Skartā un neskaramā grāmata

Mūsdienu šķietami nebeidzamajās debatēs par lasīšanas nākotni nebūtu piemirstams kāds nenoliedzami būtisks fakts: lasīšana nenotiek tikai ar smadzenēm; mēs lasām ar visu ķermeni. Lasīšana ir neatņemama daļa no mūsu pieredzes, mūsu izjūtas par esību šai pasaulē, pat ja reizumis tā var nozīmēt sakāpinātu savrupības sajūtu attiecībā pret šo pašu pasauli. Kā turam rokās grāmatu vai citu lasāmvielu, kā uz to raugāmies, kā pārlūkojam, kā izdarām tajā piezīmes, kā dalāmies tajā ar citiem, kā ar to spēlējamies, pat tas, kur to lasām, – tās ir bijušas vissvarīgākās kategorijas mums kā lasītājiem visā ilgajā un mainīgajā lasīšanas vēsturē. Un tādas tās, bez šaubām, paliks arī nākotnē.

Izpratne par lasīšanu tās elementārajā – indivīda, ieradumu un ķermeniskas kustības – līmenī būs būtiska, mums arī turpmāk izšķiroties par sev nozīmīgiem lasīšanas un tehnoloģiju veidiem, kas vislabāk iemiesotu šīs vērtības. Tātad domāt par lasīšanas nākotni nozīmē – domāt par ilgo vēsturi, kurā fiziska saskare ar lasāmo veidojusi mūsu lasīšanas praksi un, attiecīgi, sevis apzināšanos lasot.

Vēstījumu par taustāmības nozīmi lasīšanā varētu sākt ar sv. Augustīnu. Savas “Atzīšanās” astotajā grāmatā Augustīns apraksta pārtapšanas brīdi, kurā viņš kļuva par kristieti:

Es raidīju augšup žēlpilnas skaņas: “Cik ilgi, cik ilgi? Rīt, jā, rīt? Kādēļ ne tūlīt? Kādēļ lai mana nekrietnība nebeigtos šajā stundā?” To es teicu un raudāju visrūgtākajā sirds nožēlā. Pēkšņi es izdzirdēju it kā zēna vai meitenes balsi, kas nāca no kaimiņu mājas, un šajā dziedāšanā bieži atkārtojās vārdi: “Ņem un lasi! Ņem un lasi!”

Augustīns sēž savā dārzā zem vīģes koka un, izdzirdējis bērna balsi, tver Bībeli, kas guļ turpat līdzās, atver uz labu laimi un sāk lasīt (Pāvila vēstuli romiešiem 13:13–14). Un šajā brīdī, kā viņš vēsta: “Es nevēlējos lasīt tālāk, un tas arī nebija vajadzīgs: līdz ar šī teikuma beigām manā sirdī ieplūda drošības gaisma un šaubu tumsa izzuda.” Augustīns aizver grāmatu, paturot pirkstu lasītajā vietā, un dodas pavēstīt draugam Alīpijam par pieredzēto. Viņa pārtapšana ir noslēgusies.

Šajā teksta fragmentā tik dziļi kā nevienā citā aptverta grāmatas nozīme. Ne vienkārši lasīšana, bet tieši grāmatas lasīšana Augustīna gadījumā saistījās ar viņa personības pārtapšanu. Viņš rakstīja 4. gadsimta beigās, kad sējums bija lielāko tiesu aizstājis rulli kā izplatītāko lasāmā materiāla formu. No Augustīna paustā par to, kā viņš uz labu laimi atšķir lapu un pēc tam patur pirkstu starp lapām, mēs varam spriest, ka viņš lasījis tieši grāmatu. Pārtapšana, kas ir “Atzīšanās” pašā centrā, bija jaunās tehnoloģijas, grāmatas, apliecinājums indivīdu dzīvē – kā tehnoloģijas, kas nepārprotami vērta lasītājus par indivīdiem. Pāršķirt lapu, nevis pagriezt ruļļa turekli – tas bija tehnoloģiskais iesākums fundamentālām pārmaiņām cilvēka dzīvē.

Sasaistot grāmatas lasīšanas praksi ar personisko pārtapšanas pieredzi, Augustīns iedibināja lasīšanas paradigmu, kam bija lemts tālu pārsniegt tās tehnoloģiskos ietvarus, – tā kļuva par pamatu Rietumu humānistiskajai izglītībai nākamajā pusotrā tūkstošgadē. Un – pāri visam – tā bija grāmatas tveramība, grāmata bija “pie rokas”, tas piešķīra tai tik būtisku lomu cilvēka dzīvē. “Ņem un lasi! Ņem un lasi!” (tolle lege, tolle lege) pauž dievišķais refrēns. Grāmatas tveramība – kā materiālā, tā garīgā nozīmē – piešķīrusi grāmatai milzu varu radikāli mainīt mūsu dzīvi. Saņēmuši grāmatas, kā pauž Augustīns, mēs paši esam kļuvuši grāmatu pārņemti.

Mūsdienās grāmatas identificēšana ar būšanu “pie rokas” ir ļoti apšaubāma. Muguriņas, loksnes, iesējumu, vākus un rievas, kas reiz piešķīra grāmatai formu, kādā tā iegūla mums rokā, tagad aizstāj arvien jaunas un smalkākas lasāmierīču paaudzes, savienotas izvērstās un sazarotās saziņas sistēmās. Grāmatas pēc būtības ir mugurkaulnieki – tās līdz uzturēt mūsu cilvēciskās unikalitātes apziņu, kam vajadzīgs stājas staltums –, bet digitālie teksti vairāk atgādina bezmugurkaulniekus, uz kuriem attiecas horizontālās gēnu pārneses un nelokālās reģenerācijas likumības. Kā medūza vai hidra tie allaž kādā fundamentālā nozīmē izslīd no mūsu tvēriena. Ko tas nozīmē lasīšanas praksei – un tam, kā lasītais mūs pārņem, – tas vēl ne tuvu nav skaidrs.

Aristotelis uzskatīja tausti par vienu no pamatsajūtām. Ar to mēs sākam savu ceļu šai pasaulē – kartējam, mērām un apjēdzam. Tauste ir pašrefleksīvākā sajūta – šo atziņu apstiprinājis vācu pētnieks Dāvids Kacs, kurš 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs iedibināja taustes pētījumu virzienu, balstīdamies uz darbu ar Pirmajā pasaules karā ievainotajiem, kuriem veikta amputācija. Ar tausti mēs mācāmies sajust sevi. Tauste ir pārsātinoša: tā piešķir papildu juteklisko informāciju tam, ko redzam, tātad – tam, ko lasām. Tā bagātina uz papīra iespiesto vārdu nozīmi un piešķir tiem jaunu dimensiju. Tā dod vārdiem ģeometriju.

Pabeidzis savu agrīno meistardarbu “Dante un Vergīlijs”, izcilais franču romantisma gleznotājs Ežēns Delakruā rakstīja savā dienasgrāmatā: “Man pirmām kārtām jāpatur prātā rokas.” Tas, ko Delakruā teicis par gleznošanu, tikpat labi sakāms arī par lasīšanu.

Mūsu uzmanību saista gan grāmatas, gan rokas. Jau sākot no 12. gadsimta, rakstnieki sāka zīmēt rociņas uz savu grāmatu malām, norādot uz svarīgiem fragmentiem. Šis apzīmējums pamazām ieviesās arī iespiedrakstā un kļuva ierasts drukātās grāmatās. Tas izskatījās šādi: ☜ . Norādošā roka grāmatā simbolizēja to, kā pašas grāmatas kalpoja par norādēm, kas padarīja pasauli tveramu. Ja grāmatas atver mūs pasaulei visapkārt, tās arī ierobežo. Tās ieliek pasauli noteiktos apjomos, tās ir pote pret sistēmas trūkumu.

Bērna pirmais zīmējums bieži vien ir paša roka. Pirmā zīme, kuru mēs atstājam šai pasaulē, laikam gan ir pēdas nospiedums (slimnīcas jaundzimušo reģistrācijas kartē), bet rokas nospiedums – pirmā autentiskā pašrefleksijas, sevis apzināšanās zīme pasaulē. “Rokasgrāmata” jeb “manuālis” – grāmata, kas reducē pasauli līdz tās būtiskajām daļām, līdz konspektam, – ir mērīšanas mākslas turpinājums. Tas ir viens no senākajiem grāmatas paveidiem, kura aizsākums ir Epiktēta “Rokasgrāmata” (Enchiridion, 2. gs.) – maza gudrības tīrradņu krātuve. 8. gadsimtā Godājamais Beda darbā “Par laika skaitīšanu” (De temporum ratione, 725. g.) mācīja lasītājus skaitīt uz pirkstiem līdz miljonam. Ap 15. un 16. gadsimta miju mērījoša roka bija kļuvusi par spilgtāko zīmi mūsu bibliogrāfiskajām attiecībām ar pasauli, kuras tagad pārstāvēja jauns grāmatu veids – atlanti. Jau žanra pirmajā inkarnācijā – Abrahama Ortēlija Theatrum Orbis Terrarum (“Pasaules zemju apskats”, 1570) – lasītājs nu spēja satvert rokā visu pasauli. Laicīgo bravūru, kas atklājas šais grāmatās, lasītājam piesavinoties dievišķā skatiena plašumu, diez vai var pārvērtēt. 17. gadsimtā – lielo ticības karu un hiromantijas uzplaukuma laikmetā – zinātņu pasaulē valdīja zinības par rokām un parocīgas zinības. Šķiet, ka rokasgrāmatas mēdz kļūt sevišķi izplatītas intelektuālas un tehnoloģiskas nelīdzsvarotības laikos – kā tās ir izplatītas patlaban.

19. gadsimtā lasītāji pieredzēja dzimstam lasīšanu ar tausti – Luija Braila 1824. gadā izgudroto izciļņu matricas raksta sistēmu aklajiem. Metodes pamatā bija jau agrāk pēc Napoleona pavēles radīts kods, kuru kareivji varēja lasīt tumsā, neizmantojot gaismekli. Braila jaunievedums bija pietiekami mazas izciļņu matricas, lai to apzīmētais burts būtu izlasāms ar vienu pieskārienu. Tas padarīja lasīšanu ļoti burtiskā nozīmē digitālu (angliski digit arī – pirksts). Līdz gadsimta beigām bibliotēkās jau bija tūkstošiem – piemēram, Lielbritānijas Nacionālajā neredzīgo bibliotēkā astoņi tūkstoši – sējumu Braila rakstā, kas bija tikai viena no daudzām tehnoloģijām, kuras tika attīstītas, lai lasīšanu padarītu pieejamu redzes invalīdiem.

20. gadsimta sākums bija laiks, kad notika daudzi – gan praktiski, gan nepraktiski – eksperimenti ar lasīšanas taustāmību, kuri vainagojās ar modernistu atgriešanos pie grāmatas formas meklējumiem laikā starp abiem pasaules kariem. Grāmatas no smilšpapīra, kartona, lēta piezīmju papīra, koka, pat no metāla – tie bija tikai daži no veidiem, kādos mākslinieki eksperimentēja, lai varētu lasīt ar tausti. Uz krievu mākslinieka Ela Ļisicka slavenās grāmatas “VHUTEMAS arhitektūra” (Архитектура ВХУТЕМАС, 1927) vāka atgriezusies neķermeniskā Dieva balss roka no viduslaiku grāmatas – tagad jau kā modernās zinātnes roka ar cirkuli. Starp pirkstiem it kā ieaustajā kompasa adatā mēs varam saskatīt Ļisicka veidotu smalku vizuālu vārdu spēli. Kompasa adata te attēlota kā aizstājēja šujamadatai – vienam no klasiskajiem grāmatsējēju rīkiem, ar kuru loksnes tika sašūtas sējumā. Krievu avangarda modernisma lineārisms – kubs, plakne, kolonna, režģis – ir dzimis tikpat daudz no grāmatas, cik no jaunā mašīnu laikmeta industriālā kolosa. Rokasgrāmata bija viena no modernisma slepenajām mūzām.

Kā varam tvert mūsdienu digitālos tekstus? Kā varam tiem pieķerties? Nepārsteidz, ka viens no jauno mediju mākslas kanonizētākajiem darbiem ir Kamilas Aterbekas un Romija Ahituva (Camille Utterback, Romy Achituv) “Teksta lietus”, kurā burti līst lejup pa ekrānu un krājas uz skatītāju plaukstu projekcijām, – viens no daudzajiem elektroniskās mākslas darbiem, kam par konceptuālo atspēriena punktu kalpojusi roka. Tas ir pārliecinošs atgādinājums par vārda “digitāls” etimoloģisko saistību ar plaukstas daļas apzīmējumu angļu valodā. Grāmatas parocīgums likts lietā uz ekrāna, tikai tagad loks, kas reiz mūs iekļāva plašākā sevis un telpas apziņā – kas deva saskari ar Dievu, kā tas notika ar Augustīnu, – ir kļuvis pilnīgi solipsistisks: mēs redzam tikai sevi pašu, kā jauntapušu dievu krājot vārdus savās rokās. Bet “Teksta lietus” vārdi nekad nebūs mūsu rokām īsti satverami. Tie ir kā Platona ēnas. Tie mums atgādina, cik nedrošs ir mūsu vārdu tvēriens, ka mēs vienmēr esam un paliekam tikai dieviem līdzīgi.

Augustīnam grāmatas noslēgtība – tā ir tverama noteiktā veselumā – bija būtiski svarīga tās spējai sniegt pārveidojošu lasīšanas pieredzi. Šī noslēgtība bija priekšnoteikums lasītāja pārtapšanai. Digitālie teksti, tieši pretēji, savā tīmekļa formā ir radikāli atvērti. Tiem raksturīga ļoti vāja robežu izjūta. Un, protams, bieži ir grūti izšķirties, kā tos dēvēt (e-grāmatas, grāmatas, teksti vai, vienkārši, dokumenti), ciktāl nav skaidras apjautas, kā tie materiāli atšķiras.

Taču mēs varam arī teikt, ka digitālie teksti ne tik daudz atceļ grāmatas noslēgtību, cik pārstrādā to sev. Grāmata ir noslēgta ārup un atvērta iekšup, bet digitālie teksti pārstata šīs attiecības pretējā kārtībā. Digitālā teksta atvērtība – tā aprises grūti aptvert – apvienojas ar tam tāpat neatņemami piemītošo nepieejamību darbībā. Digitālajā allaž ir kaut kas “neskarams”. Atcerēsimies tīmeklī lasāmo Keneta Goldsmita “Monologu” (Soliloquy, 2001), kas vispirms tika publicēts kā iespiesta grāmata un sastāv no autora vienas nedēļas laikā izteikto frāžu audioieraksta pilnīga atšifrējuma. Tīmekļa versijā vārdi uz ekrāna parādās tikai tad, kad tos skar kursors (elektroniskais pirksts), turklāt vienlaikus redzams tikai viens teikums. Tiklīdz mēs pārvietojam kursoru, lai atklātu nākamo teikumu, iepriekšējais kļūst neredzams – tāpat kā nākamais aiz atklātā. Gluži kā medūzas receklis teksta veselums izslīd mums caur pirkstiem.

Tas nav jāsaprot tā, ka digitālie teksti kādā līmenī “nepastāv”. Tā nu būtu krišana par upuri “virtuālajai kļūdai” (Džona Raskina “sajūtu kļūdas” (pathetic fallacy) ekvivalentam datorkultūrā). Kaut kur digitālie teksti noteikti ir, bet to atrašanās vieta kļūst arvien grūtāk nosakāma, abstraktāka, pat atklāšanai aizliegta. Mēs nevaram apskatīt, kur nu vēl aptaustīt ekrānā redzamo burtu avotu, elektromagnētiski lādēto “cieto disku”, neriskējot to sabojāt. Atšķirībā no grāmatas digitalizēta teksta zīmes nav sataustāmas. Pieskāriens lappusei pietuvina mūs pasaulei, bet ekrāns liek no pieskaršanās atturēties. Viss, kas atlicis no rokas, ir spokainais priekšstats, ka tā bijusi klātesoša skenēšanas procesā – kā necerētās sastapšanās ar skenētāju rokām vietnē Google Books, nejaušas liecības par digitālās kopijas rašanos. Roka vairs nenorāda kā zināmā tipogrāfijas iespiedzīme; drīzāk tā aizsedz vai aiztur. Varam sacīt – te kāds pielicis roku.

Bet, jūs teiksiet, – digitālos tekstus taču var satvert! (Jā, man arī ir e-grāmatu lasītājs; šķiet, pat divi.) Skārienfunkcijas attīstība kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām mūsdienu datortehnoloģiju jomām. Ieguvusi haptikas apzīmējumu (gluži kā “rokas optika”), tā aptver tādus fenomenus kā skārienekrāni, virtuālie rokasspiedieni un ķirurgu virtuālā tālmācība. Bet tā ir arī nozīmīga daļa “rokas” ierīču kultūrā, kuras attīstības gaitā datortehnika mērķtiecīgi pārcēlusies no plašām zālēm vispirms uz mūsu rakstāmgaldiem, bet pēc tam – mums plaukstās. Jo ekranizētāka kļūst mūsu pasaule, jo neatlaidīgāk mēs tiecamies atjaunot tai taustāmību.

Tomēr, lai kā elektroniskās grāmatas censtos līdzināties savām drukātajām māsām, tās tomēr būtiski maina veidu, kā mēs ar tām darbojamies, un šīs izmaiņas ļoti iespaido mūsu lasīšanas praksi. Sāksim ar to, ka nav vairs nekādas lappušu šķirstīšanas. E-grāmatai vairs nav biezuma (tik vien kā akumulators), kas, starp citu, ir viens no lielākajiem argumentiem tās pārdošanā. Atvērtā grāmatā mēs varam novērtēt jau pieveiktās un vēl atlikušās lappuses – gluži kā pakāpienus, kas sākas turpat aiz atšķirtās lappuses malas. Bet kas atrodas aiz digitālās lappuses malas? Bezdibenis! Un nav no svara, ko vēsta lappuses numurs (un tas mēdz atšķirties atkarībā no tā, kādu ekrānu lieto), – mēs to nevaram apstiprināt ar jutekļu palīdzību; lasot mēs nenojaušam, cik tālu esam. Lai pāršķirtu lappusi, mums tagad jānospiež poga – tas aizņem kaut par mirkli, tomēr ilgāku laiku. Roka vairs neiezīmē vietu lasāmvielā, un gan apziņa, gan izjūtas liek tai tiekties (kā slavenajam Mikelandželo pirkstam) pēc tā, ko nespēj sasniegt, – tā spiež. Mehānisko spiedienu, kas reiz kā koka rokas spiedne lika dzimt drukātajai grāmatai, mūsdienu mijiedarbe ar digitālo pasauli gan ietilpinājusi daudz mazākos izmēros, gan daudzkārt vairojusi skaitā. Pogu spiešanai piemīt konkrētība, spējums, bet arī daudzreizēja atkārtošana, kas ir netīkamā nesaskaņā ar lēni šķirtu lappušu nosvērto ritmu. Pogas mūsu ķermeņa kustību pārvērš elektriskā impulsā. Arī tā ir pārvērtība – kaut kas vēl palicis pāri no pārtapšanas, kas Augustīnam bija pati grāmatas lasīšanas būtība. Taču savā nemitīgajā atkārtotībā pogas pamazām atstāj no jēgas vien čaulu. Pārvēršanā paliek arvien mazāk pārtapšanas.

Pogas arī pretojas spiedienam. Ar laiku to spaidīšana cilvēka ķermenim rada stresu, kas pazīstams kā delnas tuneļa sindroms. Tas, tāpat kā ar to saistītais stājas defekts, t.s. “teksta kakla sindroms”, ir zīme tam, ka datorizācija sāk mūs pārslogot kā intelektuāli, tā fiziski. Pogas pretestība mūs brīdina par to, ka tehnoloģijas, šķiet, arvien spēcīgāk sāk “spiest pretī”.

Varbūt tieši tāpēc mēs tagad virzāmies no pogu pasaules uz skārienekrānu pasauli. No mehāniska aparāta neglītās trīsdimensionalitātes mēs paceļamies pretī fantāzijai par eksistenci vien divās dimensijās, pasaulē, kur ir tikai viena, taču bezgalīga lappuse. Te pirksts vairs nepārvērš – te tas vada. Kapacitīvajā skārienekrānā pirksts izmaina displeja elektrostatisko lauku un tādējādi pārraida komandu. Lai pāršķirtu lappusi, mēs vairs nespiežam – mēs pavelkam. Kinestēzija, ķermeņa kustības izjūta, pārmāc grāmatas sinestēziju – unikālo mākslu savienot tausti, redzi un domu vienotā pieredzē. Elektroniskajā vidē ķermeņa aktivitāte uzvar lasīšanas tradicionālo neaktivitāti.

Tomēr, jo vairāk dara ķermenis, jo mazāk – prāts. Interaktivitāte ierobežo, nevis atbrīvo. Pavilkšana liek visam, kas lappusē, šķist vieglākam, ar mazāku pretestību. Galu galā ritmiska rokas vilkšana ir zināma kā viens no izplatītākajiem paņēmieniem “ātrlasīšanas” spēju kāpināšanai. Un, kā apstiprina daudzi pētījumi, jo vairāk laika mēs pavadām, lasot no ekrāna, jo mazāk laika veltījam katras atsevišķas teksta vienības lasīšanai. Pavirša šļūkšana pār tekstu ir šolaiku norma. Savā e-grāmatā es vairs neveltu mirkli, lai viegli noglāstītu gandrīz pāršķirtu lapu – mirkli saviļņojošas priekšnojautas; es to vienkārši aiztraucu prom. Mūsu rokas kļūst par slotām, ar kurām aizslaucīt alfabētiskos putekļus sev no ceļa.

Šovakar es lasīšu saviem bērniem pirms gulētiešanas. Lai arī “vakara pasaciņa” kā izplatīta prakse ieviesās tikai 19. gadsimta beigās, vienmēr ir pastāvējusi noturīga psiholoģiska saikne starp lasīšanu un miegu. Atšķirībā no aukļu baisajiem stāstiem, kam bija jāiebiedē bērni, lai tie nebāztu degunu ārā no gultas, vecāku priekšā lasīšanas nedaudz monotonais ritms allaž šķitis krietni ātrāks ceļš pretī miega nemaņai.

Kad gulēt taisīšanās jampadracis ir garām (kāpēc pidžamas ir tik grūti uzvelkamas – tas nu reiz ir noslēpums), mēs atrodam brīvu laukumu uz tepiķa un izvēlamies šīvakara lasāmgrāmatu. Varbūt tas būs kaut kas no “Vardes un Krupja” sērijas vai no “Tinkera un Tankera”, vai arī mūsmāju favorīts – “Džordžs un Marta”.

Līdzko sāku lasīt, bērni man piekļaujas. Mūsu ķermeņi ieņem miera stāvokli – un grāmata ir mūsu kopīgais balsts. Lai ko arī teiktu reklāmisti, tas nekad neizdotos ar kādu akrobātisku displeju. Mums pamazām saplūstot ar grīdu un citam ar citu, mūsu domas top brīvas un iet savus ceļus – nepavisam ne tā kā globālā tīmekļa iežogotajās trasēs. Mēs lasām un peldam pa straumi. “Grāmatas vārds nav nekas,” raksta Volts Vitmens, “grāmatas plūdums ir viss.”

Jaunākie pētījumi turpina uzsvērt domas klejojumu nozīmi mācīšanās procesā. Izrādās, ka viens no labākajiem veidiem jaunu ideju atklāsmei ir nekoncentrēt uzmanību. Lasīšana – vienalga, skaļi vai klusām – joprojām ir viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā pamudināt domāšanu uz šādiem klejojumiem. Mūsu ķermenim atpūšoties, domas sāk darboties citādi. Jauni ceļi, jaunas krustceles un asi pagriezieni mums atklājas, līkumojot cauri grāmatai, bet arī prom no tās. Es lasu, bet, kas zina, vai kāds no mums vispār vairs seko lasītajam, mani pašu ieskaitot. Tā ir viena no skaļi lasīšanas lielajām priekšrocībām – lasot tu vari domāt par gluži ko citu. Mēs esam kopā ap šo grāmatu, bet mūsu domas neapšaubāmi jau ir tālu projām. Pasaka ir pirmais bērnības stāsts, jo tā vēsta par šādu aiziešanu (no mājām un vecākiem), par ieniršanu sapņainos biezokņos – un domās. Tā vēsta par līkumotajiem pārmaiņu ceļiem. Un kurš gan zina, kur grāmatās beidzas lasīšana un sākas grāmatās sapņošana?

Laikam gan par lasīšanas patronu būtu ieceļams Dr. Fausts. Fausts – vāciski “dūre” – bija viens no nozīmīgākajiem folkloras varoņiem, kas radies jauno laiku sākumā, kad pasaule iepazina drukas mašīnu. Viņu bija radījušas visas tās grāmatas, kuras strauji kļuva pieejamas lasītājiem. Atšķirībā no sava aptuvenā laikabiedra Dona Kihota, kurš nepaguris kāri rija daiļprozu, Fausts pārcentīgi tiecās izzināt pasauli. Viņš bija Kihota nopietnais alter ego. Viņš centās pārspēt katras grāmatas gudrību, lai tā būtu Bībele vai alķīmijas rokasgrāmata, un galu galā, sākoties traģēdijai, izmuka no savas grāmatām piebāztās darbistabas. Ne Mefistofelis, doktora sātaniskais dubultnieks, bet gan pats Fausts – dūre – ir mūslaiku dēmons. Viņš mums atgādina, kā grāmata var kļūt par totēmu, kas pasargā no nemitīgas rosīšanās, līdzekli somatiskam mieram, kurā sakņotas visas sakārtotās, bet arī visas fantastiskās domas. Ja ticam, ka ir vērtība atpūtai un mūs pārveidojošām domām, kuras tā padara iespējamas, tad mums jāvēlas saglabāt grāmatas un to radītās lasītāju miera zonas.

Bet Fausts mūs arī brīdina no pārāk ciešas pieķeršanās. Viņš mums rāda tveršanas risku. Man viņš atgādina, ka lasīšanas nozīme slēpjas atšķirošas un aizšķirošas rokas regulārajā ritmā.

No Endrū Paipera grāmatas
“Reiz bija grāmata: lasīšana elektroniskajos laikos”
(Book Was There: Reading in Electronic Times),
2012, ar The University of Chicago atļauju.