Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rakstā aplūkotas grāmatas:
Peter J. Smith.
Between Two Stools. Scatology and Its Representations in English Literature, Chaucer to Swift.
Manchester University Press, 2013
Gordon M. Shepherd.
Neurogastronomy: How the Brain Creates Flavor and Why It Matters.
Columbia University Press, 2012
Rachel Herz.
That’s Disgusting: Unraveling the Mysteries of Repulsion.
W. W. Norton & Company, 2012
Asenizators dodas uz randiņu un nolemj atbrīvoties no viņu visur pavadošās smakas. Viņš nopērk skuju šampūnu, beržas un mazgājas, bet pēc tam draugam vaicā: “Pēc kā es tagad ožu?” “Pēc piekakātas egļu jaunaudzes!” Atskan smiekli.
Anekdotes es parasti neatceros un aizmirstu drīz pēc pirmās dzirdēšanas. Es nezinu, kāpēc tieši šī, lai arī dzirdēta agrā bērnībā, atmiņā tomēr palikusi, tāpat kā urbānā leģenda par šīs pašas darbības jomas pārstāvi un viņa baiso atriebību nolūkotajai līgavai, kas bija apprecējusi citu (droši vien tās pašas jaunaudzes dēļ). Kurvīti saņēmušais kanalizācijas vedējs bija ieradies pie kāzu nama un ar šļūteni savas mašīnas saturu salaidis iekšā pa logu. Gan anekdoti, gan šos pastāstiņus dzirdēju no pieaugušajiem, un tagad man šķiet, ka tieši tur slēpās to pievilcība. Tie paši pieaugušie, kas bija skaitījuši pantiņu “maziņš maziņš mikimauss, sēž uz poda, kas’ aiz auss...”, laiku pa laikam atļāvās uzjautrināties par šādām pārgalvīgām vaļībām.
Latviešu valodā nav pārāk bagāts “rupju” vārdu un lamāšanās frāžu klāsts. Mazumiņš, kas mums pieejams, pārsvarā saistīts ar ķermeņa izvadfunkcijām. Gan priekšmetus un netveramas lietas, gan cilvēkus un citas dzīvas būtnes vajadzības brīdī mēs varam nodēvēt vai nu par mēsliem, vai kādu no to sinonīmiem. Nevēlamu vai netīkamu personu mēs pasūtām uz “vietu, kur ķeizars kājām iet”, un tur viņam vai viņai, protams, ir “jāatvieglojas”.
Taču jau šajos pāris piemēros parādās mūsu – ar to saprotot ne jau tikai latviešus – pretrunīgās attiecības ar šo tēmu. Lai arī mūsu lamāšanās ir zemnieciski smagnēja un ar kūts piesmaku, labu manieru, kautrības vai aizspriedumu vārdā ārpus lamāšanās jomas mēs esam izgudrojuši neskaitāmus eifēmismus, lai tikai vietu, kur “nokārtojas”, pamatīgi nomaskētu. Ja vien nav vēlmes izcelties vai pārsteigt ar sulīgu rupjību, pieklājīgā sabiedrībā ir pieņemts izlīdzēties ar “hauzīti”, “ķemertiņu”, “būdiņu”, “dāmu istabu”, “iešanu uz to vietu” vai daudznozīmīgiem mājieniem, ka jāaiziet “tur”, jo “pie galda par tādām lietām nerunā”.
Arī latviešu literatūra kopš pašiem tās pirmsākumiem un līdz pat šai baltai dienai ir ārkārtīgi pieklājīga, taču vaina diezin vai meklējama padomju laikā valdījušajos aizspriedumos, priekšstatos par pareizo un cenzūrā. Dabisko vajadzību apmierināšanai tualetē vai brīvā dabā, purkšķināšanai un, dies’ pas’, šīm jomām veltītiem jokiem latviešu literatūrā parasti nav atradusies vieta nevienā laikā. Izņēmums un savdabīga nevainības laikmeta liecības ir vienīgi sūdu talkām un citām specifiskām tēmām veltītas tā dēvētās “nerātnās” tautasdziesmas no Krišjāņa Barona vākuma un citi etnogrāfiski materiāli, piemēram, šāds savdabīgs bezdelīgas dziesmas atveidojums: “Kas paēdis, kas paēdis, lai pateic Dievam, ja nepateiks Dievam, dabūs žagarus pa dirsu.” (Jansonu Pāvula pieraksts laikraksta Dienas Lapa pielikumā “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem”, 1894. gads)
Tomēr nedz ierobežotais lamu vārdu klāsts, nedz pieklājība nespēj nomākt “brūno joku” nesto īpatno prieku. Gan vairākās darbavietās, gan pie dažiem radiem un paziņām sarunās allaž esmu novērojis indevi aizslīdēt “tualetes humora” virzienā, dāvājot runātājiem savdabīgu palaidnīgas kopības sajūtu – iespējams, radniecīgu tai, ko, dodoties kolektīvi uz tualeti, mēdz izbaudīt pamatskolas meitenes. Ģimenes viesībās laiku pa laikam mēdza uzpeldēt kāds seno dienu stāsts. Tas bija noticis vēl tad, kad tēvs strādājis tipogrāfijā, un kādai no darbiniecēm esot bijis niķis “nokārtoties, kur pagadās”. Reiz viņai licies, ka tiks pieķerta makulatūras noliktavā, un viņa ievīstījusi savas nokārtošanās rezultātu papīrā un izlidinājusi pa logu. Kā par nelaimi, tieši tobrīd garām braucis vilciens un papīrā ievīstītais pikucis trāpījis tam tieši pa logu. Var jau būt, ka ar to viss arī būtu cauri, taču sākusies branga izmeklēšana, jo nelaimīgā kārtā uz papīra bijis Staļina portrets. Lai arī stāsts bija stāstīts un pārstāstīts jau daudzkārt, vīrieši parasti smējās, bet sievietes pie galda pikti knosījās un sprieda: “Cik tad var!”
Dalīšanās ar (visiem zināmu) noslēpumu, par kuru “pieklājīgā sabiedrībā” pieņemts nerunāt, pašu nosprausto pieklājības robežu pārkāpšana, liekot jutīgākiem deguniem saraukties un prātiem sašust, – būsim godīgi, cita tikpat spēcīga savu uzskatu paušanas līdzekļa un prieka avota cilvēka rīcībā nemaz nav. Ne jau velti gadījumos, kad vai nu cilvēkam, vai pašam nelabajam uznāk vēlme apgānīt kādu svētumu – teiksim, baznīcu –, par gluži dabisku izvēli tiek uzskatīta atvieglošanās.
Pārdomu pamatā bija Notingemas Trentas universitātes renesanses literatūras lektora Pītera Dž. Smita grāmata “Starp diviem pietupieniem. Skatoloģija un tās izpausmes angļu literatūrā no Čosera līdz Sviftam” un Rodailendas Brauna universitātes psiholoģes Reičelas Hercas darbs “Tas ir pretīgi. Atklājot riebuma noslēpumus”. Par, iespējams, nedaudz pārsteidzošu papildinājumu un, varētu pat sacīt, vienotāju abiem darbiem kļuva Gordona M. Šeperda “Neirogastronomija jeb Kā smadzenes rada garšas sajūtu un kāpēc tam ir nozīme”. Visās trīs grāmatās aplūkoto problemātiku nav grūti uzminēt, tomēr Smita grāmatas nosaukums ir īpašas ievērības vērts.
“Divi pietupieni” jeb “Two Stools”, kas varētu būt burtiski tulkojami arī kā “divi ķebļi” vai “divas fekālijas”, saskaņā ar Smita teoriju apzīmē divas, kā viņam patīk uzskatīt, tieši angļu literatūrā attīstījušās atšķirīgas attieksmes pret izkārnīšanos un izkārnījumiem. Viena ir jautri nebēdnīga un rotaļīgā tradīcija, kas meklējama, piemēram, Džefrija Čosera (ap 1343–1400) darbos, bet citos laikos un vietās, protams, nebūtu iedomājama bez Aristofana centieniem un Fransuā Rablē jokiem. Otras attieksmes pamatā ir “fui!” un “pē!” pavadīts riebums un noliegums, kas bieži vien iet roku rokā ar mizantropiju un “augstās kultūras” pretstatīšanu visam, kas, kā mēdz sacīt, “ir zem jostas vietas”. Tas, ko Smits ir apņēmības pilns atklāt un pierādīt, ir kādreiz literatūrā izplatīta, bet tagad lielā mērā gan literatūrā, gan citās mākslinieciskas darbības jomās pazaudēta spēja diezgan brīvi slīdēt starp abām šīm attieksmēm, arī “augstai mākslai” pieskaitāmus darbus izkrāšļojot ar divdomīgiem vai pat viendomīgiem mājieniem vai jokiem un “zemās mākslas” jeb izklaides darbos tomēr pamanoties ielikt kādu daļu nopietnības – kaut vai kādu moralizējošu pamācību. Pamazām vien šī spēja gājusi mazumā un, kā uzskata Smits, pakāpeniski pazaudēta gandrīz pilnībā.
Čosera attieksmi, kā raksta Smits, spilgti iezīmē “iespējams, pats slavenākais un neaizmirstamākais pirdiens visā angļu literatūrā”, kas atrodams “Meldera stāstā” – otrajā no “Kenterberijas stāstiem”. Tas ir poētisks vēstījums par galdnieku Džonu, viņa sievu Alisonu un diviem studentiem – apakšīrnieku Nikolasu un baznīcā sastaptu Absalonu. Abi grib tikt Alisonas gultā. Lai nebūtu jāslapstās no Džona, Nikolass izdomā viltību. Džonam tiek iestāstīts, ka Dievs grasās uzsūtīt milzu plūdus, tāpēc pie griestiem virvēs jāiekar abras un jālien tajās iekšā. Kad ūdens būs pacēlies, virves varēs pārgriezt un abrās kuģot kā laivās. Džons tam notic un patveras vienā no abrām, Nikolass ar Alisonu – otrā, taču pēc brīža izrāpjas laukā un aizlavās uz Džona gultu. Taču tad parādās Absalons, snaikstās gar guļamistabas vēdlodziņu un lūdz, lai Alisona viņu noskūpsta. “Nakts bij kā piķis vai kā ogle melna,/ Tādēļ pa logu Alisona, raugi,/ Tam izbāza pavisam citu spraugu,/ Un naivais mīlnieks, nenojauzdams viltu,/ Tai pieplaka ar lūpām siltām,/ Bet drīz kā bulta atpakaļ viņš sprāga,/ Jo saprata, ka te kaut kas nav lāga:/ No kura laika sievietēm aug bārda?”
Sapratis, ka ir izmuļķots, viņš no naktī strādājoša kalēja aizlienē nokaitētu lemesi un atgriezies pieprasa vēl vienu skūpstu. Tagad pie lodziņa pienāk Nikolass, un “pa logu, piesardzīgi grūžot,/ Viņš apaļumus izbāza līdz gūžām”. Kad Absalons tomēr drošības labad pirms skūpsta grib dzirdēt Alisonas balsi, “tūliņ skaļāku par pērkondārdu/ Tad laida spurkšķi vaļā Nikolass”.
“Slavenākais spurkšķis” Nikolasam netiek piedots, jo Absalons viņam pēcpusē grūž nokaitēto lemesi, “līdz brūce rēgojās puspirkstu dziļa”.
Nikolasa brēcieni pēc glābiņa un ūdens uzmodina Džonu, kurš saprot, ka sākušies plūdi, pārgriež virves, krīt ar visu abru, salauž roku, bet vēlāk tiek atzīts par nepieskaitāmu. Kā vēl vienu spožu viduslaiku skatoloģiskās prozas piemēru Smits min Čosera stāstā “Baznīcas tiesu izpildītājs” aprakstīto mantojumā atstāta bezdiena sadalīšanu trīspadsmit vienādās daļās: “Pie ratu rumbas – Dievs lai viņu sargā!/ Tad lieciet atvest rupekli šo vārgo,/ Kam vēders uzspīlēts un skan kā bungas,/ It kā to rībinātu kāds ar rungu:/ Pie rumbas cieši jāpiespiež, cik spējams,/ Un jāliek viņam tūdaļ palaist vēju, [..]/ Jo skaņa vienmērīgi izplatīsies/ Un arī smārds pa spieķu galiem dzīsies.”
“Čosers izmantoja skatoloģiskus motīvus, lai pastiprinātu savu stāstu komisko un ironisko vēstījumu,” raksta Smits, bet divus gadsimtus vēlāk dzīvojušais karalienes Elizabetes galminieks sers Džons Haringtons (1561–1612) šos motīvus jau izmantoja pavisam citiem mērķiem. Haringtons pazīstams ne vien kā dzejnieks un rakstnieks, bet arī kā nu jau plaši izplatīto ar ūdeni izskalojamo tualetes podu izgudrotājs. Vēl viņu mēdz atminēties kā sacerējuma “Ajanta metamorfozes jeb Jaunākās pārdomas par mīzalu tēmu” (1596) autoru (darba nosaukums ir vārdu spēle ar Trojas kara varoni Ajantu (angliski: Ajax) un a jakes, kas kopš seniem laikiem angļu vienkāršrunā nozīmē tualeti). Šajā darbā Haringtons pamanījās gan aprakstīt savu izgudrojumu, gan aizplīvurotā formā kritizēt monarhijas nebūšanas, norādot uz dažādiem smirdīgiem un kaitīgiem “ekskrementiem”, kas maitā sabiedrību (saprotams, no tiem būtu jāatbrīvojas, tos aizskalojot podā). Lai arī darbs tika parakstīts ar pseidonīmu, Haringtons uz kādu laiku tika patriekts no galma, un tikai karalienes allaž mainīgās simpātijas viņu, iespējams, paglāba no tiesas.
Arī Džonatans Svifts (1667–1745) šīs tēmas, “saglabājot asprātību un sajēgu”, esot izmantojis mērķtiecīgai tiešu fizioloģisku izjūtu vai pat riebuma radīšanai, nevis tikai jautrībai. Atšķirībā no Čosera, Svifts esot vēlējies apgaismības laikmeta lasītājiem atgādināt par cilvēku dzimuma dzīvnieciskajām saknēm un sociālo noslāņošanos.
Vienu no pirmajiem Gulivera piedzīvojumiem Liliputu zemē Svifts apraksta šādi: “Jau vairākas stundas mani ļoti mocīja kāda dabiska vajadzība, par ko nav jābrīnās, jo bija pagājušas gandrīz divas dienas, kopš es pēdējo reizi biju atvieglinājies. Atrados ļoti grūtā stāvoklī – mani tirdīja liela vajadzība un reizē kauns. Labākais, ko varēju izdomāt, bija ielīst savā mājā, ko arī darīju: aizvēris aiz sevis durvis, es aizrāpoju tik tālu, cik vien to atļāva manu važiņu garums, un atbrīvoju savu ķermeni no nepatīkamā smaguma. [..] Kopš šīs reizes es parasti mēdzu, tikko piecēlies, nokārtot šīs darīšanas svaigā gaisā, aizgājis tik tālu, cik to manas ķēdītes atļāva; un katru rītu divi šim nolūkam norīkoti kalpi parūpējās nepatīkamos atkritumus aizvest projām ar ķerru, iekams ieradās viesi.”
Vēlāk Liliputu imperators savam karaspēkam liek soļot starp “Rodas kolosa pozā stāvoša” Gulivera plaši ieplestajām kājām. Daži jauni virsnieki, spītējot imperatora piedraudējumam izturēties pret Guliveru ar cieņu, tomēr nespēj atraut skatu no augšā redzamā, jo Gulivera bikses pa šo laiku jau ir nonākušas “sliktā stāvoklī” u.tml.
Kopš Haringtona un Svifta, kur nu vēl Čosera, laikiem pasaulē – ar to gan nedomājot vienīgi angļu literatūru – daudz kas ir mainījies. Skatoloģiski motīvi ir kļuvuši vai nu par lētas, vai ārkārtīgi specifiskām gaumēm paredzētas izklaides pamatpazīmi – tie vienlīdz labi noder gan vidusskolas pusaudžiem paredzētām amerikāņu “pirdienkomēdijām”, gan šausmu filmām un pat noteikta veida pornogrāfijai. Kamēr šīs izpausmes varbūt varētu dēvēt par “skatoloģijas” zemāko galu, vienlaikus pastāv arī augstais, tas, kurā iederas amerikāņu mākslinieka Andresa Serano darinātais fotoattēls ar urīnā iemērktu krucifiksu, Krisa Ofili gleznotais jaunavas Marijas portrets, kura tapšanā bija izmantoti ziloņu mēsli, beļģu mākslinieka Vima Delvuā (Delvoye) “gremošanas mašīna” “Kloāka”, kas pārtiku izstāžu zāles apmeklētāju acu priekšā pārvērš “reālistiski smakojošās” fekālijās, u.tml. “Māksla ir vienīgā teritorija, kur ir jēga uzbūvēt mašīnu, kas rada sūdu,” esot izteicies mākslas kurators un kritiķis Džerardo Moskera, droši vien pat nenojaušot, ka šādi māksla beidzot ir pietuvojusies Svifta aprakstītā Lagado akadēmijas visvecākā akadēmiķa mērķim – par viņa mūža uzdevumu bija kļuvuši centieni cilvēka izkārnījumus pārvērst atpakaļ “sākotnējā barībā”.
Pēdējoreiz, kad biju Venēcijas mākslas biennālē, Dārzu izstāžu teritorijas suvenīru un grāmatu veikalā pamanīju lielu un smagu “kafijas galdiņa grāmatas” formāta izdevumu. Tam bija spoži balti un mīksti polsterēti vāki, grāmata maksāja gandrīz 300 eiro, un pēc dažviet manāma nodiluma varēja manīt, ka pircējus tai nav nemaz tik viegli atrast. Teksta grāmatā nebija nemaz, vai arī, ja bija, es to neatceros. Katrā lappusē bija pa fekālijas attēlam, tādējādi par realitāti padarot reiz bērnībā iecienītā karikatūrista Herlufa Bidstrupa zīmējumā redzēto. Viņš centās izsmiet “moderno mākslu”, abstraktu tēlniecības darbu salīdzinot ar suņa sūdu.
Savā ziņā Smita aprakstītā pāreja “no Čosera līdz Sviftam” iezīmē attīstības ceļu, ko dzīves gājumā piedzīvo lielākā daļa cilvēku, – kā grāmatā “Tas ir pretīgi” raksta Reičela Herca, “riebums ir viena no sešām cilvēka pamatemocijām (līdzās laimei, skumjām, dusmām, bailēm un pārsteigumam)”, un to spēj pazīt un piedzīvot ikviens “vesels pieaudzis cilvēks”. Šī pēdējā piebilde ir būtiska, jo cilvēki ir līdz šim vienīgās dzīvās būtnes, kam piemīt emocionāla riebuma spēja, kas turklāt nav iedzimta, bet tiek apgūta dzīves laikā. Par šo tēmu Herca bija sākusi interesēties pēc tam, kad viņa kā emocionālās atmiņas, smaku un smaržu pētniece tika uzaicināta uz ASV Nacionālo sapuvušo sporta apavu čempionātu (tajā tiek godalgoti smirdīgākie).
Tas, kas riebumu padara patiesi interesantu, ir tā divējādā daba – no vienas puses, tam ir sociālas un pat kulturālas saknes, jo daudzas lietas mums riebjas (vai, gluži pretēji, spēj neriebties) tikai tāpēc, ka mēs to iemācāmies. Tam, protams, ir praktiska nozīme, jo pamazām vien mēs esam spiesti atklāt visdažādākās no mitrām, netīrām, nelāgi smakojošām un citādi “nepievilcīgām” lietām un vietām uzglūnošās un potenciāli ar saindēšanos vai nāvi draudošās briesmas – pat ja tas būtu tikai Šarla Bodlēra apdzejotais tārpu apsēstais slīkonis. Lietas, ko par pretīgām varētu atzīt vairākums, parasti ir tādas, ko negribētos pagaršot vai pat tikai aizskart, – nu, kaut vai ekskrementi. Nav brīnums, ka dažādi no citām planētām mums, cilvēkiem, uzglūnoši mošķi jau kopš Herberta Velsa laikiem vai varbūt vēl senāk ir iztēloti glumi, lipīgi vai gļotaini. Šī paša iemesla dēļ lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju nebūs pievilcīga pornogrāfija, kurā atainota defekācija vai urinēšana, un tādas filmas kā “Cilvēks simtkājis” vai Džona Votersa “Rozā flamingi”. Daudzmaz zinot šo filmu saturu, lielai daļai cilvēku nemaz nenāks prātā tās skatīties – “Rozā flamingu” noslēgumā tās galvenais varonis, transvestītu aktrise jeb aktieris Divains jeb Divaina, apsēžas uz ietves līdzās sunim un bāž mutē tā izkārnījumus.
Kā raksta Herca, lielākā daļa briesmu un riebuma avotu nenāk no cilvēka iekšām, bet apdraud mūs no ārpasaules. Pārsvarā tās ir lietas, kurās jau sākušies pūšanas, rūgšanas, saskābšanas procesi, ieperinājies pelējums, kāpuri u.tml. Lai gan arī šis riebums nav pašsaprotams, jo tam pretstats ir “kontrolēta pūšana”, kas, kā norāda Herca, var garšot lieliski. Grāmatā viņa uzskaita pulka dažādu ēdamu, daudzu cienītu, bet potenciāli arī šausmināt spējīgu pārtikas produktu, no kuriem mums ģeogrāfiski vistuvākās ir pūdētās siļķes no Zviedrijas. Japānā tādas ir fermentētās sojas pupas nattō (pēc nesen veiktām aptaujām, šo ēdienu “mīl” vairāk neka 70% japāņu), Sardīnijā – aitas “siers ar tārpu kūniņām” casu marzu, Ekvadorā – “mazu bērnu vēmekļiem” līdzīgais fermentētais, etiķim līdzīgais dzēriens chicha, kuru sievietes gatavo, ilgstoši košļājot kukurūzas miltus, sakošļāto saspļaujot krūkās, kas vēlāk uz noteiktu laiku tiek apraktas.
Tomēr, kā ne vienam vien ir gadījies pieredzēt, arī pūdētās siļķes var izrādīties baudāmas (bet kāds cits turpat līdzās nebūs gatavs tās pat pamēģināt). Tas, kā raksta Herca, ļauj apjaust ne vien riebuma izcelsmi ieradumos un tradīcijās, bet arī šīs parādības iedzimti pārmantojamo dabu.
Kā piemērus viņa min obsesīvi kompulsīvo traucējumu skartus cilvēkus, kuriem faktiski nākas sadzīvot ar nepārtrauktu riebumu (vienalga, vai to izraisītu šķietami netīras rokas, vārītas olas smaka vai smarža, uz šķīvja nejauši saskārušies vairāki produkti u.tml.), un Hantingtona slimības pacientus, kuri cieš no pilnīgi pretējiem simptomiem. Viņi kļūst “riebuma akli”, nepazīst ar riebumu vai nepatiku saistītas izteiksmes citu sejās, viņus mazāk uztrauc izkārnījumu smaka un netīrība, turklāt šie simptomi mēdzot parādīties jau tad, kad nekas cits par saslimšanu vēl neliecina. Pie “riebuma aklajiem” varētu pieskaitīt arī pavisam mazus bērnus, taču, kā tūliņ redzēsim, var uzskatīt, ka viņi ir arī “garšas akli”.
Nedaudz citā gaismā uz cilvēku spēju vai nespēju izjust riebumu, paciest vai neieredzēt jebko, kas saistīts ar izkārnīšanos un fekālijām, grāmatā “Neirogastronomija” mudina palūkoties ožas zinātniskās izpētes pamatlicējs Jeila Universitātes Medicīnas skolas neirobioloģijas profesors un ārsts Gordons M. Šeperds. Viņa darbs “Smadzeņu sinaptiskā uzbūve” kopš tā iznākšanas 1974. gadā ir kļuvis par vairākkārt atkārtoti izdotu neirobioloģijas nozares atskaites punktu. Iespējams, “Neirogastronomijai” būs līdzīgs liktenis, jo šajā savu un daudzu kolēģu veikto pētījumu izklāstā Šeperds aizraujoši izstāsta daudzas ikdienā ar dabaszinātnēm un nervu sistēmas darbības pētījumiem nesaistītiem cilvēkiem noslēpumā tītas, bet brīžiem arī satraucošas lietas.
“Vairumam ļaužu nav ne jausmas,” viņš raksta, “ka garšas sajūtas galvenokārt nosaka smaržas sajūta un ka to lielā mērā izraisa smaržas, ko mēs uztveram izelpojot brīdī, kad mums mutē ir barība.” Tas, protams, vēl nav nekas pārsteidzošs, jo mums visiem reiz ir bijušas iesnas vai pat gripa. Mēle spēj sajust un atšķir sāļu, saldu, skābu, rūgtu un, kā tagad jau labu laiku zināms, – arī piekto garšu jeb umami. Košļājot mēs palīdzam no barības izdalīties aromātiskām molekulām, tās jau no mutes dobuma jeb retronazāli (pretstatā ar nāsīm no ārpuses jeb ortonazāli uztvertajām smaržām) tiek ieelpotas un deguna dobumā iedarbojas uz smaržas receptoriem. No tiem signāli nonāk smadzenēs, kas tos sistematizē noteiktos telpiskos (?) “modeļos” jeb, kā tos dēvē Šeperds, “smaržas attēlos”. Tos savukārt smadzenēs mēs savienojam ar mutes dobumā un uz mēles fiksētām garšas, faktūras, temperatūras, biezuma vai šķidruma sajūtām, un no tā visa rodas tas, ko var nodēvēt par garšas sajūtu. Jādomā, šajā izklāstā viss vēl ir daudzmaz iepriekšparedzams un pašsaprotams.
Šāda iepriekšparedzamība ir mānīga. Jo tieši tikpat pašsaprotami mēs varētu izskaidrot skaņas uztveri, redzi, krāsu saskatīšanu, lasīšanu balsī vai klusām, runu un daudz visa kā cita, kur iesaistītas smadzenes. Taču nu jau kādu laiku vairums cilvēku ir vienisprātis vai vismaz ir mācījušies skolā, ka parādību, ko mēs mēdzam dēvēt par krāsām, faktiski nemaz nav. Ir tādi vai citādi gaismas viļņi, no kuriem kādu daļu mēs ar aci spējam tvert un iztulkot kā vienu vai otru krāsu, bet daļa mūsu acīm iet secen. Savukārt citas būtnes, iespējams, netver kādu daļu no mums saskatāmās spektra daļas, toties saskata kaut ko no mums neredzamās gaismas.
Šeperda grāmata līdzīgi mudina paraudzīties arī uz mūsu spēju sajust, novērtēt, izbaudīt, atšķirt vai neieredzēt dažādas garšas un smaržas, pret vienām izjust patiku, bet pret citām – riebumu. Pat līdzība ar krāsu, skaņu vai taustes impulsu uztveri salīdzinājumā ar mūsu spēju interpretēt garšas un smaržas ir visai nepilnīga. Galvenā atšķirība ir tāda, ka garšas sajūtu neveido reakcija uz noteiktām formām, kairinājumiem vai kādu gaismas spektra diapazonu. “Parasti maldīgi tiek uzskatīts, ka ēdienam piemīt garša,” raksta Šeperds. “Ēdienā ir aromātiskas molekulas, taču to garša veidojas mūsu smadzenēs.”
Tam nepieciešamo “rīku” pamatkomplekts – uz mēles izvietotās garšas kārpiņas, kas saldu spēj atšķirt no skāba, bet par sāļu agrīnā vecumā ļauj nelikties ne zinis, – cilvēkam ir jau kopš dzimšanas, un sākotnēji, kamēr var pārtikt no mātes piena, ar to ir diezgan.
Visas sarežģītākās garšas – vīns, kurā samanāma miklu akmeņu nots, austeres svaigums, zviedru pūdētā siļķe –, kuru atšķiršanā un novērtēšanā iesaistīta retronazālā jeb “iekšējā” oža, jau ir mācīšanās, pieredzes, mēģinājumu, kļūdu un pat apkārtējo spiediena rezultāts. Būtisks šīs mācīšanās nosacījums ir arvien jaunu un jaunu garšu izmēģināšana un eksperimentēšana, kas, kā raksta Šeperds, ir vienlīdz labi zināma gan rūdītiem gardēžiem, gan ātrās ēdināšanas restorānu īpašniekiem, kuru veiksmes pamatā ir viltīga un neatlaidīga ēdienkartes mainīšana.
Tomēr, lai kāda būtu baudīto garšu dažādība, tas nebūt nenozīmē, ka izsmalcinātiem garšas īpašniekiem būtu izredzes nonākt līdz objektīvas garšas izjūtām. Šajā ziņā interesants ir eksperiments, kurš 2001. gadā tika izdarīts Bordo Universitātes Okeanoloģijas fakultātē un kurā bija iesaistīti 54 studenti. Vispirms viņiem bija jāraksturo sarkano un balto vīnu atšķirības. Pēc tam nogaršošanai tika piedāvāts ar bezgaršīgu krāsvielu iekrāsots baltvīns, un visi eksperimenta dalībnieki sāka to slavēt ar iepriekš sarkanvīniem pierakstītiem epitetiem. Protams, šo atgadījumu varētu uzskatīt vienīgi par uztveres un valodas izspēlētu triku, taču pētījuma rezultātu apkopojumā tika secināts, ka drīzāk pie vainas ir mūsu garšu veidošanas, pazīšanas un raksturošanas mehānisms. Vīnu garšas noteikšana, salīdzināšana un vērtēšana ir ne tik daudz balstīta tūlītējos iespaidos, cik pieredzē, atmiņās par jau baudīto, salīdzināšanā un zināšanās, teiksim, par izcelsmes vietu, reģionu vai – kā šajā gadījumā – krāsu. Līdz ar to vīnzinības apšaubošiem skeptiķiem, kas vīnu pazinējus mēdz vilkt uz zoba ar tādiem jautājumiem kā: “Ja jau vīnam ir šokolādes garša, pēc kā garšo šokolāde?”, savā ziņā ir taisnība. Secinājumā, ka vīns garšo pēc šokolādes, būtu jāmeklē nevis līdzība ar šokolādi, bet priekšstats, ka šādas izcelsmes, krāsas un citu īpašību vīnam būtu jāpiedēvē tieši šāds raksturojums.
Līdzīgus trikus mūsu smadzenes ik uz soļa ar mums izspēlē ne vien smalku vīnu izvērtēšanā, bet arī krietni vien prozaiskākās situācijās, kad jāizjūt riebums pret dīvaini dvakojošu ēdienu vai patika par pazītu bērnības aromātu.
Vienā no Smita “Skatoloģijai” veltītiem apskatiem rakstīts: “Šis satriecošais pētījums iezīmē skatoloģijas kā akadēmiska priekšmeta augšupeju, vienlaikus liekot atzīt, ka tas vēl arvien paliek ārpus pierastās zinātnes vai balansē uz tās robežas.”
Nedaudz smieklīgāk to formulējis Džeisons Skots Vorens Times Literary Supplement publicētā izvērstā Smita grāmatas recenzijā: ““Skatoloģija” ir interesants vārds, jo it kā paredz, ka pastāv kaut kāda ekskrementu zinātne, kuru varētu iztēloties kā tikai nevainojami baltos virsvalkos tērptiem vīriem pieejamu augsti formalizētu disciplīnu. Taču patiesībā, lai arī ķermeņa izvadproduktiem jau gadsimtiem ilgi ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga loma medicīnas attīstībā, šāda zinātne nemaz neeksistē, un, kā izrādās, vārdam ir gaužām seklas saknes.” Izrādās, no grieķu σκῶρ (ģenitīvā σκατός) darinātais vārds pirmoreiz angļu valodā parādījies, lai vispirms un galvenokārt varētu nievājoši raksturot “netīru literatūru”. Par iespējamu nākotnes zinātni to padarīja ASV armijas kapteinis Džons Gregorijs Burks ar savu 1891. gadā izdoto pētījumu “Visu nāciju skatoloģiskie riti”.
Kā raksta Vorens un savā ziņā apliecina arī Burka grāmatas nosaukums: “Šis mākslīgi svinīgais vārds pašu piezemētāko lietu apzīmēšanai ietver grūtības, ar kurām būs jāsaskaras ikvienam “fekokritiķim”. Īsi sakot – jo kāda rakstītais par ekskrementiem kļūst nopietnāks, jo stiprākas kļūst aizdomas, ka autors vienkārši dirš (vai viņam galvā sakāpušas čuras). Šajā nozarē bez apkārtējo vīpsnāšanas nav iespējams pat pateikt, ka ir ielikts pamats kam jaunam.”
Smits vēlmē aprakstīt “starp diviem piesēdieniem” esošo skatoloģisko pasauli ir bijis ārkārtīgi centīgs (bez centības būtu grūti nonākt līdz aizdomām, ka Hamleta melanholijas pamatā ir vēderā uzkrājušās gāzes), taču jāšaubās, vai viņa veikums daudz iespaidos un mainīs to, kā turpmāk uztversim Sviftu vai Šekspīru.
Tad jau drīzāk to spēj mūsu pašu pieredzē, arī smaržas, garšas un visā pārējā atmiņā ierakstītais – vienalga, vai tā būtu zirņu biezeņa smaka skolas ēdnīcā, vējš no cūku fermas puses pāri ezeram vai nonākšana “aci pret aci” ar sava bērna pirmo pamperu.
Atsaucoties uz garšu pētnieka Šeperda pieminēto hrestomātisko Prusta garšas piedzīvojumu, laikrakstā The New York Review of Books grāmatas “Neirogastronomija” recenzenti Izraels Rozenfīlds un Edvards Zifs raksta: “Mēs neapzināmies nedz pagātni kā tādu, nedz acumirklīgo tagadni, bet tikai pagātnes un tagadnes sintēzi, kas, tāpat kā krāsas, ko redzam, un garšas, ko izbaudām, ir mūsu smadzeņu radīta. Tādējādi smadzenes rod līdzsvaru starp mūsu jutekļiem tveramajām un apziņas pasaulēm, padarot tās izzināmas un kaut kādā mērā paredzamas.”
Atgriežoties pie pārdomām par latviešu valodas lamāšanās vārdu piezemēti trūcīgo dabu un vēl jo trūcīgāko pielietojumu literāros sacerējumos, iespējams, varētu vainot arī mūsu pagaidām vēl gaužām neizkopto garšu un mazattīstīto retronazālo ožu, un to, ka šī iemesla dēļ arī mūsu uzturs vēl arvien bieži mēdz būt pārāk vienveidīgs. Var jau būt, ka tā ir vēl marginālāka skatoloģiskā teorija par to, kuru attīsta Smits, bet kāpēc gan lai uztura un garšu dažādošana kādudien nepadarītu raibāku ne vien mūsu garšas pieredzi, bet arī to, kas no mums nāk laukā (visādās nozīmēs), un arī mūsu attieksmi pret iznākušo.
Papildus izmantotā literatūra:
Džefrijs Čosers. Kenterberijas stāsti. Sastādījusi un no angļu valodas atdzejojusi Ausma Aumale. Rīga: Liesma, 1991.
Džonetens Svifts. Lemjuela Gulivera, sākumā ķīrurga, vēlāk vairāku kuģu kapteiņa, ceļojumi pie dažādām tālām pasaules tautām. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959.
Tony Brown. Neurogastronomy: A Question of Taste?
Israel Rosenfield and Edward Ziff. The Secret of Good Taste
Peter Kurth. “Merde” An investigation of shit yields gold.
Tualetes saimnieks, līķu sakopējs un gejs
Amerikānis pie kāpostu kaplētājiem
Kas īsti man riebās Igaunijā?
Mana māsa Migrēna