Karaļi un filozofi brauc ar moci, dāmas arī

Lai popularizētu latviskās vērtības, izveidots unikāls motocikls – Harley-Davidson Heritage Softail modeļa braucamais apdarināts ar mūsu etnogrāfiskajiem simboliem un nosaukts par Vairu. Kā pirmā braucamo novērtējusi tā vārdamāsa – eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

“Vaira Vīķe-Freiberga pozē uz Harley-Davidson”, Delfi, 29. martā

Rīgas Laiks: Hermaņa Heses “Stepes vilkā” varonim ir iespēja ieiet istabā, kurā ir visas sievietes, kuras viņš jebkad ir iekārojis, un viņas iegūt, vai arī uzkāpt kokā ar automātu un sašaut visus muļķīgos braucējus ar mašīnām. Ko jūs izvēlētos?

Kurts Voneguts: Motociklu.

Rīgas Laiks, 2003. gada jūnijā

Mišela de Montēņa esejā “Par pieredzi” atrodams teikums, kas jau sen ieguvis aforisma slavu: “Karaļi un filozofi izkārnās, un dāmas arī.” Var pieņemt, ka tas ir teikts kādā noteiktā sakarā, tomēr ar to sakaru mēdz būt dažādi – kaut kad tas ir jāņem vērā, toties ir gadījumi, kad tas traucē domāt. Montēņa fizioloģiskā aforisma gadījumā paturēt prātā, ka kāds atvieglo vēdera saturu – ja vien šī turēšana nav kāda nepārvarama vēlme, kas jau uzlūkojama par patoloģisku –, var būt visai terapeitiski. Tas var palīdzēt kontrolēt tādas emocijas kā mazvērtības sajūtu vai noderēt, ieviešot korekcijas neatvairāmajā nosliecē nekritiski dievināt harizmātiskas personības. Bet kādu funkciju var nospēlēt eksprezidente uz etnogrāfiska Harley-Davidson moča?

Kāpēc Vaira Vīķe-Freiberga uz motocikla Vaira manī izraisa nepatiku? Vai eksprezidente intelektuāle uz motocikla ir kā savdabīgs Montēņa atgādinājums, ka arī harizmātiskām personām piemīt vājības? Galu galā, es pats arī bieži nerīkojos kā Konfūcijs, kas vienatnē uzvedies tā, it kā uzņemtu viesus – apdomīgi un pieklājīgi. Tomēr kaut kas Vīķes-Freibergas izglītotajā tēlā man traucē saikni starp intelektu un mocīti uztvert kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Atšķirībā no viņas, eksprezidenta Valda Zatlera un pašreizējā prezidenta Andra Bērziņa atrašanās motocikla tuvumā liktos pavisam dabiska. No Zatlera “kas es esmu?” līdz mocim vai kuterim ir viens solis, šis solis var notikt pilnīgi spontāni, jo tajā nebūtu nekādas domāšanas, tikai prāta operacionāla darbība, un šajā ziņā vairākums Latvijas politisko darbinieku ir tāda paša pussoļa attālumā no motocikla. Savukārt Andra Bērziņa spēja kategoriski izteikties par visu un pēc tam mainīt domas ir īpašība, kas nomoka arī mani pašu, tomēr negribētos, ka tā piemīt arī valsts vadītājiem. Atzīstot, ka es pats vēl neesmu veicis kādu nepieciešamo iekšējās pārveidošanas darbu, tomēr vēlos, lai izglītotas publiskas personas to būtu izdarījušas. Iespējams, šajā ziņā esmu slēpts platonists, jo ceru, ka tie, kas valda, ir filozofi.

Laikam gan man īpaši jāuzsver, ka manis rakstītais par prezidentiem nav uzbrukums ad hominem, bet gan mēģinājums izteikt uz ārpusi to, kādu iespaidu motocikls ar prezidentu atstāj manā uztverē, pieļaujot, ka tās ir attālas sekas šūpošanās kustībām ar koka zirdziņu bērnībā. Lūk, un pēc ilgākām pārdomām man kļūst skaidrs, kāpēc motocikls nesavienojas ar intelektu, kas Vīķei-Freibergai piemīt jau kā individualitātei – atšķirībā no citiem, kas nav pat kļuvuši par indivīdiem. Tā, protams, ir vulgaritāte, kāda piemīt patērētājsabiedrības vērtībām, kuras simbolizē šis motocikls. Apsēžoties uz tā, personība pēkšņi nonāk uz postmodernās virsmas, kurai nav nekāda dziļuma un uz kuras mocis ir līdzvērtīgs jebkuram citam priekšmetam, kaut vai etnogrāfiskai teltij ar uzrakstu “Diženi”. “Nu, ko jūs izliekaties! Mēs visi vienkārši gribam dzīvot jauku un komfortablu dzīvi, kuru, starp citu, inteliģenta kungs, gribat dzīvot arī jūs, bet, ja apgalvojat pretējo, tad melojat! Nihilists jūs esat, intelektuāli, un nemīlat latvisko! Vienkārši kosmopolītisks snobs!” Šādu balsi es dzirdu savā iztēlē un pats sev taisnojos, ka vienkārši cenšos domāt par to, kāpēc ne tikai Vīķe-Freiberga uz motocikla, bet arī Harley-Davidson etnogrāfiskās noskaņās ir tās vulgaritātes simptoms, no kuras – nezinu, par laimi vai par nelaimi, – cieš ne tikai latvieši. Ar moci vien, kaut vai tas būtu etnogrāfisks Harley-Davidson, nekur tālu neaizbraukt. Mūsu “latviskā” īstenība ir viena vienīga slidena virsma, pa kuru holivudiskā seriālismā turpu šurpu šļūc visādi sekli personāži un sava laika varoņi. 

Tomēr pārdomas par moci un eksprezidenti noved pie nepatīkamiem secinājumiem, kas nav reducējami tikai uz patērētājsabiedrības vulgaritātes simboliem. Man līdz šim brīdim šķita, ka eksprezidente labi saprot, kas ir latviskās vērtības un ka tām nav nepieciešama šāda popularizēšana. Etnogrāfisko simbolu likšana visur kur pagadās un to definēšana kā kādas nācijas vērtība liek man domāt, ka latvieši, tiklīdz nākas runāt par vērtībām, dodas uz etnogrāfisko muzeju skandēt dainas, ko tagad varēs darīt arī uz motocikla. Taču šī etnogrāfiskā ampelēšanās sašaurina priekšstatu par latviskumu līdz muzejiskām vērtībām, kuru galvenā funkcija ir aizsardzība pret nevēlamo (krievisko, eiropeisko, amerikānisko). Tā nu mana sākotnējā nepatika pret inteliģentās eksprezidentes fotografēšanos uz motocikla, kas atgādināja par puskailu meiteņu strīķēšanos gar spīdošiem auto ķermeņiem, lika domāt par vēl lielāku nepatiku pret latviešu etnogrāfisko identitāti. Šo identitāti Vaira Vīķe-Freiberga savas prezidentūras laikā mēģināja papildināt ar labu devu eiropeiska kosmopolītisma, darot to daudz efektīgāk nekā visi mūsu postmodernās virsmas bijušie un esošie politiķi.

Lai kā es vēlētos, ka valdnieki ir intelektuāli un morāli pārāki par mani, mocis jau kuro reizi mani pārliecina, ka kaut kas interesants var notikt tikai tad, kad nav ne moča, ne tā, kas uz tā sēž. Domāšanā, kas, pārfrāzējot Spinozu, ir tik reta un grūta parādība, jāattālinās no šīs pasaules vulgaritātes, turklāt ņemot vērā, ka tai ir jābūt pastāvīgai piepūlei: ja arī esam to pieveikuši šodien, tas nenozīmē, ka uz moča tā nebūs atpakaļ jau rīt.