Izlaist iekšas vai izvārīt eļļā

Vairāki Nacionālās apvienības deputāti balsoja “pret”, kad Saeima lēma par nāvessoda izņemšanu no Krimināllikuma. Viņu vidū arī Jānis Dombrava. Viņš ir pārliecināts, ka nāvessodu ne tikai vajag atjaunot, bet to ir arī iespējams izdarīt, neraugoties uz tik populārajiem aizbildinājumiem ar starptautiskajām konvencijām un Latvijas pieņemtajām starptautiskajām saistībām. Turklāt deputāts ir pārliecināts, ka arī Eiropa agri vai vēlu atgriezīsies pie konservatīvām vērtībām un nevainīga cilvēka dzīvību vērtēs augstāk nekā slepkavas cilvēktiesības.

http://ej.uz/aprinkis_dombrava

Šķiet, iepriekšējā reize, kad ziņu virs­rakstos nācās sastapties ar politiķu pārdomām par nāves sodu, bija 2008. gada rudens, kad sabiedrības uzmanība bija pievērsta 11 gadus vecas meitenes slepkavībai, kuru bija pastrādājis viņas tēvs Ivars Grantiņš. Izmeklēšana vēlāk noskaidroja, ka meita nebija vienīgais Grantiņa upuris. Apmēram divus mēnešus pirms minētā nozieguma Grantiņš, kurš tikai nesen bija iznācis no ieslodzījuma, noslepkavoja savu civilsievu, bet mēnesi vēlāk mēģināja izvarot un tad noslepkavoja kādu astoņpadsmitgadīgu meiteni. 2009. gadā Grantiņam piesprieda mūža ieslodzījumu, bet vairākiem politiķiem radās iespēja paust savu stingro nostāju un rūpes par sabiedrību. Tad jautājumu par nāves sodu visai neveikli dienas gaismā izvilka tagadējais J. Dombravas partijas biedrs un toreizējais tieslietu ministrs Ivara Godmaņa valdībā Gaidis Bērziņš, kurš norādīja: “Šādi gadījumi kopumā rosina domāt par nāvessoda atjaunošanu,” tomēr turpat arī piebilda, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā Latvija ir uzņēmusies saistības šādu soda veidu nepiemērot. Proti, tieslietu ministrs, šķiet, vēlējās pateikt, ka viņš “kā tēvs un cilvēks” būtu gatavs pārskatīt, cik lietderīga ir atteikšanās no nāves soda, tomēr tā nu ir sanācis, ka valsts (kurā viņš ir tieslietu ministrs) ir uzņēmusies saistības, kas šādu iespēju nepieļauj. Iespēju piebalsot Bērziņam iz­­mantoja arī citi politiķi. Piemēram, toreizējais Saeimas Cilvēktiesību ko­­­­­misijas priekšsēdis Jānis Šmits pa­­zi­ņoja, ka Eiropas nostāja nāves so­­da jautājumā esot liekulīga, jo ik dienu tiekot slepkavoti nedzimuši bērni un slepkavojot arī karavīri, savukārt iekšlietu ministrs Mareks Segliņš paziņoja, ka viņš atbalstītu referendumu par nāves soda atcelšanu. Jāpiebilst, ka minētie paziņojumi tika pamanīti arī viņpus Latvijas robežām, piemēram, ziņu portāls Euobserver tos minēja kontekstā ar līdzīgām debatēm Polijā (Latvian death penalty debate rumbles on tīmeklī).

Liela daļa cilvēku, iespējams, šodien ir jau paguvuši piemirst gan nu jau vairs neeksistējošu partiju pārstāvējušo iekšlietu ministru, gan viņa bikli pieminēto referendumu, bet diskusijā par nāves soda statusu Lat­­vijā ir noslēdzies viens būtisks posms, proti, šāds soda veids mūsu valstī vairs nepastāv. Te gan jānorāda, ka šis soda mērs vairs netiek piespriests jau kopš 1996. gada, kad tika noteikts nāves soda moratorijs. 1999. gada 7. maijā Latvija ratificēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolu, kas paredz nāves soda piemērošanu tikai kara laikā vai kara draudu apstākļos, bet 2012. gada 26. janvārī tika ratificēts šīs pašas konvencijas 13. protokols, kas paredz pilnīgu nāves soda atcelšanu. Tā paša gada 1. janvārī stājās spēkā grozījumi Latvijas Krimināllikumā, kurā nā­­ves sods vairs netiek pieminēts. Vis­­beidzot, 2013. gada 28. februārī Saeima pieņēma likumprojektu, kas paredz pievienoties 1966. gada 16. decembra Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. fakultatīvajam protokolam par nāvessoda atcelšanu. Līdz ar to Latvija ir pievienojusies tām 97 pasaules valstīm, kurās nāves sods kā soda veids ir atcelts. Oficiālā retorika šo procesu apraksta kā virzību cilvēka tiesību ievērošanas virzienā, lai gan būtu godīgi jāatzīst, ka, iespējams, daudz lielāka loma ir bijusi pavisam praktiskiem apsvērumiem, jo nāves soda atcelšana bija viens no nosacījumiem dalībai gan Eiropas Padomē, gan Eiropas Savienībā. Tie­sa, tas pats ir sakāms arī par citām tā saucamajām Austrumeiropas valstīm, kuras pievienojās minētajām organizācijām līdz ar PSRS pastāvēšanas beigām. Tomēr arī tā saucamajās vecajās Eiropas valstīs atteikšanās no nāves soda ir visai nesena parādība, un katras valsts ceļš uz šādu iznākumu ir bijis visnotaļ dažāds. Vairāki pētnieki ir pauduši viedokli, ka Eiropā (atšķirībā, piemēram, no ASV) jautājums par nāves sodu primāri ir ticis aplūkots nevis kā jautājums par taisnīgu tiesu, bet gan kā jautājums par cilvēka tiesībām un cilvēka cieņu (abi jēdzieni īpaši akcentēti Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. protokolā), turklāt noteicoša loma soda atcelšanā ir bijusi politiskajai elitei. Par nāves soda atcelšanu kā tendenci Eiropā var runāt tikai kopš Otrā pasaules kara beigām. Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas tika pieņemta 1950. gadā, nāves soda atcelšanu vēl neparedzēja. Uzreiz pēc kara beigām no šī soda mēra bija atteikusies Somija, Itālija, Austrija un Rietumvācija. Cik lielā mērā to noteica cilvēktiesību apsvērumi, mēs, protams, varam tikai minēt. Lielbritānija pēc sīvām diskusijām atteicās no nāves soda 1969. gadā. Spānija to izdarīja 1978. gadā. Francija turpi­nāja izpildīt nāves sodus līdz pat 1977. gadam, bet formāli no tā atteicās tikai 1981. gadā. Jāsaka, ka daudzos gadījumos (īpaši tas attiecināms uz Franciju) šāds solis neatbilda no­­­ska­­ņojumam sabiedrībā. Pirmais starptautiskais dokuments, kas pieprasīja atteikšanos, – jau minētais Eiropas Cilvēktiesību 6. protokols – tika pieņemts tikai 1985. gadā. Līdz ar to “stingrā pārliecība, ka nāves sodam nav vietas demokrātiskās un civilizētās sabiedrībās”, kā to 2007. gadā formulēja Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Tomass Hammarbergs (Thomas Hammarberg), Eiropā valda tikai kopš 20. gadsimta beigām, kad tā lielā mērā arī kļuva par eiropeiskuma pazīmi.

Būtu naivi domāt, ka šādu attieksmi pret nāves sodu noteikuši kādi neapgāžami argumenti, jo tādu, cik man zināms, vienkārši nav. Tas gan arī nenozīmē, ka mūsdienu situācija ir loterijas iznākums. Drīzāk vietā būtu runāt par noteikta veida izšķiršanos un skatījuma pakāpenisku maiņu, kas parasti pavada līdzīga rakstura sociālas izmaiņas – tādas kā verdzības atcelšana utt. Un šajā ziņā Jānim Dombravam pavisam noteikti ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka nāves soda atjaunošana ir atkarīga no “politiskās gribas”. Tiesa, nav gan skaidrs, kāpēc kas tāds ir jāsaka, jo tieši tas pats attieksies uz jebkuru politisku lēmumu. Vai tad mēs nezinājām, ka tikai no mūsu gribas ir atkarīgs tas, vai mēs dzīvosim saskaņā ar šariata likumiem, vai pieteiksim karu Zviedrijai, utt.? Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām. Tomēr šobrīd “politiskā griba” (kuru daži politiķi, šķiet, saprot kā kaut ko līdzīgu laika ap­stākļiem) par nāves soda atjaunošanu neliecina.

Soda taisnīgumu un piemērotību no­­darījumam nosaka vismaz divu veidu apsvērumi. Pirmkārt, tie ir argumenti, kas saistīti ar soda pamatojamību kā tādu, bet, otrkārt, tie ir priekšstati par to, kāda veida izturēšanos pret citiem cilvēkiem mēs uzlūkojam par pieņemamu. Runājot par soda pamatojamību, parasti min vismaz divus sodīšanas iemeslus. Pirmkārt, soda nolūks ir atturēt gan citus, gan pašu nodarījuma veicēju no līdzīgas rīcības veikšanas nākotnē. Otrkārt, tā ir taisnīguma atjaunošana – sods kā atmaksa par nodarīto, kas paredz, ka pārkāpuma veicējam ir jāsaņem sods, kura apmērs atbilst nodarījuma apmēram, neatkarīgi no tā, vai sods attur vai neattur no līdzīga pārkāpuma izdarīšanas. Visvienkāršākajā versijā šī izpratne paredz, ka pārkāpējam ir jāsaņem sods, kas ir tieši tāds pats kā izdarītais pārkāpums – “aci pret aci”. Tomēr daudzos gadījumos tas nav iespējams (jo, piemēram, par zādzību būtu jāsoda ar zādzību), tāpēc soda apmēri tiek noteikti kādās citās mērvienībās – naudā, dažādu veidu miesas bojājumos un vēlāk arī brīvības ierobežošanā. Pamatojot nā­­­­­ves soda nepieciešamību, ierasti tiek izmantoti abi minētie apsvērumi – gan arguments, ka šis soda mērs attur no noteiktu smagu noziegumu izdarīšanas, gan priekšstats, ka dažu noziegumu gadījumā tā ir vienīgā iespējamā atmaksa. Lai kā arī daudzi to vēlētos, tomēr minētie apsvērumi nebūt nesniedz viennozīmīgu atbildi uz jautājumu – vai nāves soda piemērošanu var pamatot. Piemēram, daudzi nāves soda aizstāvji ir uzstājuši, ka nāves sods ir nepieciešams tāpēc, lai atturētu potenciālos nozieguma veicējus, tādējādi pasargājot gan nevainīgas dzīvības, gan pašus nozieguma veicējus no kļūšanas par slepkavām. (Šķiet, slavenākais šīs nostājas izklāsts ir rodams Džona Stjuarta Milla 1868. gadā britu parlamentā teiktajā runā.) Vai tā patiešām ir? Laikam godīgākā atbilde uz šo jautājumu ir tāda, ka mēs to nezinām. Dati par smagu noziegumu skaitu dažādās valstīs uz šo jautājumu atbildi nesniedz. Bet nav arī tik bezcerīgi. Mēs tomēr zinām, nāves soda neesamība nebūt nenozīmē lielu sma­­­gu noziegumu skaitu. Tādēļ mēs varam diezgan droši secināt – ja kaut kas arī attur cilvēkus no nozieguma veikšanas, tad tam nav obligāti jābūt nāves sodam. Tas, iespējams, ir mūža ieslodzījums, bet, iespējams, kaut kas cits. Piemēram, noteiktu domu neesamība. Tomēr tik un tā kāds varētu uzstāt, ka noliegt nāvessoda atturošo efektu nav pamata. Piemēram, Luiss Poimans (Louis Pojman) piedāvā veikt domas eksperimentu. Ie­­domāsimies pasauli, kurā valda kaut kas, ko mēs varētu nosaukt par kosmisku taisnīgumu, – ja, piemēram, Jānis laupīšanas laikā nošauj apsargu, viņu tūdaļ pat uz vietas sasper zibens. Poimans uzskata, ka šādā pasaulē noziedznieka tūlītēja nāve pēc nozieguma pavisam noteikti atturētu citus no līdzīgas rīcības. Tomēr, pirmkārt, Poimana ilustrācija ir pārliecinoša ne tikai tāpēc, ka ikviens slepkava saņem nāves sodu. Lielu lomu šajā piemērā spēlē tas, ka sods ir gan tūlītējs, gan neizbēgams. Otrkārt, varētu vaicāt, vai ilustrācija būtu mazāk pārliecinoša, ja nāves sodu aizvietotu ar mūža ieslodzījumu? Man šķiet, ka nebūtu, tomēr pieļauju, ka šajā ziņā viedokļi var atšķirties. Labi, pieņemsim, ka nāves sods tomēr attur no noziegumu veikšanas. Vai tas ir pietiekams nāves soda pamatojums? Iespējams, tam, kurš aizstāv nāves sodu tā atturošā efekta dēļ, tomēr būtu jāspēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc neatgriezties pie “konservatīvākām vērtībām”, piemēram, pie publiskas pa­­kāršanas, iekšu izlaišanas, sadedzināšanas, dekapitācijas vai izvārīšanas eļļā? Ja šie nāves soda izpildīšanas veidi šķiet barbariski, tad tā jau būs tikai pakāpes atšķirība no nāvessoda noliedzēju nostājas, kuri par barbariskām un ar cilvēka cieņu nesavienojamām uzskata daudzās valstīs joprojām praktizētās nāves soda izpildes formas – nošaušanu, noindēšanu ar gāzi, letālas injekcijas izdarīšanu utt. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ar vienu pašu apsvērumu par nāves soda spēju atturēt neiztikt. Ja vēl ir taisnība klīniskajiem psihologiem, ka nāves sodu prakse dažus indivīdus mudina izdarīt slepkavības, tad nāves soda atbalstītāja lieta izskatās vēl sliktāk.

Bet varbūt mēs varam pamatot nāves soda nepieciešamību kā atmaksu par nodarīto noziegumu. Tomēr arī šajā gadījumā viss nebūt nav tik vienkārši. Šķiet, viena no lielākajām problēmām attiecībā uz soda kā atmaksas piemērošanu nāves soda gadījumā ir saistīta ar jautājumu, kā noteikt, kuru noziegumu gadījumā nāves sods ir piemērojams? Izpratne par sodu kā atmaksu paredz, ka soda bardzība ir jāpieskaņo nodarījuma smagumam. Tomēr ne visu sodu gadījumā tas ir iespējams. Naudas un cietumsoda gadījumā grūtības nerodas – jo smagāks noziegums, jo ilgāks laiks pārkāpējam ir jāpavada cietumā. Nāves soda gadījumā tas nav iespējams, jo tas īsti nepieļauj gradācijas, ja vien, protams, mēs neatgriežamies pie jau minētajiem ne tik ļoti pievilcīgajiem nāves soda veidiem – pakāršana varētu būt mazāk bargs nāves soda izpildīšanas veids par, piemēram, iekšu izlaišanu vai izvārīšanu eļļā. Bet mēs jau noskaidrojām, ka šie soda veidi pat daudziem nāves soda aizstāvjiem varētu šķist nepieņemami. Labi, paliksim vienkārši pie nāves soda. Par kādiem noziegumiem tas būtu jāpiemēro? Pieņemsim, ka tikai par slepkavībām (lai gan vēsturiski nāves sods ir ticis piemērots arī daudzu citu noziegumu gadījumā). Bet slepkavības mēdz būt dažādas. Grantiņa gadījumā labi saskatāma problēma, kas rodas īpaši smagu noziegumu gadījumā, – slepkavu, kurš ir nežēlīgi noslepkavojis trīs nevainīgus cilvēkus, var nogalināt tikai vienreiz. Tas nozīmē, ka nāves sods šim nodarījumam ir nepietiekams soda mērs. Nedaudz atšķirīga problēma mūs sagaida otrā spektra galā. Piemēram, ASV, lai noteiktu, kuru slepkavību veicējiem pienākas nāves sods, tika ieviests nošķīrums starp pirmās un otrās pakāpes slepkavībām. Saskaņā ar daudzās pavalstīs pastāvošo likumdošanu nāves sods pienākas tikai personām, kuras ir izdarījušas pirmās pakāpes slepkavību. Tomēr nebija nemaz tik ilgi jāgaida, kad tiesneši sāka sūdzēties, ka viņiem nošķīrums starp abu pakāpju slepkavībām nebūt nešķiet skaidrs un viegli piemērojams. Vairāki pētījumi apstiprināja, ka tiesneši šo nošķīrumu izmanto visnotaļ patvaļīgi un par vienu un to pašu nodarījumu vienā gadījumā cilvēkam var draudēt ieslodzījums, bet citā – elektriskais krēsls. Viss atkarīgs no tā, kurā tiesā nodarījums tiek izskatīts. Saistībā ar šo problēmu būtu jānošķir divi jautājumi. Pirmkārt, vai ir iespējams definēt nepatvaļīgus nozieguma smaguma kritērijus, pēc kuriem būtu jāsoda ar nāves sodu? Otrkārt, vai šos kritērijus būtu iespējams lietot praksē, ņemot vērā visus cilvēka dabas trūkumus? Tikai tad, ja mēs spētu atbildēt uz šiem diviem jautājumiem, mums rastos iespēja pamatot nāves soda kā atmaksas ieviešanu. Tomēr šķiet, ka nu ir pats pēdējais brīdis pajautāt, kāpēc vispār tiek runāts par nāves sodu kā sodu? Varētu šķist, ka tas ir saistīts ar jau minēto atmaksas principu – acs pret aci, dzīvība pret dzīvību. Bet mēs jau redzējām, ka šim principam strikti sekot nav iespējams, turklāt nāves soda piemērošanas prakse apliecina, ka tā piemērošanā šis princips netika ievērots – nāves sods par nodevību, dezertēšanu, iz­­­­varošanu utt. neatbilst principam “dzīvība pret dzīvību”. Iespējams, daudz noderīgāk par nāves sodu ir domāt līdzīgi, kā mēs domājam par pašaizsardzību. Pašaizsardzības gadījumā tiek paredzēts, ka mums ir tiesības aizsargāt savu dzīvību un veselību pret citu personu radītu apdraudējumu. Tomēr līdzās atļaujai sevi aizsargāt pastāv arī prasība lietot tikai tādus līdzekļus, kas ir pietiekami uzbrucēja radīto draudu likvidēšanai. Tā paredz, ka mums ir tiesības uzbrucēju nogalināt tikai tad, ja tas ir vienīgais veids, kā varam sevi aizsargāt. Līdzīgi, ja ar mūža ieslodzījumu iespējams panākt to pašu, ko saskaņā ar citu pārliecību iespējams panākt vienīgi ar nāves sodu, tad nāves soda piemērošana nav attaisnojama. Ja tas tomēr nepārliecina, tad, iespējams, ir vērts ieklausīties cita J. Dombravas partijas biedra Dzintara Rasnača no­­­rādē, kas izskanēja Saeimas sēdē, kurā deputāti diskutēja par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 13. protokolu: “Godātie debatētāji! Nu, cik reižu var atkārtot! Nāves sods ir atcelts pirms divpadsmit gadiem! Vai tiešām tas nav saprotams? Par ko jūs te debatējat?”