Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 0
  • Pēdējais numurs
  • Agora
  • Abonēt
  • Arhīvs

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Februāris, 2014

Februāris, 2014
Redaktora sleja Uldis Tīrons
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Redaktora sleja Uldis Tīrons

Komentāri

Voldemorts un samuraji Kaspars Eihmanis Kultūrpolitika planšetdatorā Mārtiņš Vanags Jaunās marsiešu hronikas Vents Zvaigzne Izlaist iekšas vai izvārīt eļļā Ivars Neiders Tā vai citādi Ivars Ījabs Revolūcijas vairs nebūs. Un nevajag Kirils Kobrins

Raksti

Tikai jāatgāžas krēslā un jādomā Tabita Sīmane Georgija Adamoviča intonācija Valdis Ābols Arktikas piemiņai Aleksandrs Geniss Grāmatas piemiņai Aleksandrs Geniss

Sarunas

Man ar vārdiem nepietiek Intervija ar Ingmaru Bergmanu Sausuma mācība Saruna ar Aleksandru Genisu Izglītības nākotne Diskusija "Izglītības sistēmas nākotne pasaulē"

Uldis Tīrons

Redaktora sleja

Visuresošais vaifajs un mobilās ierīces izdarījušas to, ko nespēja lielie māk­slinieki, – tās apstādinājušas mirkli un nogalējušas nākotni.

Kirils Kobrins. “Revolūcijas vairs ne­­­­­­būs. Un nevajag.” Rīgas Laiks, 2014. gada februāris

  Kirils netic, ka Kijevā var notikt kaut kas revolucionārs; viņa noraidošo at­­tieksmi pret tautas nemieriem un “ielu politiku” es pazīstu jau kopš viņa reakcijas uz Maskavas Bolotnajas demon­strācijām un ne tikai, turklāt grūti iedomāties kādu, kurš izturas vērīgi pret vēsturi un joprojām par argumentu izmanto sadzērušos matrožu bandas Pēterburgas ielās vai nevadāma plukatu bara ielaušanos Bastīlijā. Taču savā komentārā, kurā šī iemesla dēļ grūti nejust noraidošo attieksmi pret jebkuras krāsas revolūcijām, viņš pats, domājot par šīm cilvēku masu kustībām un pielīdzinot “arābu pavasara” nemierus Kijevas notikumiem, spiests meklēt kādu citu vispārēju “vēstures spēku”, kas šajos notikumos darbojas. Kirils, pats būdams diezgan advancēts un mobils cilvēks, padevies vilinājumam visas šīs “revolūcijas” norakstīt uz jauno tehnoloģiju rēķina, par atspēriena punktu ņemot Forbes rakstu ar nosaukumu “Par ko patiesībā ir ukraiņu revolūcija”. Kirilam nepatīk revolūcijas, man ne­­patīk redukcija. Jau “arābu pavasara” notikumos tika uzsvērta mobilo sakaru ierīču mobilizējošā loma (reducējot jau notikušo līdz aifoniem, kuri ir ne­­apmierināti ar pastāvošo iekārtu). Ta­­gad Krievijas ārlietu ministram Lav­rovam “ir informācija, ka daļa no šī visa tiek stimulēta ārzemēs” (reducējot “to visu” līdz Katrīnai Eštonei no ES vai Gido Vestervellem no Vācijas, kuri, ieradušies Kijevā decembrī, būtu maģiskā veidā izvilinājuši ukraiņus ielās novembrī). Novērojot savu uzmanību pret notikumiem Kijevā, vispirms es pamanīju gaidas, kad beidzot kaut kas notiks, ar“notiks” saprotot kādu, iespējams, asiņainu atrisinājumu. Vienlaikus es bez ilgas domāšanas biju nostājies protestētāju pusē. Un tikai jau pēc tam es sāku lasīt gan notikumu da­­lībnieku, gan analītiķu komentārus; no pirmajiem es uzzināju viņu ideoloģiskos apsvērumus, dodoties uz Maidanu; no otrajiem – par to, kāds tam visam varētu būt sakars ar Krie­viju un ES, bet visvairāk – kāds tam visam sakars ar ukraiņu oligarhiem. Mani draugi Maskavā atšķirībā no Kirila Kijevas notikumos saskata pil­­soniskas sabiedrības dzimšanu, to­­mēr piesardzīgi brīdinot no mistiskajiem “tituškiem”, valdības uzpirktajiem provokatoriem, kuru organizētā vardarbība varētu novest pie ārkārtas stāvokļa ieviešanas. Nezinu, vai situācija Kijevā, kā apgalvo Lavrovs, patiešām jau ir kļuvusi “nekontrolējama”, taču tā acīmredzami ir kļuvusi “nedomājama”; proti, visdrīzāk arī Ukrainā ir atmests ar roku centieniem par turienes protestiem domāt, nomainot to ar tūlītēju reaktīvu darbību; savukārt attālināti pasīva notikumu gaidīšana ekrānos arī ir visa vērotāju darbība. Šādos apstākļos prātā nāk Ļeņins. Iespējams, ka tā ir cenšanās ieviest saprātīgu (mērķtiecīgu) pamatojumu sabiedriski haotiskos notikumos, taču kā uzbāzīga banalitāte nāk prātā viņa revolucionārās situācijas “analīze”, spārnotais izteikums “aug­­šas nevar” (valdīt pa vecam), “apakšas negrib” (dzīvot pa vecam). Ļeņinam šis apgalvojums droši vien bija nepieciešams kā arguments savu varas pārņemšanas mērķu sasniegšanai, taču pati šī retoriski spožā frāze, iespējams, arī iespaidoja tā brīža revolucionāru taktiku. Es gribu teikt, ka tā pati racionālā redukcija, kas izraisa manu sašutumu, varbūt arī ir vienīgā sapratne, kāda pieejama kā notikumu dalībniekiem, tā arī to novērotājiem, un kā vieni, tā otri darbosies ne vien pirmās kaislības uzkurināti, bet arī atbilstoši šai sapratnei: vieni – traucoties ielās, otri – ik pa brīdim iemetot acis aifonā vai datora ekrānā. Lai nu kā, notikumi Kijevā, pareizāk sakot – un šeit Kirilam ir pilnīga taisnība – to atspoguļojums mobilajā medijā, manā gadījumā – datorā klēpī (Kijevā pirmie bojāgājušie; policija šturmē barikādes (10:48) (92)), pārslēdz manu uzmanību no rūpēm par žurnāla nodošanu uz rūpēm par to, kas notiek manā galvā.

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
All rights reserved to Rīgas Laiks