Grāmatām ir jāsmaržo

Kādā vecumā jūs sākāt rakstīt?

Tas sākās ar Po. Es viņu atdarināju no kādiem gadiem divpadsmit līdz astoņpadsmit. Es biju sajūsmā par Po juveliera prasmēm. Viņš taču darbojas kā tāds dārgakmeņu slīpētājs, vai ne? Tāpat Edgars Raiss Berouzs un viņa Džons Kārters. Es rakstīju parastus šausmu stāstus, kas, kā man šķiet, ir katra šīs jomas iesācēja sākums – nu, jūs zināt, cilvēki, kas tiek ieslodzīti kapos. Es zīmēju ēģiptiešu labirintus.

Tajā vienā 1932. gadā divpadsmit gadu vecumā viss sāka rūgt. Tur bija Po, Kārters, Berouzs, komiksi. Es daudz klausījos dažādas iztēli rosinošas raidlugas, īpaši vienu, ar nosaukumu “Burvis Čandu”. Esmu pārliecināts, ka tā bija diezgan švaka, taču tolaik man tā nešķita. Katru vakaru, kad raidluga beidzās, es piesēdos un pēc atmiņas to pilnā garumā pierakstīju. Es nespēju tam pretoties. Čandu cīnījās pret visiem pasaules ļaundariem, un tāpat arī es. Viņš atsaucās uz domās izteiktiem aicinājumiem, un es gribēju būt tāds pats. Man patika arī zīmēt ilustrācijas, tā es kļuvu par komiksu zīmētāju. Es sapņoju kādudien uzzīmēt pats savu komiksu sēriju, un tā nu es ne vien rakstīju par Tarzānu, bet arī pats zīmēju svētdienas avīzes komiksiem līdzīgu sēriju. Es sacerēju parastus piedzīvojumu stāstus, kuru darbība risinājās vai nu Dienvidamerikā, vai pie actekiem, vai Āfrikā. Tur vienmēr bija skaista dāma un kaut kas, kas jāupurē. Es biju pārliecināts, ka nākotnē nodarbošos ar kādu no mākslām: es zīmēju, rakstīju, darbojos teātrī.

Šķiet, jūs iedvesmo visdažādākie iespaidi.

Es esmu raibu sēnalu kaudze. Taču tā deg ar spožu liesmu. Man gan ir arī “literāras” intereses. Man patīk iztēloties sevi vilcienā, kas nakts vidū brauc cauri Amerikai, un es sarunājos ar saviem mīļākajiem rakstniekiem. Tur būtu tādi vīri kā Džordžs Bernards Šovs, kuru interesēja ideju literatūra. Reizēm viņš pats uzrakstīja šo to, ko varētu dēvēt par zinātnisko fantastiku. Mēs sēdētu līdz vēlai naktij un apspriestu visādas idejas, teiksim: “Ja jau kas tāds varēja notikt ar sievietēm 1900. gadā, kas gan būs 2050. gadā?”

Kas vēl brauktu šajā vilcienā?

Daudzi dzejnieki: Hopkinss, Frosts, Šekspīrs. Un tādi rakstnieki kā Steinbeks, Hakslijs, Tomass Vulfs.

Ko jums ir devis Vulfs?

Viņš bija izcils romantiķis. Kad tev ir 19 gadu, viņš tev atver visu pasauli. Konkrētus rakstniekus mēs lasām konkrētos savas dzīves posmos, un bieži vēlāk pie viņiem vairs neatgriežamies. Ja jūs iemīlaties Šovā, kad jums ir trīsdesmit, tā būs mīlestība uz mūžu. Un, manuprāt, tā ir arī ar vairākām Tomasa Manna grāmatām. Kad man bija gadu divdesmit, es izlasīju “Nāvi Venēcijā”, un kopš tā laika ar katru gadu šī novele kļūst arvien labāka un labāka. Stila noslēpums ir patiesumā. Kolīdz izdodas tikt skaidrībā, ko tu vēlies pasacīt par sevi, savām bailēm un savu dzīvi, tas kļūst par tavu stilu un tu meklē to rakstnieku sabiedrību, kas tev var iemīcīt, kā ar vārdiem izteikt tavu paša patiesību. No Džona Steinbeka es mācījos, kā rakstot saglabāt objektivitāti un bez liekas komentēšanas tomēr iepludināt arī savas idejas.

“Marsiešu hronikas”, tāpat citi jūsu darbi dažviet ir ārkārtīgi poētiski. Kas ir šī poētisma avoti?

Dzejas lasīšana katru dienu un visu mūžu. Mani mīļākie autori ir tie, kas spēj labi izteikties. Kādreiz iedziļinājos Jūdoras Veltijas dzejā. Viņai piemīt apbrīnojama spēja uzburt atmosfēru, raksturu un kustību vienā rindiņā. Lai kļūtu par labu rakstnieku, šīs lietas ir jāpēta. Veltijai sieviete ienāk istabā un vienkārši palūkojas visapkārt. Ar vienu vēzienu viņa rada telpas sajūtu, apjausmu par sievietes raksturu un pašu kustību. Tas viss tikai divdesmit vārdos. Un tad tu sev vaicā – kā gan viņa to dabūjusi gatavu? Ar kādiem apstākļa vārdiem? Ar darbības vārdiem? Ar lietvārdiem? Kā viņa tos izraudzījusies un kā salikusi kopā? Es biju neatlaidīgs māceklis. Reizēm es paņēmu vecu Vulfa izdevumu, izgriezu rindkopas un ielīmēju savā stāstā, jo tur bija kaut kas tāds, ko es nespēju. Tas mani tracināja! Un tad es pārdrukāju ar rakstāmmašīnu veselas citu autoru romānu nodaļas, lai mēģinātu izprast, kāda ir sajūta, kad rodas kas tāds. Lai iepazītu viņu ritmu. [..]

Vai rakstot jūs esat izmantojis datoru?

Līdz insultam es lietoju rakstāmmašīnu. IBM Selectric. Datoru nekad. Dators jau arī ir rakstāmmašīna. Kāpēc man vēl vienu rakstāmmašīnu? Viena jau man ir.

Daudzi iebilstu, ka dators ievērojami atvieglo rediģēšanu, nemaz nerunājot par pareizrakstības pārbaudi.

Es rakstu jau septiņdesmit gadus. Ja nu tad es vēl nezinu pareizrakstību...

Grāmatā “Dzens un rakstnieka māksla” jūs rakstījāt, ka karjeras pirmsākumos esat veidojis lietvārdu virtenes, kas palīdzējušas nonākt pie stāstu idejām: krūka, tvertne, ezers, skelets. Vai jūs vēl arvien tā darāt?

Nu jau vairs ne tik bieži, jo idejas es tagad radu automātiski. Taču jau tolaik es sapratu, ka man ir jārakņājas savā zemapziņā, un lietvārdi tam palīdzēja. Galvā ir trīs lietas: pirmā ir viss, ko esi piedzīvojis kopš dzimšanas līdz pat šim brīdim. Katra sekunde, katra stunda, katra diena. Otra lieta ir tas, kā notikuma brīdī esi reaģējis – vai tas bija kas nelāgs vai priecīgs. Šīs ir divas apziņas daļas, no kurām smelties materiālu. Un tad, atsevišķi no dzīves pieredzes, vēl ir lietas, ko esi guvis no citiem rakstniekiem, māksliniekiem, dzejniekiem, režisoriem un komponistiem. Tā nu tas viss ir tavā apziņā kā tāds brīnumains komposts, un no tā kaut kas ir jāizdiedzē. Kā to izdarīt? Es tam izmantoju lietvārdu sarakstus, par katru lietvārdu vaicājot: “Ko tas nozīmē?” Jūs tūliņ pat varat izveidot savu sarakstu, tas būs atšķirīgs no manējā. Nakts, cikādes, vilciena svilpe, pagrabs, bēniņi, tenisa čības, salūts. Tās visas ir ļoti personiskas lietas. Kad saraksts gatavs, var sākt veidot ar to saistītas asociācijas. Var vaicāt: “Kāpēc es esmu pierakstījis šo vārdu? Ko tas man nozīmē? Kāpēc es esmu pierakstījis šo, nevis kādu citu vārdu?” Pamēģiniet, un jūs jau sāksiet kļūt par labu rakstnieku. Nav iespējams rakstīt citiem. Nav iespējams rakstīt labējiem vai kreisajiem, šai vai citai reliģijai, tādai vai citādai pārliecībai. Ir jāraksta tā, kā tu pats uz visu raugies. Es mēdzu sacīt: “Sastādi sarakstu no desmit lietām, ko nevari ciest, un iznīcini tās stāstā vai dzejolī. Uzraksti desmit lietas, ko mīli, un priecājies par tām.” Kad rakstīju “451 grāds pēc Fārenheita”, es ienīdu grāmatu dedzinātājus, bet mīlēju bibliotēkas. Te nu mēs esam.

Kad jūs esat izveidojis vārdu sarakstu, kas notiek pēc tam?

Es par vārdiem sāku rakstīt mazas pensées. Tā ir tāda dzejproza. Rosinoša. Tā parasti tiecas būt metaforiska. Sentdžons Perss ar šāda veida dzeju izdeva vairākus lielus sējumus, iespiestus uz brīnišķīga papīra ļoti skaistiem burtiem. Viņa dzejas grāmatām bija tādi nosaukumi kā “Lieti”, “Sniegi”, “Vēji”, “Navigācijas zīmes”. Es nevarēju atļauties pirkt viņa grāmatas, tās maksāja divdesmit, trīsdesmit dolārus, un tas bija pirms gadiem piecdesmit. Taču viņš mani iespaidoja, es viņu lasīju turpat grāmatnīcā un arī sāku rakstīt īsas, aprakstošas rindkopas, pa divsimt vārdiem katrā, un šādi es sāku pētīt arī savus lietvārdus. Pēc tam es ieviesu dažus tēlus, kas runā par šo vai citu vārdu un vietu, un piepeši tur jau risinājās stāsts. Līdzīgi es mēdzu rīkoties ar attēliem, ko izplēsu no ilustrētajiem žurnāliem. Es izvēlējos fotogrāfijas un rakstīju par tām īsus dzejoļus prozā.

Dažas bildes rosina pagātnes atmiņas. Tā notiek ar Edvarda Hopera gleznām. Viņš gleznoja tās brīnišķīgās pilsētu ainavas ar tukšām kafejnīcām, tukšiem teātriem nakts vidū un tikai varbūt kādu vienu cilvēku. Fantastiska nošķirtības un vientulības sajūta. Es raugos šajās ainavās un piepildu tās ar savu iztēli. Man vēl arvien ir saglabātas tās visas pensées. Tas bija pats sākums, bet rezultāts ir tas, kas nu es esmu.

Un kā ar Prustu, Džoisu, Flobēru, Nabokovu – rakstniekiem, kuriem literatūra vispirms ir stila un formas jautājums? Vai šis virziens jūs kādreiz ir interesējis?

Nē. Ja nu kāds man uzdzen miegu, tad uzdzen. Vai Dieviņ, esmu vairākkārt mēģinājis lasīt Prustu, un es novērtēju viņa stila skaistumu, taču viņš man uzdzen miegu. Tas pats ar Džoisu. Džoisam nav sevišķi daudz ideju. Bet es esmu pilnībā pārņemts ar idejām, tāpēc dažus citus franču un angļu rakstniecības virzienus es vērtēju augstāk.

Jūs esat autodidakts, vai ne?

Jā, esmu. Pilnīgs bibliotēkas absolvents. Nekad neesmu gājis koledžā. Es apmeklēju bibliotēku gan tad, kad mācījos sākumskolā Vokiganā, gan vēlāk vidusskolā Losandželosā, un pavadīju garas vasaras dienas bibliotēkā. Es mēdzu zagt žurnālus no veikala Dženesī ielā Vokiganā, izlasīju un pēc tam iezagu atpakaļ plauktā. Tādējādi es ar acīm noņēmu tikai žurnālu kopiju, bet paliku godīgs. Es nevēlējos kļūt par pastāvīgu zagli un vienmēr pirms lasīšanas rūpīgi nomazgāju rokas. Bet ar bibliotēkām laikam ir kā kaķim ar baldriānu. Tu sāc svaidīties, jo tur ir tik daudz visa kā, ko redzēt un lasīt. Un tas ir daudz interesantāk, nekā iet skolā, jo tu vienkārši pats izveido sarakstu, tev nevienam nav jāklausa. Kad ieraudzīju dažas grāmatas, ko mani bērni bija spiesti nest mājās un lasīt, jo skolotāji to bija uzdevuši un grasījās par to likt atzīmes, man nebija skaidrs – ko iesākt, ja viņiem šīs grāmatas neies pie sirds?

Esmu bibliotēku cilvēks. Tieši bibliotēkā es atklāju sevi. Es gāju sevi meklēt bibliotēkā. Pirms es iepazinos ar bibliotēkām, es biju parasts sešgadīgs puika. Bibliotēka uzkurināja visas manas intereses, sākot ar dinozauriem un beidzot ar Seno Ēģipti. Kad 1938. gadā beidzu vidusskolu, es sāku iet uz bibliotēku trīs vakarus nedēļā. Es to turpināju gandrīz desmit gadus un visbeidzot 1947. gadā, aptuveni tad pat, kad apprecējos, es sapratu, ka ir gana. Tā nu es absolvēju bibliotēku 27 gadu vecumā. Es atklāju, ka īstā skola ir bibliotēkā.

Jūs pieminējāt insultu, ko pārcietāt 1999. gadā. Ko jūs atceraties no šīs pieredzes?

Es biju pie mājas Palmspringsā un strādāju pie īsā stāsta. Staigāju ap māju un piepeši man noreiba galva. Es nespēju nedz lāgā paiet, nedz parunāt. Piezvanīju sievai, viņa atsūtīja man šoferi. Kad viņš ieradās, es teicu, ka gribu mājās, bet viņš paziņoja, ka vedīs mani pa taisno uz slimnīcu. Tā viņš izglāba man dzīvību. Viņš mani aizveda uz Eizenhauera Medicīnas centru netālu no Palmspringsas, viņi veica analīzes un atklāja, ka esmu visai čābīgā stāvoklī. Kāja bija paralizēta, roka bija paralizēta, man bija grūti parunāt.

Es sapratu, ka tas ir nopietni, jo nespēju pakustēties. Es gulēju gultā un teicu kājai: “Labs ir, kusties!” Bet šī nekustas. Kā beigts suns. Kusties, sprāgoņa! Un vai roka kustējās? Nē. Un tikai pēc vairākām nedēļām lēnām un pamazām es piedabūju kustēties vienu pirkstu, pēc tam vienu kājas pirkstu. Man šķita, es tā neizturēšu pat mēnesi, taču izturēju. Un visbeidzot mana kāja sāka atdzīvoties. Dievs bija žēlīgs. Man ir tikuši labi gēni, un viss šis notikums man nāca par labu, jo es nokritos svarā. Arī cukura līmenis asinīs ir normāls, man vairs nav jādzer zāles. Pēc daudziem gadiem arī asinsspiediens ir normāls. Protams, pats vien sev to biju nodarījis – nav neviena cita, ko vainot. Daudz alus, daudz vīna, 30 kilogramu liekais svars, reiz tam bija jānotiek.

Cik liela nozīme jūsu dzīves gājumā ir optimismam?

Es neticu optimismam. Es ticu optimālai uzvedībai. Tas nav viens un tas pats. Ja jūs katru dienu nodzīvotu ar pilnu jūsu gēnos ielikto jaudu, ko jūs varētu sasniegt? Pārbaudiet. Izmēģiniet. Jūs to nezināt, jo vēl nekad neesat mēģinājis. Jums jādzīvo kā kliedzot pilnā balsī. Jākliedz līdz elpas trūkumam un tad jāieklausās atbalsīs. Pirms daudziem gadiem guvu mācību. Mēs pie mātes kopā ar tēvu un manu brāli ēdām kotletes, un, kad bijām paēduši, es atgāzos krēslā un teicu: “Mans Dievs, tas bija skaisti!” “Nē,” teica mans brālis, “tas bija labi.” Uztvērāt atšķirību?

Rīcība nozīmē cerību. Katras dienas galā, kad esi paveicis savu darāmo, tu atgulies un domā: “Velns par stenderi, es to šodien izdarīju.” Un nav pat svarīgi, cik tas bijis labi vai slikti, – tu to esi izdarījis. Nedēļas nogalē jau būs izveidojies tāds kā uzkrājums. Un gada beigās tu teiksi: “Velns par stenderi, tas bija labs gads.”

Ko jūs domājat par elektroniskajām grāmatām un Amazon Kindle?

Tās nav grāmatas. Nevar rokā satvert datoru tāpat kā grāmatu. Dators nesmaržo. Grāmatai ir divas smaržas. Ja grāmata ir jauna, tā lieliski smaržo. Bet vēl labāk tā smaržo, ja ir veca. Tā smaržo pēc Senās Ēģiptes. Grāmatai ir jāsmaržo. Tā jātur rokās un jāpielūdz. Tā jātur kabatā un jāiet ar to pastaigā. Un tā paliks ar tevi mūžīgi. Dators to nepiedāvā. Atvainojiet.

Vai literatūrai ir kāds sabiedrisks pienākums?

Ne tiešā veidā. Tam jānotiek netiešā ceļā, pārdomu ceļā. Niks Kazandzakis saka: “Dzīvo mūžīgi!” Lūk, tas arī ir sabiedrisks pienākums. Un viņa grāmata “Garīgie vingrinājumi” cildina dzīvi. To dara ikviens izcils darbs. Visi Dikensa darbi ir par to, ka dzīve ir jādzīvo uz visu banku. Edgars Raiss Berouzs nekad sevi nebūtu uzskatījis par kaut kādu pārmaiņu nesēju vai kādu, kam ir sabiedriski pienākumi. Taču izrādās – un man patīk to atkārtot, jo daudzus tas ļoti satrauc, – viņš ir viens no ietekmīgākajiem rakstniekiem pasaules vēsturē.

2003. gadā nomira jūsu sieva, jūs bijāt precējušies 56 gadus. Kāds ir tik ilgas laulības noslēpums?

Ja nav humora izjūtas, nebūs laulības. Filmā “Mīlas stāsts” ir frāze: “Mīlestība nozīmē, ka nekad nav vajadzības lūgt piedošanu.” Tā ir stulbākā lieta, ko esmu dzirdējis. Mīlestība nozīmē lūgt piedošanu katru mīļu dienu. Tu kļūdies. Tu aizmirsti ieskrūvēt spuldzīti. Neatnesu kaut ko no veikala un lūdzu piedošanu. Saprotat? Tātad tā ir spēja uzņemties atbildību, bet visam pāri humora izjūta, spējot it visā, kas notiek, saskatīt arī smieklīgo.

Nedēļu pēc sievas nāves jūs atgriezāties pie rakstīšanas. Kā jūs to spējāt?

Darbs ir vienīgā atbilde. Dzīvē man ir trīs likumi. Pirmais – dari savu darāmo. Ja ar to nav gana, turi muti un iedzer džinu. Ja nekas no tā nelīdz – laidies, ko kājas nes!

Grāmatā “Tuvojas kaut kas nejauks” viņš parādās tikai nedaudz, taču jūs bieži esat runājis par it kā patiesi dzīvojušu Misteru Elektriko, lai gan neviens pētnieks līdz šim nav apstiprinājis viņa eksistenci. Stāsts par viņu ir kļuvis par sava veida Bredberija pētniecības svēto grālu.

Jā, bet viņš patiešām ir bijis. Tas bija viņa īstais vārds. Manā bērnībā Ilinoisai allaž cauri brauca visādi cirki un izpriecas, un man patika to noslēpumainība. Kādā 1932. gada rudens nedēļas nogalē, kad man bija divpadsmit gadu, pilsētā iebrauca Brāļu Dillu izrādes. Viens no artistiem bija Misters Elektriko. Viņu apsēdināja elektriskajā krēslā, asistents parāva sviru, un viņam cauri skrēja 50 000 voltu strāva. Acis zibeņoja, un mati sacēlās stāvus gaisā.

Nākamajā dienā man bija jāiet uz viena mana tēvoča bērēm. Kad braucām atpakaļ no kapiem, es palūkojos uz Mičiganas ezera pusi, krastā ieraudzīju cirka teltis un karogus un lūdzu tēvam apturēt mašīnu. Viņš bija neizpratnē – ko gan es iedomājos. Es teicu, ka vēlos izkāpt. Tēvs bija nikns. Viņš uzskatīja, ka man būtu jāpaliek kopā ar ģimeni un jāsēro, bet es izlēcu no mašīnas un skrēju lejup pa piekalni uz teltīm. Tolaik to vēl neaptvēru, taču es skrēju prom no nāves. Es skrēju pretī dzīvībai. Tur uz lieveņa telts priekšā sēdēja Misters Elektriko, un man nebija ne jausmas, ko viņam teikt. Baidījos izskatīties pēc muļķa. Kabatā man bija burvju mantiņa – viens no tiem spēļu burvju trikiem ar trauciņu un bumbiņu, kas te pazūd, te parādās. Un es viņam vaicāju: “Vai vari parādīt, kā tas darbojas?” Tas bija pareizais piegājiens. Starp mums izveidojās saikne. Viņš saprata, ka viņam ir darīšana ar jaunu burvi. Viņš paņēma mantiņu, parādīja, kā tā darbojas, atdeva man un teica: “Vai gribi satikt tos ļaudis teltī? Visus tos dīvaiņus?” Es teicu: “Jā, kungs, gribu!!” Tā nu viņš aizveda mani pie telts, uzsita pa to ar savu spieķi un uzsauca: “Tagad bez rupjībām! Tagad bez rupjībām!” Viņš ieveda mani teltī, un pirmais, ko sastapām, bija Ilustrētais vīrs. Vai nav lieliski? Ilustrētais vīrs! Viņš pats sevi sauca par tetovēto vīru, taču vēlāk grāmatā es viņa vārdu mainīju. Tāpat es satiku spēkavīru, resno dāmu, trapeces vingrotājus, punduri un skeletu. Viņi visi kļuva par tēliem grāmatā. Misters Elektriko bija brīnišķīgs cilvēks, jo, redziet, saprata, ka viņam ir darīšana ar mazu dīvainu puiku, kam ir 12 gadu un gribas daudz visādu lietu. Mēs gājām gar Mičiganas ezera krastu, un viņš ar mani sarunājās kā ar pieaugušo. Es izklāstīju viņam savas lielās filozofiskās teorijas, un viņš man savas sīkās. Mēs aizgājām un apsēdāmies kāpās pie ezera, un piepeši viņš pieliecās un teica: “Priecājos, ka esi atgriezies manā dzīvē.” Es nesapratu, ko viņš grib teikt. “Es jūs nepazīstu.” “Tu biji mans labākais draugs 1918. gadā pie Parīzes,” viņš teica. “Tevi ievainoja Ardēnu kaujā, un tu nomiri manās rokās. Man prieks, ka esi atgriezies pasaulē. Tev ir cita seja, cits vārds, taču dvēsele, kas atspoguļojas tavā sejā, ir tā pati. Laipni lūgts atpakaļ!”

Kā jums šķiet, kāpēc viņš man to teica? Paskaidrojiet, kāpēc? Varbūt viņam bija miris dēls, varbūt vairāki, varbūt viņš bija vientuļš, varbūt viņš bija nežēlīgs jokdaris? Kas zina. Taču varbūt viņš saskatīja intensitāti, ar kādu es dzīvoju. Laiku pa laikam autogrāfu izsniegšanas laikā es satieku mazus puikas un meitenes, kas ir tik dedzīgi, ka gaisma burtiski no viņu sejām staro, un to nevar nepamanīt. Varbūt tas viņu pievilka.

Kad gāju prom no cirka, es apstājos pie karuseļa, raudzījos uz riņķojošajiem zirgiem, skanēja “Beautiful Ohio”, un es raudāju. Asaras plūda pār vaigiem. Es sapratu, ka Mistera Elektriko dēļ ar mani todien ir noticis kaut kas ļoti svarīgs. Es sajutu pārmaiņas. Viņš mani apveltīja ar svarīgumu, nemirstību, maģiskām dāvanām. Dzīve bija pārvērtusies. Atkal un atkal par to domājot, man pārskrien tirpas. Es devos mājup un dažas dienas vēlāk sāku rakstīt. Un nekad nebeidzu. Un sīki atceros šo dienu arī pēc 77 gadiem. Tajā vakarā es aizgāju vēlreiz uz cirku. Viņš sēdēja ar savu zobenu, viņi parāva sviru, un mati saslējās stāvus. Viņš pastiepās uz priekšu un ar elektrību, kas dzirksteļoja pa zobenu, pieskārās pirmajā skatītāju rindā sēdošajiem puikām, meitenēm, vīriem un sievām. Kad pienāca mana kārta, viņš pieskārās manai pierei, degunam un zodam, tad pačukstēja: “Dzīvo mūžīgi!” Es nolēmu, ka tā arī darīšu.