Aleksandrs Geniss

Arktikas piemiņai

No visiem gadalaikiem es dodu priekšroku aukstajam, no visām debespusēm – ziemeļiem, no visiem nokrišņiem – sniegam, jo tas ļauj atklāties dzīvībai, atsedzot tās pēdas.

Reiz es sataisījos iet kalnos kopā ar profesionālu pēddzini. Darbs FIB viņam bija naudas pelnīšanai, bet dzīvnieku pēdu izsekošana – dvēselei. Kamēr mēs ar sniega kurpēm rāpāmies augšā uz virsotni, viņš lakoniski laboja manas kļūdas.

– Kaķis?

– Jenots.

– Zirgs?

– Alnis.

– Suns?

– Koijots. Nu kā tu neredzi? Meža zvērs iet mērķtiecīgi, nemētājoties pa labi, pa kreisi. Un lec kā balerīna, precīzi zinot, kur piezemēsies.

Uz vakarpusi, kad sniegs jau bija mūs iepazīstinājis ar visiem kalnu iemītniekiem, izņemot troļļus, es biju sastindzis ragā, taču man nenāca ne prātā par to žēloties. Aukstums, manuprāt, pats sevi vienmēr attaisno – ētiski, estētiski, metafiziski. Tas aizgrābj līdz asarām kā mūzika un iedarbojas kā mēnessgaisma: tas maina realitāti, nekam nepieskaroties.

“– Ziema, – teica Brodskis, – ir godīgs gadalaiks.” Vasarā, tas jāsaprot, katrs muļķis iemīlēs dzīvi. Bet man fotogrāfijas un daba labāk patīk melnbaltas – viena kopīga iemesla pēc: askētiskā krāsu palete atsedz struktūru, aizvācot arhitektoniskās pārmērības. Tādēļ, kad senie ķīnieši zīmēja ainavas ar melno tušu, ieliekot tajā varavīksni, viņiem iznāca ne tikai pasaules ēkas portrets, bet arī tās iekšējās uzbūves shēma.

Ziema cilvēkā audzina skaistuma izjūtu, bet aukstums saasina visa pārējā izjūtu, sākot ar laiku: jo stiprāks sals, jo ilgāk velkas minūte. Sasniedzot letālo robežu, māksla kļūst par izdzīvošanas mākslu. Auksto platuma grādu sadzīve piešķir katrai trūcīgās iedzīves detaļai nepieciešamā skaistumu, ko mēs esam jau aizmirsuši: kaula saulesbrilles, ūdens necaurlaidīgs kajaks, saldējums no vaļa speķa, līdzeklis pret cingu, par kādu kalpo dzīva roņa gaļa.

Dzīvojot nekurienes vidū un sajūtot trīsas no tās tuvuma, ziemeļu cilvēki parasti ir mazrunīgi, bieži koncentrējušies un vienmēr gatavi iedzert. Šodien aiz polārā loka mīt četri miljoni cilvēku, taču tur apmesties klātos vienīgi eskimosiem. Piecu tūkstošu gadu laikā viņi ir spējuši pilnībā ierakstīties vidē, mēs turpretim to pārrakstām, pakāpeniski pārvēršot par Piektdieni.

Pielāgojot pasauli sev, progress reizē padara to gan lielāku, gan mazāku – kā tas ir noticis ar Ziemeļiem. Pēdējā pusgadsimta laikā polārā cepure ir samazinājusies divkārt: ausaine kļuvusi par tibeteiku.

Principā tā ir tieši tā kataklizma, par kādu sapņo­­­ja visu zemju un tautu jaunie mičurinieši. Izkususī Arktika beidzot atvērs regulārus polāros navigācijas ceļus, kas ļaus iztikt gan bez Suecas kanāla, gan bez Panamas kanāla un kas par pieciem tūkstošiem jūdžu saīsinās ceļojumu apkārt pasaulei. Turklāt siltumnīcas efekts ļaus pie­­kļūt izkusušo Ziemeļu dārgumiem – ceturtajai daļai no visas planētas naftas un gāzes resursiem. Skaidrs, ka, utilitārisma niezes pārņemti, mēs ar prieku tā labad upurēsim citas arktiskās iegulas – zem mūžīgajiem lediem slēptās tukšuma rezerves.

Tīra telpiskā pārmērība, kā augstie griesti vai smalka vārsma, – neobligāta greznība, kas piešķir dzīvoklim cieņu, bet dzejoļiem attaisnojumu. Kaut kur esmu lasījis, ka domājot mēs izmantojam savas smadzenes tikai par pāris procentiem. Pārējais acīmredzot aiziet vienkārši tam, ko sauc par “būt cilvēkam”.

Agrāk mēs Ziemeļus mācējām izmantot labāk. Tie bija ne ceļš, ne raktuves, ne urbums, bet templis bez lietišķa pielietojuma. Starp citu, jebkurš templis ir nelietderīgs tieši tāpēc, ka tas ir templis nelietderīgajam, kaut kam tādam kā Dievs, mīlestība vai kalni. To saprotot, pirms simt gadiem cilvēki rāvās uz polu tikai tāpēc, ka tas bija: ģeogrāfiska abstrakcija, ieputināta dziļā sniegā.

Kaunoties par savu zēniskumu, es vēl joprojām ar grūtībām valdu asaras, lasot par polārpētnieku piedzīvojumiem. Labākie no viņiem iemiesoja tā sirdsskaidrā ideālisma šķautnes, kuru tradīcija ar daudz mazāku attaisnojumu pieraksta bruņiniekiem, revolucionāriem un svētceļniekiem: fantāzija, pašaizliedzība, dievbijība. Tad, uz iepriekšējo divu gadsimtu robežas, skaistā un nesasniedzamā Arktika bija ateistu reliģija, un pols bija viņu Grāls.

Ar grūtībām pārdzīvojis iepriekšējā gadsimta totalitāro heroismu, 21. gadsimts ir zaudējis interesi par romantiskiem varoņdarbiem. Pār­ sā­­­tinājies ar tiem, tas ir nomainījis divcīņu ar dabu pret ekstrēmiem sporta veidiem: Ņujorkā populāras ir kafejnīcas ar betona klintīm kāpelētājiem, bet ledus ir ledusskapī.

Ir tāda zaļā anekdote.

Viena planēta saka otrai:

– Tu kaut kā slikti izskaties.

– Redzi, man ir piemeties Homo sapiens.

– Nieki, drīz pāries.

Varbūt, ka tā arī ir labāk. “– Savā cīņā ar pasauli, – tei­­ca Kafka, – tev ir jānostājas pasaules pusē.”

Raksts no Februāris, 2014 žurnāla

Līdzīga lasāmviela