MDNA, sniega karaliene

“Starp izkropļotajām sintezatoru skaņām, kas jaucas kopā ar griezīgo Madonnas 12. albuma otrās dziesmas “Girl Gone Wild” ritmu, dzirdam Madonnu atkal un atkal uzstājam: “Meitenes, viņas gluži vienkārši grib papriecāties.” Izmetīsim no prāta domu, ka varbūt 53 gadus vecai sievietei varētu būt arī nopietnākas nodarbes nekā dziedāt “Meitenes, viņas gluži vienkārši grib papriecāties” dziesmā, kas nosaukta porno video sērijas vārdā, kurā sievietes skubina izģērbties, piedāvājot beisbola cepurīti par brīvu...”

Aleksis Petridis, Guardian, 2012. gada 22. martā

Piecdesmit trīs gadus vecā popzvaigzne Madonna izdevusi savu divpadsmito albumu. Šoreiz tā nosaukuma vietā ir četri burti (trīs līdzskaņi, viens patskanis): “MDNA”. Ja jūs domājat, ka tā ir abreviatūra, jūs maldāties – mūsu priekšā ir Luīzes Čikones pseidonīma fonētisks pieraksts, tāds kā ātrrunas pieraksts, kad patskaņi reducējas, novīst. Tā arī pati Madonna līdz ar vecumu no reiz varenās un pat ļaundabīgās seksa dievietes, no tāda sadistiska amerikāņu iemīļotās Merilinas Monro varianta reducējusies vispirms līdz smalkai dāmai, pēc tam – līdz kārnai fizkultūrietei, bet tagad – līdz pilnīgai sevis kopijai visos šajos periodos (atskaitot pašu pirmo, kur jaunā čiksa balansēja uz šaurās robežas starp plastmasas jaunavu Mariju un tēlotu nevainību: “Like a Virgin”). Sekojot dižajam Deividam Bovijam, Madonna gandrīz divus gadu desmitus bez apstājas varonīgi izdomājusi jaunu sevi – gan tēlu, gan skanējumu un pat nodarbošanās veidu – uzņēmusi filmas, sacerējusi bērnu grāmatas, spriedelējusi par Kabalu. Un nu pienācis laiks noskaidrot starpfiniša rezultātu; “MDNA” ir īss paveiktā kopsavilkums, retrospektīvs piecdesmit minūšu garš treileris par apbrīnojamās karjeras trim desmitgadēm. Tieši tādēļ albums arī ir neinteresants – par spīti pašām modīgākajām skaņām, par spīti pikantajam klipam “Girl Gone Wild”, kas norāda uz pašas varoņdarbiem albumos “Erotica” un “Bedtime Stories”.Tiesa gan, pircēju tas nebūt nav atturējis – viņš, kā ierasts, šķīries no saviem septiņpadsmit dolāriem. “MDNA” pienācīgi pagozējās hitparāžu topos, un vēl joprojām to var atrast netālu no tautas atzinības virsotnēm.

Taču es nepavisam negribu runāt par 2012. gada izlaiduma Madonnas mūziku, šo dubster un aranžēta eurodisco kokteili, kuru pazīstamais britu kritiķis Aleksis Petridis nosaucis par “vienkārši vēl vienu Madonnas albumu”. Mūs interesē šī 53 gadus vecā sieviete, kurai priekšā ir tā pati problēma, kas simtiem citu popzvaigžņu, sākot no pieminētā Bovija līdz jau apklusušajiem Vitnijai Hjūstonei un Maiklam Džeksonam. Vecums. Nē, nē, ne vecumdienas, nekādā gadījumā, līdz tām Madonnai ir vēl gadi piecpadsmit, ja ne visi divdesmit, un tomēr. Runa nav par plastisko ķirurģiju un regulāru došanos uz trenažieru zāli (fizkultūrā Madonna pēdējos gados ir manāmi pāršāvusi pār strīpu); “vecuma problēma” ir tāda, ka Rietumu cilvēks (bet popzvaigzne ir “Rietumu cilvēks” kvadrātā, pat kubā) pēc piecdesmit pieciem nonāk kādā “pelēkajā zonā”, kur miesa ir vēl itin vingra, līdz īstam vecumam vēl ir diezgan patālu, bet, lūk, ar garu notiek kaut kas nesaprotams un nepatīkams. Un arī sabiedrība pret viņu sāk izturēties visai nelāgi. Nedaudz ielūkosimies vēsturē. Vienā no stāstiem par Šerloku Holmsu sešdesmitgadīgs profesors iemīlas sava kolēģa jaunajā meitā; pārliecībā, ka galvenais šķērslis laulībām ir vecums, viņš griežas pēc palīdzības pie kāda Prāgas šarlatāna, kura uzvārds attāli atgādina pazīstamo rabi Lēvu (Loew), Golema radītāju. Paviesojies Bohēmijā, profesors pārvēršas; pareizāk sakot – tagad viņš eksistē divās fāzēs. Vienā viņš ir tas pats vecais, lasa lekcijas, nodarbojas ar zinātni, ierasti vada savas dienas. Taču otrā fāzē viņš pārvēršas par īstu briesmoni, pat ne misteru Haidu, bet vienkārši par pērtiķi: profesors vaibstās, kaitina savu mīļo suni, skraida četrrāpus un neiedomājami veikli kāpelē pa kokiem un notekcaurulēm. Šīs pārvērtības notiek regulāri, un atjautīgajam Holmsam, protams, nav grūti izskaitļot gan cienījamā zinātnieka dīvainās uzvedības cēloni, gan to, kurš – ar Bohēmijas dīlera starpniecību – večukam ieskapējis burvju dziru. Stāsts beidzas laimīgi: mīkla uzminēta, profesors – guvis mācību, viņa meita nu var mierīgi precēties ar viņa paša sekretāru. Tiesa, mēs tā arī neuzzinām, kas galu galā notiek ar nabaga zinātņu vīra paša laulību plāniem.

Tagad vīrietim, kurš ir tikai septiņus gadus vecāks par vienmēr iekārojamo Madonnu, šādu problēmu nebūtu. Seši nodzīvoti gadu desmiti nekādā gadījumā nav šķērslis laulībai (vai vienkārši seksam) ar jebkuru jaunu būtni. Pakāpeniski pagātnē nogrimst pat apzīmējums “neķītrais vecis”; kuru šodien tā varētu nosaukt, nāvīgi neapvainojot – turklāt nevis ar īpašības vārdu, bet lietvārdu? Tagad “vecis” vairs nevar būt “nepiedienīgs”, “neķītrs”, jo vecis ir jau pārdabiska vecuma cilvēks (septiņdesmit pieci? astoņdesmit? visi simt?), kuram erotiskie pārdzīvojumi ir praktiski vienaldzīgi. Visi pārējie ne pārāk jaunie īpatņi, tādi kā Madonna, vienkārši ir padzīvojuši ļaudis, kam vēl daudz kas priekšā. Nesen britu iknedēļas laikrakstā Observer bija publicēta intervija ar brīnišķīgu mūziķi, grupas The Kinks dibinātāju Reju Deivisu. Deiviss, kuram šogad paliks 68 gadi, ir trīsreiz precējies (un šķīries), šajās laulībās viņam ir diezgan daudz bērnu, bet patlaban viņš nožēlo, ka tā arī nav spējis sākt dzīvot normālu ģimenes dzīvi. Atbildot uz jautājumu, vai viņam ir pastāvīga draudzene, Deiviss saka: “Pašreiz es atrodos starpdraudzeņu periodā.” Bet Šerloka Holmsa laikos mūsu mūziķim jau vairs nepalīdzētu nekādi Bohēmijas eliksīri.

Vecums un novecošana – līdz ar bailēm no sāpēm un nāves – ir galvenie “izstumšanas” objekti mūsdienu Rietumu pasaulē. Šī psiholoģiskā reakcija savukārt tiek iznīcinoši kritizēta un nesaudzīgi izsmieta, visbiežāk to dara tieši tie cilvēki, kuri regulāri apmeklē trenažieru zāli, tērē kaudzi naudas kosmētikai un izvairās doties pat uz pašu tuvāko cilvēku bērēm. Patiešām, mūsu priekšā ir viens no svarīgākajiem pašreizējās sabiedriskās apziņas fenomeniem; tas lielā mērā nosaka ne vien cilvēku dzīvi, bet arī ekonomiku, politiku, kultūru. “Vecuma izstumšana” nav jāizsmej, par to ir jādomā – vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs dzīvojam strauji novecojošā pasaulē.

Rietumu cilvēki – ne vien popzvaigznes, bet arī ikdienišķie – cenšas nenovecot. Vai vismaz neizskatīties pēc tādiem, kas noveco (nerunājot nemaz par “veciem”). Visi pūliņi ir vērsti uz to, lai izstieptu pelēko zonu starp tā saucamās “jaunības” beigām un tā saucamā “vecuma” sākumu. Šī problēma vēsturiskā ziņā ir salīdzinoši nesena – apmēram kādos četrsimt gados vidējais mūža ilgums Rietumeiropā ir palielinājies divas reizes. Viduslaikos viss bija skaidrs – tas, kurš nenomirst jauns, jau ir bezmaz vai vecs. Patlaban, kad Rietumos jaunie cilvēki bez steigas iegūst izglītību un vispār gadiem vienkārši mētājas pa pasauli, nododoties vētrainai nekā nedarīšanai līdz trīsdesmit, trīsdesmit pieciem gadiem, bet pēc tam noenkurojas kantoros un sāk ņemt kredītus, dzemdēt, šķirties, atkal dzemdēt, atkal ņemt kredītus, – “neiekārtotības”, “neiesakņotības” (līdz ar to – arī “jaunības”) stāvoklis velkas līdz gadiem četrdesmit, ja ne vairāk. Bet pēc tam sākas “darbs”, kas stiepjas līdz pensijai, aptuveni sešdesmit pieciem. Kamēr strādā – tu neesi vecs. Bet kad pienāk pensija – arī ne! Tas taču būtu netaisnīgi – visu mūžu būt piekaltam kapitālistiskajās galerās, bet pēc tam, nonākot brīvē, rakņāties pa dārziņu un adīt mazbērniem cimdiņus? Nekā nebija! No dzīves jāņem viss iespējamais! Paiet vēl gads, divi, trīs, pieci. Kad tad beidzot sāksies “vecums”, mūsdienu “vecums”? Septiņdesmit gados? Septiņdesmit piecos? Astoņdesmit? Galu galā, pastāv iespēja, ka “vecums” izzudīs vispār – ņemot vērā vēl tālāk atbīdīto saldo mirkli, kurā doties pensijā. Maikls Džeksons un Vitnija Hjūstone nepaspēja nonākt pie pārdomām par šo tēmu, kļūdami par medikamentozā infantilisma upuriem. Deivids Bovijs – pats gudrākais no visu laiku un tautu popzvaigznēm – ir pensijā un mierīgi dzīvo, noslēpies no pasaules savā ģimenes prieku alā. Tā kā ne Bovija albumu, ne koncertu jau vairs nekad nebūs, viņš tā arī paliks vecumā apmēram no 25 līdz 45 gadiem. Taču ar Madonnu vienkārši nevar notikt ne pirmais, ne otrais. Viņas dzelzs griba nepieņems pazemojošo farmakoloģisko atkarību. Viņas neiegrožotā godkāre nekad nenomierināsies. Viņas rūpīgi uzkonstruētais seksapīls nekad nekļūs par muzeja eksponātu. Kas tad mūs visus gaida? Divdesmit Madonnas albumu? Trīsdesmit? Atklāsmes par septiņdesmitgadīgās zvaigznes mīlas dēkām 2028. gada glancētajā presē (lai kā arī tobrīd izskatītos šī prese)? Vienkārši elpa aizraujas no šīm perspektīvām. Bet ja nu pēkšņi viņa vispār nekad nenomirs, šī Sniega karaliene, kas Kajam, publikai, ir aizliegusi no ledus gabaliņiem salikt vārdu “vecums”?