Pavasaris šogad ir ļoti vēss

Latvijā ir tikai divi gadalaiki: ziema un rudens.

Kāds anonīms komentārs tvnet.lv

Nav ko slēpt, skarbā klimatā dzīvojam. Ziemā te ir ļoti auksts vai arī nedaudz virs nulles un slapjdraņķis, bet arī pavasarī bieži ir vēss. Vasaras parasti lietainas, rudeņi drēgni un tumši. Klimats ir nepiemērots ziemas sporta veidiem, arī vasaras sporta veidiem – ne pārāk. Lauksaimniecība vispār būtu aizliedzama kā azartspēļu paveids, jo nekad nevar zināt, vai būs par sausu vai par slapju, te salnas, te vēl kas cits. Mežsaimniecība apgrūtināta – kad vajag koksni no meža izvest, tad par slapju un siltu, un tehnika grimst dubļos, ik pa laikam stipras vētras nogāž gadu desmitiem rūpīgi koptas un pieskatītas audzes. Vasara neprognozējama un atpūtai nepiemērota. Mediji ziņo, ka vētras, aukstums, salnas un lietavas regulāri posta jau tā daudz cietušo Latvijas zemi un ekonomiku.

Reiz saviesīgā pasākumā publicists un konsultants Mārcis Bendiks ironiski piezīmēja, ka dzīvojam vietā, kur mūs izstūmušas attīstītākas tautas (neatceros gan, vai viņš pauda personisko uzskatu vai kādu citēja). Tomēr vēsturiskās detaļās sīkāk viņš neiegrima un nepaskaidroja, tieši kuras tautas izspieda un no kurienes. Tas, protams, ir korekti, jo pašreiz dzīvojošie nav atbildīgi par senču grēkiem, un nav ko cilāt vecas lietas – pieprasīt kompensācijas vai kādreiz piederējušas teritorijas kaut kur Himalaju pakājē un citur. Tiek uzskatīts, ka latvieši ir sīksti un izturīgi, ja jau spējuši gadu simtiem šeit izdzīvot. Vai arī otrādi – tāpēc arī ir sīksti un izturīgi, ka tādus tos izveidojis klimats? Uzskats, ka dzīves vides apstākļi ir galvenais un faktiski vienīgais, kas nosaka, kādi esam, – izskatu un kultūru, bija populārs jau laikmetā pirms apgaismības un plauka līdz pat pagājušā gadsimta sākumam vai līdz pat četrdesmitajiem gadiem. Protams, bija grūti izvairīties no pareizā standarta noteikšanas, un katrs ģeogrāfs vai antropologs savu izcelsmes reģionu pieņēma par normu. Jo tālāk no tās atradās pētāmie vai atšķirīgākā vidē dzīvoja, jo tālāki tie izrādījās no “attīstītās” kultūras. Vides (ekoloģisko, ģeogrāfisko apstākļu nozīmē) determinismu kā pētniecisku pieeju sakompromitēja tā izmantošana rasisma attaisnošanai un 20. gadsimtā – āriešu pārākuma pamatošanai pār kaimiņiem. Vides determinisma vēsturē ir vispārzināmi pieņēmumi par karsta klimata saistību ar slinkumu, kā arī minējumi par augsta garīguma un cēlu tikumu izveidošanās iespēju tikai noteiktas jūras vai kalnu grēdas tuvumā. Tomēr pēdējā desmitgadē vides determinisms atgriezies antropologu redzeslokā: ir skaidrs, ka tā pilnīga noliegšana kavējusi svarīgus pētījumus par vides un kultūras saistību.

Primitīvā līmenī ar vides apstākļu ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem var skaidrot turpat vai ikvienu viņu īpašību vai paražu. Tomēr interesanti ir pagriezt skata virzienu otrādi: nevis laika apstākļi veido mūs, bet mēs veidojam laika apstākļus – gan uzskatos, gan ieradumos un paražās. Mēs laika apstākļiem uzstādām savas prasības. Patlaban ir izteikts siltu laika apstākļu kults, prasība pēc siltuma, kas pārsniedz pat vienmēr pastāvošo vēlmi pēc komforta. Tas ir sajūtams gan komentāros internetā, gan sadzīviskās sarunās, gan veidā, kā tiek atspoguļoti laika apstākļi medijos. Tādai prasībai pēc siltuma un gaudām par vēsumu nav objektīva pamata, mēs dzīvojam platuma grādos, no kuriem uz dienvidiem atrodas pat ziemeļvalsts Zviedrijas dienvidu apgabali, turklāt nebaudām Golfa straumes nesto siltumu kā Lielbritānija. Rodas iespaids, ka sinoptiķi, mediji un cilvēki ikdienā žēlojas un brīdina par vēsu, aukstu un ļoti aukstu laiku, kaut gan šādi laika apstākļi faktiski ir normāli. Mēs taču nedzīvojam ne Itālijā, ne Vācijā un pat ne Polijā. Kad, kurā brīdī normālais kļuva par auksto vai vēso? Vai tik tas nav skaidrojams ar informatīvajā telpā, sevišķi medijos, rādīto vidi, kur kontrasts ar rādīto pirms divdesmit un vairāk gadiem sevišķi izjūtams vidējai un vecākajai paaudzei, kuriem ir atmiņas par padomju laiku? Padomju gados laika apstākļi Latvijā bija skarbāki – un ne tik daudz dabā, kā televizorā vai kinoteātrī. Ziņojot par valsti, kurā dzīvojam, laika ziņas ievērojamu daļu uzmanības pievērsa laika apstākļiem Sibīrijā, PSRS ziemeļu un austrumu apgabalos. Mākslas filmas demonstrēja padomju darba cilvēka cīņu ar stihiju, un daudz biežāk tā bija ziema, sniegs, taiga. Proporcija starp satuntulēto darbarūķi vai karavīru, kurš cīnās ar ziemas auku, un vasaras sižetiem, demonstrējot varonīgā darbā nosvīdušus kombainierus, bija par labu ziemai. Pat radio, izdzirdot ziemas vēja kaucienu, vēl tagad rodas asociācijas ar taigu, ar padomju laika animācijas vai mākslas filmām.

Turklāt padomju laikā mēs atradāmies mums pieejamās pasaules ainas siltajā zonā un Viduseiropa bija abstrakcija, bet tagad esam mediju radītās pasaules ainas aukstajā malā. Lielākā daļa televīzijas un kino produkcijas mums rāda siltāku klimatu par to, kur dzīvojam. Kad televizorā redzami jaunieši šortos un krekliņos slaistāmies gar baseiniem, mums ārā līst aprīļa temperatūrām atbilstošs lietus. Proporcionāli maz no redzamās vizuālās produkcijas rāda klimatu, kas ir tāds pats kā pie mums vai aukstāks. Aizvien vairāk mūsu draugu un paziņu strādā un dzīvo zemēs, kur ir siltāks. Nevis austrumu pusē, kā padomju laikos, bet rietumu (siltās Golfa straumes ietekmēto reģionu) vai dienvidrietumu virzienā.

Cilvēki ģērbjas atbilstoši siltākam laikam. Māte, kas padomju laikā nelaida ziemā ārā dēlu bez “cepures ausaines”, tagad kā vecmāmiņa redz mazmeitu, kura līdzīgos laika apstākļos dodas ārā ar atkailinātu vēderu. Kažoki, biezie džemperi ar augstajām apkaklēm un silta apakšveļa vairāk saistās ar auksto pagātni.

Tas, ka tiek “pieprasīts” siltāks laiks un atbilstoši mainās arī paradumi, norāda uz uzskatu vai sajūtu, ka mēs dzīvojam tur, kur vajadzētu būt siltākam. Šī sajūta tad arī rada izbrīnu par aukstāku laiku, nekā pienāktos, visos gadalaikos pēc kārtas. Un sajūta nav tikai par laika apstākļiem. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta un vide nav tikai ģeogrāfiska un tikai klimatiska. Pasaules kartē, kurā ir formālas asis ziemeļi–dienvidi un austrumi– rietumi, pārvietojoties kādā virzienā, sāk mainīties atrašanās vieta arī citās mazāk formālās, bet labi izjūtamās asīs: centrs–nomale, pārticība–trūkums, tehnoloģijas– atpalicība, attīstība–stagnācija, paredzamība–neprognozējamība. Iespējams, pārvietojoties šajās asīs, rodas sajūta par pārvietošanos arī ģeogrāfiskajā telpā.

Izmaiņas jau ir notikušas, mēs dzīvojam siltākā klimatā. Nav svarīgi, ka meteoroloģiski pārmaiņas pēdējās desmitgadēs nav tik lielas, jo siltāks klimats ir galvās.