Liekulis, rakstnieks un izmantotāja

Ērika Matrosova: Es esmu šokolādes cienītāja, trakoti.

Rīgas Laiks: Ideāli! Saskaņā ar Brijā-Savarēnu, tieši saldumu ēšana raksturo gardēdi. Mazā produktā var slēpties daudz baudas.

Ērika: Tieši tā. Kad man uznāk iedvesma un ir brīvs laiks, es skatos, kas tad ir rakstīts par šokolādi. Tādēļ arī es amazonē biju atradusi Brijā-Savarēnu un iegādājos to kindlā. Lai gan, lasot par šokolādi, es vīlos.

RL: Jo?

Ērika: Tas, kas tur bija uzrakstīts par šokolādi, nerosināja to grāmatu lasīt tālāk. Tā valoda... Grāmata bija rak­stīta tā, kā vīrietis raksta vīrietim.

RL: Tur gan ir daudz siltu vārdu tieši par sievietēm gardēdēm.

Ērika: Jā, bet to jau es izlasīju latviski. (Smejas.) Jā, tas man ļoti patika. Lasot Savarēnu, es pilnīgi uzbūru acu priekšā vienu manu darbinieci, nu, pilnīga kopija.

RL: Jā, “nekas nav tik acij tīkams kā daiļa gardēde pilnā apbruņojumā”. (Smejas.) “Viņas acis ir spulgas, lūpas spīdošas... roka ceļ pie mutes mazus, eleganti sagrieztus kumosiņus vai irbes spārniņu, kurā jāiecērt zobi...” Mēs ar Muklāja saimnieku Visvaldi tieši runājām, ka nepazīstam gardēdes, tikai vīriešus, tā ka paldies, ka jūs atsaucāties. Žēl gan, ka tikai šokolāde ir jūsu kaislība...

Ērika: Šokolāde ir mana pastāvīgā vērtība, kas plūst, man liekas, jau no brīža, kad es esmu varējusi tai tikt klāt. Bet pārējās ēšanas lietas uznāk viļņveidīgi – vai nu es pieķeros vienai virtuvei, vai tad atkal – zupām, tad – desertiem. Bet kā tad ir ar to gardēdību? Vai tā nozīmē tikai ēšanu vai arī “gatavošanu”? Vai arī tie abi ir kopā?

RL: Brijā-Savarēns skaidri nodala ēšanas baudu no galda baudas. Lūk: “Bauda ēst ir acumirklīga un nepastarpināta sajūta, kura mūs pārņem, apmierinot vajadzību. Galda bauda ir pārdomāta sajūta, ko nosaka dažādi ar maltīti saistīti apstākļi – notikumi, vide, lietas un cilvēki.” Brijā-Savarēna grāmatā nav pārāk daudz par ēdiena gatavošanu, varbūt tādēļ tā Latvijā nav tik populāra kā Francijā. Pie mums no pavārgrāmatām gaida lie­lākoties receptes. Un arī šodien es negribētu runāt par ēdienu gatavošanu. Tiesa, par ēdienu un ēšanu vispār ir ļoti grūti runāt. Teiksim, ko jūs īsti sagaršojat, kad ēdat šokolādi? Runājot par to, iznāk kaut kas līdzīgs, kā, runājot par kādu merlo vīnu, minēt, teiksim, vaniļas garšu – it kā pašam vīnam nebūtu savas garšas. Lai gan pēdējā laikā arī pie mums izvēršas runāšana gan par vīniem, gan par ēdieniem.

Ērika: Jā, protams. Rodas jauni epiteti. Tie paši blogu rakstītāji... Tas ēdiens tiek padarīts gandrīz vai par būtni, tiek atdzīvināts, un tādā veidā tu pie tā pierodi un sāc lietot arī ikdienā.

RL: Jūs varat minēt kādu piemēru?

Ērika: Nu... vienā blogā, ko es lasu, autore tiešām fantastiski to visu uzbur, tikai ar aprakstu. Jau pēc tam ir fotogrāfija un tad – recepte. Bet, vēl nenonākot līdz foto un receptei, tu jau esi gatava to taisīt – tikai tāpēc, ka apraksta valoda ir tāda...

RL: Un kādiem vārdiem viņa raksta? Vai viņa runā par krāsām, par savām asociācijām vai ko tamlīdzīgu? Rudeni?

Ērika: Nē... Jā... Tur vairāk tiek izsmalcināti akcentēta krāsainības buķete. Vai arī smarža. Var būt, ka vīrietim tas nestrādā, bet sievietei uzreiz tas viss uztaisa tādu bildi, ka siekalas saskrien mutē. Jo ne jau sausa recepte radīs vēlmi šo ēdienu baudīt.

RL: Jā, interesanti... Runājot par ēdiena izskatu – jau diezgan sen arī Latvijas restorānos tas ēdiens, salīdzinājumā ar tradicionālo, tiek pārvērsts līdz nepazīšanai. Uzmetot tam acis, nav skaidrs, no kā tas gatavots. Ēdiens pārvēršas par kaut kādiem... par priekšmetiem laikam tos nevar saukt... Kaut kas, kam nav nekā kopīga ne ar dzīvniekiem, ne ar izejvielām, no kā ēdiens gatavots. Es neteiktu, ka, ieraugot šādu mākslas darbu, tas izsauktu manī vēlēšanos to ēst.

Ērika: Tiešām? Savukārt es domāju par vienīgo vietu Rīgā, kur es ēdu tā saucamo “dienas piedāvājumu”. Un tikai tāpēc, ka tur ēdienā mēdz ielikt tādu puķīti iekšā. Tur ēdiens ir baudāms jau vispirms ar acīm.

RL: Un tomēr: vai šī tradicionālā ēdiena pārvēršanās jeb paslēpšana kaut kādā mākslīgā veidojumā... Piemēram, es ļoti mīlu kartupeļu biezeni – īpaši tādu, kur vēl mazliet jūtami sīpoli un kurš nav sakults ar to aparātu, bet vienkārši saspaidīts, un tā konsistence nav tik viendabīga. Un ja to vēl apcep! Nu, lūk, bet tagad es pasūtu restorānā “kartupeļu biezeni”, un man citu sastāvdaļu vidū atnes arī tādu nelielu pikucīti masas, iespējams, pat zaļu, kuru es nespēju pazīt kā kartupeļu biezeni. Vai šī ēdiena pārvēršanās par kaut ko smalku un skatāmu – vai tā mums nelaupa kaut ko no baudas, kuru mēs pazīstam no... es nezinu, no kurienes – bērnības?

Ērika: Man šonedēļ arī gadījās ēst latvisku ēdienu restorānā, kur bija rakstīts “grūbas ar...” Es arī gaidīju omītes grūbas – nu, ja jau es saņemos uz kaut ko tādu...

RL: Kāpēc – “saņemos”? Grūbas ir fantastisks ēdiens!

Ērika: Nu-u, tādēļ, ka mājās es tādas neesmu taisījusi. Un tad tu tā – nu, labi, tagad mēs ejam uz grūbām, nevis uz kaut kādiem salātiem... Un atnesa... nu, inovatīvu risinājumu, sauksim to tā. Un es biju dikti vīlusies, jo es sagaidīju to veco sviestiņu, apcepumu... Bet, no otras puses, man ir prieks, kad mani pārsteidz ar ēdienu; un es pēc tam vēlos to mājās atkārtot. Tā ka es nezinu, kurā brīdī ir tā vilšanās un kurā brīdī ir tas ieguvums.

RL: Bet, Ērika, tas, ko jūs tagad pastāstījāt, manī izsauca pilnīgi citas domas. Es mājās gatavoju gandrīz vai tikai viena iemesla dēļ – kad ciemos nāk draugi. Es ar grūtībām spēju iztēloties situāciju, ka varētu gatavot tikai pašas gatavošanas dēļ – lai paskatītos, vai sanāks kas interesants. Pat ja tas tā būtu, nu, iedomājieties: jūs esat uztaisījusi brīnišķīgu ēdienu, apēdusi, un viss. Un tas ir viss?! Jo man šķiet, ka gan gatavošana, gan ēšana kopā ar draugiem – tās ir sarunas, kaut kā sākums. Taču tam nebūtu itin nekādas jēgas, ja tas nebūtu... Bet var jau būt, ka patiešām ir tā, kā jūs sakāt, un ka ēdiens ir arī pašmērķis – mākslas pašmērķis.

Ērika: Kad es gatavoju ar kādu – vai tas ir vīrietis, vai tie ir draugi –, tad gatavošana ir prelūdija. Bet tad, kad es gatavoju viena pati, tā ir mana meditācija! Tas ir vienīgais veids, kā es no visa atslēdzos un esmu tikai ēdienā. Un tad man vēl tās domas paralēli skraida, un pēkšņi es varu kaut ko atrisināt, un pilnīgi negaidītas idejas nāk prātā... Kad es esmu satraukta, es zinu, ka man ir jāgatavo pusdienas vai vakariņas un lai tur ir vismaz divi ēdieni. Un tad es kaut kā tā runājos...

RL: Jūs runājaties ar ēdieniem?

Ērika: Nu, ar tām sastāvdaļām, jā.

RL: Ar šampinjoniem.

Ērika: Es arī ar puķēm... Es ar daudz ko sarunājos.

RL: Tas ir ārkārtīgi iedvesmojoši... Tas ir ļoti interesanti, bet tādā gadījumā jūs vienalga to ēdienu izmantojat par līdzekli, teiksim, sevis nomierināšanai. Ēdiena gatavošanu.

Ērika: Tā ir meditācija, jā.

RL: Bet kas tad ir mērķis? Vai mērķis ir iegūt atslodzi un kaut kā atbrīvot sevi gatavošanā? Vai arī mērķis ir šis ēdiens?

Ērika: Abi divi! Sākumā tā ir meditācija, bet tad tu sēdies jau pie galda, un ir otrais cēliens, kas jau ir pilnīgi citāds. Jo es gatavoju, negaršojot ēdienu. Es vairāk vai mazāk lieku kopā un domāju, kā tas varētu garšot. Un tad es sēžos pie galda. Viena pati bez ģimenes es to droši vien nekad nedarītu. Sev es neesmu gatavojusi. Vai varbūt esmu tomēr?... Bet tad nu tas ir tā, ka visi sanāk – un tad tās sarunas un bakstīšanās pa šķīvi, ja kaut kas nepatīk, kaut ko grūž prom... Bet tas ir otrais cēliens. Tas nav saistīts ar to pirmo.

RL: Tātad... Manuprāt, mēs vienalga nokļūstam pie situācijas, kurā ēdiens un ēšana jeb gardēšana, kā teiktu Brijā-Savarēns, ir pakārtoti kaut kam citam. Es biju iedomājies, ka varbūt varētu pieļaut ko tādu, kur cilvēks kļūst par ēdiena... nu, ne gluži sastāvdaļu, bet... Nu, no tāda viedokļa, ka ēdiens prasa, lai tas būtu pilnīgs, un tā garšotājs un gatavotājs ir tikai tas, kas viņam ļauj tādam kļūt. Bet galvenais ir ēdiens – kā tas garšo, kā izskatās, kāds tas ir. Un tad, kad tas ir pilnīgs, vairs nav svarīgi, kas ēd un ko kāds ir jutis, kad viņš ir gatavojis. Ēdiens no izsalkuma
apmierināšanas – nu, sauksim to par zemāko līmeni, kaut gan mēs to vēl neesam noskaidrojuši, – pakāpeniski attālinās un kļūst par kaut ko gandrīz vai patstāvīgu.

Ērika: Tam es piekrītu, jā. Mēs pie tā esam nonākuši.

RL: Jā, un bieži ir tā, ka, ieraugot kādu ēdienu, to ir pat bail ēst, jo tas ir tik skaists... Saķēpāt to un pēc tam atstāt kaut kādā stāvoklī, kur paliek tikai netīrumi un pļeckiņas, ir ārkārtīgi žēl – gribas to saglabāt uz mūžiem.

Ērika: Varbūt tāpēc instagramus pil­da ar tām bildēm?

RL: Ko pilda?

Ērika: Instagramus pilda. Varbūt cilvēki fotografē ēdienus tieši šī motīva vadīti.

RL: Jo viņiem gribas tos saglabāt uz mūžīgiem laikiem, nevis vienkārši norīt un patērēt.

Ērika: Man tā nav. Nu, kā? Tas ēdiens jau ir domāts, lai tu par to priecātos.

RL: Jā, bet priecāties mēs varam visādi. Un, ja gadījumā ēdiens ir pati pilnība, tad sadalīt to daļās un apēst...

Ērika: Tas tāpat kā ar skaistu sievieti. Vienkārši redzēt viņu slīdam pa ielu un priecāties? Nu, var būt, ka pavadīt ar viņu laiku sarunā ir daudz labāk.

RL: Jums nu gan ir salīdzinājumi... Tātad saruna būtu tā sievietes sadalīšana gabalos, kamēr slīdēšana būtu... nu, kaut kāda kopuma saglabāšana.

Ērika: Tāpēc, ka ēdiens tiek radīts, lai viņu izgaršotu. Un tagad sanāk tā, ka tikai uz viņu skatīties – nu, tas nav pa godīgo.

RL: Es iedomājos, ka savā ziņā varbūt priekšstats par upurēšanu... Nu, piemēram, vēl joprojām ir tautas – mēs jau to sen esam aizmirsuši –, bet ir tautas, kuras pēc tam, kad ir sagatavots ēdiens, daļu uzreiz velta... nu, kam nu viņi tur velta. Mēs it kā varam vispārināt ēdienu līdz tam, ka tas ir ēdiens ne tikai mums, bet arī dieviem, mēs viņu it kā – atvainojos par izteicienu – garīgā veidā saglabājam. Mēs saglabājam priekšstatu par ēdienu, un šajā ziņā tas paliek dzīvs, nevis tiek norīts un ar to viss beidzas.

(Sarunbiedriem pievienojas Jānis Borgs.)

RL: Mēs, Jāni, pašreiz runājam, ka ir tādi ēdieni, kurus ir žēl apēst.

Jānis Borgs: Jā, tā tas ir!

RL: Jo tie ir tik skaisti, ka negribas tos pārvērst par to nožēlojamo substanci... Atvaino, vai tu gribi kaut ko iedzert?

Borgs: Nu, parunāsim no sākuma. Citādi ēdamais un dzeramais nospiež smadzenes. Es nesen dzēru kafijiņu, tā ka es tagad tā...

RL: Lieliski. Vai tev ir komentārs par to, ka ir ēdieni, ko žēl apēst?

Borgs: Tādus momentus es nenoliedzami esmu ļoti daudz piedzīvojis... Vienreiz Hamburgā es gāju pa ielu, un tur vienā puspagrabā ir tāds restorāns ar palieliem logiem, kur redzama virtuve. No tā, ko es tur ieraudzīju, es pilnīgi sastingu. Tātad – uz galda bija šķīvis, ko nu nesīs klientam, bet kādi četri pieci pavārmeistari baltos cimdos kā kādā ķirurģiskā operācijā komponē to visu uz šķīvja. Tas bija tik skaisti, ka es nevarēju saprast, kā vispār kāds to varētu iedrošināties apēst. Es to novērtēju kā tādu vizuālu mākslu – kā to visu uztaisa. Manā skatījumā tas viss ir dizaina nozare – gan tas, kā to taisa pavārs, gan tas, kā to sakārto uz šķīvja. Un, protams, Visvaldis te ar visu savu komandu – to es ar’ saskatu kā procesa dizainu. Viņam varbūt tas uzsvars nav tik spēcīgs uz vizuālo, bet drīzāk uz procesu, ar garšām un visu to saspēli.

RL: Man ienāca prātā tas, ko Aleksandrs Rapaports teica par arhitektūru un dizainu, – ka arhitektūra ir mīlestība, bet dizains ir sekss. Un, lūk, šai gadījumā Ērika runāja par to, ka ir tikai viena vieta Rīgā, kur viņa ēd biznesa pusdienu piedāvājumu, jo tur tas ir glīti noformēts ar puķīti. Un tagad te sēž Jānis Borgs, kuram es varētu jautāt: ja gadījumā tev piedāvātu zupiņu ar puķīti vai sautētus kāpostus ar ribiņām, kāda būtu tava izvēle? Turklāt tas skats ar ribiņām nebūtu nekāds īpašais dizains.

Borgs: Nē, nu gan jau ka tas ir citādā nozīmē dizains. Jo es pieturos pie tā, ka nav nekādas arhitektūras un dizaina – viss ir dizains! Jā, nu... Bioloģiski es laikam tās ribiņas ar kāpostiem izvēlētos. Kāpēc? Jo es esmu vairākkārt piedzīvojis, ka man ir žēl apēst. Žēl sajaukt to, kas tur bija domāts, un to ieguldīto darbu – man ir milzīgi žēl tā vulgāri ņemt un apēst. Protams, es paskatos, izbaudu, un tad tā negribot sāku demolēt. Es parasti cenšos, lai tas vēl ilgāk turas – nu, kaut kā pa gabaliņam... Saglabāt vēl, ko var. Bet, nu, tas ir nodemolēts, un cauri, un tā nav vairs. Un tu jau zini procesu – beigās viss fermentējas, un kas nu tur tas gala produkts, ja?

RL: Man patika tevis teiktais, ka bioloģiskā ziņā tu izvēlētos kāpostus ar ribiņām. Bet es gribētu sarunu pavērst šīs burvīgās grāmatas virzienā. Lai gan tajā tiek runāts par bioloģiju, taču grāmata tomēr nemaz nav bioloģiska. Vai ēšanu mēs varētu uztvert kā kaut ko, kas, piemēram, mūs dara labākus?

Ērika: Man ēšana absolūti nav bioloģiska vajadzība.

RL: Nu, jā, jūs jau tāpat labi izskatāties...

Ērika: Man vajag izdomāt, ko es vēlos ēst, un tikai tad es to vēlos ēst. Tad es pēc tam domāju – vai mājās, vai restorānā, vai kur citur es to tai dienā dabūšu. Līdz ar to mani tas dara labāku – jo man tas dod tik daudz sajūtu! Es izdomāju, tad iegūstu
to ēdienu, priecājos... Man nav žēl to meistara darbu izjaukt. Es esmu par to, ka tas tam ir domāts – tieši man uztaisīts meistardarbs, ko man vajag baudīt.

RL: Vizuālā nozīmē?

Ērika: Jā. Un arī garšas nozīmē. Un tad es esmu piepildīta, saules pilna – ar savu šokolādes kūku pārapmierināta. Nu, protams – jā, tas dara labu.

RL: Proti, tad jūs pievienojaties slavenajam Brijā-Savarēna aforismam: “Pasakiet, ko jūs ēdat, un es pateikšu, kas jūs esat.”

Ērika: Tā sanāk. Vismaz uz sevi es to attiecinātu.

RL: Taču, paskatoties uz jums, nenāk prātā domāt par to, ko jūs ēdat.

Ērika: (Smejas.) Ribiņas es, piemēram, neēdu. Bet jūs taču nenoliktu mani klāt vienā bildē ar ribiņām?

RL: Ar ko tad lai jūs noliek vienā bildē?

Ērika: Tās šokolādes kūkas ļoti labi der.

RL: Vispār tas bija neglīts jautājums, jo viņš jau saka tieši otrādi – nevis uz cilvēku paskatoties, mēs varam pateikt, ko viņš ēd, bet pēc tā, ko viņš ēd, mēs varam sākt domāt par cilvēku.

Borgs: Man tas, protams, ir daudzpusīgs process ar dažādiem aspektiem. Es tai lietai pieeju tā, ka ribiņas ar kāpostiem – es tās nekādā mērā nesmādēju savu dzīvniecisko aspektu dēļ. Man patīk kā tādam sunim uzbudināties – siekalas tek, un tu grāb to kāpostiņu un to aliņu... Un tad ir miegs, un tu guli. Tāds sunisks prieks. Tur mazāk iedarbojas estētika. Runājot par Brijā-Savarēnu, es visas grāmatas, kas saistītas ar ēšanu, turu vienā lielā plauktā virtuvē.
Bet šo grāmatu... Man tā stāv pie filozofijas. Un es uzskatu, ka ēšana – tā ir filozofija, filozofijas forma, ap un par, un iekšā, un visādos rakursos. Atsevišķi es vēl gribētu piebilst... Es nezinu, kas pie vainas, bet es gribētu cildināt šo grāmatu kā estētisku priekšmetu – tā ir viena no vizuāli skaistākajām grāmatām, ko es esmu jebkad redzējis.

RL: Tu esi trāpījis astotniekā, jo tas ir Ilmārs Blumbergs.

Borgs: Ā, nu ta’ re! Pareizi. Un te ir tā pati problēma, kas ar to šķīvi – es tīk­sminos ap to izskatu un skatos, kā tas tur un kas tur, un nevaru saņemties sākt ēst, sākt lasīt! Tur ir tā tīksme. Un es to grāmatu nelasu tā cauri – es uzšķiru kaut kādas vietas un tad pa gabaliņam izceļu kaut kādas rozīnes. Jā, paga, kāds tur bija sākums tai domai?

RL: Es nezinu, kāds bija tai domai sākums, bet jautājums bija tāds – vai gadījumā cilvēks ēdot kļūst labāks?

Borgs: Aha. Vai viņš kļūst labāks... Nu, jā. Hm... Nu, es teiktu tā – viņš var kļūt visāds. Viņš var kļūt arī daudz sliktāks. Nu, piemēram, ēdot kaut ko, kas man kategoriski nav pieņemams... Piemēram, Dienvidaustrumāzijā pēr­tiķim dzīvam noņem skalpu un izēd smadzenes. Nu, tur nošauties var pie šitādas domas vien! Arī ēšana, ja? Nu kā tu vari teikt, ka tu kļūsti no tā labāks? Vai arī – ja tu paliec
neveselīgāks, tad tu nevari teikt, ka tu kļūsti labāks. Un arī tavas domas nekļūst no tā labākas, ka tu paliec slimāks. Ja tu ēd kaut ko veselīgāku, protams, ka tu kļūsti labāks, un cerams, ka arī tās domas kļūst kaut kā labākas.

RL: Bet es gribētu piedāvāt jums tādu mākslīgu asociāciju rindu. Lūk, mums ir dāma Ērika, un blakus viņai ir šokolāde. Šeit ir Jānis Borgs, un blakus viņam ir – kas?

Borgs: Cūkas kāja! (Smejas.) Nē-nē, es pārspīlēju. Es ļoti reti ēdu cūku. Ar mani var, teiksim, jēlu lasi redzēt. Bez sāls, bez nekā.

RL: Tā kā nav klāt Visvalža, kam es arī šo jautājumu labprāt uzdotu, tad esmu spiests ar kaut ko savietot pats sevi. Tavs piemērs par smadzenēm un mērkaķīti man lika atcerēties kādu no manām brīnišķīgākajām ēdienreizēm. Tā notika Mongolijā, un es tur ēdiena gatavošanā biju klāt, jau sākot no dzīvnieka nogalēšanas. Jau daudzus gadsimtus tas notiek īpašā veidā – iegriežot krūtīs un pārraujot artēriju. Tad asinis uzkrājas iekšpusē, vēdera dobumā, un pēc tam tās asinis tiek lietas zarnās, kuras mongoļu sievietes pirms tam ir rūpīgi izmazgājušas, un tas viss turpat lielā katlā tiek vārīts. Un tas nepavisam neizskatās... Tur nav nevienas puķītes iekšā. Un tādēļ es teiktu, ka man blakus, līdzīgi kā šokolādes kūka vai jēls lasis, būtu jāliek tāda lielas zarnas trīcelīga asinsdesa.

Bet es gribēju atgriezties pie grāma­tas, atgādinot, ka Brijā-Savarēns gardēžus iedala četrās kategorijās. Vieni ir finansisti, otri ir ārsti, trešie ir literāti, un ceturtie ir liekuļi.

Ērika: Svētuļi.

RL: Jā, piedodiet, svētuļi. Ērika, man prieks, ka jūs esat to lasījusi. Un tagad jautājums – pie kuras kategorijas jūs pieskaitītu sevi?

Ērika: Par finansistiem tur, man liekas, tālāk bija papildinājums – ātrā veidā ticis pie naudas un tāpēc ir kļuvis par gardēdi. Ārstam bija tā, ka savādāk viņš nevar, ka viņam vajag to baudu; literāti bija tuvu ārstiem; svētuļi – tur bija kaut kas vēl. Bet sievietes tur nav pieminētas.

RL: Jā, bet mēs jau pirms tam runājām, ka šī ir tā retā grāmata, kur tomēr sieviete tiek pieļauta kā gardēde.

Ērika: Man, godīgi sakot, ir ļoti grūti izvēlēties no šiem četriem.

RL: Ieviesiet sev jaunu kategoriju. Tas ir tikai Brijā-Savarēna piemērs! Es arī sevi nevaru iespīlēt īsti...

Borgs: Kā tas literāts tiek formulēts?

RL: Es varu nolasīt: “Literāti ir gaidīti viesi, jo viņu talanti iedveš cieņu, viņu sarunām netrūkst pikantuma, un arī tāpēc, ka nu jau zināmu laiku ikvienā sabiedrībā, kā likums, jābūt savam literātam. Šie kungi vienmēr ierodas ar nelielu nokavēšanos...” Nu, un tā tālāk. Vārdu sakot, varbūt literāts pats par sevi arī nav pelnījis to gardēža titulu, taču viņš ir “iesmērējies” tai gardēdības lietā, jo ir vēlams galdabiedrs.

Borgs: Es varbūt tad nedaudz nokomentēšu visu to komplektu. Pirmkārt, man ēšana vairāk ir tāda dievlūgšanas forma – tas ir kaut kas saistīts ar... Es varbūt nemīlu to vārdu “Dievs”, drīzāk es teiktu “augstākie spēki” vai “lielais informatīvais lauks”. Tas man ir kā tāds akts, ar ko es saistos ar šo enerģiju. Jā, un par to svētulību... Protams, es tur par to pērtiķīti tā šausminājos, bet būtībā tā ir totāla liekulība, jo no gaļas un no dzīvas radības iznīcināšanas es neesmu atteicies. Te ir tikai tas Bismarka variants par desām un politiku – ja tu viņu neredzi, tad viss ir okei.

RL: Un ko Bismarks teica par desām?

Borgs: Bismarks teica, ka no tautas ir jāslēpj divas lietas – kā taisa desas un kā taisa politiku. Jo vairāk tas ir redzams, jo vairāk sākas tādi kā sirdsapziņas pārmetumi. Ja es to lasi nopērku safilētu Rimi, tad man nav nekādu problēmu; ja es aizeju un paskatos, kā tā dzīvā zivs vēl tur mokās Centrāltirgū, nu – ak kungs! Es iedomājos sevi starp līņiem vai karpām, vai nēģiem šitā te raustāmies...

RL: Jūs, Ērika, vispār ēdat gaļu?

Ērika: Jā.

RL: Jums nav nekādu sirdsapziņas pārmetumu?

Ērika: Nē.

RL: Es atceros, bērnībā laukos mums bija cūka – ļoti jautra un maziņa, nu, sivēns būtībā. Viņa auga kopā ar mani, mēs kopā skrējām uz mežu un spēlējāmies. Bet pa vasaru viņa izauga liela, atšķirībā no manis, un rudenī viņu nokāva.

Borgs: Un tad tu pats mīļo draugu apēdi.

RL: Tur bija šņukuriņš, kas vispār man garšo, bet toreiz es nekam no pagatavotās cūciņas nespēju pieskarties. Man tā, iespējams, bija vienīgā reize, kad es tā uzvedos, jo pēc tam es kļuvu arvien nejūtīgāks.

Borgs: Man arī tā bija bērnības trauma, kad mēs braucām uz tirgu un tur bija medījumi un visādi dzīvnieki, ko es biju uztvēris kā dabu un skaistumu, – un te pēkšņi tādi līķu kalni! Bet es pabeigšu par to klasifikāciju. Es sevi saskatu starp liekuli, rakstnieku un pētnieku. Man vienmēr ir bijusi ziņkāre un, protams, arī liekulība, un man patīk arī to apcerēt – ēšanas observators būdams, kādreiz esmu arī kaut ko rakstījis...

RL: Bet kur tad jūs, Ērika, sevi ierakstītu?

Ērika: Es tad varbūt radītu savu paveidu – visticamāk, es esmu “izmantotājs”. Jo es to ēdienu iz­­mantoju, lai priecātos un lai baudītu, lai dibinātu ģimenes tradīciju un lai būtu kopā sanākšana ar draugiem. Nu, tas ir sievietes dabā.

Borgs: Jā, es gribētu pievienoties šai domai – komunikatīvais. Ēšana vienam – tas ir tāds sērīgs pasākums, bet komunikatīvi ar kaut ko – sarunas un draudzēšanās – tas ir tāds papildu... Nav lielākas baudas kā paēst kopā ar draugu vai kādu, ar ko tu vari parunāties.

RL: Sevi es, protams, pieskaitītu literatūras gardēžiem, bet tādam, kurš pēkšņi pārvērties par filozofējošu gastronomu jeb ēdāju.

Borgs: Es reiz biju nonācis Ķīnā iekšpus Mongolijas, otrpus mūrim, un tur bija gadījusies tāda grandioza mongoļu prezentācija vienā jurtā. Tā bija viena no grandiozākajām manas dzīves ēšanām – jo viņu mērķis ir to viesi piedzirdīt un pārbarot.

RL: Tāpēc, ka viesis ir Dieva sūtnis.

Borgs: Un tas, ko viņi tur lika galdā, – man nekas no tā pat sapņos nebija rādījies. Viņi ienes lielu bļodu, kurā ir kaut kas, kas izskatās pēc vārītiem banāniem. Izrādās, ka tie ir buļļu daikti – buļļu daiktu kaudze. Nu, tais cilvēkos, kas mēs tur bijām, viesās šaubas, bet, kad pamēģināja, tad atrauties nevarēja. Tas man tā patika, ka tad nu es nolēmu to atkārtot. Kad atgriezos Rīgā, savam ķīniešu pavāram prasu, vai kaut ko tādu var uztaisīt. Viņš saka – nav problēmu. Viņš aizgāja uz Centrāltirgu un pie subproduktiem tos daiktus dabūja. Nu, un tad es biju sarīkojis tādu mājas pārtiju, kur sanāca draugi, un liku šito galdā. Bija precīzi uztaisīts kā pie tiem mongoļiem. Neko neteicu. Un visi ēd, garšīgu muti, un tur kādas piecas dāmas arī. Un visi laimīgi. Un tad beigās es deklarēju, kas tad ticis ēsts, un kādas trīs meitenes aizmetās vemt.

RL: Sarunas sākumā Ērika teica vienu frāzi, kas man palika prātā: “Ja es gatavoju kopā ar vīrieti...” Vai sakarā ar ēdienu, jūsuprāt, var runāt par kaut kādām citām emocijām un citiem mērķiem, kas tiešā veidā ar ēšanu nav saistīti? Proti, ne tikai ēšanas baudu garšas ziņā un gatavošanas ziņā, bet arī kaut kādu erotisku... ne gluži turpinājumu, bet... Vai kopīga ēšana ar kaislības objektu – vai kā nu to var nosaukt – paredz noteikta veida ēdienus?

Ērika: “Saistīta” vai “paredz”?

RL: Vai ir saistīta un, ja ir saistīta, tad kādā veidā?

Ērika: Esot kopā ar vīrieti, es noteikti izvēlēšos ēdienu citādu, pilnīgi noteikti. Tā ir situācija, emocijas, un, protams, tad es gribu vairāk veltīt to laiku vīrietim un vēl plus tad baudīt. Es neņemšu neko ļoti sarežģītu, es ņemšu kaut ko ļoti pazīstamu.

RL: Bet, piemēram, vai jums šķiet patīkams skats, kā vīrietis ēd?

Ērika: Jā! Un, ja viņš ēd manu ēdienu, ak, ša-ausmas, cik tas ir patīkami... Bet, no otras puses, es esmu ļoti par to, ka ēdiens ir ēdiens un sekss vai maigošanās ir kaut kas cits. Bet tiešām – banāni, šokolāde vai jebkas, ko tur izmanto... Nu, kā var teikt, ka zemenes šokolādē ir kaut kas, ko vajag vīrietim, nabagam, tai brīdī ēst?

RL: Nē, nē, pasarg dies’, es nerunāju par tādu vienlaicību. Es biju domājis – pēc kārtas. Tiesa, man ienāca gan prātā filma “Pavārs, zaglis un mīļākais”, bet tur laikam jau būtu jārunā par kaut ko citu. Šajā gadījumā viss bija godīgi un bez izvirtībām. Piemēram, jūs viņu pabarojat ar pelmeņiem, un pēc tam jums ir brīnišķīgs romantisks vakars. Ko gan ir grūti iedomāties, godīgi sakot...

Ērika: Es varu paēdināt ar jebko. Man nav atšķirības, vai tās ir austeres bijušas, ko mēs esam ēduši vakarā, vai arī tā ir bijusi zupa vai makaroni, vai vēl kaut kas.

RL: Nu, austeres – tajās jau nu gan ir paredzēts šis spēks.

Ērika: Jā, bet... Nu, jā, bet tad tā ir ēdiena izvēle tam konkrētajam brīdim, jā. Bet vai tam ir tālāk aprēķins uz turpinājumu... Tā īsti nezinu.

Borgs: Tā kā man nereti ir paticis atraktivizēt, vizualizēt un teatralizēt nodarbošanos ar seksu, tad, protams, tur ir bijis viens liels sektors ar ēdienu, īpaši austerēm – kombinācijā ar ģenitālijām, tā sakot...

RL: Piedošanu, kādām ģenitālijām?

Borgs: Ne viņām, bet kombinācijā ar.

RL: Tu pasniedz austeres kopā ar...?

Borgs: Es nepasniedzu, es viņas, tā sakot, savienoju. Izmantoju kā trauku. Tā ir atraktīva seksa sastāvdaļa; protams, tu neesi tikai uz to seksu fokusēts, tomēr tas labi to lietu papildina. Un vēl arī ar citām ēdiena lietām, kas jau ir bijušas kaut kur redzētas – tam pašam Grīnevejam vai varbūt kaut kādos Maskavas restorānos, kur meitenes apsmērē ar pastēti vai krēmu. Un tur vēl ir vesels komplekss citāda veida vizualizāciju – lapiņu zelts un tamlīdzīgas lietas. Nozeltī dažādas detaļas.

RL: Ēdiena?

Borgs: Nevis ēdiena, bet ķermeņa.

RL: Un tad viņas jāmēģina ēst?

Borgs: Nē, viņas nav jāēd, viņas tur vienkārši...

RL: Jānolaiza?

Borgs: Nu, dari ko gribi, bet vizuāli tas baigi efektīgi izskatās. Es biju pārsteigts, piemēram, kad intensīvajā krīzes periodā vizitēju Benjamiņa restorānu. Tur bija kaut kāda pārtija un pasniedza to Benjamiņas kūku ar lapiņu zeltu. Man bija tāda smieklīga sajūta – ka tas notiek dziļas krīzes laikā. Un es pacēlu tostu, lai mums vienmēr būtu tāda krīze, ka mēs jo­projām varam ēst kūkas ar lapiņu zeltu.

RL: Nezinu, vai jūs ievērojāt, ka šajā grāmatā ir daudz kas, kas šķietami nav saistīts ar ēdienu. Ērika sarunas sākumā minēja vārdu “meditācija” saistībā ar ēdiena gatavošanu. Arī Brijā-Savarēns grāmatas nodaļas sauc par meditācijām. Šajā grāmatā viena meditācija ir veltīta arī nāvei. To jūs noteikti neizlasījāt, Ērika?

Ērika: Nē.

RL: Pareizi. Tas taču būtu dīvaini, ja kādā citā pavārgrāmatā būtu aplūkots šāds jautājums. Jo kas varētu būt tālāk no ēšanas par miršanu? Un es gribētu jums vaicāt – vai jums šķiet, ka tāda veida pārdomas kā pārdomas par nāvi varētu tikt saistītas ar gardēdību?

Ērika: Es domāju, kāpēc ne? Tas viss ir dabīgs. Lai gan man, protams, pirmā reakcija, dzirdot vārdus “nāve” un “ēdiens”, ir – bēru mielasts. Taču visa šī aiziešana man liekas dabīga, un tā principā ir svinēšana. Un pie tā es arī pieturos. Arī tad, kad ir aizgājis man tuvs cilvēks, es saprotu, ka tā ir tāda draugu papriecāšanās par to, ka viņš ir bijis foršs cilvēks. Bet vēl, kas ar ēdienu un nāvi saistīts... nu, šodien taču ir jāapēd un jāizbauda, jo mēs nezinām, kas būs rīt.

Borgs: Jā, man te būtu daudz kas arī sakāms – par mūsdienu bērēm un tamlīdzīgi. Agrāk man nepatika iet uz bērēm, es turējos pa gabalu, bet tagad man aizvien vairāk patīk – es pat priecājos, ka kāds no draugiem ir nomiris (smejas). Iemesls ir tāds, ka tur var kārtīgi un labi paēst, satikt tos, ko tu nekad nesatiec... Tas ir tāds tusiņš! Labākās bēres ir izvērtušās par divu dienu dziedāšanu un dejošanu – tādas leģendāras bēres, kur nav tās raudāšanas un gaudošanas, bet kur zina, ka viņš tur uz tās mākoņa maliņas sēž un skatās un ka viņam patīk, ka jūs te visi priecājaties.

RL: Papildinot, es kaut kur lasīju – kādā daiļliteratūrā –, ka kāda meitene – vai tieši otrādi, kāds puisis – braukāja riņķī pa Kaliforniju un apēda kādus četrpadsmit burgerus, kad viņa iemīļotā bija traģiski gājusi bojā. Šī ēšana bija kaut kāda dīvaina reflektīva reakcija uz traģēdiju. Un es esmu ievērojis, ka patiešām arī man emocionālas situācijas pēkšņi saistās ar attieksmes maiņu pret ēdienu, kad sāku nenormāli rīt vai arī sāku domāt par ēšanu brīdī, kad būtu jāpārdzīvo. Vai jums ir nepieciešamība pēc šādas rituālas attieksmes pret ēšanu – proti, kad ēdiens kļūst par skumju remdināšanas veidu?

Ērika: Ēdiens kā rituāls – jā. Pie­mēram, es neēdu brokastis. Taču tad, kad es atpūšos vai man ir atvaļinājums, es brokastis ēdu – jo tas piederas pie atvaļinājuma. Otrs ir – pirmdienās un piektdienās mēs ar uzņēmuma darbiniekiem dodamies kopīgi ēst pusdienas.

RL: Vai tad tas ir interesanti – ar saviem darbiniekiem kopā iet ēst?

Ērika: Jā, tas ir interesanti. Tās ir sarunas, ko darbā tu nepagūsti izrunāt – jo darbā ir skrējiens, visi ir satraukti. Un tad vēl – nu kā tu ar priekšnieci runāsi par savu personisko dzīvi vai par to, ko viņi ir redzējuši, vai grāmatām, ko lasījuši? Kad mēs apsēžamies pie galda, mēs esam vienādi. Un tad tikai sākas tā dzīvība!

Borgs: Jā, es arī esmu visnotaļ par to rituālo – tā ir milzīgi svarīga sastāvdaļa, lai to lietu izbaudītu. Kā piemēru es gribētu atcerēties neaizmirstamo Rīgas gardēdi Vello Remmertu, kurš man personīgi iemācīja vākt un tad sagatavot vīngliemežus. Un tad bija tāds princips, ka to gliemezi vajag ēst nevis darba kārtībā, bet smokingā vai melnā uzvalkā un ar sudraba svečturiem, izrādot cieņu. Tāds rituāls piemēram. Šeit, izmantojot iespēju, es gribētu pieminēt Vello kā izcilu meistaru.

RL: Es ļoti labprāt atceros Vello, kuru gan pazinu mazāk nekā tu. Mēs kopā vakariņojām Venēcijā. Viņš bija jau nolemts – pelēkā krāsā, pa pusei jau atradās tur. Viņš zināja, ka atlicis dzīvot pavisam maz, un es, protams, zināju, ka viņš ir smagi slims. Un tomēr – toreiz viņš bija brīnišķīgs vakariņu biedrs. Mēs tieši ēdām gliemenes vai ko tādu, sarunājāmies par ēdienu, nebija pat mājiena uz nāvi. Man tā bija mācību stunda, kā ar cieņas pilnu mieru un dzīves mīlestību izturēties tādā brīdī.

Ērika: Man liekas, ka pats ēšanas process patiesībā ir ļoti egoistisks. Tāpēc, ka... Nu, kaut vai runājot par to, kā cilvēks ēd. Nu, neies taču izrādīties un tēlot, ka esi labāks, nekā tu esi. Tas ir tavs brīdis, kas domāts tikai tev. Man, piemēram, ir daži ēdieni, kurus man patīk ēst ar pirkstiem, pat ja es sēžu smalkā restorānā.

RL: Kuri tie ir?

Ērika: Daži salāti, piemēram, ar brī un tamlīdzīgi. Ja tur ir kādi gabaliņi, kas nav ar mērci sasmērēti, man patīk tos ēst ar rokām. Vai tvaicētus dārzeņus, kas joprojām vēl ir tādi kraukšķīgi un bez mērces. Jo garša vairāk izsakās, kad tu tā ņem vienkārši ar pirkstiem. Tur nav domas, kā tas izskatīsies no malas vai ka kādam tas varētu traucēt.

Borgs: Interesanti ir tie dzīvnieciskie momenti. Piemēram, kad tu ēd zupiņu un kāds cits – sieva vai draugs – saka: “Dod, es pagaršošu!” Tad uzreiz iestājas tāds suņa reflekss – grr, nelien pie manas bļodiņas! Un tad tu to intelektuāli pārvari.

RL: Pavisam nesen man bija tāda pieredze ar maniem Austrumu draugiem. Mēs ēdām kādā Rīgas restorānā zupu, un vajadzēja dzirdēt, cik garšīgi viņi to strēba!

Borgs: Tā ir tāda austrumnieku metode – izrādīt patiku.

RL: Nē, viņam pat prātā nenāk kaut ko izrādīt speciāli, domāju, ka viņiem tas šķiet pavisam dabiski.

Borgs: Ķīniešiem arī tas ir raksturīgi.

RL: O, jā, un ne tikai tas!

Ērika: Bet es par to strēbšanu reiz domāju –varbūt tas ir nepieciešams, lai pastiprinātu garšu. Nu, ja salīdzinām ar vīniem, kuriem vajag “elpot”, tāpat arī ar to strēbšanu.

Borgs: Par to strēbšanu ķīnieši saka – tā viņi izrādot, ka viņiem garšo.

RL: Bet tikpat labi varētu izrādīt klusi.

Borgs: Jā, bet tas it kā ir apzināti. Un tad vēl visa tā atkritumu kaulu mešana kur pagadās, un pēc tam ar visu galdautu projām.

RL: Nu, “maniem” austrumniekiem raksturīgi, ka viņi visu ēd ar rokām, piepalīdzot katrs ar savu nazi. Un apēd visu, rūpīgi noskrubina kaulu, pārsit to, izsūc kaulu smadzenes...

Borgs: Visu apēst – tas pieder pie latviskā tikuma. “Dēliņ, neatstāj neapēstu, Dieviņš visu redz...” Vai tad ne?

RL: Tas, ko tu pateici, saslēdzas ar to, ko mēs runājām ar Ēriku, pirms tu vēl biji atnācis. Savā ziņā mielasts vienmēr ir Dieva priekšā. Tas tiešām notiek ar domu, ka tu dari Dievam tīkamu darbu. Bet, runājot par latvisko tikumu, Brijā-Savarēns gan raksta, ka gastronomija un ēšanas kultūra saistīta tieši ar francūžiem.

Ērika: Es piekrītu, ka viņam, iespējams, ir pamats tā runāt, tomēr man īsti nav ticības, ka ēdiens un gardēdība saistītos vienīgi ar Franciju. Man, piemēram, traucē franču snobisms, šis kastīšu princips, ka jāēd ir tieši tā, ka ēdieni nāk stingri pēc kārtas... Tas man traucē ēšanas baudas un prieka procesu.

Borgs: Man padomju ēras pašās beigās laimējās tikt pie mīļākās francūzietes.

RL: Opā! Un no turienes tev tās zelta lapiņas?

Borgs: Nē-nē... Tās zelta lapiņas – tas tā... Viņai paps bija fermeris. Un es atceros svētdienas pusdienas pie viņas tēva fermā, kas bija ne gluži veca viduslaiku pils, bet nu tāds mazs šato. Visa ģimene, cilvēku piecpadsmit. Pusdienas sākās trijos un beidzās kādos deviņos vakarā. Nu tāds kaifs, to pat grūti aprakstīt! Viss mijās ar sarunām, tad lēnām kaut kas tika apēsts... Tad no pagraba nāk vēl kaut kas... Un tās pusdienas nebeidzas un nebeidzas! Un tad tur bija vēl tāda lauku nakts balle ar papīra laterniņām... Mīlīt, kas tas bija par ēdienu! Tur es vispār sapratu, ka tā ir kultūra. Man pat nav, ko tur likt blakus. Citi saka – itāļi. Bet es tomēr saku – ja ir kultūra, tad tā ir Francija.

RL: Es gribēju jums pajautāt: kad jūs domājat par kādām nelielām svinībām vai gribat kaut ko interesantu pagatavot, pēc kāda principa jūs izvēlaties cilvēkus, kas tai pasākumā ņems dalību? Vai pēc tā, ka viņi ēdienu prot novērtēt un saprot, kas ir garšīgs ēdiens? Vai varbūt kāds uz to ēdienu tā ne pārāk, bet ir nenormāli interesants sarunbiedrs? Vai arī varbūt pēc estētiskiem kritērijiem? Piemēram, Jānis Borgs varētu teikt, ka kāds smuki izskatīsies, kad ēdīs.

Ērika: Es atlasu pēc tā, vai tā sabiedrība sanāks feina. Īstenībā mani pat neinteresē, vai kādam tur patīk ēst un vai tas vispār ir viņa lauciņš. Mani vairāk interesē, kā tas vakars risināsies, kādas būs sarunas.

RL: No šī viedokļa ēdiens pat nav svarīgs.

Ērika: Tas ir svarīgs man pašai – ko es pasniedzu. Principā namamātes uzdevums būtu padomāt par katru viesi. Bet, ja nu tomēr negaršos, tad negaršos, toties būs feins vakars. Pieņemsim, par tiem pašiem vīniem... Tur gan – es varu ņemt vērā, vai balts vai sarkans, taču es neiedziļināšos detaļās, vai tā ir Itālijas dienvidu vai ziemeļu daļa.

RL: Un velti. Esmu, piemēram, pārliecinājies, ka man lielākoties patīk silto zemju ziemeļu reģionu vīni.

Borgs: Jā, nu man arī, protams, vispirms ir cilvēks, un no tā izriet viss pārējais – dizains un tas, kā mēs tur ēdam. Un allaž ir svarīgs arī muzikālais komponents. Dažkārt es pat tur pieaicinu kādu, kas var uzspēlēt. Ar to ēšanu vienmēr ir arī mūzikas saistība – gandrīz vienmēr. Nu, un tas dizains – tas tad, protams, ir atkarīgs no galdabiedriem. Man, piemēram, ir krievu draugi – ar viņiem mēs kādreiz taisām tādu riktīgu krievisku vodkas dzeršanu. Ar seļodku, varbūt pat ar krievu avīzi apakšā, kādas labas zakuskas, un tad uzliek Dunajevski vai kādu Staļina laika mūziku... Baigi labi! Un tad no sirds var izrunāties par visu kaut ko. Un tad tas polšs vai divi ir tukši, siļķe apēsta, un dzīve ir ieguvusi dimensiju.

Ērika: Jūs runājat par to šņabja dzeršanu, un es iedomājos, cik tomēr apdalītas ir sievietes. Jo tā vīriešu sanākšana – ar avīzīti un šņabīti, tas ir tik fifīgi, tik atklāti, tanī brīdī tu atver sevi, nu, tā ka līdz galam.

Borgs: Jā, tur sievietei īsti vietas nav. Lai gan man ir labas sievietes partneres tieši uz šņabja dzeršanu. Par ko es vēl biju ļoti pārsteigts – kad es atklāju, ka Lancmanis arī ir uz šņabja dzeršanu vai drīzāk – izgaršošanu. Es viņu mēģināju ievirzīt viskija gultnē, taču viņš jau tai laikā bija šņabja partijā. Jā, sievietēm tā ir problēma... Un tad vēl tas foršums, kad es no fridža, no saldētavas, izņemu ledusglāzi, no tīra ledus, un tad ielej trīs šņabja šļukas. Somijā es atradu šņabja glāzes, kas ir no granīta, un tās tad tur to aukstumu visu vakaru. Vai, cik daudz ir tās šņabja poēzijas...

RL: Pēc šņabja es atkal gribēju at­­griezties pie grāmatas, kurā, starp citu, rakstīts arī par stiprajiem dzērieniem, atļaujiet citēt: “Es rūpīgi novēroju strādniekus... Sākumā viņi iedzer pa degvīna glāzītei tikai no rīta, un ar šo devu viņiem pietiek vairākus gadus; pēc tam viņi dubulto devu, proti, iztukšo pa glāzītei no rīta un tikpat daudz ap pusdienlaiku. Pie šīs devas viņi turas divus trīs gadus; pēc tam regulāri dzer no rīta, pusdienā un vakarā. Drīz vien viņi iemet pa mēriņam ik pa stundai un vēlas tikai krustnagliņu uzlējumu; un, kad viņi sasnieguši šo stadiju, nav šaubu, ka viņiem atlicis dzīvot ne ilgāk par pusgadu; viņi izkalst, viņus moka drudzis, viņi dodas uz slimnīcu, un ar to pašu ir cauri.” Nu, pieņemsim, mums ar Jāni izkalšana pagaidām nedraud, bet es gribēju pajautāt par pašu grāmatu: vai jūs to ieteiktu cilvēkiem, kas interesējas par ēdienu un ēšanu, – jo tā tomēr aplūko ēšanu ārkārtīgi dīvainā veidā, lai gan to tur godā un padara par cilvēka dzīves cienījamu sastāvdaļu?

Ērika: Es – pilnīgi noteikti. Bet es to ieteiktu kā mirkļa grāmatu – kad tev uznāk nojausma, ka šodien ir tas īstais mirklis, tu atver kādu lappusi un pārlasi. Un, kā jau es teicu, to vīrietis raksta vīrietim; tā ir kā darba burtnīca, kur niansēti ik pa brīdim pasaka priekšā, kāds tas cilvēciņš ir vai kā viņš uz to varētu skatīties.

RL: Es iedomājos, ka šajā grāmatā mēģināts latviski iztulkot to, kur mums nav vārdu! Brīnišķīgā tulkotāja Gita Grīnberga centusies tikt galā ar to valodas slāni, kurš mūsu vēsturē nav attīstījies, un mēs tagad mēģinām ielēkt tur, kur citām tautām bijuši nepieciešami gadsimti un gadsimti. Un to nevar arī aizvietot nekāda pavārgrāmata, kas nespēj pārtulkot, no kādām īsti sastāvdaļām sastāv tas vai cits ēdiens.

Ērika: Kad es nopirku Brijā-Savarēnu, pirmais – es sameklēju to aprakstu par tītaru, lai izlasītu to latviski. Visu cieņu tulkotājai! “Tītars jeb Indijas gailis noteikti ir viena no skaistākajām dāvanām, kādu Jaunā pasaule sniegusi Vecajai...” Nu, un tā tālāk.

Borgs: Es to ieteiktu visnotaļ sagatavotiem cilvēkiem – sagatavotiem tādā ziņā, ka viņi spēj to uztvert un ir uz tā viļņa. Jo, teiksim, mana vecmāmiņa taisīja brīnišķīgus ēdienus, bet es viņai nekad neieteiktu lasīt Brijā-Savarēnu – nu ko cilvēks tur mocīsies. Es to ieteiktu Visvaldim, taču viņš jau pats to zināja. Vārdu sakot, šai grāmatai vajadzīgs tāds, kurš ir nevis vienkārši ēšanas tehniķis, bet filozofs.

RL: Lai gan es neesmu sajūsmā par vārda “filozofija” attiecināšanu uz visu kaut ko, tomēr – vai varētu pastāvēt kaut kas tāds, ko mēs sauktu par “gardēdības filozofiju”? Vai jūs varētu kaut ko pateikt par filozofijas savienošanu ar ēšanu?

Ērika: Vai tiešām grāmatā aplūkota gardēdība mūsdienu izpratnē – es nezinu. Drīzāk tajā ir tas pamats, tradīcija.

Borgs: Es jau teicu – es šo grāmatu turu filozofijas plauktiņā. Tai plauktā, jā.

RL: Jā... Man ienāca prātā, ka Kurts Fridrihsons reiz man savā grāmatā par Purvīti un citiem māksliniekiem ierakstīja: “Ceļi un domas mēdz būt paralēli.” Varbūt mēs varētu teikt tā: filozofija un ēšana mēdz būt paralēlas.

Borgs: Why not?

Ērika: Mani nedaudz traucē mans profesionālais kretīnisms, es esmu mārketologs...

Borgs: Tirgvedis.

Ērika: Jā. Un es nodomāju, kā to grāmatu padarīt zināmu plašākai auditorijai. Mēs mēģinājām runāt par tādām augstām intelektuālām lietām, bet nepateicām, ka autora vārdā nosaukts slavens siers. Vai ne?

RL: Diez vai kādu var izaudzināt par gardēdi ar šo grāmatu. Taču ir cilvēki, kuriem patīk lasīt – manuprāt, šī grāmata ne tik daudz viņiem palīdzēs kaut ko pagatavot kā iekritīs viņu garšīgajā dzīvesveidā. Jā, Ērika, vai jums ir kaut kas sakāms par to biešu kūku?

Ērika: Tas bija pārsteigums.

Labāko Žana Antelma Brijā-Savarēna grāmatu – “Garšas fizioloģija” – var iegādāties labākajās Latvijas grāmatnīcās.