Skumjie svētki
Foto: Gatis Rozenfelds

Ar Visvaldi Dreisku no "Muklāja" sarunājas Uldis Tīrons

Skumjie svētki

Rīgas Laiks: Visvaldi, ko tu dari, kad sēdi viens pats te uz Baznīcas ielas pie sava Muklāja? Tev patīk skatīties uz ielu, uz cilvēkiem?

Visvaldis Dreiska: Man vairāk patīk suņi. Suņus es labāk saprotu. Es sasveicinos, parunājos ar visiem suņiem, kas iet garām.

RL: Un ko viņi tev saka?

Visvaldis: Nu, iet te garām divi mo­p­ši un ikreiz prasa vienu un to pašu: “Baigi ēst gribas, nu, iedod kaut ko! Iedod!”

RL: Tie jau dārgi suņi, droši vien kopā ar saimnieku.

Visvaldis: Jā, jā, Katrīna iet ar viņiem. Tad nāk franču buldodziene, kas ir diplomāta Apala suns.

RL: Apaļa?

Visvaldis: Apala. Apals ir nelaiķa Apala dēls, diplomāts. Gints Apals. Un viņa arī uzvedas kā tāds diplomāts.

RL: Tā franču buldodzenīte?

Visvaldis: Jā, jā. Viņa pienāk klāt. “Vu, vu. Kāpēc tu man neesi pakasījis pakakli vēl? Kas ir par lietu?” Es esmu kalps, viņa ir kundze. “Piedod, Berta.” Es izkasu pakakli, mēs izdraudzējamies, viņa atkal saka: “Nu, kas ir, vairāk nekasīsi? Ai, labi, tad es eju tālāk.” Vai tas pats Kārlītis, kas te nāk. Tas ir mūsu mīlulis. Mini bulterjers. Kad viņš te atnāk, visi priecājas – re, kur viņam mantas. (Rāda.) Viņš ir tāds bišķīt kautrīgs un bailīgs, uzreiz klāt nepienāks. Ja iesi klāt, vēl varbūt uzrūks. Bet tad pienāk, piegrūž purniņu – nu, paspēlējies ar mani, atņemsi man šito striķi! Kurš stiprāks?

RL: Bet, runājot par cilvēkiem, esmu ievērojis, ka ap tevi ir arī tāds noteikts draugu loks: šķiet, ka tas varētu būt tavas atlases un attieksmes rezultāts.

Visvaldis: Jā, ir selekcija. Bet stāsts ir tāds, ka man, atšķirībā no Miesnieka, piemēram, nav skolas laika vai bērnības vai jaunības draugu.

RL: Starp citu, kā jūs ar Miesnieku iepazināties?

Visvaldis: Tas ir smieklīgs stāsts. Tas varēja būt kādā deviņdesmit ceturtajā. Klāsam Vāverem ir dzimene, pilna māja cilvēkiem. Tur Beķeris, Ērglis, Skulte arī, Mielavs pelēkais, būtībā drausmīgi garlaicīgi... Un es tur tā skatos, vēroju. Pēkšņi parādās viens džeks ar tādu kārtīgu rīkli. Es vēl nodomāju – nu, kur Klāss tā nolaidies, degradējies... Haris Beķeris bija Klāsam uzdāvinājis pumpējamo termosu, toreiz tādi bija modē. Un tur ir drausmīgs karstums, es ieeju virtuvē – tur logs šķirbā vaļā, nodomāju, pataisīšu vēl vairāk vaļā. Un te nu tas Beķera termoss nokrīt zemē un saplīst. Sākam vākt šķembas, es Klāsam stāstu, ka nopirkšu jaunu serdi tam termosam, bet tieši tad ienāk Miesnieks, paskatās un notaurē savā pērkondimdošajā balsī: “A kurš bija tas mudaks, kas uzdāvināja to saplēsto termosu?” Es biju autā. Viņš vēl kādas trīs reizes to noauro. Tās bija šausmas. Nu jau es esmu pieradis, un viņš ir viens no retajiem cilvēkiem, ar kuru var ko jēdzīgu parunāt. Bet, ja ir publika, tad viņš ir huligāns.

RL: Labi, bet es tevi pārtraucu...

Visvaldis: Jā, nu, saproti, cilvēks paliek vecs, un viņš iziet no aprites. Viņš paliek varbūt tikai mūzikā, teiksim, 70. gadu roķītī vai vēl tur kaut kur. Un īstenībā ļoti skumji, ka mana vecuma sievietes... ka man ar viņām nav ko runāt. Es te sēdēju vienā kompānijā, tur kaut ko iesāka runāt par Eirovīziju, un es vienai divdesmitpiecgadīgai būtnei teicu: “Tu esi veca, tu skaties Eirovīziju!” Tā ir vecuma pazīme, Eirovīzijas skatīšanās. Vai Privātās Dzīves lasīšana.

Es te pēc pēdējām Latgales bērēm braucu kopā ar brālēnu, kas ir 14 gadus par mani vecāks, tāds vecs hipijs, sešdesmit astotais, gari mati, bize, vasarā ar moci brauc. Un es viņam prasu: “Zigi, bet ko tu klausies?” Es domāju – vai viņš tikai vecos gabalus klausās vai arī kaut ko no šodienas? Un viņš tā skumji nosaka: “Visvaldi, es neko neklausos.” Tu neklausies, tu nelasi, varbūt kādreiz kādu žurnālu, tev ir teļļuks... Tu kļūsti sekls un reizē vecs.

RL: Un kā tad tu turies?

Visvaldis: Varbūt tas ir jautājums par manu brīvību. Saproti, mana māte ar tēvu dzīvoja kādus septiņus gadus un pēc tam septiņus gadus šķīrās. Mēs dzīvojām diezgan nabadzīgi. Tāpēc es piecpadsmit gadu vecumā aizgāju no skolas, jo tā nabadzīgā dzīve man vienkārši bija piegriezusies, un sāku strādāt. Diezgan ātri parādījās nauda, es nopirku Astru 4 – tā bija brīvība. Brīvība saucās – magnetofons Astra 4 un Wrangler džinsi, tiesa, tos man bokseris saplēsa, maita.

Arī otra brīvības forma bija. Es trīs gadus dienēju jūrniekos, radiotehniskajā izlūkdienestā – mēs skaitījāmies bezmaz vai tādi inteliģenti aristokrāti. Un mums pienācās katru dienu 50 grami vīna. Tas bija alžīriešu vīns, drausmīgām nogulsnēm, bet nu tomēr. Bet mēs nedzērām vis katru dienu, bet katru ceturto. Tu saprati, ja?

RL: Uzkrājāt.

Visvaldis: Jā, un šie 200 grami – tā bija brīvības forma. Un tu saproti, tu sēdi uz tīra klāja, apkārt jūra, un tu lēni malko to vīnu; tev garām iet virsnieks, un viņš nedrīkst tev aizrādīt. Un tagadējā brīvības forma, kad tev pašam ir kafūzis, bet svētdienās tu sēdi pie Bernāra. Tur gan bieži kāda trešā daļa kruasāna aiziet zvirbuļiem, bet, nu, ir ļoti svarīgi sēdēt tā, lai tas zvirbulis tev uzticas un ēd no rokas, saproti, tā ir tāda pēdējā brīvība.

RL: Vai tas tev ir tāds princips – dzīvot vienam?

Visvaldis: Man tā ir labi.

RL: Kā Augustīnam, kuram...

Visvaldis: Tā man nav.

RL: ...kuram mamma jautāja – kad tu beidzot precēsies? Viņš mēdza atbildēt – vēl ir par agru. Bet, kad viņa atkal vienu reizi jautāja, viņš attrauca – nu jau par vēlu.

Visvaldis: Labi, bet tas jau drīzāk ir jautājums par to, kad tu šķirsies. Jo sievietes būtība jau ir veidot ligzdiņu. Un ko tas nozīmē? Tas apgriež, nu... nevis pautus, bet spārnus, piedod.

RL: Man nupat nostučīja, ka tev Nabaklab bijis izcils kontakts ar Chinawoman... Viņa esot dziedājusi tikai tev, un tas bijis gluži kā tāds publisks mīlas akts.

Visvaldis: Imitācija! Mīlas akta imitācija.

RL: Tāda apglāstīšanās. Un tu tur viņai roku esot skūpstījis, vai kas tamlīdzīgs...

Visvaldis: Man taču viens vectēvs ir polis, piedod! (Smejas.) Kurš polis roku neskūpstīs!

RL: Nu labi, pastāsti par to.

Visvaldis: Jolanta ar Miķelīti aizvilka mūs visus priekšā – es jau biju domājis kādā stūrī, vai kā, bet īstenībā paldies par to priekšu. Un sākās koncerts... Bet man ir tāds netikums – es diezgan uzmanīgi klausos. Mājās man ir klusums, radio nekad neskan, no rīta es lasu grāmatu stundu pusotru un varu divas trīs dienas mūziku neklausīties vispār. Bet tad, kad es klausos, tad es sēžu, klausos mūziku, un nevis atsevišķu dziesmu, bet visu disku kopumā. Vārdu sakot, es klausos. Un ar to Chinawoman – sanāca tā, ka es skatījos viņai acīs. Es biju tuvu un skatījos acīs. Un saproti, tur jau viss ir pavisam vienkārši. Viņa veltīja visu sevi tieši tam cilvēkam, kas visuzmanīgāk klausījās. Jo citi tur pakaļas grozīja, auroja, alu dzēra... Es klausījos mūziku.

RL: Un kā tu vērtē šo mūziku?

Visvaldis: Nu, party girl, viss jau tāds skumjš īstenībā.

RL: Skumjš, skumjš. Tas ir īstais vārds.

Visvaldis: Bet patiess. Es nesaukšu vārdos, bet es tik daudz sievietes un meitenes pazīstu, šīs te party girl...

RL: Ko tu īsti sauc par party girl?

Visvaldis: Nu, piektdienas vakarā iziet patusēt, saproti, ar cerību sameklēt vienīgo, mūžīgo. Sadzeras, nodrāžas, svētdien šķiras, un atkal tu esi viena, atkal nāk piektdiena, atkal jauns vienīgais, atkal... Galu galā tev jau pusrīga pārgājusi pāri, un tu jo­projām nezini, kur viņš ir, kāpēc mans princis nenāk...

RL: Bet varbūt tas viss arī rada pasaulē vajadzīgo skumju daudzumu.

Visvaldis: Nezinu... Es atkal esmu diezgan godīgs. Un ļoti īpatnēji – kad es esmu viens, man nekad nav problēmu. Zini, kā cilvēkiem – vai, nāk Jaunais gads vai vēl kaut kādi svētki – nu kā es viens palikšu, kā es uz teātri aiziešu? Elementāri es viens aiziešu uz teātri, pavisam elementāri. Vai uz koncertu. Un ar kaut ko dalīties – man nevajag, es esmu pietiekoši stiprs. Man nevajag.

Īstenībā, zini, kad man sākās tā Jaungada svinēšana vienam pašam? Man bija 17 gadu, es dzīvoju tur, kur tagad Medicīnas akadēmija, Mazā Dārza iela, bet pāri ielai dzīvoja mana skolotāja Dace Rudzīte. Un viņai bija četrgadīgs puika – Elmārs Rudzītis, viņš pēc tam bija Lingas saksofonists. Un mani palūdza atnākt par salaveci. Es uzģērbu to salaveča tērpu, un man tur trāpījās viens kubiešu cigārs – no tā cigāra man pēc tam slikta dūša palika. Es aizgāju, notēloju salaveci, atnācu atpakaļ. Un man tāda, saproti, šķērma dūšiņa bija. Es domāju – bišķīt pasēdēšu, palasīšu pāris lapas Igo. Sēžu, lasu un malkoju. Tu domā, ka es piedzēros? Es nepiedzēros. Es lasīju, lasīju un aizmirsu, ka man jāiet atpakaļ pie saviem vienaudžiem, un galu galā vienkārši aizmigu. Nevis nolūzu, vienkārši lasīju divas, trīs stundas, beidzās pudele, un es aizmigu. Nu, tāda pirmā reize.

RL: Pirmā reize, kad ko?

Visvaldis: Kad sagaidīju Jauno gadu viens. Un es sapratu, ka es no tā noķeru kaifu. Būt vienam ir kaifs. Septiņpadsmit gadu vecumā. Nu, snobisms tur gan pa visām spraugām lien ārā.

RL: Ne bez tā.

Visvaldis: Es nezinu, vai esi dzirdējis par mūsu jaunajiem gadiem... Pie manis sanāk tie, kas nesvin jauno gadu. Draugi, meitenes, kuras citādāk būtu mājās ar mammu vai kaķi, un viens no ēdieniem, ko es tad gatavoju, ir pildīta līdaka.

RL: Tas laikam tāds ebreju ēdiens, vai ne?

Visvaldis: Nu, tāds poliski žīdisks, bet 50. gados viņu uz lieliem godiem taisīja, tādu izcakotu.

RL: Ar majonēzi.

Visvaldis: Nē, paga, paga, majonēzes tur nav, tur no sviestiņa taisa tādus rakstus, cakas apkārt, apakšā liek lapas, no burkāna taisa tādu tizlu kronīti, acis ir zaļās olīves... Bet nu īstenībā viņa ir vienkārši neķītri garšīga, jo tur ir tā – tā muguras daļa, baliks, tā tiek samalta, tad vēdera daļu, tās ribas, sagriež, sakapā ar nazi, tad visu atkal liek kopā, tad vēl tur ir sviestā apcepti šampinjoni, mazlietiņ speķītis, saldajā krējumā mērcēta baltmaize – sīpolus es nelieku, jo es tos ciest nevaru –, sakapāti zaļumi, un tad to visu sautē cepeškrāsnī. Atdzesē, sagriež tādās lielās šķēlēs un ēd. Īstenībā ar to visu ir baigais čakars, to varbūt vēl tikai vecie pavāri prot uztaisīt, vecā gvarde.

RL: Zini, man viens igaunis ierādīja, ka līdaku var ēst arī jēlu, gandrīz vai uzreiz – kā foreli. Pasāla, mazlietiņ pastāv, un ēd.

Visvaldis: Es zinu, jā, man mātes māsa taisīja. Bet nu atcerēsimies kaut vai tālo vai tuvo Japānu. Visvairāk jau pazīstami tie suši, bet ir arī sašimi. Un kas ir sašimi? Tā ir jēla, svaiga zivs gaļa. Var pat nesālīt, vienkārši mērcēt sojas vai austeru mērcē un ēst.

RL: Piedod, tā jau bija tikai piebilde tavai brīnišķīgajai pildītajai līdakai. Jocīgi, visu bērnību spiningoju kopā ar tēvu, un tās ceptās līdakas man bija noriebušās kā rūgta nāve.

Visvaldis: Tu jau esi izbijis sportists. Vai Uldi Doniņu atceries vēl?

RL: Nu, vārda pēc.

Visvaldis: Viņš bija makšķernieks no Dieva. Saķer 32 līdakas, atnes man kādas desmit divpadsmit – jau iztīrītas, un man tur ir saldētava. Un es ēdu vienu dienu, otru... Un līdaka ir jācep nevis sūda eļļā, bet sviestā. Bet sviests deg, tev ir jāmāk to temperatūru uztaisīt, lai nesadedzina, saproti.

RL: Kādai tad jābūt tai temperatūrai?

Visvaldis: To jājūt, es tev nevaru to tā pateikt kā diriģents. Bet uz beigām atēdas, un tad mamma sāka taisīt līdakas kotletes. Tik garšīgas, tik garšīgas...

RL: Kā viņas sanāk tik garšīgas? Es neesmu ēdis.

Visvaldis: Īstenībā tieši tāpat kā ar to pildīto līdaku. Tu ņem muguru, baliku, es nezinu, kā tas ir latviski – karbonāde laikam. To mēs maļam, ribas kapājam, baltmaizi pienā vai krējumā mērcēt ir obligāti, mazs speķītis.

RL: Tās kotletes lielas vai maziņas sanāk?

Visvaldis: Kādas gribi.

RL: Man tās mazās ne pārāk patīk, sausas. Man patīk, lai būtu kraukšķīgs apkārt, bet vidū – sulīgs.

Visvaldis: Ideāla kotlete ir no kakla karbonādes, no liesas cūkgaļas. Ar ķimenēm, un vidū ir vārīta ola, sakapāta un ar bekonu, ar speķīti pacepta – tas ir pildījums. Kā poļu zrazi. Bet zini, ja ir liela kotlete, tad ir problēma, bet ar pildījumu tu to problēmu mazini.

RL: Kaut kā tas pildījums man nekad...

Visvaldis: Nevajag, nevajag. Es gan tā kā tāds Pērs Gints solu, bet varbūt kādreiz es to arī izpildīšu. Jo tas ir tā vērts. Miesnieks arī grib kotleti, sulīgu, lielu, tādu kā krupis, tāāādu!

RL: Tu zini, viens no tādiem interesantākajiem un dīvainākajiem ēdieniem bija asinsdesa Mongolijā, tikai asinis zarnās, tad pavāra, un iznāk tāds kā melns galerts, tā nedaudz tricinās. Un tur neko neliek klāt – ne putraimus, neko, kā pie mums.

Visvaldis: Putraimi, kartupeļi un dradži. Es ļoti labi zinu. Latgalē taisa labākās asinsdesas.

RL: Man ļoti garšo asinsdesa. Bet tur viņi neliek vispār neko, saproti. Un pilda viņi nevis mazajās zarnās, bet lielajās.

Visvaldis: Latgalē arī.

RL: Bet tās mazās bērni ēd, vienkārši kā košļenes. Bet viena lieta, ko mēs nevaram šeit dabūt, ir tā saucamais kurdjuk. Tu zini, kas tas ir?

Visvaldis: Jā! Aste! A kā tu vari plovu bez astes uztaisīt?

RL: Lūk, lūk. Viņiem ir tādas aitas, kurām aizmugurē ir tāds baigais bumbulis.

Visvaldis: Tas nav bumbulis, tā ir aste.

RL: Jā, un tas arī ir kurdjuks. Vārītā veidā viņš izskatās pēc vispretīgākajiem taukiem, bet, ja pagaršo... Tāds cauraudzītis! Strukturēta, sulīga, garšīga gaļa. Delikatese.

Visvaldis: Zini, mēs vienkārši esam aizgājusi pārāk tālu civilizācijā. Latgalē arī novērtē jēra asti. Un, kad vārīja jēra gaļu, tad parasti veci cilvēki teica: “Ja var, man – asti!” Un tu taču vari ēst liesu gaļu vai ko, bet nē, man šo te.

Bet, redzi, visas smalkās virtuves jau īstenībā nāk no laukiem, no zemniecības. Francūžiem, viņiem arī tas viss no laukiem. Tev ir ceļmalas krogs un trīs četri ēdieni, bet tie ēdieni ir varbūt trīs, četras, piecas paaudzes. Un viņi tiek atslīpēti līdz... Un, runājot par delikatesēm, es nosaucu grunduļus, bet mēs grunduļus tagad nevaram dabūt. Un nākošā delikatese, ko mēs nevaram dabūt, ir.... Man bija divas vecāsmātes, un tā no tēva puses, viņa, kad kāva jēru, kapitāli taisīja jēra zarniņas un kuņģīti. Jo Francijā tu it kā šo ēdienu vari dabūt, taču viņš ir tāds ar smacenieku, nu... Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir paviršāki. Jo tas ir nabago ēdiens, un viņš neko nemaksā. Tev maksā tikai laiks un darbs, tu mazgā vienā ūdenī, otrā, divpadsmitajā ūdenī un ar tādu nazi viņu vienkārši kasi. Un kad tās zarniņas ir tā smuki iztīrītas, tu ņem un sāc taisīt astotnieku jeb mūžību, sauc kā gribi, bezgalību. Uztin tādu puļķīti un tad iemet ūdenī un vāri. Arī kuņģītis tiek izmazgāts, sagriezts gabaliņos – bet es jau mazs biju baigais ņerga, es neēdu – taču tas man ļoti garšoja, ļoti garšoja.

RL: Kuņģītis?

Visvaldis: Kuņģītis un zarniņas!

RL: Ar to kuņģīti man ir grūtības, jā.

Visvaldis: Tas ir ļoti garšīgs!

RL: Tā konsistence tāda ļoti dīvaina, gumiju atgādina.

Visvaldis: Bet paga, vai tu Polijā flakus neēd?

RL: Kas ir flaks?

Visvaldis: Nu, divi slavenākie poļu ēdieni – bigoss un flake.

RL: Un kas tas ir?

Visvaldis: Ēēēē... Zarniņu un kuņģīšu zupa. Tāds strebeklis, pabiezs.

RL: Šeit Šveikā dod tādu buljonu ar vistas mādziņām.

Visvaldis: Bet paga, tu pie manis arī ēdi ar mādziņām un ar sirsniņām.

RL: Jā, patiešām. Vispār man garšo iekšas.

Visvaldis: Bet, Uldi, vai tev tesmenis garšo?

RL: Tesmenis man negaršo, taču es pret viņu izturos ar milzīgu cieņu, jo...

Visvaldis: ...tur baigais darbs atkal, jā.

RL: ...nē, taču stacijas bufetē, kur no rīta ieiet Veņička, nekā cita nav – tikai tesmenis. Un mēs vienu ar lielām grūtībām dabūjām, kad bija grāmatas prezentācija, taču neviens neēda.

Visvaldis: Vajadzēja paprasīt man, es būtu pagatavojis. Es varu uztaisīt garšīgi.

RL: Nevar būt.

Visvaldis: Es uztaisīšu.

RL: Nevar.

Visvaldis: Es uztaisīšu. (Čukst.) Uztaisīšu...

RL: Vai Savarēna grāmata tevi ir kaut kā iedvesmojusi?

Visvaldis: No Savarēna mani interesē, kā radošums ir savienojams ar pragmatismu.

RL: Pragmatisma gan tur ir maz.

Visvaldis: Mēģināsim attīt atpakaļ. Kas viņš bija – tiesnesis. Jurists, ja? Un tas nudien ir ļoti pragmatiski – ņemt tās irbītes vai paipalas, es neatceros, pragmatiski izrēķināt, cik tas tiesas process ies, trīs četras stundas, gaļa tikmēr gatavojas zem viņa mantijas, tici man, tas ir ļoti pragmatiski.

RL: Man ienāca prātā, ir tāda leģenda, ka mongoļi jājot – viņi bez sedliem jāja – zem pakaļas gaļu lika, lai sautējas…

Visvaldis: Ne tikai mongoļi. Arī ungāri tā darīja. Bet viņi to nesautēja, būsim precīzi. Nu, lai uzturēto to mobilitāti, kādu viņiem vajadzēja, tās kalorijas kaut kur jādabū. Tad nokāva lopu, sagrieza gaļu sloksnēs, un viņa tur jājot izmiecējās, apmēram tā kā šašliks – no zirga sviedriem, no taviem sviedriem, tava urīna, divu trīs dienu laikā bija gatava. Jo svaigu gaļu jau tu nevari nokost. Nu, aknas – jā, tās tu vari plūkāt, tie jau vitamīni īstenībā, un šīm klejotājtautām tos vajadzēja. Un es domāju – kāpēc tie kirgīzi, mongoļi ir tādi veselīgi? Viņi taču ēd tikai gaļu, rukolu nepazīst.

RL: Nē, rukolu viņi nepazīst.

Visvaldis: Kur viņi tos vitamīnus dabon? Viņi tos dabū – te jau es par tādu Pohļebkinu kļūstu –, viņi vitamīnus dabū no aknām. Aknās ir ļoti daudz vitamīnu. Nākošais ir tēja, un tas arī viss – nekādas rukolas, tomātu vai avokado.

RL: Klau, man ienāca prātā, vai tu piekristu tam, ka esi vienkārši snobs?

Visvaldis: Stop, stop, pagaidi, tu te, vienkāršā valodā runājot, man “kasjakus” netaisi. Kāpēc mēs Jāņus svinam, un tagad mēs te Jauno gadu svinam visi Jaungada nesvinētāji? Īstenībā jau tu esi tāds pats kā es. Tevi taču arī cilvēki nogurdina?

RL: Jā.

Visvaldis: Jā. Nogurdina. Un tad ir veselīgi, piemēram, divreiz gadā no viņiem atslēgties. Jāņos es uztaisu perfektu vannu, ielieku novārītas zālītes, ielienu vannītē, paņemu grāmatu, uztaisu – tā ir tā retā reize, kad es nevis stipro dzērienu, bet kokteili uztaisu –, uzlieku kādu 74 minūtes garu disku, lai man nav plikam jālien ārā, un guļu tajā vannā, drausmīgi labi īstenībā. Un nav man jādzied pirmo pantiņu no Līgo dziesmām, nav jādzer alus, ko es ciest nevaru, odi arī man nekož. Saproti? Un saki, tas ir snobisms vai nav?

RL: Tas ir snobisms. Es domāju arī par to, kā tu ģērbies, kā izturies, kā sevi, tā teikt, turi.

Visvaldis: Jā, es nekad nedzeršu sūdīgus dzērienus. Muldu, ja es būšu ūdenī iekritis, dzeršu. Bet ir tādi dzērieni, kurus es nekad nedzeru. Tas Džims Bims, Grants, lai cik labs tas būtu...

RL: Principā?

Visvaldis: Nē, nevis principiāli, bet garšas ziņā. Grants ir tik stiprs, ka graudi sitas ārā, nejūtas iesals. Bet īstenībā tev ir taisnība. Jā, es esmu snobs, jā. Un pareizi jau ir, man ir savi kanoni. Man ir trīs dominējošie dzērieni. Tas ir kalvadoss, konjaks, armanjaks. Un vēl – es nekad nedzeru krogū. Ja es kādreiz iedzeru, es dzeru viens.

RL: Viens krogū?

Visvaldis: Nē.

RL: Mājās.

Visvaldis: Es dzīvoju Pārdaugavā, otrajā stāvā, un man ir šūpuļkrēsls. Vienīgi man šķiet, ka es to jau esmu stāstījis...

RL: Sīkums.

Visvaldis: Vārdu sakot, es uzlieku kaut ko ļoti vecu, kādu blūzu, teiksim, Besiju Smitu, kura ir 24. gadā dzimusi, tad pat, kad mana mamma. Un tad ir tā ceļošana laikā. Un tam pat nav tieša sakara ar mūziku, mūzika ir salīdzinoši primitīva. Bet tu izvēlies sev dzērienu – vai tas ir armanjaks vai konjaks, vai kalvadoss. Un tad es lūru. Tu paņem 26. gada ilustrēto žurnālu – man ir iesiets. Bet tagad es esmu to nomainījis uz vecāsmātes māsas fotoalbumu. Un saproti, tu ielaidies šūpuļkrēslā... Tu paņem pirmo malku, izgaršo... Jo man alkohols pat nereibina, man patīk, kā viņš garšo. Viņš ir garšīgs. Nākošo malku es palaižu zem mēles, un tad es sareibstu. Man nevajag puslitru izdzert. Man vajag 50 gramus. Un tad es skatos bildes.

RL: Un ko tu redzi?

Visvaldis: Aiiii, tur ir atkal baigā štelle, tur atkal sākas tāda pilnīga semiotika. Viņa nebija precējusies, un redz, tur ir viņas mīļotais vīrietis Rūdis, ar ko viņa neapprecējās, jūrnieks. Un tās bildes ir tā blakus noliktas. Bet pirmajā vietā manējais brālēns Zigis. Jo īstenībā viņu viņas māte uzaudzināja. Tu saproti, oi... tas ir jāizjūt.

Alkohols, mūzika, bildes, un tu visu saproti, tu nedomā, tu tā viegli – kā bērns uz zirdziņa...

RL: Tu apvieno dzērienu ar pagātnes ainām.

Visvaldis: Ceļoju laikā. Pagātne man ir svarīga. Jo tie cilvēki, tie jau ir tādas ēnas...

RL: Tu daudz runā par pagātni, savā ziņā – uzturi to dzīvu, un es tev gribēju pajautāt no Augustīna: kā tu saproti viņa teikto, ka tagadne ir laiks, kas tiecas nebūt.

Visvaldis: Redzi, es atkal nevaru piedalīties sarunā. Būtu muļķīgi runāt par to, ko... Jo var arī skaisti klusēt. Vienreiz bija smieklīgs stāsts. Atnāk Andris Vilks, un es viņam uzreiz uzliekos virsū – klausies, es saku, Demisē, Šatobriāns, Igo no franču romantiķiem, tad uzreiz es pārlecu uz vāciešiem – nu kā, arī Heinrihs Kleists, es saku, bet kāpēc ne Ludvigs Tīks? Viņš tā paskatās uz mani: “Visvaldi, ko tu prasi, es nezinu.” Sēdies, pieci! Saproti, Uldi? Piekrīti? Vislabākais, kas var būt. Nu, nevaram mēs zināt visu.

RL: Ar ko tu izraisi interesi jaunos cilvēkos?

Visvaldis: Es atkal ņemšu konkrētu piemēru. Andri Kuprišu. Man ir 57 gadi, Andrim – 28 vai cik tur. Un īstenībā kāpēc mums kopā iet – mēs kapitāli mākam klusēt par mūziku. Es sēžu te, viņš – tur, ar savu angļu žokli, cigarete. Un mūsu saruna iesākas pavisam vienkārši. Tanī laikā, kad Koltreins spēlēja pie mums Mailsu Deivisu... Un tā verbālā saruna it kā pārtrūkst, taču iekšēji turpinās. Pēc minūtēm piecām viens, tā caur zobiem, izlaiž: jā, bet konflikts radās tāpēc, ka Koltreinam parodontoze un kustējās zobi, un viņš pūta saksofonu – fffff... – tā viņam bija. Un atkal, saproti, klusums. Saproti, ja? Un nav svarīgi, cik kuram gadu. Un tas joks ir tāds, ka viņš ļoti labi pārzina 50. gadu džezu, kas ir pagātne un ko vajadzētu zināt man. Koltreins, Mailss Deiviss, Pārkers... Tikmēr es, būdams stipri vecāks un senilāks, klausos moderno džezu, un es uzsēdinu viņu uz Anvāru Brāhimu. Es jau neesmu skops, es dalos ar zināšanām, es jau viņas neizmantoju, lai sevi izceltu... Jā, man viņu pietiekoši daudz, es to nenoliedzu, redzi, snobisms atkal... Taču es savas zināšanas nevaru nekādi pielietot un, ja varu, tad tikai, lai izklaidētu apkārtējos. Tāds kā āksts, ja. Ne par velti es sevi un arī Karīnu saucu par skumjajiem ākstiem.

RL: Saki, ko tas vispār nozīmē – runāt par mūziku?

Visvaldis: Nu, viena lieta atkal ir zināšanas. Par mūziku jau nemāca, saproti. Bet, teiksim, džeza vēsture, tas ir baigi interesanti. Paskaties, Lielās depresijas laiks, un kā delta-blūzs transformējas uz Čikāgu. Jo cilvēki plantācijās palika bez darba un mētājās pa visu Ameriku. Bet tie ekonomikas atdzimšanas aizmetņi bija Čikāgā, Pitsburgā. Un tie nēģeru zēni, kas pirms tam bija strādājuši kādā tur tabakas vai kokvilnas laukā, tur arī salasījās. Viņi bija laucinieki, un blūzs bija viņu dzīvesveids. Viņi vienkārši salasījās kaut kādā siena šķūnī un muzicēja. Un tas bija daudz, teiksim, lēnāk. Nonākot Čikāgā, ātrums mainījās. Tu strādāji kaut kādā metālliešanas, metalurģijas rūpnīcā vai lopkautuvē. Tev nebija māju, tev bija dzīvoklis. Tev bija sabiedriskais transports. Bija vesels ducis bāru. Un tā iznāca, ka nedēļas nogalē tu dzīvoji tā bišķiņ slideni. Mājās sieva greizsirdīga, brūk virsū, uz paģirām darbu nokavēji – izmeta no darba. Nu ko, tev atliek iet uz krogu un to savu sāpi atkal izlikt mūzikā. Tā nav nekāda dižā mūzika, blūzs, bet kaut kas ļoti patiess. Džezs – jau stipri komplicētāks... Un tad vēl tās tehnoloģijas, teiksim, kad no 78 apgriezieniem pārgāja uz 33 ar pusi. Vecajās patafona platēs tajās pāris minūtēs – tur jau knapi tēmu varēja uzņemt. Bet, kad tev ir pusstunda, zini, kā vari izspēlēties! Nu un, pateicoties šīm tehnoloģijām, veidojās tādi stili kā bībops un cool jazz, kaut kas jau stipri cienījamāks. Vai arī: mēs bieži sakām, ka viens no pirmajiem stiliem džezā bija svings. Muļķības. Svings vienkārši ir augstākais pīķis, tam vienkārši bija visplašākā auditorija, bet pirms tam bija regtaims, šī te lauztā skaņa, kad pianisti spēlē uz klavierēm un apzināti lauž skaņu. Un no kurienes tā skaņa nāk? Tu paklausies, kā nēģeri runā, lauztām skaņām, tagad repā – tāpat. Tas likās interesanti, gandrīz vai tāds aizliegtais auglis, galu galā stils komercializējās un beidzās. Nāca svings. Pēc tam jau visi šie Gēršvini un Gleni Milleri ar visām vijolēm, kas džezam ir pilnīgi nepieņemami, šī te skaņa – tādas džezā nav, tur ir sinkopācija, vijolēm toties bija liela auditorija. Interesanti?

RL: Jā. Bet tu kaut kur pieminēji arī Eleni Karaindrū (Eleni Karaindrou), kas Angelopulam filmās. Teiksim, “Mūžībā un dienā”.

Visvaldis: Tas ir pats skaistākais disks.

RL: Ļoti skaists. Bet es to reti klausos, jo tas it kā tikai paildzina manu izmisumu. Klausos tad, kad gribas baudīt, ka viss ir pilnīgā pakaļā. Kaut kāda neticama ilgstamība tajā mūzikā, milzīga nozīme klusumam...

Visvaldis: Man tas disks ir ļoti tuvs.

RL: Kāpēc?

Visvaldis: Pirmkārt, ja kāds to sauc par depresīvu, – tas tāds nav. Jo skumju forma ir dažāda. Es viņu drīzāk sauktu par rezignētu. Rezignācija ir vieglas skumjas. Vieglas skumjas ir patīkamas. Un īstenībā smiekli nekad nebūs pārāki par skumjām, jo skumjas saistās ar ilgām, bet prieks un smiekli ir tas, ko tu jau esi sasniedzis. Nu paskaties, kā jaunieši smejas, kaut kāds seklums, piekrīti, vai ne?

RL: Nu ko es tagad par jauniešiem izteikšos...

Visvaldis: Nu, labi, tad paskaties kādā korporatīvā tusiņā. Seklums.

RL: Labi, bet ne par to. Tu teici, ka Karaindrū disks ir melanholisks.

Visvaldis: Rezignēts.

RL: Rezignēts. Šķiet, ka rezignēts un melanholisks varētu būt kaut kas ļoti tuvs.

Visvaldis: Labi, ņemsim latviešu vārdu – vieglas skumjas.

RL: Bet varbūt tu vispār to arī dari – centies atrasties vieglu skumju stāvoklī?

Visvaldis: Jā. Jā. Tas ir normāli, ja cilvēkus dala dārzeņos un kustoņos. Ja tu gribi būt cilvēks, tev jābūt skumjam.

RL: Atvaino, kāda ir starpība starp taviem kustoņiem un dārzeņiem?

Visvaldis: Nu, attīstības līmenis ir tāds. Tie paši lauku jaunieši, viņus pat par kustoņiem nevar nosaukt, dārzeņi. Viņiem ir alkohols, kaut kāda mīcīšanās, tusēšanās, zināšanas – nulle. Kamēr viņi nelieto alkoholu, viņi ir tādi pierauti. Bet tad to dārzeni aplaista ar ūdeni...

Es nepalieku pārāk nežēlīgs? Negri­bētos. Es it kā intervijās esmu uzmanīgs. Vēl vakar Miesnieks teica: “Tu tikai, lūdzu, Mocartu un Raimondu Paulu neapdirs. Bet Johanu Štrausu – drīkst.” Miesnieks ir tāds diezgan asprātīgs.

RL: Saki, kā tu tiki galā – ja vispār tiki – ar mātes nāvi?

Visvaldis: Nu, kā var tikt galā ar mātes nāvi? Nu tā, nu. (Klusē.) Īstenībā kādi pēdējie pieci gadi man bija tāda dubultā dzīve. No vienas puses, es esmu tāds runcis krogā, kas murrā, komplimentē vai brauc virsū, varbūt ar nagiem skrāpē. Bet naktī, no rīta tu esi sanitārs. Tu redzi, kā cilvēks lēnām, nu, kā viņš dziest...

Tu zini, kā tas ir ar veciem cilvēkiem. Viņi iziet no aprites. Un kas tev paliek? Tev paliek atmiņas. Un tu sāc dzīvot pagātnē. Tāpat mana māte. Es nāku mājās vēlu, bet viņa vienmēr mani uzticīgi gaidīja. Un tad es atkal negāju gulēt, apsēdos kājgalī un kādu pusstundu ar viņu runājos. Un māte stāsta par savu Latgales jaunību – kā viņa pirmo reizi ganos gājusi, kauns bijis, bet, kad bijusi jau viena pati laukā, tad pilnā balsī dziedājusi bāreņu dziesmas, “Tek saulīte tecēdama”. Kājas salst, tad kāpj govs čurās, silda kājiņas, pēc tam tur – vātis. Vai arī viņa stāsta par to, ka Līksnā bijis tikai viens žīdu šāvējs, tāds Malnaču Jānītis, bandu bērns. Māte viņam pirtiņā dzīvojusi. Māte viņu par Jasīti saukusi, Malnaču Jass. Un viņš, tāds nabadzībā audzis, bijis iecirties pret visu pasauli, kur visi paēduši, visiem mājas... Un tas bijis vienīgais no visa pagasta, kurš aizgājis par žīdu šāvēju. Esot teicis: “Bet tagad es esmu paēdis; man ir zābaki kājās.” Bet, nu, atnāca krievi un viņu nošāva. Māte nojuka prātā, staigājusi apkārt pa ciemu, rokās satīta pagale, un teikusi: “Tas mans Jasītis.”

RL: Dīvaini, vai ne? Tāds maziņš, autiņos, cilvēku šāvējs...

Visvaldis: Redz, māte jau atstāj to labāko, sliktāko atmet.

RL: Varbūt viņa nezināja.

Visvaldis: Zināja. Mamma stāstīja, ka iet pa ceļu skuķi, redz – pretī nāk Malnaču Jass. Un viņas lec pāri grāvim un slēpjas, lai nebūtu jāsveicinās. Jo viņš ir netīrs.

RL: ...jā.

Visvaldis: Vai arī viņa stāstīja, kā turpat blakus, Nīcgalē, viena ģimene slēpusi mazu žīdu meitenīti, kādus piecus gadus vecu. Kaut kur sienā vai šķūnī... Un viņiem bijusi meita, nu, tāda kā kalpone, pusaudze, kādi piecpadsmit sešpadsmit gadi. Nu, lūk, un tā mazā meitenīte, viņa grib kādam pieķerties, mīlēt, un tā meita pret viņu labi izturas, un viņa tai saka: “Iedod savu krustiņu, es tavu dieviņu pabučošu!” Bet tā atkal: “Nē, tas ir manējais!” Un, stulbene, nedod. Tāda tīne, saproti, ja.

RL: Jā. Un tā tu nāci mājās no krogus un klausījies šādus stāstus.

Visvaldis: Viņa jau vairs neredzēja; es lēnām nomainīju pamperu, aiznesu, uz podiņa noliku... Brokastīs lēnām aiz rociņas vedu pie galda, brokastis mēs ēdām kopā. Tāds nu es biju sanitārs. Bet tas jau viss labprātīgi, jo, kad es biju mazs, slimīgs bērns, tad viņa atkal kopa mani. Un es vienmēr uzskatu, ka parāds jāatdod.

RL: Bet tad jau tāda kā tirgošanās iznāk...

Visvaldis: Es tev pastāstīšu. Mazs es biju baigi slimīgais bērns, kaut kas man tur ar tām plaušiņām bija, biju tāds švakulītis. Un es biju sanatorijā, un kaut kā tā sanāca, ka nedēļas nogalē laida uz mājām. Es atbraucu, un mamma ir uztaisījusi ēdienu, un es atceros, tur bija arī mellenes ar pienu. Mēs trūcīgi dzīvojām, bet mamma veselu nedēļu nebija ēdusi, lai mani pabarotu. Viņai ēdot palika slikti, un viņa paģība. Saproti, es jau vienkārši stāstu, no kurienes man tas nāk. Un tas nav tāpēc, ka es kādu labāku vietu gribētu paradīzē vai šķīstītavā, nē. Tas ir tāds normāls altruisms.

RL: Vai tu, piemēram, vari iedomāties, ka tu lūdz, lai tavai mātei būtu labāka pēcnāves dzīve?

Visvaldis: Noteikti, jā.

RL: Īsti racionāli to nevar izskaidrot, vai ne?

Visvaldis: Nē, nu kā – es varu pateikt. Tu zini, lielveikalos ir tādi stulbi svētki kā helovīns. Katoļiem tā ir Visu svēto diena un Dvēseļu diena, pirmais, otrais novembris. Es pat varu neiet uz baznīcu, es pat varu neiet uz kapiem, bet uz palodzes noteikti uzlikšu svecīti un runāšu ar aizgājējiem. Tāda saruna, jā.

RL: Ar visiem aizgājējiem?

Visvaldis: Ar tuvākajiem.

RL: Kā es saprotu, tavi vecāki bija tādi vienkārši cilvēki.

Visvaldis: Ļoti vienkārši, jā. Fāteris bija kādas trīs grāmatas izlasījis, un mātei mīļākā literatūra bija par dzīvnieciņiem.

RL: Tad kāds tev ar viņiem ir sakars?

Visvaldis: Labestība. Bet īstenībā svarīgi ir vēl divi citi cilvēki – Rīgas oma, vecāsmātes māsa, viņas dēļ es esmu tāds, kāds tagad esmu. Kā jau teicu, es biju slimīgs bērns, un, lai es nedricelētu apkārt – man bija kaut kāds plaušu karsonis vai kas –, divarpus, trīs gadiņi, un man mamma nopirka šitādu kaudzi ar bilžu grāmatām. Tā es tur sēdēju, pārcilādams to kaudzi, pazīmēju nedaudz, un tā arī veidojās mans introvertums, man nevajadzēja rotaļbiedrus, biju pašpietiekams.

RL: Tev, šķiet, ir pat paveicies, ka tu biji slimīgs bērns, jo...

Visvaldis: Paradokss.

RL: ...jo citādāk tu nebūtu iznācis tāds, kā tagad esi. Tu varēji gultā grāmatiņas šķirstīt...

Visvaldis: Lasīt es sāku diezgan vēlu, 10 gadu vecumā, bet nu trešā grāmata jau bija “Gargantija un Pantagriels”.

RL: Kā tu tiki pie “Gargantijas un Pantagriela”?

Visvaldis: Es biju ļoti švaks ēdājs, un atkal – pie tantes laukos – nu, ko laukos ēd? – tu sagriez speķi, pacep viņu un pēc tam uzmet tādu treknu krējumu virsū, uztaisi mērci un ēd ar kartupeļiem, salātu nekādu nav, un bērnam aizkuņģis neturēja, tās bija šausmas īstenībā. Un tad tantiņa saka – aizbraucam uz Daugavpili, es tev nopirkšu tur kādu gaļiņu, liellopu gaļu vai kaut ko, bet es to arī neēdu, toties grāmatveikalā es ieraudzīju šo grāmatu. Nu, desmit gadu vecumā teorētiski tā nav jālasa, bet vecāki jau nepaskatījās... Un tā nodaļa, kādā veidā, teiksim, slaucīt dibenu, tur es ļoti gardi smējos.

Bet, kad mani atstāja pie Rīgas omas, viņa man stāstīja pasakas, dziedāja, bet, kad viņa nogura, viņa teica – paga, Visvaldiņ, tagad es gulēšu diendusu. Un tad es tās 40 minūtes sēdēju klusu un tad atkal klupu viņai virsū. Otra ir mammas māsa Eleonora. Arī vieglas smiltis, aizsaulē jau.

Tā ka mēs švaki dzīvojām. Katrreiz, kad nāca Ziemassvētku laiks, decembris, viņa kāva cūku un taisīja tādu paku, kādus 15 kilogramus, tas bija maksimālais svars.

RL: Latgalē?

Visvaldis: Jā, Līksnā, Zībergu-Plāteru īpašumi. Un es atceros, mēs ar mammu gājām uz pastu, es maziņš biju, kādi deviņi gadi, un mēs vilkām to paku ar ragaviņām, striķis griezās plaukstās. Un ar tiem 15 kilogramiem mēs, tā taupīgi dzīvojot, varējām kādus divus, varbūt pat trīs mēnešus iztikt. Tur bija gaļa iekšā, vēl kaut kāds pavalgs, asinsdesas... Un, kad nāca marts, aprīlis, bija nākošā paka. Bet tur īstenībā tas stāsts, tā ir tāda... tantes Ļoņas pakas no pagātnes.

RL: Pakas no pagātnes?

Visvaldis: Jā, pakas no pagātnes. Eleonoras tante palikās vecāka, pirmo viņa likvidēja govi, kas viņai vēl uz atvadām, dodoties uz lopkautuvi, iespēra pa kāju, un viņa kļuva kliba. Cūciņas nebija, vistiņas seski nokoda. Un viņai palikās sunīts, maziņš tāds, ar lielu ķēdi, un ķēde tāda īsta bija, tāda... Un kaķītis. Nu labi, kartupeļus vēl viņa audzēja. Es nevaru teikt, ka bieži braucu pie viņas, reizi gadā. Parasti braucu pat ne uz kartupeļu talku, bet uz mēslu talku, jo mēslu talkas ir ātrākas, vienu dienu. Īstenībā darbs ir smags... Esi mēslu talkā bijis?

RL: Nē.

Visvaldis: Smags darbs, un tur jāmāk, es tur pastulbs biju, dakšas salauzu... Un es ieeju iekšā un skatos – viņa dzer šķīstošo Liepājas kafiju, kas ir baigais sūds, aizkuņģi bojā. Un tad man radās tāda ideja, ka vajag viņai aizsūtīt kādu normālu granulēto kafiju. Es sataisīju paciņu, pieliku kaut kādus cepumus, kaut kādu sauso desu, un tā tas aizgāja. Pakas palika arvien gruntīgākas, un beigās es jau sūtīju kādas septiņas astoņas gadā. Bet tad nomira Jāņonkulis, es aizbraucu uz bērēm, tas bija uz pavasara pusi, tur tāds palu laiks... Un kaut kā man sanāca uzkāpt istabaugšā, un es skatos – tur viss pilns ar tām manām pakām. Es prasu: “Bet, Ļoņas tant, kāpēc tu tās kastes turi, var taču aizdegties!” A viņa tā caur zobiem: “Lai stāv. Lai tad, kad nomiršu, pārējie radi redz!” (Smejas.) Tā tas saucas, tas ir, nu, parādu atdot.

RL: Klau, ko tas nozīmē, ka tu vakar esot teicis, ka savos 57 gados jūties ne īsti iederīgs šajā pasaulē?

Visvaldis: Nu bet kā... Nu, saproti. Ar manu dzīvesveidu, man nav ģimenes, es esmu viens... Biju ieplānojis 44–45 gadi. Nu jau esmu to laiku tā kā pārdzīvojis. Esmu gatavs aiziet. Tā kā īstenībā jau es sevi arī gatavoju. Jo būt vienam, vientulībā, tas man ir ļoti tuvs. Un tad, kad aiziet, tad jau tu arī īstenībā esi viens. Tāpēc man ļoti tuvs ir Petronijs. Atceries, kā Petronijs aizgāja?

RL: Kā viņš aizgāja?

Visvaldis: Nu, tu jau zini, Petronijs Arbitrs, viņš bija, teiksim tā, sava laika elite. Bet Nerons tur bija tāds pumpains puišelis, pelēks, viņš nekas nebija. Nerona māte izvēlējās Petroniju par mentoru, lai viņš ievada Neronu mākslas, kultūras, labas gaumes pasaulē. Bet tur tāds Tigellins, Nerona padomdevējs, sāka skaust un vērpt intrigas ap Petroniju, un Petronijs faktiski bija spiests iztaisīt pašnāvību. Un viņš uztaisīja atvadu balli, saaicināja draugus, bija ēdieni, vīns, mūzika, viņi tur sarunājās, bet nekādas filozofijas, un vēl tur bija divi dakteri. Un viņi palaikam pa drusciņai atgrieza vēnas un patecināja asinis. Viens otrs tur raud, sarunas kļūst gausākas, klusākas, liegi tiek skaitīta dzeja... Kad ieradās pretoriāņi ar Tigellinu, viņš jau bija izdzisis. Tā arī neizdevās viņu pazemot un nogalināt. Viņš vienkārši tā lēni, skaisti aizgāja.

RL: Tu domā, ka tu arī varētu, teiksim, pagatavot to pildīto līdaku un...

Visvaldis: Es gan kā katolis nevaru pats to darīt.

RL: Vispār jau tāda pieķeršanās ir pilnīgi ārprātīga.

Visvaldis: Tu esi pieķēries?

RL: Pavisam noteikti.

Visvaldis: Es atkal to uztveru tā, ka tas ir mētelis, ko es esmu diezgan pavirši valkājis, nu, vai vienkārši ancuks, ja? Rezultātā viņš ir novalkājies. (Smejas.)

RL: Aha, tas kā citāts no “Bhagavadgītas”. Es vienkārši domāju, ka pret to varētu attiekties arī tā – ļoti pragmatiski. Lai tu visu laiku esi sagatavojis, kas nu tev ir, nu...

Visvaldis: (Smejas.) Bet tas viss izjuka, vissmieklīgākais, ka tas viss izjuka, jo tie džeki, kam vajadzēja... Bet nē, tas ir pārāk intīmi.

RL: Nu, bet tev nācās diezgan nopietni paslimot. Nav jāšaubās, ka tu diezgan rūpīgi par to padomāji.

Visvaldis: Tas jau bija, būšu godīgs, tas jau bija pirms tam. Es labāk tev pastāstīšu par uzrakstu sev uz kapiņa, uz akmeņa, bet otrā pusē. Es biju sarunājis ar vienu tādu skulptorīti, lai viņa pēc tam aiziet un iekaļ. “Es neesmu labs, es neesmu ļauns, es esmu tikai mazliet noguris no dzīves, no jūsu vienaldzības, no savas paviršības.” Es neesmu labs, es neesmu ļauns, es esmu tikai mazliet noguris no dzīves. Saprati?

RL: Sapratu. Tikai kāpēc otrā pusē?

Visvaldis: Nav ko cūkām pērles kaisīt! (Smejas.) Dabūji?

Raksts no Maijs, 2013 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">