ESEJA

Aleksandrs Geniss

Grāmatas piemiņai

Es nebaidos no tā, ka cilvēki varētu pārstāt lasīt vai, vēl jo vairāk, rakstīt. Vienā pašā Amerikā astoņi miljoni blogeru histēriski klabina zīmes uz savas nesarežģītās dzīves lappušu malām. (Viņi man atgādina “DVSK republikā”[1. Oriģinālā – “Республика ШКИД”, krievu rakstnieku Grigorija Beliha un L. Panteļejeva romāns bērniem (1927). DVSK – abreviatūra no nosaukuma: “Dostojevska vārdā nosauktā sociālās darbaudzināšanas skola”.] minēto žurnālu “Mans ložmetējs”, kuru šādi sauca nevis tā militārās ievirzes dēļ, bet tāpēc, ka bieži iznāca.) Es neticu arī grāmatas pilnīgai likvidācijai, jo nespēju iedomāties neko ērtāku: lēti, nikni un bez baterijām.

Vēl vairāk, es neredzu nekādu traģēdiju, ka elektroniskā grāmata drīz atrausies no savas papīra oriģinālversijas un uzsāks patstāvīgu dzīvi katra datora ekrānā. Atcerēsimies, ka literatūra, turklāt labākā – no folkloras līdz Homēram –, prata iztikt ne tikai bez grāmatām, bet arī bez rakstības. Tādēļ visās briestošajās pārmaiņās mani ne tik daudz biedē grāmatas nāve, cik tās sekas – pašas lasīšanas liktenis, par kuru sola radikāli parūpēties digitālā revolūcija.

Lai arī kultūras kosmoss šķiet tikpat neaptverams kā parastais, izmērīt var kā vienu, tā otru. Astronomi spēj izskaitļot Visuma izmērus, savukārt arhīvisti zina, cik daudz informācijas esam uzkrājuši visas mūsu vēstures gaitā, sākot ar šumeru plāksnītēm un beidzot ar “Nakts patruļu”[2. Krievu rakstnieka Sergeja Lukjaņenko fantāzijas žanra grāmata (1998), pēc kuras motīviem uzņemta arī tāda paša nosaukuma filma (2004).]. Bet konkrēti: 32 miljoni grāmatu, 750 miljonu rakstu un eseju, 25 miljoni dziesmu, trīs miljoni video un televīzijas pārraižu, kā arī 100 miljardu globālā tīmekļa lappušu. Šodien to visu varētu ietilpināt pieticīgā lauku bibliotēkas izmēra klētī. Bet drīz visas zināšanas satilps vienā aipadā. Un tad lielais demokrātiskais apvērsums padarīs katru no mums par tās otrās – saciparotās – pasaules saimnieku. Jautājums tikai: ko mēs ar to visu darīsim?

No šī viedokļa, mani biedē tas, ka dators nogalinās ne tik daudz grāmatu, cik tās ideju. Neiesietas lappuses taču nebūt nav nepieciešams lasīt visas un lasīt pēc kārtas.

Apsolītās vispasaules bibliotēkas vietā mūs gaida citātu mežs. Digitālā literatūra pārvērtīsies vienveidīgā informācijas masā, kurā orientēties spēs tikai internets. Protams, meklēšanas ierīce pakalpīgi piedāvās mums informācijas izlasi par vajadzīgo tēmu – cik sver saules gaisma, kā nomainīt klozetpodu un ko rakstījis Gogolis par sautējumu no putnu ķidām. Bet, lai mums par to pastāstītu, Google un viņa kompānijai ir jāatbrošē visas pasaules grāmatas, tādējādi atgriežot tās tajā literārās protoplazmas stāvoklī, no kuras autors cēla un būvēja savu opusu.

Vislielākā atšķirība starp parasto un datorlasīšanu ir tāda, ka pēdējā ļauj mums uzzināt tikai to, kas mums vajadzīgs. Monitors ir kalps, izskolots kambarsulainis, kas lakoniski atbild uz uzdotajiem jautājumiem, savukārt grāmata ir skolotājs, audzinātājs: tā atbild arī uz tiem jautājumiem, kurus mēs neattopam pavaicāt.

Protams, arī agrāk bija grāmatas, kuras gandrīz neviens nelasīja no vāka līdz vākam. Pazīstamākā no tām – Bībele. Mums to ilgi aizstāja Ļeņins, kura sacerējumi nebija nekas cits kā auglīgs lauks ar citātiem, kurus raut bija ļauts ne visiem. (Mans mīļākais piemērs – “lielākā puse”[3. Ļeņina rakstos vairākkārt sastopams nenormatīvais izteikums “lielākā puse”, kura lietojums pieļauts padomju akadēmiķa Ditmara Rozentāla krievu valodas pareizrakstības un stilistikas rokasgrāmatā.], kuru izmisīgi pūlējās attaisnot Rozentāla stilistikas rokasgrāmata.) Taču katras universālas grāmatas nelaime ir tā, ka tā atgādina telefonu grāmatu: to ir muļķīgi lasīt no pirmās lappuses, bet var lasīt – no jebkuras.

Vēl nesen šāda literatūra valdzināja no autora diktāta atbrīvoto lasītāju. Taču šīs anarhiskās brīvības mūžs nebija ilgs.

– Ir miljoniem veidu, – man žēlojās Pavičs, – kā lasīt manu grāmatu “Hazāru vārdnīca”, tikai neviens tos neizmanto...

Iznāk, ka es būtībā apraudu nevis grāmatu, bet iesējumu. Taču tieši iesējums arī rada kompozīciju, hierarhiju, disciplīnu, citiem vārdiem – civilizāciju, ko mēs labprāt upurējām kultūras – dumpīgās stihijas – labā, kura nicina jebkādus iemauktus. Bet tas bija kādreiz – romantiski nekaunīgajā 19. gadsimtā. Šodien mūsu divdesmit pirmajā, ar jaunu barbarisma vilni nobiedētajā gadsimtā noskaidrojies, ka kultūra arī ir civilizācija. Uzskatot formu par saturu, tā atklāj mums nevis lietu būtību, bet to kārtību: svarīgi ir nevis “kas”, bet kas kam seko. Lai apgūtu šo mācību, ir jāpārvar bērnišķīgais kārdinājums dumpoties un mierīgi jāatgriežas pie tradīcijas.

Grāmata māca, kā lasīt, likums – kā dzīvot, Dievs – kā mirt, nekrologs – kā glabāt.

Raksts no Februāris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">