Licence tikt nogalinātam

Divpadsmit gadu man bija, kad ar pāris draugiem uzzinājām, ka viena ārzemju diplomāta dzīvoklī Rīgā ir visu Džeimsa Bonda filmu video. Iepriekš bijām savas desmit reizes redzējuši ne pārāk veiksmīgo “Skats uz slepkavību” (1985) ar pārmērīgi savecējušo Rodžeru Mūru galvenajā lomā, kā arī vienu no neskaitāmajām dokumentālajām filmām par slaveno aģentu, tomēr pat šīs nelielās druskas bija atstājušas krietnu nospiedumu, lai fantazētu par 007 un alktu uzzināt ko vairāk. Slepus vienojāmies ar dzīvokļa apkopēju, ka ik reizi, tīrot dzīvokli, viņa paņems mums divas kasetes. Dažu stundu laikā tās pārkopējām un atdevām atpakaļ – it kā nekas nebūtu noticis. Pāris mēnešu laikā mums bija pilna kolekcija, tobrīd – 16 filmas.

Tikai pirms pāris mēnešiem līdz ar Bonda kino piecdesmitgades svinībām tika izlaista bondiānas 23. daļa “Skaifola”, šoreiz par Bonda cīņu ar ķertu bijušo kolēģi Silvu, kura ļaunais nodoms ir internetā publicēt sarakstu ar NATO valstu slepeno aģentu vārdiem. Sems Mendess piekrita būt par šīs sev neraksturīgā žanra filmas režisoru ar norunu, ka varēs visai brīvi rīkoties ar tās varoņiem.

Tad nu Bonds un viņa pretinieks arī padarīti par kinematogrāfiskas psihoanalīzes klientiem un viņu zemapziņas problēmas tiek risinātas Skaifolā – muižā vientuļa tīreļa viducī pašos Skotijas ziemeļos. Nepārprotamības labad blakus Skaifolai apglabāti aģenta 007 vecāki, bet ar muižas uzlaišanu gaisā laikam taču simbolizēta Bonda atteikšanās no pagātnes, lai sāktu jaunu ceļu.

Tāpat kā divās iepriekšējās filmās, jaunais Bonds (Daniels Kreigs) vairs necīnās ar vispasaules ļaunumu, bet gan ar sīkiem neliešiem, kuri vai nu finansē kādu nelielu teroristu organizāciju Āfrikas vidienē, vai arī taisās privatizēt Bolīvijas ūdens rezerves, lai pārdotu tās atpakaļ bolīviešiem par dubultu cenu, bet tikpat labi viņi varētu būt iesaistījušies Ventspils pašvaldības, digitalizācijas vai Latvenergo korupcijas afērās tepat Latvijā. Pats spiegs nu ir pazemināts par aukstā kara reliktu, ievainojamu līdzcilvēku vai vienkārši “trulu darba instrumentu”, kā viņu nodēvē Džūdijas Denčas atveidotā britu pretizlūkošanas pārvaldes MI6 vadītāja M filmā “Kazino Royale” (2006). Nekas vairs neliecina par to uzspēlēto snobu, kurš ir snobiskāks par pašu snobiskāko britu aristokrātu, viszini enciklopēdistu, mākslas pazinēju, etiķetes pārzinātāju un atklāto seksistu, turklāt sevišķi bīstamu, jo ne velti trīs ceturtdaļas sieviešu, kas pārguļ ar viņu uzreiz pēc iepazīšanās, visticamāk, tiks tūlīt pat nogalētas. No šī fantasmagoriskā tēla, kurš 1962. gadā tā aizrāva proletārisko britu skatītāju pirmajā Bonda filmā “Dr. Nē”, nekas daudz vairs nav palicis. Taču atšķirībā no Harija Potera filmām, kurām vienīgajām 007 zaudē peļņas ziņā, bondiānas varoņa piedzīvojumi nenoslēdzas, un Bonda filmu popularitāte, šķiet, liecina, ka tie varētu turpināties arī bezgalīgi.

Taču jājautā, kāpēc filmas autori atkāpušies no daudzās desmitgadēs būvētā vecā Bonda? Mani, teiksim, Bonda fenomens vienmēr saistījis ar savdabīgo, taču nemainīgo shematismu. Tagad, kad Bonds saplūdis ar amerikāņu mūsdienu žanra kino, tā savdabību iezīmē vairs tikai ciparu kombinācija 007, kuru Bonda literārais radītājs Īans Flemings aizņēmās no autobusu maršruta Kenterberija–Londona numura.

Iepriekšējo bondiānas filmu savstarpējo saspēli un atkārtošanos mēdz dēvēt par Bonda sistēmu vai Bonda shēmu, un tās izpētei laika gaitā pievērsusies vesela rinda semiotiķu un teorētiķu (sauktu par “bondologiem”). Bonda shēmu iesāk paša aģenta noturīgais tēls. Jau senākajā ar Bonda tēlu saistītajā filmā, CBS televīzijas 1954. gadā uzņemtajā “Kazino Royale” (tā gan netiek ierindota Bonda kanonā, un tai nav piešķirts savs numurs, jo oficiāli bondiāna sākas ar filmu “Dr. Nē” un kinokompānijas EON nodibināšanu), aģents, pirmkārt, parādās kā ļoti izskatīgs, inteliģents vīrietis, bet, pats galvenais, viņš ir īpaši bīstams. “Sāpes un nogalināšana ir daļa no mana darba,” saka Bonds savam ienaidniekam Lešifram. (Bonda bīstamība ir retā lieta, kas viņā saglabājusies arī “Skaifolā”, kur uz jautājumu, ko aģents zina par sāpēm, viņš atbild, ka pilnīgi visu, ko par tām var zināt.) Taisni ar briesmām, kas slēpjas 007 tēlā, Rolāns Barts skaidro, kāpēc Bonds kļuva ne vien par sieviešu magnētu, bet arī par atklātu geju ikonu.

Bondiānā var pārliecināties, ka pretēji pēdējo filmu uzstādījumam Bonds nekad nav bijis psiholoģiski jūtelīgs. Lai gan par viņa bērnību ir zināms visai maz, taču viņš ir dzimis Vācijā 1920. gada 11. novembrī skota Endrū Bonda un šveicietes Monikas Delakruā ģimenē. Vecāki gāja bojā nelaimes gadījumā kalnos, kad Džeimsam bija 11 gadu, un tieši vēlākais emociju trūkums un aukstasinība pret savu pagātni ļāva viņam ieņemt aģenta vietu MI6. Nevienā no filmām Bonds nepieļauj nekādu sentimentalitāti; viņš var vēsu prātu pavest nevainīgu jaunavu filmā “Dzīvo un ļauj mirt” (1973) un nogalināt senu draugu “Zeltacī” (1995), ja tas ir kopējās britu lietas labā. Statistika apliecina, ka viņa attieksme pret līdzcilvēkiem vispār ir stipri pakārtota darbam: uz ekrāna redzamajā laikā viņš nogalina vidēji 16 cilvēkus katrā filmā, bet kopumā seksuāli izmantojis vairāk par 50 sievietēm. Vienīgās redzamās Bonda vājuma izpausmes ir slēptās asaras, kad, viņam pirmo un vienīgo reizi apprecoties filmas “Viņas majestātes slepenajā dienestā” (1969) finālā, jaunā sieva tiek nogalināta uz viņa rokām, kā arī murgs, kas pie viņa retumis atgriežas, – par kādu nevainīgu japāni, kuru viņš ir nošāvis Rokefellera centrā no pretējā debesskrāpja.

Turpretī 007 krīžu un sentimenta sēriju, kas pavada pēdējās trīs filmas, papildus apliecina frāze, ko aiziepriekšējās filmas “Kazino Royale” (2006) finālā, iešāvis lodi nelieša Mistera Vaita kājā, aģents pasaka, iepazīstinot ar sevi, – ierastā “mans vārds ir Bonds, Džeimss Bonds” vietā atskan: “Vārds ir Bonds, Džeimss Bonds,” tā varonim it kā pārtopot no viena vienīgā Bonda par “kādu” Bondu.

Kad Flemings radīja savu romānu varoni 1952. gada janvārī Jamaikā, viņš šo plakano vārda un uzvārda kombināciju aizņēmās no slavenā amerikāņu ornitologa Džeimsa Bonda, kura grāmata par Karību putniem bija Fleminga bibliotēkā. Bonda tēlu Flemings savukārt “norakstīja” no tā brīža MI6 Parīzes nodaļas vadītāja Vilfreda Danderdeila, kurš, līdzīgi literārajam varonim, dzīvojot ārkārtīgi izsmalcināti, braucot limuzīnos un dzerot īpaši smalkus vīnus, vienlaikus veica nelielus slepenus uzdevumus. Arī klasiskā varoņa Bonda stilu iezīmē aizraušanās ar izmeklētiem vīniem, niekiem un mašīnām: viņš brauc ar Aston Martin, valkā tikai Rolex vai Omega pulksteņus un ir īpaši izsmalcināts ēdiena izvēlē, pamatā niekojoties ar melno kaviāru un dzerot vismaz desmitgadīgu Dom Pérignon. Tiesa, Bonds spēj novērtēt arī gadsimtu vecu šeriju, turklāt labi pārzina tā ražošanas specifiku.

Dabiski, ka Bonda gadījumā šis baudas un slepenas misijas apvienojums izpaužas daudz spēcīgāk nekā viņa prototipam, vairāk atgādinot sekošanu kādai filozofiskai mācībai, nevis kalpošanu britu kronim. Ja Bondu mēģinātu ietilpināt kādā filozofiskā tradīcijā, viņu varētu dēvēt par epikūrieti konsekvenciālistu, jo viņš rēķinās, ka atsevišķas baudas var beigties diezgan bēdīgi, un skaidri saskata dažādas cēloņsakarības starp cilvēkiem un faktiem, tomēr ļaujas tām. Iespējams, ka dažu Bonda pētnieku liktais uzsvars uz iedzimtību un norādes uz vecāku agro nāvi ļauj viņiem runāt arī par Bondam piemītošajām Nīčes pārcilvēka pazīmēm. Tomēr tikpat labi šīs pazīmes norakstāmas uz viņam piederošo “licenci nogalināt” – tiesībām lemt par citu cilvēku likteņiem. Pret tiem Bonds izturas ar Vecās derības “godīgumu”: viņš nogalina tikai tos, kas mēģina nogalināt viņu, apšmauc vienīgi tos, kas apšmaukuši viņu.

Bez šaubām, Bonda attieksmi pret dzīvi būtiski ietekmē arī tas, kurš aktieris aģentu atveidojis (Konerijs, Leizenbijs, Mūrs, Daltons, Brosnans vai Kreigs). Personīgi man tuvākais Bonds ir Timotijs Daltons, kas par aģentu 007 kļuva taisnā ceļā no Karaliskā Šekspīra teātra trupas, savu tēlu padarot par reālistisku un hamletisku mocekli, kura sejas drūmajā nežēlībā skaidri saskatāms neglābjams fatālisms. Šonam Konerijam, kurš aizsāka Bonda epopeju, izdevās radīt saistoši pretrunīgu tēlu, kurā, no vienas puses, bija kaut kas dzīvniecisks un brutāls, no otras – izsmalcināti intelektuāls, kas tikpat labi varētu attiekties uz Sartra laika Parīzi. Rodžers Mūrs, atšķirībā no sava priekšgājēja Konerija, izvirzīja hedoniskākus mērķus, bez mitas jokojot un mīlējoties. Iespējams, tāpēc viņš arī priekšlaikus novecoja – viņa pēdējās filmās Mūru sāka dēvēt par “vectētiņu Bondu”.

Umberto Eko, kurš, starp citu, arī pieder “bondologu” lokam, uzskata, ka bondiānas sistēmā ļoti nozīmīga vieta ir dažādiem pretstatiem – gan personību, gan vērtību ziņā; teiksim, Bonds pret Ļaundari, Ļaundaris pret Sievieti, Sieviete pret Bondu, Rietumu pasaule pret Padomju Savienību, anglosakši pret pārējiem, alkatība pret ideāliem, mīlestība pret nāvi, gadījums pret plānu utt. Tomēr dominē Bonda un Ļaundara pretnostatījums; viss, ko iemieso nelietis, ir Bonda perverss spoguļattēls: pirmkārt, viņš ir fiziski kropls un neglīts vai vismaz deformēts – iepretim aģenta fitnesiskajam izskatīgumam. Tā, piemēram, doktoram Nē nav roku un to vietā iemontētas metāla protēzes; Ernsts Blofelds, centrālais Bonda antagonists vairākās filmās, ir rētains plikpauris, bet visumā glītajam Fransisko Skaramangam ir trīs krūšgali. Taču viņu patoloģiskums ir ne tik daudz fizisks kā garīgs, kas ārēji parasti izpaužas pārspīlētā sadismā.

Bonda ļaundariem piemīt arī specifiskas seksuālās tieksmes, bieži tos raksturo homoseksualitāte, aseksualitāte vai fetišisms, izpaužoties viņu attiecībās ar aģentu. Ja nerunā par šarmanto slepkavnieku geju pārīti Misteru Vintu un Misteru Kidu no filmas “Briljanti uz mūžiem” (1971), acīmredzamākais homoseksuālis ir jau minētais “Skaifolas” aģents Silva, kurš atklāti uzmācas neaizsargātajam Bondam uz kādas vientuļas Dienvidķīnas salas.

Minējumi tiek izteikti arī attiecībā uz ļaundaru slēpto impotenci, jo tie bieži cenšas izrēķināties ar Bonda otro svarīgāko ieroci. Filmā “Goldfingers” baltvācietis Auriks Goldfingers (kurš, starp citu, cēlies no Rīgas) spīdzina Bondu, lēnām virzot lāzera staru augšup starp viņa kājām. Šī ir tā retā epizode, kad pat mūžam nesatricināmajā Šona Konerija sejā parādās neslēpta šausmu izteiksme. Līdzīgi izrīkojas arī Lešifrs no “Kazino Royale”, sitot ar virvē iesietu mezglu pa kailā aģenta ģenitālijām.

Ļaundari tiek pretnostatīti 007 arī nacionālās vai rases piederības ziņā. Varbūt tur vainojama britu nožēla par sen zaudēto koloniālās impērijas godu, bet ikviens, kas stājas pretī Bonda nodomiem, nepārprotami ir no “citurienes”, pamanoties jaukties arī kādas bijušās domīnijas lietās. Piemēram, pulkvedis Tan Sun Mūns ir par balto pāroperējies ziemeļkorejietis (“Mirsti citu dienu”), doktors Nē – ķīnietis (“Dr. Nē”), narkotiku barons Misters Bigs – psihopātisks vudū-afro-jamaikietis (“Dzīvo un ļauj mirt”), pie tam filmā viņu atveido melnādains Āfrikas ebrejs. Taču lielākā daļa ļaundaru ir vai nu – līdzīgi mūsu pašu Goldfingeram – vācu izcelsmes sadisti ar nacistisku pagātni, vai arī nekontrolējami krievu panslāvisti no VDK meitas organizācijām. Pat franču industriālists Makss Zorins “Skatā uz slepkavību” galu galā izrādās
nacistu eksperimentu rezultātā tapis mutants un vienlaikus VDK rokaspuisis, kurš nodomājis uzlaist gaisā visu Silīcija ieleju. Daļa šo izsmalcināto slepkavu, prātā sasirgušo ideālistu un eksaltēto teroristu pieder pārnacionālajai “ļaunuma impērijai” SPECTRE – Special Executive for Counter-intelligence, Terrorism, Revenge and Extortion (Pretizlūkošanas, terorisma, atriebības un izspiešanas speciālā pārvalde). Taču visizteiktāk šo ļaundaru stāvēšanu pāri savai etniskajai piederībai atklāj viņu izdomas un plānu globālie mērogi – gan kā iznīcināt mūsu planētu vai vismaz paātrināt tās pašiznīcināšanos, gan kā izveidot kvalitatīvi jaunu pasauli.

Kaut gan arī pašam Bondam raksturīgas zināmas pārmērības, jo sevišķi attiecībā uz visām savām meitenēm ar to jocīgajiem vārdiem (tikai ieklausieties – Solitēra, Čūmī, Meideja, Plentija o’Tūla, Pusija Galora vai Stroberija Fīldsa), viņš, rīkojoties saskaņā ar savu gaumi, nekad nav perverss, lai neizrādītos, ka viņš un ļaundaris tā īsti nemaz neatšķiras.

Taču izšķirošais atšķirības atribūts ir ļaundara megalomaniakālais štābs (kaut kur kosmosā, Stambulas Zelta raga dzelmē vai uz dažādām Alpu virsotnēm), kur tas sēž un gaida, kad 007 ieradīsies viņu iznīcināt. Tādējādi var runāt par divu pilnībā nošķirtu stilu sadursmi – ļaundaris vietsēdis savā statiskajā arhitektoniskās nenormālības vidē pret mobilo Bondu, kurš nemitīgi atrodas ceļā un kura stilu nosaka ceļošanas veids (ne velti vienas filmas laikā viņš paviesojas vismaz kādās piecās valstīs un trīs kontinentos). Iespējams, ka ļaundara “iesprostotība” savā bāzē ir cēlonis zināmai vientulībai, tāpēc Bondam vienmēr pretī trāpās tā dēvētais “pļāpīgais ļaundaris”, kurš plātās ar saviem plāniem, stāsta par savu bērnību vai, teiksim, izrāda iekrāto (salaupīto) mākslas kolekciju, tādējādi atkal un atkal atliekot Bonda sodīšanas brīdi. Nav brīnums, ka tad, kad 11. filmas “Mēnesgājējs” nelietis, izbijušais vērmahta virsnieks grāfs Hugo fon der Drakss, uzrunā 007ar vārdiem: “Mister Bond, jūs ignorējat visus manus mēģinājumus izplānot jums interesantu nāvi!”, rodas aizdomas, ka ļaundaris apzināti cenšas piedzīvot savu sakāvi. Abu pretinieku savstarpējā cieņa izpaužas arī asprātīgajos un inteliģentajos dialogos, kā arī faktā, ka ne viens, ne otrs nenogalina konkurentu tūlīt un uz līdzenas vietas. Zīmīgi, ka mēs vienmēr kļūstam liecinieki ļaundara cieņpilnajam upurim, pieņemot savu nāvi un ļaujot par sevi jaunākajam Bondam kārtējo reizi uzvarēt.

Ļaunumam viss ir precīzi izplānots – izņemot tikai nevērīgo attieksmi pret Bondu –, jo Bonda sistēmā visi pretstati iekļaujas ļoti precīzā spēlē. Britu rakstnieks Kingslijs Eimiss to dēvēja par stāstu kā spēles situāciju: nekas netiek būvēts uz loģikas vai reālas psiholoģijas pamatiem, bet gan uz ļoti formāliem noteikumiem. Un gluži tāpat kā pats Bonda tēls ir precīza mašīna, tāpat arī visa filmu dramaturģija ir uzbūvēta kā mehānisms, kurš precīzi jāatkārto katrā nākamajā filmā.

Pati spēles fabula ir gluži kā no brāļu Grimmu pasakām – MI6 ir karaļvalsts ar M kā karali un Bondu kā bruņinieku, Ļaundaris ir daudzgalvainais pūķis, bet Sieviete – ieslodzītā princese. Eko šo shēmu salīdzina ar iepriekš paredzamu šaha spēli un sadala to skaidros dramaturģiskos etapos. M izdara gājienu, dodot uzdevumu un nosūtot Bondu uz nezināmu vietu izjaukt nezināmu plānu. Bonds izdara gājienu pret ļaundara vājāko bandinieku, visticamākais, to nositot. Ļaundaris izdara atbildes gājienu ar citu bandinieku. Bonds izdara atbildes gājienu, iznīcinot arī šo bandinieku. Divas sievietes, kas pakļautas ļaundara ietekmei, izdara gājienu, parādoties Bondam un kārdinot. Bonds izdara gājienu pret abām sievietēm, stājoties ar tām seksuālās attiecībās, lai vienu atbrīvotu no viņas traumatiskās pagātnes, bet otru – iznīcinātu. Ļaundaris izdara gājienu, sagūstot Bondu – vai nu ar, vai bez sievietes. Ļaundaris atklāj savus nodomus aiz godkāres un pļāpības. Ļaundaris izdara gājienu, spīdzinot Bondu (ar vai bez sievietes). Bonds izdara gājienu, izjaucot ļaundara plānu, un izdara papildu gājienu, to nogalinot vai noskatoties tā nāvē, kas vienmēr saistīta ar milzīgām fiziskām mokām. Bonds bauda uzvaru ar sievieti, kuru neizbēgami zaudēs. Protams, šai shēmai ir daudz variantu un papildu detaļu, jo mainās ļauno varoņu vai sieviešu skaits, tomēr visumā noteikumi saglabājas nemainīgi. Tādējādi skatītājs jūtas ļoti komfortabli, jo spēj paredzēt šīs “šaha spēles” iznākumu un pazīst visas “figūras”.

“Licence nogalināt”, 16. filma, ar kuru noslēdzās mana bērnu dienu konspiratīvā filmu kolekcija, daudzu kritiķu un fanu prātā ir pēdējā īstā Bonda filma. Pēdējā, kuru producēja EON dibinātājs Alberts Brokoli, kā arī pēdējā Aukstā kara filma. Vēlāk visi bondiānas ļaundari – superbagātie varas maniaki ar privātajām armijām, haizivju baseiniem un mērķiem iznīcināt pasauli – kļuva paši par savām parodijām. Arī Bonda tēls, kas līdz tam bija bezkaunīga atbilde sabiedrības kreisumam, pierādījums, ka cilvēki mīl tieši to, par ko apgalvo, ka nemīl, – buržuāziskumu, perfektu gaumi, augstākās sabiedrības atribūtus –, kļuva par “vēstures beigu” atlieku. Pīrss Brosnans vēl dažās filmās centās reanimēt kinoskatītājos “smalkā spiega” tipu kā tādu svešinieku no citurienes, kas ierodas, lai atrisinātu mūsu problēmas, dodas prom, un mēs pat nevēlamies uzzināt viņa vārdu. Tomēr šajā laikā arvien lielāku popularitāti gūst amerikāņu psiholoģiskie, drūmie, “mums līdzīgie” kinovaroņi ar Bondam tik līdzīgajiem vārdiem – Džeisons Borns no Borna filmu triloģijas un Džeks Bauers no seriāla “24 stundas”. Bonda jaunie veidotāji nolēma sekot šim skatītāju noskaņojumam, izslēdzot humoru, dīvainos spiegu rīkus un globālā ļaunuma projektus par labu tumšam reālismam. Agrākā Džeimsa Bonda sistēma, lai gan bieži vien pagalam banāla, filmu pasaulē bija unikāla un neatkārtojama parādība, nu, Skaifolas tumšo rēgu pavadīts, Bonds ir pārtapis par vienu no pelēkajiem ļautiņiem mums apkārt, nomainot “martīni ar vodku, sakratītu, ne samaisītu” pret pliekanajām heinekena čurām.