Vīrs, kurš negribēja mirt

Sazvērestība tika izperināta pie glāzītes. Kādā 1932. gada jūlija pēcpusdienā Frānsiss Paskva, Daniels Krīsbergs un Tonijs Marino sēdēja Marino piederošajā un viņa vārdā nosauktajā krodziņā un pacēla glāzes, apzīmogojot savu ieplānoto darbiņu, kurš jau likās pa pusei nodarīts. Nodzirdīt Maiklu Maloju līdz nāvei – kas tur grūts? Katru rītu vecais vīrs ieradās Marino krogā Bronksā un savā īru izrunā palūdza: “Vēl vienu rīta graķīti, ja nav grūt’,” bet dažas stundas vēlāk viņš turpat uz grīdas atlūza. Kādu laiku Marino bija ļāvis Malojam dzert uz krīta, bet Malojs vairs parādus neatdeva. “Bizness galīgi nevedas,” krodzinieks sūrojās Paskvam un Krīsbergam.

Divdesmit četrus gadus vecais Paskva, kurš strādāja apbedīšanas birojā, vēroja Maloja sadugušo augumu un viskija glāzi, ko viņš bija piespiedis atstieptajām lūpām. Neviens par viņu neko daudz nezināja – tai skaitā, šķiet, arī pats Malojs –, izņemot to, ka viņš nācis no Īrijas. Viņam nebija ne draugu, ne radu, nebija arī noteikta dzimšanas datuma (bija minējums, ka viņam varētu būt ap sešdesmit) un nebija arī amata vai aroda; palaikam viņš strādāja gadījuma darbus: slaucīja pagalmus vai savāca atkritumus un maksu labprātāk saņēma alkoholā, nevis naudā. Kā vēlāk rakstīja laikraksts Daily Mirror, viņš bija daļa no sabiedrības “atlūzām, ko nes pagrīdes krogu dzīves mutuļojošā straume, viens no tiem bezatbildīgajiem klaidoņiem, kas streipuļo cauri savas dzīves pēdējām dienām, atrazdamies pastāvīgā reibumā”.

“Kāpēc Malojam neapdrošināt dzīvību?”, saskaņā ar tālaika avīžu reportāžu Paskva todien esot ieminējies Marino. “Es parūpēšos par pārējo.”

Marino vilcinājās. Paskva zināja, ka viņš jau agrāk bija īstenojis līdzīgu plānu. Gadu iepriekš 27 gadus vecais Marino bija sadraudzējies ar kādu bezpajumtnieci, vārdā Mabela Karlsone, un pierunājis viņu izņemt dzīvības apdrošināšanas polisi 2000 dolāru vērtībā, viņu, Marino, uzrādot par labuma guvēju. Kādā saltā naktī viņš viņu piedzirdīja ar alkoholu, izģērba, salaistīja palagus un matraci ar ledainu ūdeni un piestūma gultu pie atvērta loga. Medicīniskā izmeklēšana par nāves cēloni uzrādīja bronhiālo pneimoniju, un Marino bez kādiem šķēršļiem ievācis apdrošināšanas naudu.

Marino piekrītoši palocīja galvu, tad pamāja uz Maloja pusi. “Tas nu ir īsts mirla. Ilgi viņš vairs nevilks. Tas šņabis viņu nogalēs.” Abi ar Paskvu viņi palūkojās uz Danielu Krīsbergu. Divdesmit deviņus gadus vecais pārtikas veikaliņa īpašnieks un trīs bērnu tēvs vēlāk taisnojās, ka piedalījies sazvērestībā tikai ģimenes dēļ. Arī viņš piekrītoši pamāja, un banda uzsāka baismīgu notikumu virkni, kurā Maikls Malojs kļuva par īstu kulta varoni, apliecinot savu nemirstību vai gandrīz nemirstību.

Paskva piedāvājās uzņemties visas iešanas un maksāja kādam vārdā nenosauktam paziņam, lai tas pavadītu viņu uz tikšanos ar apdrošināšanas aģentiem. Paziņu sauca Nikolass Melorijs, un viņš apgalvoja, ka esot floristikas speciālists, ko bija gatavs apstiprināt kāds no Paskvas kolēģiem apbedīšanas biznesā. Paskvam bija vajadzīgi pieci mēneši (un pazīšanās ar pērkamu apdrošināšanas aģentu), lai iegūtu trīs polises, visās bija paredzēta dubulta kompensācija “Nikolasa Melorija”, bet patiesībā Maikla Maloja nāves gadījumā: divas no Prudential un vienu no Metropolitan kompānijas. Paskva sarunāja ar Marino bārmeni Džozefu Mērfiju, ka tas identificēs mirušo kā Nikolasu Meloriju un apgalvos, ka ir viņa radinieks un labuma guvējs. Ja viss noritētu kā plānots, Paskva un viņa sabiedrotie savā starpā sadalītu 3576 dolārus (mūsdienās atbilstoša summa būtu aptuveni 54 tūkstoši dolāru) pēc tam, kad Malojs būtu miris tikpat neievērojami un anonīmi, kā dzīvojis.

“Slepkavu sindikātā,” kā viņus dēvēja prese, līdzdarbojās vēl daži citi Marino regulārie klienti, to skaitā sīkie noziedznieki Džons Maknalijs un Edvards Smits, saukts par Bleķausi, kaut gan viņa mākslīgā auss bija veidota no vaska; Tonijs Bastone un viņam verdziski padevīgais draudziņš Džozefs Maglione. Kādā 1932. gada decembra vakarā viņi visi sapulcējās krodziņā, lai uzsāktu Maikla Maloja nobendēšanas operāciju.

Malojam par lielu prieku, Tonijs Marino atvēra viņam neierobežotu kredītu – citu krogu konkurence viņam it kā likusi mīkstināt līdzšinējos noteikumus. Malojs tikko bija izmetis mēriņu, kad Marino jau atkal piepildīja viņa glāzi. “Malojs bija bijis dzērājs visu mūžu,” vēlāk sacīja viens no lieciniekiem, “un viņš dzēra un dzēra, un turpināja dzert.” Viņš dzēra tik ilgi, ka Marino piekusa roka, kurā viņš turēja pudeli. Tikmēr Maloja elpa bija vienmērīga, āda saglabāja parasto sārto toni. Visbeidzot viņš ar nospeķotu piedurkni noslaucīja muti, pateicās namatēvam par viesmīlību un teicās drīz iegriezties atkal. Pēc divdesmit četrām stundām tā arī notika.

Malojs turējās pie šāda uzvedības modeļa trīs dienas no vietas, nedzerot vienīgi tik ilgi, lai apēstu par brīvu piedāvātu sardīņu sendviču. Marino un viņa sabiedrotie nesaprata, ko iesākt. Viņi cerēja, ka varbūt Malojs aizrīsies pats ar saviem vēmekļiem vai pakritīs un sasitīs galvu. Taču arī ceturtajā dienā Malojs iestreipuļoja krogā. “Vells parāvis!” viņš izsaucās, pamādams ar galvu uz Marino pusi. “Kaltē kā traks.”

Tonijs Bastone kļuva nepacietīgs un ierosināja, ka kāds vienkārši varētu iešaut Malojam galvā, taču Mērfijam bija smalkāks padoms: viskija un džina vietā Malojam vajadzētu liet koka spirtu. Dzērieni, kuros koka spirta ir kaut vai 4 procenti, var izraisīt aklumu, un, pēc 1929. gada datiem, ap 50 000 cilvēku visā valstī bija miruši no saindēšanās ar “netīru” alkoholu. Sazvērnieki nolēma cienāt Maloju nevis ar dzērieniem, kam piejaukts koka spirts, bet gan ar tīru koka spirtu.

Marino uzskatīja, ka šāds plāns ir vienkārši lielisks, un apņēmās “dot [Malojam] dzert, cik tik viņš vēlas… un ļaut viņam nodzerties līdz nāvei”. Arī Krīsbergs atļāvās mazliet aizrauties. “Jā,” viņš sacīja, “iebaros šim koka spirta kokteilīšus un paskatīsies, kas notiks.” Mērfijs tuvējā krāsu veikalā nopirka vairākas kārbas koka spirta par 10 centiem gabalā un nogādāja tās krogā brūnā papīra turzā. Vispirms viņš pasniedza Malojam dažus mēriņus lēta viskija “labsajūtai” un tad sāka liet viņam koka spirtu.

Sazvērnieki aizturētu elpu noskatījās, kā Malojs izmet vairākas glāzītes un turpina prasīt vēl, taču neparādās nekādi fiziski simptomi, izņemot tādus, kas tipiski alkohola reibumam. “Viņš nezināja, ka dzer koka spirtu,” ziņoja New York Evening Post, “un tas, ko viņš nezināja, acīmredzot viņam nekaitēja. Viņš izdzēra visu koka spirtu, kas viņam tika celts priekšā, un gribēja vēl.”

Vakaru pēc vakara viss atkārtojās: Malojs izrāva kārtējo glāzi koka spirta, kolīdz Mērfijs bija to pielējis. Bet tad, kādu vakaru, viņš piepeši bez brīdinājuma sabruka uz grīdas. Pieklusuši, sazvērnieki nolūkojās uz to, kas gulēja viņiem pie kājām. Paskva nometās ceļos pie Maloja, pataustīja kakla dzīslā pulsu, pielika ausi pie mutes. Malojs elpoja lēni un ar grūtībām. Vīri nolēma nogaidīt un turpināja vērot, kā gausi cilājas Maloja krūtis. Nu jau kuru katru mirkli. Beidzot atskanēja gara gārdzoša ieelpa – pirmsnāves agonija? – bet tad Malojs sāka mierīgi krākt. Dažas stundas vēlāk viņš pamodās, izberzēja acis un sacīja: “Ielej man, puis, vienu parasto!”

Maikla Maloja slepkavības plāns sāka izmaksāt pārāk dārgi; atvērtais kredīts krogā, metanola kārbas un ikmēneša apdrošināšanas prēmiju maksājumi – salasījās prāva summiņa. Marino uztraucās, ka viņa krodziņš varētu bankrotēt. Tonijs Bastone vēlreiz ieminējās par iespēju likt lietā brutālu spēku, taču Paskvam ienāca prātā labāka ideja. Bija zināms, ka Malojs ir vai traks uz austerēm un garnelēm. Kā būtu, ja iemestu dažas austeres denaturātā, ļautu tām dažas dieniņas pamarinēties un tad pasniegtu tās Malojam kā uzkodu pie kārtējā dzēriena? “Ja, austeres ēdot, dzer klāt alkoholu,” Paskva zināja teikt, “gandrīz vienmēr rodas smagi gremošanas traucējumi, jo tās austeres spirtā saglabājas.” Viss noritēja saskaņā ar plānu. Malojs notiesāja austeres citu pēc citas, izbaudīdams katru kumosu, un noskaloja tās ar koka spirtu. Marino, Paskva un visi pārējie spēlēja kārtis un gaidīja, kas notiks tālāk. Taču Malojs vienkārši nolaizīja pirkstus un atraugājās.

Nu jau Maikla Maloja nogalināšana kļuva par goda lietu, nemaz neņemot vērā finansiālos ieguvumus, kuri, kā viņi visi kurnēja, būs jāsadala uz pārāk daudzām galviņām. Nākamais bija Mērfija risinājums. Viņš atvēra sardīņu konservus, ļāva tiem vairākas dienas pūt, pievienoja mazus šrapneļa gabaliņus, ietriepa šo maisījumu starp divām šķēlēm maizes un pasniedza sendviču Malojam. Kuru katru brīdi metāla gabaliņiem jāsāk graizīt Maloja iekšas. Taču Malojs gardu muti notiesāja sendviču un palūdza vēl vienu.

Sazvērnieki sasauca ārkārtas sapulci. Vairs nebija saprotams, ko iesākt ar šo Bronksas Rasputinu. Atcerēdamies savu veiksmes stāstu ar Mabelu Karlsoni, Marino ierosināja aplaistīt Maloju ar ledainu ūdeni un atstāt naktī uz ielas. Tās pašas dienas vakarā Marino un Paskva iesvieda Maloju Paskvas automašīnas aizmugures sēdeklī, klusējot aizbrauca līdz Krotonas parkam un bezsamaņā guļošo vīru pa sniega kupenām aizvilka līdz parka soliņam. Tur viņi novilka Malojam kreklu un iztukšoja vairākas pudeles ar ledusaukstu ūdeni uz viņa krūtīm un galvas. Malojs pat nepakustējās. Kad nākamajā dienā Marino ieradās savā krodziņā, viņš priekšā atrada ragā sasalušo Maloju. Kaut kā viņam bija izdevies pievarēt pusjūdzi, kas krogu šķīra no parka, un pierunāt Mērfiju ielaist viņu siltumā. Atžirdzis viņš ieminējās, ka viņam esot “maķenīt” vēsi.

Tuvojās februāris. Priekšā bija kārtējais apdrošināšanas prēmijas maksājums. Kādam no sazvērniekiem, Džonam Maknalijam, ienāca prātā, ka Malojam varētu uzbraukt virsū mašīna. Bleķausis Smits pret šo ideju izturējās skeptiski, turpretim Marino, Paskva, Mērfijs un Krīsbergs šķita ieinteresēti. Džozefs Maglione piedāvāja sarunāt visu ar savu draugu, taksometra vadītāju Hariju Grīnu. Viņam no saņemtās apdrošināšanas naudas pienāktos 150 dolāri.

Visi sakāpa Grīna taksometrā, bet piedzērušais Malojs gulēja viņiem uz kājām. Grīns pabrauca dažus kvartālus un apstājās. Bastone un Mērfijs izvilka Maloju no mašīnas un aiz rokām aizstiepa gabaliņu uz priekšu. Grīns iedarbināja motoru. Visi sastinga. Te piepeši Maglione ar acs kaktiņu ieraudzīja gaismas zibsni.

“Stop!” viņš uzkliedza.

Taksometrs salēcās un apstājās. Noskaidrojās, ka gaismas zibsnis nāk no lampas, ko savā dzīvoklī ieslēgusi kāda sieviete. Grīns atsāka braukt. Taču Malojam izdevās palēkt malā – ne vienu, bet veselas divas reizes. Trešajā mēģinājumā Grīns metās Malojam virsū ar ātrumu 80 kilometru stundā. Maglione bija aizsedzis rokām seju un visu vēroja pa pirkstu starpām. Ar katru sekundi Malojs auga lielāks. Divi būkšķi, viens skaļāks, otrs klusāks, ķermenis pret motora pārsegu, tad sabrūk zemē. Drošs paliek drošs, Grīns vēl pārbrauca ķermenim pāri arī atpakaļgaitā. Sazvērnieki bija pilnīgi droši, ka Malojs ir pagalam, taču garām brauca cita mašīna, un viņi steigšus atstāja nozieguma vietu, par to nepārliecinājušies.

Džozefs Mērfijs, kuram bija iedalīta Nikolasa Melorija brāļa loma, apzvanīja morgus un slimnīcas, lūkojot atrast savu pazudušo “brāli”. Nekur nekādas informācijas nebija, tāpat arī laikrakstos netika ziņots par kādu fatālu satiksmes negadījumu. Piecas dienas vēlāk, kamēr Paskva prātoja, kā nogalināt citu – jebkuru – anonīmu dzērāju un uzdot viņu par Nikolasu Meloriju, Marino nelegālā krodziņa durvis atvērās un iekšā iekliboja apdauzīts, marles saitēs ievīstīts Maikls Malojs, kurš izskatījās tikai mazliet sliktāk nekā parasti.

Sveiciena vietā viņš uzsauca: “Rīkle pilnīgi izkaltusi, iedo’ iedzert!”

Viņam bija ko pastāstīt – nu, vismaz tik daudz, cik atcerējās. Viņam atmiņā bija palikusi viskija garša, tad saltais nakts gaiss, tuvojošās automašīnas ugunis. Tad viss melns. Nākamais, ko viņš atcerējās, – guļ siltā gultā Fordama slimnīcā un viņa vienīgā vēlēšanās ir nokļūt atpakaļ krogā.

1933. gada 21. februārī, septiņus mēnešus pēc slepkavu sindikāta pirmās sapulces, Maikls Malorijs beidzot nomira savā noplukušajā īres namā netālu no 168. ielas un netālu no Marino krodziņa. No gāzes gaismekļa uz viņa muti stiepās gumijas caurule, Malorija seja bija cieši ietīta dvielī. Paskvas paziņa, ārsts vārdā Franks Manzella, izrakstīja viltotu miršanas apliecību, kur par nāves cēloni bija uzrādīta pneimonija. Sazvērnieki saņēma tikai 800 dolāru no Metropolitan apdrošināšanas kompānijas. Mērfijs un Marino par nopelnīto naudu nopirka jaunu uzvalku.

Paskva ieradās Prudential birojā, pārliecināts, ka tur saņems naudu par abām pārējām polisēm, taču apdrošināšanas aģents viņu pārsteidza ar jautājumu: “Kad es varētu apskatīt līķi?”

Paskva atbildēja, ka viņš jau esot apglabāts.

Sekoja izmeklēšana, mēles atraisījās, un visi galu galā nonāca uz apsūdzēto sola. Franks Paskva, Tonijs Marino, Daniels Krīsbergs un Džozefs Mērfijs tika notiesāti par tīšu slepkavību. “Ļoti iespējams,” prātoja kāds no reportieriem, “ka Bronksas tiesas zālē lidinājās Maikla Maloja gars un gandarīti smīnēja.” Slepkavu sindikāta dibinātājus nosūtīja uz elektrisko krēslu Singsinga cietumā, un viņus nogalināja jau pirmais strāvas trieciens.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska
smithsonian.com, 2012. gada 1. februārī