Amerikānis pie kāpostu kaplētājiem
Foto: Imageforum/LETA
Igaunija

Ieva Lešinka

Amerikānis pie kāpostu kaplētājiem

Aleksandra Terū grāmata
Estonia: A Ramble Through the Periphery (“Igaunija: klejojums pa perifēriju”).

Fantagraphics Books, Sietla 2011

Grāmatas reklāma žurnālā New Yorker, uz kuras uzķēros, bija šāda: “Nenozīmīgs, neizdevies komplektiņš, kas sauc sevi par republiku, – tumšs kā ala ziemā, sūdīgi auksts gada lielāko daļu, savāds, visu ignorēts ciematelis bez neaizsalstošām ostām, ar ērmotu valodu, dīvainiem likumiem, nebaudāmu ēdienu, ekscentriskiem cilvēkiem, smieklīgu naudu un veselu nesalasāmu uzrakstu mežu.” Iepriekš apmēram iztēlojos, kāda šī grāmata varētu būt: nevis pirmās reizes apmeklētāja ceļojuma iespaidi ar iepriekšparedzamām banalitātēm, bet ass, droši vien diezgan ironisks vērojums, kas reizē apgāž sentimentālus mītus par “Baltijas tīģeri”, bet reizē sviež rietumniekiem sejā viņu parasti pieklājīgi noklusētos, tomēr jūtamos aizspriedumus par mazām, eksotiskām planētas vietiņām. Pati tādā dzīvodama, līdzīgi daudziem saviem līdzpilsoņiem nepiedodami maz zinu par kaimiņiem, tāpēc šķita, ka varētu nošaut arī otru zaķi – uzzināt daudz jaunu aizraujošu detaļu, pie tam no allaž saistošā svešinieka skataleņķa, un Igaunija līdz ar to man kļūs atvērtāka. Jāatzīmē arī, ka Aleksandrs Terū (1939) nav kāds nevienam nezināms autors, kurš labākajā gadījumā varbūt notirgojis kādu ceļojuma aprakstu National Geographic (kaut gan viņš pats atzīst, ka pirms došanās uz Igauniju nesekmīgi esot mēģinājis panākt, lai šis žurnāls viņam tādu pasūta). Nepamanīts nepalika jau viņa pirmais romāns “Trīs iedzimtie” 1972. gadā, bet otrais – “Dārsonvila kaķis” – 1981. gadā saņēma vairākas oficiālas atzinības, kā arī tika izvirzīts Nacionālajai grāmatniecības balvai. Divi viņa eseju krājumi par krāsu bijuši arī bestselleru sarakstā – tiesa gan, tikai Losandželosā. Visbeidzot, viņa brālis ir Pols Terū (1941), ievērojams ceļojumu grāmatu un romānu rakstnieks, kura ironiskais, brīžiem visai asi sarkastiskais stils labi pazīstams žurnāla New Yorker lasītājiem.

Īsi sakot, es cerēju uz zināmu lasīšanas baudu, taču iznāca pavisam citādi.

Grūti pat atcerēties grāmatu, ar kuru būtu mocījusies līdzīgi kā ar šo (nāk prātā vienīgi Virzas “Straumēni”, bet tas bija bērnībā) – pa mazam gabaliņam, lēni, ar lielu sevis pierunāšanu un piespiešanos –, jo ikreiz, kad pie tās piesēdos, viss beidzās ar sabojātu omu, bet reizēm pat īsti zvērīgu niknumu. Taču, nebūdama, tā teikt, pirmo reizi ar pīpi uz jumta, sapratu, ka mana radikālā reakcija uz grāmatu liecina – “tur kaut kam ir jābūt”. Nedomāju vis, ka tādu efektu bija iecerējis pats autors, jo viņš droši vien pieņēma, ka grāmatas lasītāju vairākums būs angliski runājošā (visdrīzāk amerikāņu) publika. (Par to, ka grāmata tiktu tulkota igauniski, ziņu nav. Šķiet, ka pat angliski lasošie igauņi nav uzskatījuši, ka to būtu vajadzīgs atzīmēt vai recenzēt. Ja atceramies kaut vai lietuviešu reakciju uz “nekorekto un nelabvēlīgo” Lietuvas tēlojumu Džonatana Franzena romānā “Korekcijas” (hronisks ogļu un elektrības trūkums, ledains lietus, atentāti no garāmbraucošām mašīnām un pārtika ar lielu uzsvaru uz zirga gaļu, Rietumu investoru krāpšana caur tīmekļa vietni lithuania.com, kāda krievu miljonāra privātā armija, kas netraucēti ieņem Ignalīnas atomspēkstaciju, utt.), igauņu izturēšanās liecina vai nu par viņu apātiju, vai varbūt – tomēr pašcieņu. Lietuvas toreizējais vēstnieks ASV Vīgauds Ušacks rakstīja vēstuli Franzenam ar aicinājumu apmeklēt Lietuvu (skandāla gaitā Franzens atzinās, ka neesot iebridis Austrumeiropā tālāk par Prāgu), atskanēja saucieni, ka rakstnieku vajagot sūdzēt tiesā par Lietuvas Republikas “goda un cieņas aizskaršanu” – tikmēr igauņi neliekas ne zinis.Trīssimt lappušu garo (neskaitot piezīmes) opusu Terū iesāk ar vārdiem: “Es būšu jūsu gids, jo cita nav.” Tālāk seko 14 vairāk vai mazāk pazīstamu ceļotāju vārdi, kuri Igaunijā nekad nav spēruši kāju (patiesībā jābrīnās, ka viņš uzskaita tikai 14, jo pasaulē pazīstamu piedzīvojumu meklētāju ir daudz vairāk un no sarakstiem autors nevairās, gluži otrādi – lasītājs tiek, piemēram, aplaimots ar to muzicējošo grupu un indivīdu uzskaitījumu, kurus Terū klausījies garajos ziemas vakaros, – puslappuses garumā). Pietiekami daudz ir arī rakstnieku, kuri aprakstījuši visu ko, tikai ne Igauniju. Tāpēc, lūk, Terū uzskata, ka viņš būs tas, kurš iepazīstinās ar šo tālīno Eiropas nostūri, kas vienmēr bijis Krievijas milža “psihiskais un mītiskais pretnis”, tik maziņš, ka tā nav nekur, pat ne – iedomājieties! – National Geographic, vismaz kopš 1939. gada. Kolīdz Terū izkāpj no lidmašīnas, viņš saprot, ka nokļuvis nekurienē un viņam par to jāraksta.

Protams, diezgan idiotiski būtu uzskatīt, ka mūsdienās ir kāda vieta, par kuru nekas nav zināms, pat pieņemot, ka kaut kas tāds varētu pastāvēt vēl kādā labi nomaskētā Amazones džungļu kaktiņā. Ievadot gūglē “estonia”, es saņemu 437 miljonus rezultātu; “estland” piedāvā 57,8 miljonus, “eestimaa” – 4,65 miljonus. (Svarīgi pieminēt arī igauņu avotus, jo viens no Terū lepnumiem ir viņa interese par valodu, kas, starp citu, izpaužas arī jaunvārdu darināšanā, izmantojot grieķu un latīņu saknes, un ārkārtīgās spējas apgūt svešvalodas – tai skaitā, gods kam gods, viņš papūlējies arī ar sarežģīto igauņu mēli, pat salīdzinot to ar ungāru un somu, kur, jādomā taču, viņam arī ir kāda zināšana.) Pieņemt, ka Terū internetu nelieto, nav iemesla. Pirmkārt, tieši internets – e-pasta vēstules – viņu bija aizsaucis uz Igauniju, kur viņa sieva Sāra izmanto Fulbraita stipendiju, lai gleznotu ainavas. Otrkārt, savas gida funkcijas pēc īsas lingvistiskas atkāpes viņš sāk ar dažu lappušu garu ekskursu Igaunijas (visnotaļ bēdīgajā) vēsturē, kuru viņš taču būs no kaut kurienes smēlies (atcerieties – tradicionāli rakstītu avotu par Igauniju, pēc Terū apgalvojumiem, praktiski nav!). Tiesa, te jau sākas problēmas, jo nav tikpat kā neviena fakta, kurš nebūtu minēts neprecīzi, kļūmīgi vai vienkārši absurdi. Nav tiesa, ka Igaunijā nav notikušas Olimpiskās spēles, – lai arī lielākā daļa pasaules boikotēja Maskavas Olimpiskās spēles 1980. gadā, kā zināms, daļa no sacensībām notika Tallinā – ne velti olimpiskais lācītis joprojām nopērkams dažā labā Tallinas suvenīru un saldumu veikaliņā; tie 14, kas 1991. gada 13. janvārī gāja bojā pie Viļņas televīzijas torņa, nebija nekādi “martīri no Latvijas”; Igaunijai (tāpat kā Latvijai un Lietuvai) būtu nosacīti paveicies, ja tā būtu bijusi tikai “padomju satelīts”; par kādiem cilvēkiem ir runa, kad tiek apgalvots, ka Igaunijas pirmā neatkarība bijusi tik īsa, ka “gandrīz nav reģistrējusies” un “cilvēki to sen aizmirsuši”, ņemot vērā, ka otrā republika smeļas savu leģitimitāti pirmajā? Nez, no kurienes ņemts “fakts”, ka lielākais igauņu imigrantu ieplūdums ASV bijis 1940. gadā, pēc Igaunijas aneksijas. Tas, protams, nebija Staļins, kurš nesekmīgi mēģināja “pārkukurūzot” Baltiju pēc vizītes ASV. Igaunijas parlaments un Latvijas parlaments nekad nav saukušies ne par “dumu”, ne par “sejmu”. Lāčplēša dienā Latvijā netiek godināts “leģendārais latviešu spēkavīrs”; utt. u.t.jpr. ad nauseam. Attiecībā uz Latviju Terū min arī tādus brīnumus, ka tipiski latviešu vārdi esot Uldis Stříbrný, Zdeněk Kārkliņš, Rozalija Ozoliņš (“to izruna izklausās apmēram tā, kā par Marsela Dišāna darbu “Kailā nokāpj pa kāpnēm” rakstīja kāds mākslas kritiķis New York Times: “sprādziens dakstiņu fabrikā””). Mēs ražojot un labprāt dzerot šņabi Baltais dimants. Par alkoholu runājot, Terū un viņa sievai nez kāpēc bijušas grūtības nopirkt Igaunijā labu vīnu (runa ir par 2009. gadu!), tāpēc dzēruši šņabi un – uzminējāt! – Vana Tallinn, kas esot “izcili garda”, “nesalda” manta, kuru viņi vēl “uzlabojuši”, lejot klāt “dzirkstošo krievu vīnu” (manuprāt, šāda gaume jau par kaut ko liecina, taču tas, protams, ir subjektīvs spriedums, kuru šajā kontekstā, ļoti iespējams, ietekmējis veids, kādā Terū pastāvīgi nonāk pie saviem secinājumiem).

Vēstures apskatā iekļauta nodaļa “Brūnie krekli vai sarkanie krekli?”, kurā autors piemin gan to, ka ebreju Igaunijā pirms kara nav bijis daudz, gan to, ka cara laikos Tērbatas universitāte bijusi vienīgā Krievijas impērijā, kur uzņemti ebreji, gan arī to, ka krietna daļa no jau tā mazā ebreju skaita pazuduši Gulagā vēl pirms vāciešu ienākšanas, turpat citēdams arī Hannas Ārentes izteikumu, ka antisemītisms esot kaut kā organiskāks Austrumeiropā – Ukrainā, Rumānijā, Lietuvā, Latvijā, Igaunijā. No tā drīz vien nonākam gan pie igauņu leģiona, gan pie žīdu šaušanas, gan pie igauņu organiskās patikas pret vāciešiem, kas gan varētu likties mazliet savāda, bet vai nu tā esot vienīgā dīvainība šai pasaulē. “Burkāni aug griezdamies blakus tomātiem. Tāpat sparģeļi un bietes. Gurķi savādā kārtā ne. Ne pupas, ne zirņi neaug labi blakus sīpoliem, ķiplokiem vai olīvām. Ķirbjiem nepatīk kartupeļi. Sauksim to par “tuvības sakarību”.” Labi, sauksim, kaut arī ne īpaši saprotam, kas ar to domāts, un arī nezinām, kā šī analoģija paskaidro igauņu tuvību ar vāciešiem, kādu saskatījis Terū (nezin kāpēc šķiet, ka tieši viņš varētu būt ieteicis grāmatas māksliniekam izmantot vācisko gotu burtu atvasinājumu nodaļu nosaukumu šriftā), vismaz viņa botāniskās gudrības ņemsim vērā, stādot dārzu.

Tās nebūt nav vienīgās erudīcijas pērles, kuru dēļ grāmatu ir vērts vismaz pāršķirstīt. Terū demonstrē savu apskaužamo atmiņu, nemitīgi citējot gan pazīstamus, gan mazāk pazīstamus autorus gan acīmredzamā, gan tikai Terū saprotamā sakarā ar aplūkojamo tematu. Mūs iepriecina Apdaiks, Banksijs, Frānsiss Beikons, Bībele, Harolds Blūms, Žaks Brels, Cicerons, Čomskis, Dikenss, Henrijs Džeimss, Samuels Džonsons, abi Elioti, Emersons, Džaneta Flanere, Roberts Frosts, Gorkijs, Heidegers, Hērodots, Jeitss, Keruaks, Kestlers, Kundera, Stīgs Lārsons, Lukrēcijs, Malarmē, Melvils, Mērdoka, vairāki Milleri, Milošs, Odens, Orvels, Pamuks, apustulis Pāvils, Po, Prusts, Retke, Rilke, Selindžers, Patija Smita, Valass Stīvens, Šekspīrs, Toro, Transtremers, Tvens, Vailds, Vaitheds, Veila, Vitgenšteins, Vo, Voltērs – un tā ir tikai maza daļa personu rādītāja. Daudzi no šiem citātiem ir tiešām interesanti paši par sevi, pat ja tie dažkārt šķiet lieka nasta konkrētajai grāmatai, kura citādi varētu būt par divām trešdaļām plānāka.Atlikušo trešdaļu veido Terū izjūtas pret igauņiem un Igauniju. Šīs izjūtas nav nekādā ziņā komplicētas – tas ir nepastarpināts nīgrums, nepatika, žultains riebums, pārākuma apziņa un, atvainojiet, snobisms. Viņam nepatīk, ka igauņi nesmaida. Ka viņi skatās uz viņu kaut kā “ne tā”. Ka ziema Igaunijā ir tumša un drēgna, bet “snieg tur reti”. Viņš ir vīlies, jo šī mazā, nožēlojamā Igaunija nav nekāda “maģiskā zeme”, kuras pirmatklājējs viņš tik labprāt gribētu būt. Viņš ņemas un ņemas – citu vārdu grūti atrast – par igauņu valodas nesaprotamību un – jā, iedomājieties! – neloģiskumu. Jo viņš – viņš, Terū! – nevar to iemācīties. Jā, un kā gan tā iedrošinās nebūt indoeiropiešu valoda? Un, viņi, igauņi, gan to noliegs, faktiski tā ir tonāla valoda, kā ķīniešu. Un tas to padara vēl nejēdzīgāku. Datoru viņi sauc par arvuti ! Komiski! Tiesa, reizēm Terū tomēr uznāk žēlums pret nabaga “marginalizētajiem igauņiem”. Bet paši vainīgi, ja nebūtu tik sekulāri, ja visas viņu baznīcas nebūtu pārveidotas par muzejiem un koncertzālēm, tad vismaz ēst būtu iemācījušies gatavot. (Es nejokoju – kaut kur uz grāmatas beigām Terū citē filozofu A. N. Vaithedu, ka “ēst gatavošana ir viena no mākslām, kur visvairāk nepieciešams, lai darbotos reliģiozas iedabas personas”.) Kāpēc Igaunijā nav neviena nēģera? Kāpēc nav mošeju? Un kāpēc “viņu līderi” nepieprasīja Māršala plānu pēc Otrā pasaules kara beigām? Vispār – kāpēc viņi gaidīja līdz 80. gadu beigām, lai saceltos? Bet ko gan var gribēt no “kāpostu kaplētāju” tautas, kur “sejas parasti ir apaļas, ar kāļveida, bumbuļveidīgiem deguniem. Var redzēt šņukurus, maisveida vaigus vai asus profilus. Brūnie mati šeit nez kāpēc ir kartupeļu krāsā un nedzīvi karājas kā Čosera Grēku Atlaidējam. Siera ģīmji, klimpu ģīmji, diezgan daudzi troglodītiski.” Taču pēc visiem šiem klimpu ģīmjiem pēkšņi izrādās, ka sievietes Igaunijā ir neiedomājami skaistas! Un arī daži jauni vīrieši! Tiesa gan, tas ir bēdīgi, jo tāda zeme nudien nav tādu skaistumu pelnījusi.

Rezumējot jācitē Terū, kurš citē, šķiet, Orvelu (vai tas bija par Spānijas Pilsoņu karu?): “Es neesmu te, lai rakstītu, bet gan lai izgāztu niknumu.” Tieši to šis cilvēks dara grāmatā, kura tikpat labi būtu varējusi palikt nerakstīta. Jo kāds gan Igaunijai varētu būt sakars ar Izraēlas ļaunprātībām Palestīnā, kurām tiek veltītas daudzas lappuses? Ar “stulbo plānprātiņu” Džordžu Bušu vai Diku Čeiniju, kurš esot “otrs Lavrentijs Berija”? Lai bilde būtu skaidra, pilnīgi būtu pieticis ar uzskaitījumu, kāds rodams nodaļā “Kas tad īsti man riebās Igaunijā?” (skat. tulkojumu). Šī nodaļa patiesībā ir viena no patīkamākajām, jo gribas nevis kraut autoram, piedodiet, starp acīm, bet smieties par viņa bērnišķi uzmesto lūpu – teksts pat, manuprāt, liecina, ka viņš pēkšņi ir nācis pie prāta un sapratis, ka līdz šim uzvedies kā niķīgs bērns, un pasmiesies par sevi kopā ar mums. Jo tieši smieklīgajā taču slēpjas patiesais, vai ne? RL mājaslapā lasāms fragments no Aleksandra Terū grāmatas Kas īsti man riebās Igaunijā?

Raksts no Maijs, 2012 žurnāla

Līdzīga lasāmviela