdienām?

Rītups: Jā, bet tas nekas. Man nav jāēd katru dienu.

Dalailama: Es domāju, ka jums – nevis kā filozofam, bet kā cilvēkam ar lieko svaru – reizēm ir labi neēst. (Smejas.) Piedodiet.

Rītups: Taisnība.

Dalailama: Jums droši vien ir kādi 100 kilogrami.

Rītups: 138. Es esmu gandrīz divreiz smagāks par jums.

Dalailama: O, mans svars ir 76. Bet mani ārsti vienalga man katru gadu veic ķermeņa pārbaudi. Viņi man iesaka samazināt svaru zem 75 kilogramiem.

Rītups: Nu jā, man apkārt nav ārstu, kuri nemitīgi teiktu, ka jānomet svars.

Dalailama: Bet reizi gadā apmeklēt slimnīcu gan vajadzētu. Pēdējos astoņus gadus es apmeklēju vienu no ASV lielajām klīnikām. Katru gadu, kad esmu Amerikā, es uz vienu vai divām dienām palieku tajā klīnikā uz veselības pārbaudi. Daži ārsti man ir kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Jums arī vajag pārbaudīties. Es domāju, ka ikgadējās veselības pārbaudes ir ļoti nepieciešamas.

Rītups: Jūs tā domājat?

Dalailama: O, ļoti nepieciešamas. Jums ir lieliskas smadzenes, un es jūs uzskatu par savu draugu, tāpēc gribu, lai jūs dzīvotu ilgi. Es gribu, lai jūsu bārda kļūst balta. Tāpēc jums vajag parūpēties par sevi. Liekais svars nav nekas labs. Kādu dienu var notikt sirdslēkme vai kaut kas tāds.

Rītups: Es domāju, ka tas varētu būt infarkts. Tad mana nāve būtu manis paša nolaidības rezultāts, ja es nomirtu no infarkta?

Dalailama: Nē, nē. Jums ir jādzīvo ilgi. Vismaz man liekas, ka jūsu dzīvībai briesmas nedraud. Vienreiz Amerikā kāds bēglis no Kubas man teica, ka baznīcā lūdzot Dievu, lai viņš ātrāk pieņem pie sevis debesīs Fidelu Kastro. (Smejas.) Brīnišķīgi, vai ne? Lai arī viņam nepatika Kastro, tas ir ļoti jauki no viņa puses lūgt Dievu, lai pieņem to debesīs, nevis aizsūta uz elli. Ar nemiera cēlājiem tā ir – labāk lai viņi nedzīvo ilgi... Bet tajās pāris stundās, ko mēs te, Rīgā, esam pavadījuši kopā, esmu atbildējis uz jūsu jautājumiem, un es jūs patiesi esmu iemīlējis.

Rītups: Piedodiet?

Dalailama: Es jūs mīlu. Tā ka jūsu dzīve ir ļoti derīga.

Rītups: Jūs šodien teicāt, ka ķermeņa veselība ir atkarīga no prāta veselības. Varbūt mana ķermeņa lieko svaru izraisa liekais svars šeit? Aptaukojošās smadzenes?

Dalailama: Nē, nē. Muļķības! Tā nav filozofa valoda. (Smejas.)

Rītups: Filozofiem tā nav jārunā, es zinu. Es tikai pajokoju.

Dalailama: Tādi cilvēki kā jūs galvenokārt nodarbina smadzenes. Fiziski vingrojumi viņus īpaši neinteresē.

Rītups: Nē.

Dalailama: Es pats ceļos trijos no rīta, un tad meditācija – līdz astoņiem.

Rītups: Piecas stundas meditācijai?

Dalailama: Jā. Bet vienlaikus es arī pievēršu lielu uzmanību fiziskiem vingrojumiem.

Rītups: Un ko tieši jūs darāt?

Geše Taši Cerins, tulks: Viņa Svētība izmanto tredbānu (treadmill).

Rītups: Ā, slīdošo celiņu.

Dalailama: Jā. Apmēram trīsdesmit minūtes.

Rītups: Piecas stundas meditācija prātam un tikai pusstundu ķermenim?

Dalailama: Un tad, protams, manas brokastis. (Smejas.) Mans jaunākais brālis mani reizēm velk uz zoba un saka, ka es tik agri ceļos nevis meditācijas, bet brokastu dēļ.

Rītups: Un cikos jums ir brokastis?

Dalailama: Pussešos.

Rītups: Meditācijas vidū?

Dalailama: Jā.

Rītups: Un par ko jūs meditējat?

Dalailama: Tas ir mans noslēpums. (Smejas.) Lai arī jūs esat liels filozofs un draugs, jūs tomēr esat ārpusē. Kā es jau vakar minēju, mana meditācija ir galvenokārt analītiska. Kas tas ir? Kas ir prāts? Galvenokārt analizēju šīs lietas. Kas ir ciešanu cēlonis? Tādā veidā mēs attīstām altruismu. Tās ir divas galvenās lietas manā meditācijas praksē. Es ceļos ap trijiem no rīta, noskaitu slavinājumu Budam, tad es dodu solījumu visu dienu sekot Budas dharmai. Galvenokārt tā ir altruisma prakse... es veltu savu ķermeni, runu un prātu citām dzīvajām būtnēm. Reizēm ir fizisks nogurums, bet meditācija palīdz saglabāt prāta entuziasmu. O, šis ēdiens izskatās labi.

Rītups: Tā ir menca. Bet jūs pasūtījāt cāli. Jūs neēdat zivi?

Dalailama: Reizēm. Būs labi. Īstenībā budistu mūkam nav tiesību kaut ko pieprasīt – es gribu to vai to. Ir jāpieņem viss, ko dod, veģetārs vai neveģetārs. Tāda ir budistu tradīcija. Kāda veģetāriešu ģimene piedāvā ēdienu, un tas ir jāpieņem. Neveģetāriešu ģimene piedāvā ēdienu – arī tas ir jāpieņem.

Geše Taši Cerins, tulks: Budistu mūkam ir bļodiņa. Mēs pieņemam visu, kas šajā bļodiņā tiek ielikts.

Rītups: Tātad budistu mūkam ēdienkarte un iespēja izvēlēties ēdienu ir kaut kas nepareizs – mūkam nav jāizvēlas.

Dalailama: O, bet viņi man piedāvāja. (Smejas.)

Jenzis: Filozofs ir ļoti provokatīvs. Vakar viņš jums jautāja par seksu.

Rītups: Par seksu bija tikai viens jautājums.

Jenzis: Bet jautājums bija negants.

Rītups: Nē, tas bija ļoti draudzīgs jautājums. (Klusē.) Man liekas, ka tas bija draudzīgs jautājums.

Dalailama: Tā ir. Jautājums bija īsti vietā, tas ir sabiedrībai svarīgs jautājums.

Jenzis: Es gribētu izmantot izdevību, lai pateiktos jums par jūsu grāmatām. Tās mainīja manu dzīvi.

Sadauska: Jāni, par kurām grāmatām tu runā?

Jenzis: Šobrīd es lasu “Viņpus reliģijas”, bet pirms 10 gadiem es izlasīju visas jūsu latviski iztulkotās grāmatas. Tās bija ļoti labas, jo pirms tam es vainoju visus – savu priekšnieku, padotos un visus pārējos, ka viņi padara manu dzīvi grūtu, bet, kad biju izlasījis šīs grāmatas, es sapratu jūs redzējumu. Ja grib, lai būtu grūti, redz tikai grūtības. Ja grib būt laimīgs, var būt laimīgs.

Rītups: Jums ir spēcīgas grāmatas.

Sadauska: O, es jums pastāstīšu par spēcīgām grāmatām. Kad jūs šeit bijāt iepriekšējo reizi, Jūsu Svētība, es saņēmu grāmatu ar jūsu parakstu, ko es vēlāk uzdāvināju vienam savam darbiniekam, kurš slimoja ar leikēmiju. Viņam bija dzimšanas diena, un viņš bija ļoti satraukts, tāpēc es vi­ņam uzdāvināju šo grāmatu, un viņš tagad ir vesels. (Spļauj trīs reizes un piesit pie galda.) Viņš izveseļojās no šīs slimības, vai jūs varat to iedomāties?

Rītups: Un jūs redzat cēloņsakarīgu saistību starp šo veselības faktu un grāmatu ar parakstu?

Sadauska: Vismaz viņš tam tic.

Rītups: Ā, labi.

Dalailama: 60. gadu sākumā pie manis ieradās viens bēglis, kurus ķīnieši ļoti apspieda. Briesmīga situācija. Viņš bija pilnīgi zaudējis iekšējo mieru. Protams, ķīnieši tur rīkojās netaisni, pretlikumīgi, kā apspiedēji. Un es domāju – mēs esam līdzīgā situācijā, mēs abi esam bēgļi, mūs apspiež tas pats apspiedējs. Bet viņa mentālais stāvoklis bija daudz trauksmaināks par manu – man nebija dusmu. Tā pati situācija, bet atšķirību rada mentālā attieksme.

Rītups: Vai es drīkstu jums uzdot vienu jautājumu aiz tīrās ziņkāres?

Dalailama: Jā, protams.

Rītups: Kas runā caur Nečuna (Nechung) orākulu?

Dalailama: Viens mans draugs no Indijas, kuru es sen pazīstu, – viņš uzskatīja manu prātu par zinātniski orientētu, bet tajā pašā laikā es pieņemu valsts orākulu. Viņš te saskatīja pretrunu. No budisma viedokļa dzī­vībai ir dažādas formas, ne tikai cilvēki un dzīvnieki, dzīvībai ir vairāku veidu ķermeņi. Daži ir kā vējš, tie kustas, bet mēs tos neredzam, sienas viņiem nav šķērslis. Viena ķermeņa forma atrodama transā, bet īstais runātājs ir šis vējam līdzīgais gars, nevis persona, kas ir transā. Gars izmanto cilvēka ķermeni, kura prāts ir neitralizēts. Zinātnieki pēta šos gadījumus – te vienu prātu nomaina cits prāts. Šie gadījumi ir jāpēta – vai cilvēks, kurš apgalvo, ka atrodas transā, patiešām jūt kaut ko. Kad esam par to pārliecinājušies, mēs varam uzdot viņam jautājumus. Es konsultējos ar valsts orākulu 1955. gadā vai 1956. gada sākumā. Un valsts orākuls teica: ir pienācis laiks…Paga, paga, nenesiet prom manu šķīvi, es vēl neesmu pabeidzis…

Rītups: Jā, jūs teicāt, ka 1955. gadā...

Dalailama: Jūsu runāšanas dēļ man gandrīz nācās ciest. (Smejas.) Jā, orākuls teica, ka ir pienācis laiks, kad Dalailamas gaismai ir jāspīd spoži arī Rietumos. Ļoti agri.

Rītups: Bet jūs neatbildējāt uz jautājumu, kas tas ir par garu, kurš runā caur šo personu?

Dalailama: Tas ir gars, kuram bija ļoti cieša saikne ar trešo Dalailamu. Un, protams, kopš trešā Dalailamas šis gars ir kļuvis par ļoti tuvu draugu. Ne tikai draugu, bet tādu kā Dalailamas palīgu.

Rītups: Aizstāvi un palīgu?

Dalailama: Jā, kā vienu, tā otru.

Geše Taši Cerins, tulks: Viņš veic dažādus pakalpojumus Dalailamam. Tāds kā ministrs jeb kalps.

Dalailama: Pirms tam, 8. gadsimtā, bija viens Tibetas imperators. Tajā laikā, saskaņā ar vēsturnieku teikto, Centrālajā Āzijā bija trīs impērijas – Ķīnas impērija, Mongolijas impērija un Tibetas impērija. Mongolijas impērijā galvenais bija militārais spēks, Ķīnas impērija bija vairāk politiska, bet Tibetas impērijā galvenais bija Budas mācība. Tātad 8. gadsimtā Tibetā valdīja imperators Trisongs Decens, un šis gars tad atnāca no Indijas un kļuva par Tibetas imperatora kalpu. Kopš tā laika viņš ir ļoti cieši ar mums saistīts. Ļoti noslēpumaini.

Rītups: Tas nozīmē, ka apziņas straume, kas reiz bijusi vienā cilvēkā, tagad dzīvo kā vējš?

Dalailama: Un tad, pēc transa, cilvēks, caur kuru viņš runāja, noģība. Pēc pāris minūtēm viņš atguva samaņu.

Rītups: Protams, es zinu, ko nozīmē orākuls. Es tikai gribēju zināt, kurš runā caur Nečuna orākulu.

(Klusums.)

Dalailama: Himalajos ir daudz orākulu. Man reiz stāstīja par vienu lokālu orākulu, nē, par diviem orākuliem, starp kuriem notika strīds – kurš pirmais. Kaut kāds strīds. Tad notika tiesa. (Smejas.) Diezgan dīvaini. (Smejas.) Esmu pabeidzis. Paldies jums.

Sadauska: Vai Viņa Svētībai būs saldais? Viņa Svētība ļoti grib saldo ēdienu.

Rītups: Jūsu Svētība, man bija milzīgs prieks ar jums tikties. Man tagad jāskrien prom.

Dalailama: Esiet uzmanīgs. Līdz nākamajai reizei.