Klusā sapņa ēnas

Reizēm mani nodarbina jautājums, vai ikdienišķa vēlme lasīt nav kāda dīvaina slimība. Par to liek aizdomāties arī Šopenhauera apgalvojums, ka katra brīvā brīža aizpildīšana ar lasīšanu liecina par nespēju vai nevēlēšanos domāt patstāvīgi, tādējādi savu prātu padarot par darba lauku svešām idejām. Līdzīgi kā televizora skatīšanās, arī lasīšana var pārvērsties par pasīvu nodarbi, kas kalpo garlaicības kliedēšanai un uzmanības novēršanai, lai nebūtu jāpaliek vienatnē ar sevi.

Veselais saprāts sliecas šeit pamanīt atkarību. Tomēr ir atšķirība – jo vairāk kāds lasa, jo lielāka iespēja pārvērst šo baudu par mākslu, kas palīdz arī sākt domāt patstāvīgi, ko nevar teikt par citām atkarībām un pieradumiem.

Mūsdienās daudz runā par lasīšanas un līdz ar to arī izglītības efektivitāti, pielietojamību un pievienoto vērtību. Pretēji tam, es lasīšanu daudzos gadījumos uztveru kā “nederīgo derīgumu”. Jēdzienu “nepielietojamā pielietojamība” ieviesa 4. gs. p.m.ē. senķīniešu domātājs Džuandzi, uzskatot, ka kādā brīdī tam, kam nav pielietojamības, ir lielāka iespēja palikt neskartam, turklāt saglabājot arī kādu pilnīgumu. Es piebilstu – ja vien šāda dzīves forma tiek pieņemta apzināti un bez nožēlas.

Pirmajā mirklī šķiet, ka manai lasīšanas tehnikai arī nav tieša pielietojuma ārpus paša lasīšanas akta, – lasīšana man šķiet patīkama pati par sevi, līdzīgi kā jebkura bauda, kurai nav mērķa ārpus paša jutekliskā apmierinājuma. Netiešais pielietojums varētu būt tas, ka lasot kaut kas tiek pārvarēts (konkrētais brīdis, konkrēts savas apziņas stāvoklis un noskaņojums) un es no kaut kā atbrīvojos. Tomēr es nedomāju, ka nepielietojamība būtu jāpārspīlē; šajā ziņā es piekrītu Aristoteļa “Nīkomaha ētikas” apgalvojumam, saskaņā ar kuru “katra māksla un zinātne, tāpat arī jebkura darbība vai apzināta izvēle tiecas uz noteiktu labumu”. Manā izpratnē arī “nederīgai” lasīšanai ir savs mērķis. Pat ja lasīšana ir tikai bauda, man tā ir labums: nepastāvīgajiem eksistences stāvokļiem tā piešķir zināmu sakarīgumu, kas ļauj man domāt par savu dzīvi kā veselumu. Vienkārši sakot, lasīšana piešķir manai dzīvei jēgu, ko kāds cits nodrošina ar kādu citu nodarbi, bet kādam lasīšana nav vajadzīga vispār. Tādēļ, ja arī nāktos atzīt, ka saskaņā ar Šopenhauera viedokli es vēl nedomāju patstāvīgi, man tāpat sagādā baudu uzlasīt drupačas, ko pēc sevis atstājuši varenie pagātnes mirušie savos klasiskajos tekstos. Tādēļ es labprātāk pievienojos G.K. Lihtenberga teiktajam: “Ja mēs vairāk domātu patstāvīgi, mums būtu arī daudz vairāk labu un daudz vairāk sliktu grāmatu.” Viņaprāt, grāmata ir kā spogulis – ja tajā ielūkosies mērkaķis, pretī neraudzīsies apustuļa seja.

Šo šķietami paradoksālo piepūles pāraugšanu baudā var uzskatāmi pamanīt senās Ķīnas autoru darbos un priekšstatos par lasīšanas nozīmīgumu. Arī ķīnieši lasīšanu kā neatņemamu izglītības daļu uzskatīja par piepūli. Dažbrīd pat sāpīgu piepūli. Mūsdienu ķīniešu valodā ir saglabājušies frazeoloģismi no tradicionālajiem tekstiem, kas apraksta dedzīgu vēlmi lasīt, kuru bieži vien pavada smaga fiziska piepūle vai sāpes. 3. gadsimta p.m.ē. politiķis Su Cjiņs pēc vairāku gadu studijām pie stratēģa Gueja Gudzi nebija spējīgs šīs zināšanas pielietot praksē, tāpēc sieva nevēlējās viņu pazīt, brāļa sieva atteicās gatavot viņam ēst, bet vecāki atteicās ar viņu runāt. Su Cjiņs ieslēdzās istabā un turpināja lasīt, bet ikreiz, kad uznāca miegs, iedūra sev ciskā īlenu. Visbiežāk piepūlēties un izdomāt jaunas koncentrēšanās metodes spieda nabadzība. 1. gadsimta autors Suņs Dzjins, lai neaizmigtu, savus garos matus piesēja pie jumta sijas. 1. gadsimta p.m.ē. klasisko kanonu zinātājs Kuans Hens bērnībā bija spiests sienā izdobt caurumu, lai kaimiņa sveces gaismā lasītu “Dzejas kanonu”, jo ģimene bija pārāk nabadzīga, lai atļautos sveces. Savukārt 4. gadsimta Dzjiņu dinastijas laikmeta autori jau izmantoja poētiskākas metodes – Dzju Jiņs maisā ķēra jāņtārpiņus, bet Suņs Kans lasīja naktī uzsnigušā sniega gaismā. Milzīgs lasīšanas vēstures segments senajā Ķīnā ir izsakāms ar vārdu ku – “neatlaidība, sīkstums, centīgums”; šo pašu vārdu ķīnieši izmantoja, lai pārtulkotu budistu terminu dukha – “ciešanas”, bet tā pamatnozīme ir “rūgtums”.

Tāpat kā mūsdienās, arī Senajā Ķīnā lasītspēja un rakstītspēja bija līdzeklis karjeras nodrošināšanai, tāpēc kanonu apgūšana, kas aizsākās jau bērnībā, izsenis ir bijusi iegaumēšana no galvas, pie tam, lasot to skaļi, “līdz mēle ir jēla”. Piepūlei bija ļoti skaidrs mērķis – postenis impērijas administrācijā. Tikai salīdzinoši neliela daļa lasītāju to pārvērta par baudu, kurai pievienoja arī kaligrāfiju, glezniecību un mūziku. Lasīšanas prieku ļoti uzskatāmi apraksta 16. gadsimta Minu dinastijas autors Huns Daojuaņs, atklājot sev nezināmu dzejnieku un laikabiedru Sju Veņčanu. Kādu vakaru rediģējot tekstus, viņš nejauši atrada dzejas krājumu, apdzeltējušām lapām un knapi salasāmu. Sveces gaismā izlasījis pāris dzejoļu, Huns aiz prieka palēcies un kliedzis kaut kur citā istabā gulošajam draugam Ši Kuejam: “Kas ir autors? Senatnes? Mūsdienu?” Abi lasījuši un priekā gavilējuši, uzmodinot kalpus. Kaut ko līdzīgu apraksta arī 12. gadsimta Sunu dinastijas konfūcistu domātājs Čens Ji: izlasījis Konfūcija “Apkopotās runas”, viņš aiz prieka sācis dejot. 

Ar priekšstatu par lasīšanu kā prieku es sastapos, lasot 17. gadsimta Cjinu dinastijas rakstnieka, literatūras antoloģiju sastādītāja un grāmatu kolekcionāra Džana Čao aforismu krājumu “Klusā sapņa ēnas” (“Jou men jin”). Džans Čao pieder pie tiem izglītotajiem konfūcistiem, kas tiecas atkāpties no laicīgās pasaules, to nepametot, bet pēc palīdzības lūkojoties grāmatās. “Klusā sapņa ēnu” vēlākie komentētāji uzskata, ka grāmatas nosaukums ir saistāms ar kādu teikumu no ietekmīgās ķīniešu Mahajānas budisma “Dimanta sūtras”: “Viss pastāvošais ir kā sapņa tēli, burbuļi ūdenī un ēnas, kā rasa un kā zibens, tā ir jāraugās uz to visu.” Pēc viņu domām, grāmatas nosaukums uzsver Džana Čao vēlmi atraisīties no pasaulīguma, pārvarēt to, uzkavējoties nevis neskaidrā budistu tukšumā, bet gan literātam tuvākā estētiskās baudas sfērā. Tāpēc teksts, lai arī uzsver lasīšanas nozīmīgumu, runā arī par ziediem, Mēnesi, skaistām sievietēm, kalniem, kukaiņiem, vīnu un draugiem.

“Klusā sapņa ēnām” ir arī saistība ar daoistu Džuandzi. Ne tikai tāpēc, ka teksta nosaukumā “sapnis” ir atsauce uz slaveno fragmentu, kurā Džuandzi sapņo par taureni, bet pamostoties vairs nav skaidrs, vai Džuandzi sapņojis, ka ir taurenis, vai arī taurenis sapņojis, ka ir Džuandzi. Saistība ir pamanāma arī Džana Čao pseidonīmā Sjiņdžai dzjuši – Sirds gavēņa vientuļnieks, kas ir saistīts ar Džuandzi ieteiktajām metodēm sevis veidošanā. “Sirds gavēni” sjiņdžai, tāpat kā “sēdēšanu aizmirstībā” dzuovan, var skaidrot kā īpašu darbu ar savu domāšanu. Man liekas, to var saprast arī, pārfrāzējot Lihtenberga teikto – “pietiekams materiāls klusēšanai”, proti, gavēt un aizmirst sevi vajag tad, kad ir savācies pietiekami daudz, no kā atteikties. Tikai romantiskiem ezotēriķiem var likties, ka prāts ir jāiztukšo pat tad, ja tajā nekā nav.

Džana Čao “Klusā sapņa ēnu” aforismi parasti tiek publicēti kopā ar viņa laikabiedru – draugu un paziņu – piezīmēm, starp kuriem ir ne tikai izglītoti konfūcisti, bet arī budistu mūki un daoistu vientuļnieki. Tas teksta rotaļīgumu vēl pastiprina. Piezīmēs nav komentēšanas tradīcijai raksturīgās stingrības, jo draugi Džanu Čao papildina, nevis skaidro. Moralizēšanu, kas raksturīga klasiskajiem konfūcistu tekstiem par ētiku, nomaina jautrība. Lai gan tekstu komentēšanas tradīcija Ķīnā ir ļoti sena – autoritatīvs teksta komentārs bieži vien pats kļuva par kanonu –, “Klusā sapņa ēnu” komentētāji ir Džana Čao draugi, līdz ar to sīkas filoloģiskās analīzes vai morāla skaidrojuma vietā notiek saruna starp draugiem.

Džans Čao: “Pārāk liela stingrība neder nekad, bet, lasot grāmatas, nevar nepiepūlēties. Neviena lieta nav alkatības vērta, bet grāmatu pirkšanas kāre nav remdināma. Neviena lieta nav tā vērta, lai ar to pārlieku aizrautos, bet laba darīšanai noder aizrautība.” Ju Daņsjiņs: “Kā būtu, ja man uzdāvinātu vārdu “lasīt” no teikuma “Lasot grāmatas, nevar nepiepūlēties.”?” Džans Džupo: “Es jau esmu pārguris no lasīšanas piepūles, kā būtu, ja mēs atmestu “ne”?” Jans Šencao: “Tie, kas nedara labu ar aizrautību, tīko pēc slavas.”

Džans Čao: “Ja pasaulē nebūtu grāmatu – tad ko tur vairs! Bet tā kā tās ir – noteikti jālasa! Ja nebūtu vīna – viss veltīgi! Bet tā kā tas ir – noteikti jādzer! Ja nebūtu slavenu kalnu – viss nieks! Bet tā kā tie ir – tie ir jāapbrīno! Ja pasaulē nebūtu apdāvinātu cilvēku – tad ko tur vairs piebilst! Bet ja tie ir – tie jāapbrīno un jāsaudzē.” Di Mušaņs: “Vienkāršāk pateikt nekā izdarīt. Netālu no manām mājām ir Dzeltenie kalni – Huanšaņs. Cik daudzi tur bijuši?”

Džans Čao: “Kāds reiz teicis – ja nebūtu ziedu, Mēness un skaistu sieviešu, tad nebūtu vērts dzīvot šajā pasaulē. Es varu piebilst: ja nebūtu otas un tušas, šaha un vīna, nebūtu vērts iemantot cilvēka ķermeni.” Jiņs Židzje: “Ja šajā pasaulē esi pagodināts ar cilvēka ķermeni – steigšus attopies!” Gu Tjeņši: “Ārvalstīs var nebūt tušas, šaha un vīna. Ja arī ir, tie atšķiras no tiem, kas ir mums. Bet tur tāpat ir cilvēki. Kāpēc?” Hu Hueilajs: “Ja nebūtu izcilu cilvēku un literātu, man arī tad šī pasaule liktos lieka.”

Džans Čao: “Grāmatu lasīšana ir vislielākā bauda. Tomēr, lasot vēsturi, prieka ir mazāk nekā dusmu. Bet ja iedziļinās, tad dusmu brīži ir arī baudas brīži.” Džans Džupo: “Vislielākās baudas stāvoklis ir tad, kad lasot aizmirsti gan prieku, gan dusmas.”

Džans Čao: “Izcila un savdabīga grāmata pauž to, ko neviens nav teicis pirms tam. Tuvam draugam atklāsi to, ko nepateiksi sievai.”

Džans Čao: “Sarunāties ar zinošiem draugiem ir kā lasīt retas grāmatas. Sarunāties ar izsmalcinātiem draugiem ir kā lasīt slavenu autoru dzeju un prozu. Sarunāties ar apdomīgiem draugiem ir kā lasīt senatnes gudro kanonus un komentārus. Sarunāties ar asprātīgiem draugiem ir kā lasīt stāstus par fantastisko un brīnumaino.”

Džans Čao: “Dzīvojot laukos, noder labs draugs, citādi ātri uznāks apnikums, ja apkārt ir tikai zemnieki un malkas cirtēji, kas runā par labību un laika apstākļiem. Bet starp draugiem vislabākie ir tie, kas sacer dzeju. Pēc tam nāk tie, ar kuriem var sarunāties. Nākamie ir tie, kas glezno, pēc tam seko tie, kas prot dziedāt, bet beidzamie ir tie, kas piedalās vīna spēlēs.” Dzjans Haņdžens: “Pēdējie ir tie, kas runā muļķības.” Jiņs Židzje: “Pirmie ir tie, kas pieglaimojas augstdzimušajiem un par savu pienākumu uzskata gvelzt niekus, pārējie seko pēc tam.” Ni Juncjins: “Tie, kas spēj sacerēt dzeju, spēj arī runāt muļķības.” Lu Juņši: “Iepriekšējo trīs komentāru gudrība pieaug – jo tālāk, jo vairāk. Asprāši!”

Džans Čao: “Klasiskos tekstus un komentārus vislabāk lasīt vienatnē, bet vēsturi ir labi lasīt kopā ar draugiem.” Vans Dzjindžou: “Ja nav labu draugu, noderēs arī sārtvaigu draugs.”

Džans Čao: “Pavasara lietus der grāmatu lasīšanai, vasaras lietus – šaha spēlei, rudens lietus der pieliekamā sakārtošanai, ziemas lietus der iedzeršanai.” Džou Sjinjuaņs: “Starp četru gadalaiku lietiem man visgrūtāk ir klausīties rudens lietū. Tāpēc es tos nedalu gadalaikos – lietus skaņa vienmēr der iedzeršanai.”

Džans Čao: “Klasiskos tekstus vislabāk lasīt ziemā, kad vieglāk noturēt uzmanību. Vēstures tekstiem vislabāk der vasara, jo tad ir daudz laika. Lasīt senos domātājus vislabāk ir rudenī, jo tas palīdz saprast viņu atšķirības. Pavasarī vislabāk iederas literārie darbi, jo tiem piemīt radoša nepiespiestība.” Pans Binu: ““Klusā sapņa ēnas” var lasīt jebkurā gadalaikā.”

Džans Čao: “Tam, kurš labi prot lasīt, grāmatu netrūkst. Ainava arī ir grāmata, tāpat kā šahs, vīns, ziedi un Mēness. Tam, kurš ir teicams ainavu apceļotājs, netrūkst ainavu, jo arī vēstures teksti, dzeja, vīns, ziedi un Mēness ir ainavas.” Čeņs Hešaņs: “Patiesi teicams grāmatu lasītājs un ainavu apceļotājs!” Dzjans Haņdžens: “Naktī gultā acu priekšā aizslīd neskaitāmas ainavas un grāmatas no tavas apziņas.”

Džans Čao: “Jaunībā lasīt ir kā caur spraugu lūkoties uz Mēnesi. Pusmūžā – kā raudzīties uz Mēnesi, stāvot mājas pagalmā. Vecumā lasīt ir kā vērot Mēnesi no augstuma. Izlasītā dziļums vai seklums atkarīgs no lasīšanas pieredzes.” Bi Jouvaņs: “Man liekas, ka atšķirība starp dziļumu un seklumu ir novērojama, arī apgūstot dzīves īsteno ceļu.”

Džans Čao: “Par senatnes autoru draugiem mēs kļūstam, ne tikai deklamējot viņu dzeju un lasot viņu grāmatas, bet arī aplūkojot viņu kaligrāfiju un zīmējumus.”

Džans Čao: “Ir neglītas, bet interesantas sejas. Ir tādas, kas ir glītas, bet neinteresantas. Ir teksti, kas nav saprotami, bet apburoši. Ir saprotami, bet augstākajā mērā riebīgi teksti. To nav viegli paskaidrot mazattīstītiem ļaudīm.” Li Žuodzjiņs: “Galu galā arī izskatīgajā ir jābūt kaut kam neparastam, bet apburošajam ir jābūt saprotamam.” Mei Sjuepins: “Ja uzrakstīts saprotami, bet riebīgi, to mēs tāpat varam dēvēt par nesaprotamu.”

Džans Čao: “Vai tā būtu dzīve vai nāve, jūtīgs cilvēks nemaina savu sirds stāvokli. Tas, kuram patīk iedzert, nemainīs izdzertā daudzumu atkarībā no aukstuma vai karstuma. Tas, kuram patīk lasīt, to darīs neatkarīgi no brīvā laika vai aizņemtības.”

Džanu Čao papildina arī kāds 17. gadsimta vidus Minu dinastijas autors Vu Cunsjeņs savā tekstā “Sirds līksmes un priecīgu atgadījumu pieci principi”.

“Vēsture jālasa sniega atstarotā gaismā, jo tad iemirdzas cilvēka apziņas apslēptais spogulis. Senatnes domātāji jālasa pusmēness gaismā, lai iedzīvinātu neizsmeļamo un dievišķo ritmu. Budistu teksti jālasa kopā ar skaistulēm, lai paglābtos no iekrišanas tukšumā. Senatnes ģeogrāfijas teksti, literārās antoloģijas, vēstures komentāri jālasa pie vēsa, ar sūnām apauguša akmens, kur ir maz ziedu un nedaudz bambusu, lai savaldītu vēlmi laisties iztēles bezgalīgajā ceļojumā un atturētos no miglainiem spriedumiem. Vēstures varoņu biogrāfijas labāk lasīt cītaras un harmonija pavadījumā, lai cildinātu varoņu slavu. Lasot pagātnes viltnieku un nodevēju apgalvojumus, blakus jābūt zobenam un vīnam, lai mazinātu dusmas. Elēģijas jālasa kalnos, kur var skumjās skaļi raudāt, biedējot tikai klintis. Odas un poēmas jālasa blakus plūstošam ūdenim, kur var skaļi izkliegties, saceļot emociju virpuli. Dzeja jālasa kalpa zēna dziesmu ritmā. Spoku stāstu krājumi jālasa sveces gaismā nakts beigās.”

Džans Čao un Vu Cunsjeņs kliedē manas bažas par lasīšanu kā atkarību. Lasīšanas prieks nav sliktākā no atkarībām, kas var piemeklēt cilvēku. Līdzīgi kā ar citām atkarībām, par grāmatatkarīgo tevi visdrīzāk pasludinās tie, kuriem lasīšana nešķiet laika tērēšanas vērta. Vienā ziņā es pat viņiem varu piekrist – lasīt nav vērts, ja nav interesanti. Es esmu biblioholiķis ar stāžu; atceros, kā, pirmo reizi mūžā apmeklējot Londonas Waterstones grāmatnīcu Londonā, es biju gatavs nekavējoties pieprasīt Lielbritānijas pavalstniecību (murgos mani vajā dusmīgās tantes no LNB, un tās gaiteņi man atgādina cietumu) un uzcelt pie filozofijas grāmatu plauktiem telti. Vēlāk man likās pats par sevi saprotams, ka jebkurā pilsētā, kur nonācu, man jānopērk vismaz viena grāmata, kas atgādinās par to. Un reti jau gadās tādas banāli veiksmīgas sakritības kā Brodska “Ūdenszīme”, ko pēc tam var lasīt Svētā Marka laukumā. Kad pirmo reizi nonācu Taivānas grāmatveikalos un bibliotēkās, es sapratu, ko budistu kosmoloģijā nozīmē sešas eksistences sfēras: dievi, pusdievi, cilvēki, dzīvnieki, izsalkušie gari un elles iemītnieki. Lai cik liela būtu tava labo darbu bilance, kredītlīnijai arī pienāk gals, agri vai vēlu no Taipejas grāmatnīcām un bibliotēkām būs jāatgriežas Latvijā un jāturpina izsalkušā bibliofila eksistence. Kad parādījās brīnišķīgā tehnoloģiskā iespēja grāmatas kopēt, es drīz vien sasniedzu tādu kopēšanas ātrumu un meistarību, ka man jau likās, ka es noteikti varētu par to saņemt kaut kādu proftehnisko doktora grādu. Grāmatu kopēšana un skenēšana man nav tikai automātiska darbība: grāmatas lapu pāršķiršanu un kopējamās mašīnas pogas nospiešanu pavada domāšanas koncentrācija; man liekas, ka daudz veiksmīgāk zinātniskos tekstus izdodas izanalizēt, tos kopējot, nevis lasot. Zināmā mērā tā ir galvas, rokas un mašīnas simbioze. Bet kopš radās iespēja lejuplādēt grāmatu ieskenētās elektroniskās versijas, paradīze ir jebkurā vietā, kur atrodams interneta pieslēgums. Turklāt mana vēlme lasīt ir lielāka par estētisko atkarību no drukātas grāmatas – es lasītu arī tad, ja kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ nāktos atgriezties pie tekstiem, kas rakstīti uz bambusu strēmelēm un zīda auduma; es būtu gatavs klausīties, kā kādu tekstu no galvas deklamē tuvs draugs.

Es no sirds pievienojos arī Džana Čao pārspriedumiem par lasīšanas saistību ar gadalaikiem. Pirmajā mirklī var rasties vēlēšanās Džana Čao pārdomas vērtēt kā ķīniešu kosmoloģijas piemēru, kurā jau kopš senatnes saredzēja sakarības starp cilvēka dvēseles stāvokļiem un ārējās pasaules norisēm. Tomēr drīzāk Džans Čao vienkārši vēro savu attieksmi, nejaušas sakarības, kas rodas, kādu grāmatu pirmo reizi izlasot tajā vai citā gadalaikā. Esmu ievērojis, ka pirmās lasīšanas iespaids ir tik spēcīgs, ka tas atstāj manī pēdas, neviļus sasaistot grāmatu ar laika apstākļiem. Piemēram, ar pavasari man saistās agrīnais budistu teksts “Dhammapāda”, Kloda Levī-Strosa “Strukturālā antropoloģija” un visādi postmodernisti, jo iesilušais gaiss vairo nemieru un rotaļīgu nerātnumu. Ar vasaru saaudzis ir Džuandzi un Laodzi, Eliades “Čūska” un “Pie čigānietēm”, kā arī zinātniskā fantastika un Dovlatovs. Rudens ir izpelnījies visraženākā gadalaika statusu – kaut kas šajā brīnišķīgajā un pelēcīgajā melanholijā ļauj daudz labāk attālināties no savas apziņas. Rudens lietiem piestāv gan Heses “Stepes vilks”, gan Flobērs, gan Dostojevskis, kuram gan laikam labāk derētu februāra beigas.

Taču vēl vairāk grāmatas un gadalaiki sakrīt tad, kad iemīļotās grāmatas lasa vēlreiz.

Šopenhauers apgalvo, ka jauna lasīšanas situācija, secība – zinot iznākumu kopš paša sākuma – rada pavisam jaunu noskaņojumu. Tāpēc lasīšana noteiktā gadalaikā var arī traucēt, dažos gadījumos pat nenovēršami. To pašu var novērot, arī klausoties mūziku vai skatoties filmu. Kaut ko atkārtoti klausīties un skatīties vairs nav iespējams, neatverot atminēšanās slūžas. Prusta zudušo laiku var meklēt, ieslēdzot mūzikas atskaņotāju. Situācijai ir milzīga vara, un ir vajadzīga liela piepūle, kaut kas līdzvērtīgs Džuandzi “sirds gavēnim”, lai grāmatā vai skaņdarbā iedziļinātos it kā no jauna. Bet ja vajadzīga tikai laika mašīna, tad nav daudz jāpiepūlas: pietiks ar vīnu un atskaņotāju, bez grāmatas var arī iztikt.

Jā, un vēl par draugiem un grāmatām. Lai gan nekad neesmu šķirojis savus draugus apdomīgos, izsmalcinātos vai asprātīgos – šīs rakstura īpašības bieži vien ir apvienojušās –, nepieciešamība pārrunāt izlasīto ir bijusi tikpat spēcīga kā vēlme lasīt. Turklāt bez draugiem es daudzas grāmatas nemaz nebūtu izlasījis. Ja nebūtu sarunu ar draugiem, kurās, izsakoties 16. gadsimta ķīniešu domātāja Li Dži vārdiem, “es netiktu pārspēts”, es daudz ko par sevi nebūtu uzzinājis.

Lihtenbergs būtu labi sapratis Džanu Čao: “Meitene, simt piecdesmit grāmatu, daži draugi un skats uz apkārtni aptuveni vienas vācu jūdzes platumā – lūk, tā viņam bija visa pasaule.”