Kultūrpolitika planšetdatorā

Mēs varam uzburt nez cik labus produktus, bet, ja bērns nav labi izglītots un viņā nav ieaudzinātas tradīcijas lasīt grāmatas, iet uz koncertiem un teātri, izaug cilvēks, kura galvenais ētiskās un morālās izziņas avots ir dators. [..] Kultūras iestādēm ir noteikts uzstādījums, ka tām jāveido izglītojošas programmas bērniem un ģimenēm. Ja vecāki paši neapmeklē kultūras iestādes, šo kūtrumu pārņem arī bērni. Bet paskatīsimies uz vecākiem... Lielākoties viņi atnāk mājās pārstrādājušies, pārguruši, atkrīt pie TV, labākajā gadījumā palīdz bērnam sagatavot mājasdarbus...

Kultūras ministre Dace Melbārde, NRA, 2013. gada 9. decembrī

“Televīzijas skatīšanās laika gaitā pil­­nīgi iznīcina cilvēka prāta spējas. Šis ieradums nes tādus zaudējumus cilvēkam, ka, skatoties televīziju, cilvēks nevis pavada laiku, bet gan drīzāk nogalina sevi. Šī nodarbe nedod nekādu labumu intelektam, bet gan radina prātu pie šķebīgas un neveselīgas monotonijas, kas ir tiešā pretrunā ar spriešanas spēju vingrināšanu un mūsu augstāko spēju attīstību.” Šo citātu varētu uzskatīt par raksturīgu tradicionālajai kritikai pret televīziju un datoriem. Tās pārstāvji, kuriem nu pieslējusies arī Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde, mēdz uzsvērt, ka televīzija un dators nonivelē cilvēku intelektuālās un kritiskās spējas, noplicina iztēli un fantāziju, ko gadsimtiem ilgi ir attīstījusi grāmatu lasīšana.

Tomēr izlasiet vēlreiz citātu iepriekšējās rindkopas sākumā. Tā autors ir britu kritiķis Semjuels Kolridžs, kurš šos vārdus rakstīja pirms diviem gadsimtiem un savu nopēlumu vērsa pret romānu lasīšanu (atļāvos viņa rakstītajā patvaļīgi aizstāt romānus ar televīziju). Kolridžs – līdzīgi kā Melbārde – iederas tajā sabiedrības daļā, kas allaž, neatkarīgi no vēsturiskās tagadnes, vēršas pret laikmetīgām mākslas vai informācijas formām, tajās saskatot “patieso” vērtību degradāciju un nereti arī vispārēja norieta iezīmes. Amerikāņu filozofs Aleksandrs Nehamass ir novērojis, ka “tradicionālistu” protests pret visu jauno ir gandrīz tikpat sens kā pati kultūra, kas tādu protestu padara iespējamu. Viņš min gan Platona vēršanos pret dzeju, gan Homēra un Aishila “izklaides” statusu antīkajā pasaulē, gan puritāņu uzbrukumus Šekspīram, gan fotogrāfijas un kino žanra daudzos noniecinājumus. Šim sarakstam var droši pievienot arī viduslaiku mūku skepsi pret Gūtenberga grāmatspiedi, kuras sniegtā iespēja brīvi izplatīt informāciju, kā viņi uzskatīja, bija drauds latīniskās kultūras brīnišķīgajam raks­­tu kanonam, kura monopoltie­sību turētājs bija baznīca. Nebūs grūti mūku bažās saskatīt paralēles ar daudzu šodienas mācītu ļaužu skepsi pret internetu, kas izjauc akadēmiski autorizēto zināšanu hierarhiju vai vismaz ievieš haosu šajā hierarhijā, kuras simbols ir skolu un augstskolu mācību programmas un tām atbilstīgi sakārtoti grāmatplaukti bibliotēkās.

Neslēpšu savas simpātijas pret “tradicionālistu” pasaules skatījumu; kul­­­tūras reakcionārisms noteikti iz­­daiļo pasauli, varbūt pat ļauj tai no­­­turēties pie dzīvības. Visu veidu modernizācijai droši vien ir nepieciešams kāds atsvars – līdzīgs katoļu baznīcai, kuras iebildumi pret kontracepciju, geju tiesībām un citām mūsdienu dzīves parādībām kalpo vismaz par atgādinājumu tam, kur sabiedrība bija pirms aptuveni gadsimta. Atgriežoties pie mūsu kultūras ministres uzskatiem, tomēr gribas jautāt, vai moderno parādību – datora un televīzijas – ierindošana “kultūras ienaidnieku” kārtā ir pieņemama kā kultūrpolitiska vadlīnija. Vai no šādas pieejas atvedināmais pieņēmums, ka tautasdziesmu vieta ir Dainu skapī, latviešu romānu teksti ir jālasa no papīra grāmatas, bet māk­slas pieredze ir meklējama vien teātrī vai koncertzālē, ir attaisnojams kā programma kultūras politikai? Šis nu ir jautājums, uz kuru var pastāvēt dažādas atbildes, tomēr es gribētu minēt savu personisko pieredzi, kura uz iepriekšējā teikumā vaicāto liek atbildēt ar nē.

Aptuveni pirms diviem gadiem sāku lasīt grāmatas iPad planšetdatorā, un kopš tā laika esmu pārgājis uz lasīšanu gandrīz tikai digitālā veidā. Mani īpaši piesaista iespēja lasīšanas laikā planšetdatorā uzzināt jebkura termina vai vārda skaidrojumu un izlasīt atbilstošu šķirkli kādā interneta enciklopēdijā. Tā kā lasu visai daudz, varu apgalvot, ka iPad ir arī garu tekstu uztveršanai piemērota ierīce – piemēram, Normana Deivisa stipri izvērsto “Eiropas vēsturi” saņēmos izlasīt tieši digitālā veidā. Mani paziņas izmanto arī audiogrāmatas, ko var klausīties austiņās, piemēram, sportojot vai vienkārši pārvietojoties pa ielu, tomēr pagaidām neesmu saradis ar šo iespēju. Kā elektronisko grāmatu lasītājam man patiešām pietrūkst iespējas piekļūt latviešu literatūras klasikai un mūsdienu darbiem elektroniskā formātā. Šo to internetā var atrast, bet tas noteikti nelīdzinās grāmatu piedāvājumam angļu valodā. Domāju – ja, piemēram, Nacionālā bibliotēka izveidotu latviešu klasiskās un mūsdienu literatūras piedāvājumu elektronisko un audio grāmatu formā, kas būtu brīvi lietojams un pieejams ikvienam cilvēkam, tas būtu būtisks ieguldījums latviešu kultūrā.

Mana kultūras pieredze iPad ierīcē gan nav aprobežota ar tradicionālo grāmatu lasīšanu. Patiešām nebiju domājis, ka Šekspīra sonetus man atklās brīnišķīga tiem veltīta palīgprogramma, kurā līdzās katra soneta tekstam ir pieejams šī soneta lasījums, ko video ierakstījis kāds izcils britu aktieris. Turpat līdzās ir reto Šekspīra valodas vārdu skaidrojumi un barda pētnieku apceres par katra soneta nozīmi. Veroties šajā programmā, vienmēr apsveru – vai nebūtu lieliski, ja, sacīsim, simt izcilākajiem latviešu dzejoļiem vai tautasdziesmām būtu veltīts kaut kas līdzīgs, ļaujot planšetdatoru lietotājiem uztvert šos darbus mūsdienīgā formā. Ļoti ticams, ka arī tehnoloģijās iesvaidītajiem skolēniem tāda lietotne varētu radīt lielāku interesi par latviešu dzeju nekā apbružāta skolas mācību grāmata.

Atsevišķs temats ir universitāšu kur­­su pieejamība tiešsaistē – paralēli klausos vismaz divus trīs kursus lielākoties no ASV universitātēm, kas ir pieejami bez maksas un kaut kādā ziņā iemieso mūžizglītības ideālu, pastāvīgu atrašanos ar vienu kāju augstskolā. Šajā ziņā cerīgs šķiet Latvijas Universitātes uzsāktais lu.open.minded projekts, kas piedāvā spēcīgu lektoru elektroniskos kursus latviešu valodā. Lielākas problēmas ir ar latviešu mūzikas pieejamību elektroniskajā vidē – piemēram, spotify servisā, kuram pateicos par to, ka gadu gaitā manis krātā opermūzikas kolekcija ir kļuvusi pilnīgi nevajadzīga, latviešu mūzika ir pieejama visai ierobežotā apjomā.

Televizora man nav jau vairākus ga­­dus, jo vienu brīdi sapratu, ka nevēlos bezjēdzīgi zaudēt kādas divas trīs stundas dienā, rituāli noskatoties vietējās un ārvalstu ziņu pārraides. Tomēr, studējot ASV, pamanīju, ka daži akadēmiķi un arī cienījami intelektuāli žurnāli ir sākuši runāt par televīzijas kā mākslas (!) žanra renesansi, ko pārstāv vairāki televīzijas seriāli. Tā uzsāku ik pa laikam “atslēgties” no studijām, skatoties tādus seriālus kā “Mad Men” vai “Breaking Bad”, kas mani pārsteidza ar spēcīgu dramaturģiju un padziļinātu galvenā varoņa psiholoģiskā stāvokļa izpēti. Šajos seriālos estētiskā kvalitāte noteikti ir augstāka nekā daļā Latvijas teātru, uz kuriem mūs mudina doties kultūras ministre. Aktieris Kevins Speisijs ir atzīmējis, ka pretēji vispārējam satraukumam par cilvēku uzmanības noturības sarukšanu tomēr izrādās, ka skatītāji ir gatavi veltīt desmitiem stundu, lai vērotu, kā kāds ķīmijas skolotājs pakāpeniski gluži šekspīrisku kaislību pavadījumā kļūst par narkobaronu vai kā 60. gadu Ņujorkas reklāmas industrijas darbinieks atsvešinās no savas pagātnes mirklī, kad dzimst patērētāju sabiedrība. Ar to gribu teikt, ka televīzijā ir iespējams ne tikai “Ugunsgrēks” vai “Dejo ar zvaigzni”, bet arī estētiski vērtīgi darbi. Mazām kultūrām, piemēram, dāņiem, ir izdevies radīt vairākus seriālus, kas ieguvuši starptautisku atzinību.

Citiem vārdiem, ir grūti piekrist kultūras ministres nostājai, ka nošķīrums starp augsto kultūru un bezjēdzīgu izklaidi ir tehnoloģisks, nevis saturisks. Gan estētiski vērtīga, gan notrulinoša pieredze ir iespējama tiklab planšetdatorā un teātrī, kā grāmatā un televīzijā. Varbūt varētu piekrist tam, ka izklaides līmenis šajos formātos atšķiras statistiski, bet tomēr ne konceptuāli. No kultūrpolitikas viedokļa nav saprātīgi cerēt, ka cilvēki – it īpaši jauni cilvēki – pārstās lietot planšetdatorus un skatīties televīziju, lai iztiktu ar teātri un grāmatām. Tā vietā kultūrpolitiski gudrāk būtu radīt pēc iespējas plašāku un kvalitatīvāku piedāvājumu tajos formātos, kurus cilvēki izmanto. Ja tas netiks darīts, tad gan mēs varam sagaidīt cilvēku pakāpenisku notrulināšanu ar tīri komerciāliem produktiem, kuriem nav nekādas estētiskas vai intelektuālas vērtības.