Tumši zaļais Rīgas pilsonis

Rīgas Laiks: Jūs droši vien atceraties Majakovska dzejoli, kurā viņš iebāž roku kabatā un...

Jevgenijs Gombergs: “...izvelk āmuroto, sirpjoto pasi... šo izvilkšu, man ir kabatu daudz/ tā man dārga kā pārliecība./ Lasiet, apskaudiet – manu dzimteni sauc: Padomju Savienība.”

RL: Lūk, lūk. Kā jūs attiecaties pret jūsu, šķiet, pēdējo Latvijas pasi?

Gombergs: Kā es pret to attiecos? Kā 1 pret 16. Kā es pret to varu attiekties? Tā ir... kvalitatīvi pagatavota, jau atkal sarkana, cieti vāciņi, Montblanc apvāciņš...

RL: Tad jums jautājums no Veņičkas Jerofejeva. Reiz viņš teica, ka tādiem cilvēkiem kā viņš pasē vajadzētu ieviest jaunu aili – “spārnu vēziens”. Kādu aili jūs ieteiktu ieviest savā pasē?

Gombergs: Es sev ierakstītu “karass”.

RL: Karasj? No krievu vārda “karūsa”?

Gombergs: Nē. Ar diviem “s”, no Voneguta. “Kaķa šūpoles”. Tā ir tāda kā virtuāla cilvēku kopība; viņus apvieno kāda nezināma jēga.

RL: Bet kādus cilvēkus jūs tomēr gribētu iekļaut šajā savā “karasā”?

Gombergs: Saskaņā ar bokonisma likumiem, pazīt savu karasu nav iespējams.

RL: Jūs minējāt, ka esat redzējis Krievijas pases musulmaņiem, kur ir četras ailes sievām.

Gombergs: Jā, dagestāniešu pasē. Gandrīz vai izkritušās “tautība” vietā. Tiesa, tur bija aizpildīta tikai viena, pret pārējām bija iebildusi sieva.

RL: Un jums šī “tautības” aile ir svarīga?

Gombergs: Vairāk tā ir svarīga apkārtējiem.

RL: Un par ko viņi jūs uzskata?

Gombergs: Kā kurš. Kā mēdz teikt amerikāņi – nu, jūs, krievi, paši tieciet skaidrībā, kurš no jums ir ebrejs.

RL: Labi. Un pēdējais jautājums no Jerofejeva. Uz jautājumu, kā viņš attiecas pret dzīvi, Veņička atbildēja: “Virspusēji.” Kā jūs attiecaties pret dzīvi?

Gombergs: Kā vienā dzejolī, “dzīve ir tāda, kāda ir, un ne citāda”.

RL: Vārdu sakot, dzīve pati par sevi, un jūs – pats par sevi.

Gombergs: ...un es – šajā straumē.

RL: Proti, jūs neesat “dzīves saimnieks”.

Gombergs: Patiesību sakot, neviens nav saimnieks. Viss jau mūsu vietā izdomāts; “...matu pārgriezt var droši vien tikai tas, kurš pakarinājis,” ja atceraties. Bet man vienmēr ir licies, ka dzīvē vajag peldēt pa straumi, nedaudz kustinot spuras. Nevis pret, bet pa, viegli stūrējot...

RL: Bet ja jau tikai ar spurām, tad – no kurienes nauda?

Gombergs: Tā turpat vien ir, pa ceļam, vienkārši pareizi jāstūrē...

RL: Uz šķīvīša ar zilu maliņu?

Gombergs: Šķīvīšu nemēdz būt. Vis­maz man nekad nav gadījies.

RL: Vienkārši aiz ziņkārības: sakiet, vai to Ļeņina pieminekli Kapri salā jūs neuzstādījāt krīzes dēļ? Un kāpēc jūs vispār to Ļeņinu nopirkāt?

Gombergs: Zēni, kāds Ļeņins, kādi “kaprī”? Es tur esmu bijis vienu reizi dzīvē. Nu, tur bija tāda plāksne – te bijis Gorkijs, bet tur – Ļeņins. Pajokojām par to, un ar to viss arī beidzās. Un labi, ka pajautājāt, jo citādi atkal uzrakstīs: “Gombergs nopircis Ļeņina pieminekli un grib uzstādīt Kapri.” Jā, starp citu, tas piemineklis Ļeņina un Kirova ielas stūrī... Zināt, kam tas pieder? Jūs smiesities. Man to piedāvāja nopirkt Viktors, Grūtupa dēls. Un tas piemineklis atrodas turpat aiz veikala Debesmanna, zināt tādu? Netālu no CSDD. Kungi privatizēja Sadzīves pakalpojumu kombinātu (ja nemaldos, tā kombināta priekšnieks kādreiz bija Ulmaņa kungs), kopā ar noliktavām un visu, kas atrodas tā teritorijā. Un es labi atceros, kad ņēma nost Ļeņinu, gāja jautri, bet es nesagaidīju, kad viņam nozāģēja kāju, un trijos naktī aizbraucu mājās, bet jau no rīta televīzijā rādīja, kā Iļjiču aizved uz kombinātu. Un tagad tas tur būrī guļ, cieši blakus Stučkam no Pils laukuma. Ļeņinam ir nozāģēta arī plauksta. Miša Uļmans man stāstīja, ka “vara drudža” laikā kāds plānprātiņš viņam bija piedāvājis nopirkt Ļeņinu metāllūžņos un kā pierādījumu rādījis nozāģēto plauk­stu.

Nu lūk, un saskaņā ar likumu, kurš, jādomā, uzrakstīts ar tā paša Grūtupa svētību, “kustamā manta”, ja tā nevienam nepieder un to trīs gadu laikā neviens nepieprasa, pāriet jaunā saimnieka īpašumā. Vārdu sakot, ja jūs esat privatizējis noliktavu, tad tās saturs kļūst par jūsu īpašumu. Un Viktors man piedāvāja to Ļeņinu, es ar interesi apskatījos, bet pirkt to nebija jēgas – nekādas mākslinieciskas vērtības. Tomēr no maza suvenīra es neatturējos...

RL: Pirkstiņš? Poga? Austiņa?

Gombergs: Nu, ko jūs tik zemu! Man pagalmā guļ granīta plāksne ar uzrakstu “Ļeņins”. Tā pati, no pieminekļa, pie kura mēs kā skolnieki 1. septembrī likām ziedus. Kad Ļeņinu aizveda, plāksni izmeta tur, kur ir Uzvaras kolonna, pie Varoņu alejas, pie krematorijas. Un tur tā mētājās, tad granīta paliekas savāca akmeņkalis Ivars Feldbergs, bet plāksni atdeva man.

RL: Bet kam jums visi šie pieminekļi? Vēlaties sevi iemūžināt?

Gombergs: Es vienkārši nejauši gadījos blakus... 2000. gadā manam uzņēmumam bija 10 gadu, un mēs nolēmām to kaut kā atzīmēt. Piemēram, Skonto, pielādēja lidmašīnu ar viesiem un aizveda uz futbolu Itālijā. Bet gribējās, lai kaut kas paliktu Rīgai, teiksim, kāds atjaunots piemineklis. Citādi – kas palika no Rīgas astoņsimtgades? Salūts par 300 000, kuru pasūtīja kaut kādam ārzemniekam? Bet es esmu rīdzinieks, šeit esmu piedzimis, mana dzimtene ir Rīga, lai kādā valstī tā atrastos...

Es daudzus gadus draudzējos ar ārstu – tagad jau nelaiķi – Borisu Cirļuku, viņš man ārstēja mugurkaulu... Viņš bija dzimis Besarābijā. Vēlāk Besarābija līdz ar Transilvāniju nonāca PSRS, un viņš, nekur nepārceļoties, kļuva par padomju pilsoni. Nocīnījās visu karu, bet pēc tam kļuva par slimnīcas priekšnieku Daugavpilī un pēc piecdesmit gadiem, atkal nekur nepārceļoties, pārstāja būt padomju pilsonis. Cilvēks dzīvo, bet robežas lēkā ap viņu.

Lūk, jūs jautājat, kā es attiecos pret dzīvi... Mēs esam, bet tā lēkā apkārt. Jā, atgriežoties pie desmitgades... Studiju laikā es piestrādāju tūrisma aģentūrā Sputņiks, varēju trenēt savu angļu valodu ar ārzemniekiem, un mani arī ļoti interesēja Rīgas vēsture. Un kopš tā laika es zināju, ka kaut kur mētājas Pētera Pirmā piemineklis Izrādījās, ka tas atrodas Krustabaznīcas ielā, vienas kara daļas garāžā. Toreizējais pieminekļu direktors Eižens Upmanis man parādīja statujas daļas, un es aizrāvos. Vispār man prieks, ka manā mūžā bijis šis periods. Cilvēki parasti nesaprot, ka visa tā ņemšanās ar pieminekļiem man nozīmēja vairāku gadu darbu, vairākas stundas katru dienu. To, man šķiet, nesaprata džentlmeņi, kuri bija iecerējuši pieminekli Konstantīnam Čakstem. Viņiem likās, ka savāks kopā deviņas sievietes, viņas paspiedīs un gan jau kaut ko pēc mēneša piedzemdēs... Taču tā nenotiek.

Pēteris bija vairāk tāds organizatorisks uzdevums. Krievu muzejā Pēterburgā man ieteica lējējus, viņi atbrauca kopā ar tēlnieku, paskatījās un piekrita ķerties klāt. Risks bija tāds, ka Pēteri pirms izcelšanas no ūdens uzspridzināja, un tagad bija kā ar žiguli, ja avārijā sagājuši čupā lonžeroni, tad virsbūvi vairs nesaglābt. Pēterim trūka kādi 15–20 procenti detaļu, taču bija autora oriģināls ģipsī – tāds maziņš, trešdaļa no īstā, tas patlaban stāv Doma krustejā. Mēs no tā pagatavojām atveidu un pie viena arī saremontējām. Un pēc tam izlējām tā bronzas kopiju.

Vārdu sakot, gribējām pabeigt uz 2000. gada jubileju, taču viss ievilkās, sākās arī politiska ņemšanās, un mēs pabeidzām gadu vēlāk. Bet jubilejā mēs pasūtījām Džo Kokera koncertu Mežaparkā. Lūk, un tieši tad arī atveda bronzā atlieto statuju, kas tagad stāv pie manis pagalmā. Vienojāmies ar bijušo RVR, noīrējām cehu, savācām kopā visu, kas bija saglabājies, novietojām blakus atlieto modeli, un no tā tēlnieks veidoja trūkstošās daļas. Tiesa, Pētera labo roku izveidoja pēc manējās. Mēs dzērām tēju, es sēdēju uz zema krēsla, paliecos uz priekšu, bet pēkšņi Aleksejs, tēlnieks, sāka pētīt manu roku: “Un es visu laiku nevarēju saprast, kā tad viņam tā neesošā roka izskatījusies!”

Pēc tam mēs šīs atsevišķās detaļas sūtījām uz Sanktpēterburgu liešanai, tās iesprūda krievu muitā uz diviem mēnešiem, viņi tur man visas asinis izsūca. Turklāt bija šausmīgs sals, un tās formas varēja vienkārši izjukt. Bet, nu, visu izdarīja, izlēja, atvedām atpakaļ. Bija līgums, ka piemineklis paliek Domes rīcībā un viņi izdomā, kur to likt, lai arī iemontētās detaļas, jaunās, tomēr bija manējās. Tā ka īpašums tagad ir kopējs.

Un tad sākās... Statujas daļas 20. gadsimta sākumā savienoja ar kniedēm, bet, ja piemineklis ir izārdīts, kniedējumu atjaunot nav iespējams. Mums nācās šīs daļas metināt kopā, un mums paziņoja, ka tas nav autentiski. Jāņem arī vērā, ka bronzas statuju lej nevis visu kopā, bet pa daļām, vidū tā ir tukša. Mēs meklējām lietuvi Latvijā, taču šeit šī māksla ir izzudusi. Jā, šeit vēl lej bronzu, taču izmantojot bronzas laikmeta tehnoloģiju: zemes formā. Bet pēc tam tēlnieks mokās, ar roku pulējot lējumu. Tiesa, iznāk tāds interesants kontrasts: spīdums uz melna fona. Savukārt Pēterburgas lējēji strādā ar vasku un keramiku. Tiek pagatavota ģipša forma, tajā tiek ieliets melnais vasks. Pēc tam vaskam pārlej keramiku, keramika sacietē, vasku izkausē un caur tievām caurulītēm ielej izkausēto bronzu. Tādējādi iznāk tieši tas, ko tēlnieks veidojis. Tā ir liets Barklajs, tur jūtami tēlnieka pirksti. Zemes formā nekas tāds neizdotos.

Tad mani apsūdzēja, ka es esot sabojājis pieminekli. Latvijas galvenā restauratore Dace Čoldere apgalvoja, ka mēs esam iznīcinājuši patinu – zaļo oksīdu uz tā virsmas. Bet mums nācās to notīrīt, jo statuja bija stipri saplaisājusi, bija caurumi, tos nācās lāpīt. Čoldere uzstāja, ka tā esot bijusi 1915. gada “labdabīgā” patina, jo toreiz vēl nebija automobiļu un sērskābes izmešu. Tās taču ir pilnīgas blēņas. Dabīgā patina piecos gados nerodas. Barklajs stāv jau desmit gadus, un nav ne plankumiņa. Gatavo statuju aplej ar vaska sajaukumu ar benzīnu, un plāniņa vaska kārta aizsargā metālu no oksidēšanās. Mēs, neko nevienam nesakot, Pētera bronzas gabaliņu aizsūtījām uz Ķīmijas fakultāti, un profesors Actiņš secināja, ka tā ir kaut kāda dīvaina hlorīda patina, it kā objekts būtu kādus gadus divdesmit nogulējis jūras ūdenī. Viņš kļūdījās tikai par gadu – Pēteris jūrā nogulēja 19 gadus...

RL: Un visa šī ņemšanās ir tikai tāpēc, ka jums iepatikās tās atlūzas...

Gombergs: Nē, mani aizrāva pats uzdevums, iespēja to izdarīt. Un vispār man patīk restaurēt vecas mājas, atjaunot vēsturisko skaistumu. Un es nepavisam negaidīju skandālu un publicitāti. Es biju aizgājis pie toreizējā mēra Ārgaļa, lai saskaņotu dāvināšanu. “Laba doma,” viņš teica. Taču pēc tam pēkšņi izrādījās, ka Pēteris Pirmais ir riebīgs nelietis, visus te izkāvis. Nu, protams, ne jau tur tas āķis, ja viņa nebūtu, mēs līdz pat šim laikam būtu zviedri, un visi būtu laimīgi. Tipisks servilisms, kad neieredz iepriekšējo apspiedēju. Lūk, tagad ir labi, bet iepriekšējais bija nelietis. Divdesmitajos gados neieredzēja vāciešus, vāca nost pieminekļus, kas bija saistīti ar vāciešiem, tostarp arī Herderu un Zelta bruņinieku. Uz ielu nosaukumiem krāsoja ciet uzrakstus vācu valodā, kā nesen krāsoja ciet krievu.

Visa šī jezga mani ļoti pārsteidza. Dome slepeni vienojās un pēkšņi uzdāvināja atlūzas Sanktpēterburgai. Es apvainojos – līgums ar mani par pieminekļa atjaunošanu taču bija spēkā. Aizeju pie Krievijas sūtņa Udaļcova: “Aleksandr Ivanovič, skatieties, Latvijas diplomātija jūs apvedusi ap stūri, iedzenot ķīli starp Maskavu un Sanktpēterburgu.” Maskava labi saprata, kas tā par “dāvanu”. Udaļcovs saka: “Nē, es to nepieļaušu. Es esmu muižnieks, muižnieka eksāmenu pirms braukšanas uz šejieni nokārtoju.” Un Krievijas Ārlietu ministrija to nobloķēja. Starp citu, Pēterburgas pusē atbildīgais par šo lietu bija tagad labi zināmais Čurovs, Krievijas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs. Un ar viņu mēs nolēmām, ka Pēterburgai dāvinās nevis oriģinālu, bet kopiju.

RL: Tātad bija divi Pēteri? Atjaunotais un tā kopija?

Gombergs: Pirms likt kopā, mēs no tā izgatavojām atveidojumus. Tie pāris gadus atradās pie manis, bet, kad sākās Konstantīna pils rekonstrukcija, par tiem pēkšņi atcerējās. Rekonstrukcijas darbus vadīja kaut kāds bijušā Rīgas OMON priekšnieks, un viņš, protams, izmantoja iespēju man ieriebt. Pēc Čurova lūguma mēs atveidojumus nosūtījām uz Pēterburgu, bet viņiem es teicu, ka Rīgai es gatavoju dāvanu, bet par šiem jūs man simboliski samaksājiet kaut vai 20 tūkstošus dolāru, faktiski tie bija kopēšanas izdevumi. “Jā,” saka, “brauciet šurp, vienosimies.” Aizbraucu, bet tur man vienkārši tā nekaunīgi jautā: “Bet kas tu esi? Kāda tev ar to darīšana? Vai tev ir izziņa, ka tie atveidojumi ir tavējie?” Es šausmīgi apvainojos un, kad jau Pēteris bija atliets, aizbraucu, paņēmu Pētera galvu un gribēju atvest to atpakaļ uz Rīgu. Sākās briesmīga panika, jo varēja nobrukt Konstantīna pils atvēršana un G8 tikšanās, sacēla kājās FSB, mani arestēja un iespundēja tuptūzī. Vakarā tomēr mani izlaida, un mēs ar sievu pa mazām ieliņām klusiņām aiztraucāmies uz vilcienu un atbraucām uz Rīgu. Vēlāk galvu atrada un atņēma. Naudu, protams, nesamaksāja.

Bet pieminekļa atjaunošanas process man bija iepaticies, un es sarunāju ar meistariem, ka viņi varētu izgatavot Barklaju. Bērnībā es dzīvoju turpat netālu – Skolas ielā 4, puspagrabā, kur tagad Vivjenas Vestvudas veikals. Un spēlējos smilšu kastē pie Barklaja postamenta. Vārdu sakot, mēs ķērāmies klāt. Saka, ka es esmu uzstādījis pieminekli Barklajam. Muļķības, pats pie­­mineklis, granīta kubs ar uzrakstu “Ģenerālfeldmaršals kņazs Barklajs de Tolli”, tur stāvēja jau gadus deviņdesmit, neviens nepievērsa tam uzmanību. Mēs pagatavojām tikai pazudušo augšu, statuju. Uzdevums bija pat interesantāks nekā ar Pēteri: vajadzēja uztaisīt jaunu statuju pēc oriģinālās motīviem.

Te nu man Ulmaņa kungs vaicā: “Gomberga kungs, kāpēc jūs visu laiku taisāt kaut kādus nepareizus pieminekļus?” “Bet kādi tad ir pareizie?” es jautāju. “Lūk, piemēram, Saeimas fasādē bija Lāčplēša statuja.” Jā, bet vēsturiski tajā nišā bija novietots Pletenbergs, Livonijas ordeņa mestrs, – kuru tad atjaunot? Pajautājām pieminekļu padomei. Tie saka – kādu, pie velna, Pletenbergu? Protams, Lāčplēsi! Un deputāti no TB piemetināja: nepūlieties, paši izdarīsim! Ne pirmo reizi – solījās izgatavot pieminekli Gunāram Astram – un kur viņš ir? Es divus gadus pagaidīju, protams, nekas netika izdarīts, un pasūtīju pēc fotogrāfijas statuju tēlniekam Edvīnam Krūmiņam. Smieklīgi, ka mēs nekādi nevarējām izmērīt nišu, kur to vajadzēja novietot, jo gribējām, lai tas būtu pārsteigums. Galu galā sarunājām ar sargu, tas mūs pa kluso pielaida pie nišas, un nomērījām. Pienāk Lāčplēša diena, un mēs Saeimai pasniedzam dāvanu, lūdzu. Paralīze... Kā!? No šitā Gomberga netīrajām rokām? Divus gadus marinēja, piemineklis stāvēja manā pagalmā. Arī toreiz man metās virsū, ka es taisot nepareizās tautības pieminekļus. Saeimas spīkeris Jānis Straume rakstīja Latvijas Avīzē, ka vajagot taisīt nevis Armitstedu, bet Jāni Baumani, pirmo arhitektu. Jo – jūs neticēsit! – latvietis esot “labāks”! Es pavisam saskaitos un viņiem aizrakstīju – bet Lāčplēsis? Kāda viņam ir tautība, ja viņam vai nu mammucis, vai tētis ir lācis? Kaut kāda zoofilija. Iedomājieties, Latvijas Avīze nodrukāja, pievienojot smieklīgu zīmējumu – Lāčplēsis pasu galdā, acis izbolītas. “Tautību rakstīt?” “Nevajag, es pa pusei esmu lācis.”

Bet ar Armitstedu tomēr viss gāja kā pa sviestu. Bija 1913. gada Rīgas domes lēmums uzstādīt viņa krūšutēlu pie Timma tiltiņa. Pēc tam par to aizmirsa. Mēs ar Andri Vārpu sākām taisīt krūšutēlu, bet Ojārs Spārītis man saka: “Klau, bet Armitsteds taču bija izcila personība. Varbūt pilnā augumā?” Bet Vārpa piebilst: “Ja jau pilnā augumā, tad kopā ar sievu.” Es savukārt saku: “Negribu pieminekļus, postamentus, gribu dārza skulptūru, gribu, lai tie būtu cilvēki mūsu vidū, vienkārši pastaigājas, kopā ar suni. Un ap suni bērni varētu spēlēties. Tā, kurš maksā, tas pasūta mūziku.” Es pajautāju Rodnijam Redklifam, Armitsteda mazmazdēlam, vai Armitstedam gadījumā nebija suns. Rodnijs ir punktuāls cilvēks, viņš man atrakstīja: “Pārbaudīju visus materiālus, kādi bija manā rīcībā, un nevienā neatradu nekādas norādes, ka vecvectēvam būtu bijis suns. Tiesa, tāpat es neatradu arī pierādījumus, ka viņam suns nebūtu bijis.” Ar to man pietika. Spārītis brīnījās – kāpēc čau čau? Vienkārši tāpēc, ka čau čau ir man. Tomēr nācās pierādīt, ka šī suga Anglijā bija izplatīta, tieši tajā laikā, 18. gs, vidū uz Londonu atveda divus čau čau un ievietoja zooloģiskajā dārzā ar parakstu “Ķīniešu ēdamie suņi”. No Londonas čau čau kluba mums atrakstīja, ka tāds suns bijis lordam Gladstonam, Anglijas premjerministram, kuram Armitsteda tēvocis sēdēja blakus parlamentā, tā ka mierīgi tāds varēja būt arī mūsu mēram. Bet Spārītis saka, labi, bet lai tas suns ir aizmugurē, lai nejauc ansambli. Es biju sašutis: “Vai jums kādreiz ir bijis suns? Kur jūs esat redzējis, ka suns vilktos nopakaļ saimniekam?” Vārdu sakot, mēs izgatavojām suni. Pieskaņojām pieminekļa atklāšanu Elizabetes vizītei; Bakingemas pils mums atbildēja, Rīgas dome – ne...

RL: Skaidrs. Pieminekļiem ir gan jūsu rokas, gan jūsu suns...

Gombergs: Nu, ne bez tā... Ziniet, viduslaikos, pasūtot māksliniekam gleznu, mēdza lūgt – iezīmē šitajā stūrī mani arī, tādu maziņu... Karaliene atklāja pieminekli, uzlielīja. To man pieņemšanā Mazajā ģildē pateica Vaira Vīķe-Freiberga. Un es uzreiz viņai aizrakstīju vēstuli: “Paldies Jums par paldies. Šķiet, ka situācija ar pieminekļiem ir uzlabojusies, varbūt mēs varētu izmantot iespēju un tikt skaidrībā ar Lāčplēsi, kurš nīkst man pagalmā.” Un man atbild: “...tas, no vienas puses, ir kancelejas un Saeimas jautājums, bet, no otras puses, Rīgas domes. Taču es personiski neredzu iemeslus atteikties no tik dāsnas dāvanas.” Es uzreiz rakstu kancelejai un domei, pievienoju vēstuli. Un te nu viņiem vairs nebija, kur dēties, labi, jods tevi sasper, ņemam! Aptaujā visas frakcijas, zvana: “Ziniet, neērti jums to teikt, bet TB iebilst pret plāksnīti ar uzrakstu.” Bet uz plāksnītes rak­stīts, ka šis Lāčplēsis ir 1920. gada Riharda Maura statujas kopija... Edvīna Krūmiņa darbs, pasūtītājs – ne dāvinātājs! – Jevgenijs Gombergs. “Nu, labi,” saku, “nozāģēsim mēs to plāksnīti nost! Bet “tehniskos datus” tukšajā iekšpusē taču es drīkstu uzrakstīt?” “Iekšā – lūdzu!” Nu, mēs arī uzrakstījām – tas ir Krūmiņš, bet tas – Gombergs, apmēram tā kā “šeit bija Vasja”.

RL: Šeit bija Žeņa...

Gombergs: Nuja, joks. Bet pēc tam jau joki turpinājās ar Zelta bruņinieku. Savulaik tas, tāpat kā Rolands, bija rotājums artēziskajai akai – 19. gadsimta beigās, līdz Armitsteda ūdensvadam, tādu Rīgā bija daudz, teiksim, viena ir saglabājusies pie kanāla iepretim Universitātes Skaitļošanas centram. Pilsētniekiem bruņinieks patika, Ziemassvētkos šķēpam piestiprināja eglīti, uguntiņas...

Nelielā statuja bija no špialtera, noklāta ar bronzas krāsu un bija stipri sarūsējusi; tā bija novietota Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā – pretī Kristapam. Deniss Gočijajevs, tagad jau nelaiķis, divus mēnešus gatavoja ģipša kopiju; pabeidza jau Edvīns Krūmiņš, pēc tam mēs Bruņinieku izlējām no bronzas un noklājām ar tīru lapu zeltu, tas nebija pārāk dārgi, kāds pusotrs tūkstotis dolāru. Un novietojām Vaļņu ielā 3, pagalmā.

RL: Un šoreiz ar Domi problēmu nebija?

Gombergs: Nebija, jo tā ir privāta teritorija. 2002. gadā, kad mēs uzstādījām Barklaju, tieši zem Vairas Vīķes-Freibergas kundzes logiem, viņa nākošajā dienā pa radio izteicās: “...lai šie komersanti savus dārza rūķīšus, flamingo un visādus citādus pulkvežus uzstāda savā pagalmā.” Es viņu labi saprotu, viņa ir kanādiete, bet ASV šie idiotiskie ģipša sivēni, pīlēni, rūķīši māju priekšā pļaviņās čum un mudž. Bet, kad es 2003. gadā nopirku pagalmu kopā ar māju Vaļņu ielā 3, es, kā bija novēlēts, šo “visādo citādo pulkvedi”, proti, bruņinieku, novietoju pagalmā. Kopā ar plāksnīti ar prezidentes vārdiem par rūķīšiem latviešu un angļu valodā.

RL: Kura māja tā ir?

Gombergs: Otrā māja, ejot no Pulvertorņa puses, tur ir Escada veikals.

RL: Kādreiz tur bija ēdnīca...

Gombergs: Tieši tā. Es pats to ēdnīcu arī izmetu ārā! Šajā ēdnīcā bija vēl pēdējais valstī saus0 augļu kompots un makaroni “po-flotski”, kurus tagad sauc “spaghetti carbonara”. Mājā atradās arī DOSAAF štābs, biezumbiezi vienmēr slēgti dzelzs vārti, bet no otras puses – strupceļš ar mūžīgo Paulaner reklāmu. Šo eju jau sen bija nosprostojuši ar transformatoru būdiņu. Bet kādreiz Līvu laukumu šķērsoja Ķēniņu iela, turpinot Lielo Ķēniņu, tagad Vāgnera, ielu. Līvu laukums bija pavisam maziņš, un starp Lielo Ķēniņu ielu un Kalēju ielu tecēja Rīgas upe, kura pēc tam kļuva par Rīdzeni; tās platums bija aptuveni 30 metru, platāka nekā Brīvības iela, bet vēlāk to pakāpeniski aizbēra. Un šī Rīgas upe bija tecējusi tieši tur, kur ir nams Vaļņu 3; rekonstrukcijas laikā mēs iztērējām 200 tūkstošus latu, lai nostiprinātu pamatus virs kādreizējās upes gultnes. Tā nu mēs atjaunojām viduslaiku pilsētas ielu.

RL: Ko jūs mīlat Rīgā?

Gombergs: Pat nezinu.

RL: Vai, jūsuprāt, Rīga kaut kā izceļas starp citām pilsētām?

Gombergs: Protams. Es esmu bijis gandrīz visās Eiropas galvaspilsētās, varu salīdzināt. Rīga man ir ļoti samērīga pilsēta, cilvēciska... Es esmu pie tās pieradis, es esmu šeit piedzimis un šeit droši vien arī nomiršu.

RL: Nu, jūs jau sarunas sākumā uzsvērāt, ka pirmām kārtām esat rīdzinieks, nevis krievs vai ebrejs, vai vēl kaut kas...

Gombergs: Jā, droši vien mana tautība ir rīdzinieks.

RL: Tad lai Rīgas dome jums izsniedz Rīgas pilsoņa pasi...

Gombergs: Runājot par dzimteni, mums – manai paaudzei – īstenībā tādas nemaz nebija. Teikt, ka mana dzimtene ir PSRS, būtu stulbi. Tiesa, esmu izgājis gan pioniera, gan komjaunieša audzināšanu. Piemēram, Sputņikā mūs tincināja – lūk, atbrauks ārzemnieks, ieraudzīs pie mums rindas, un ko jūs viņam teiksit? Jautās – vai tiesa, ka jums ir speciāli veikali, kuri nav domāti visiem? Bet es atbildēju tā skaisti...

RL: ... bet pie jums nēģerus dauza.

Gombergs: Nē, tas ir primitīvi. Es paskaidroju tā – saprotiet, patiešām, mums visiem nepietiek, tiesa, bet kādreiz pietiks. Patlaban nākas dot vispirms labākajiem. Bet kurš ir labākais, to mēs izšķiram paši, un nemaisieties tajā iekšā, paši tiksim skaidrībā... Jūs sakāt, ka tā ir nomenklatūra, bet šos veikalus izmanto arī kara veterāni, mātes varones. Pats es, protams, tam ne sevišķi ticēju, arī toreiz es nebiju patriots, taču pārliecināt pratu. Atceros, ka pat aizstāvēju Ļeņinu, kad kāds viņu nosauca par slepkavu, – neaiztiec svētumu! Kā gan es varēju būt tik naivs un apstulbināts...

Reizēm man jautā – kad tad beidzot uzstādīs Pēteri? Un es atbildu – tad, kad apglabās Ļeņinu. Viņš ir ie­strēdzis nevis Mauzolejā, bet cilvēku apziņā. Tāpat ir arī ar Pēteri. Ulrike fon Hiršhauzena, vāciete, vēstures pasniedzēja, kura strādāja Universitātē un nodarbojās ar Pēteri vēl pirms manis, man paskaidroja: “Zini, kāpēc tev nākas sastapties ar tādu pretošanos? Tādēļ, ka tu nodarbojies ar dekonstrukciju. Latvija ir jauna valsts, kura veido savu vēsturisko tēlu. Un šajā tēlā latvieši ir maza tauta, kas uzvaroši cīnījusies ar apspiedējiem. Bet tu šo tēlu bojā.”

Jā, bet atgriežoties pie pases... Mūsu paaudzei nav dzimtenes. Mēs pārstājām būt padomju, taču mūs, un mani personiski, jaunā Latvija nepieņēma.

RL: Vai jūs to kaut kā izjūtat?

Gombergs: Es nevis izjūtu, es zinu. Lai gan es šeit esmu dzimis, pilsonību man dot neviens netaisījās, 1991. gadā mani atgrūda. Nu labi, es naturalizējos, taču no tā mans patriotisms nepieauga. Tajā pašā laikā es esmu absolūti lojāls, cienu Satversmi... Bet neesmu patriots. Man nav tiesību uzskatīt par dzimteni valsti, kura mani neuzskata par savu dēlu. Tā ir kā tēva nams, no kura mani reiz ir izdzinuši.

RL: Kas jums traucēja tajā naturalizācijas procedūrā?

Gombergs: Ziniet, mani pārsteidz pats jūsu jautājums. Un jūsu pieklājīgi zinātkārais tonis... Procedūrā – nekas, nebija vairāk par 15 minūtēm uz katru eksāmenu. Mana māte 30 gadus pasniedza universitātē angļu valodu un literatūru, un arī viņa savos 70 gados spēja nokārtot pilsonības eksāmenu! Taču naturalizācija ir ūdensšķirtne, tā tev pasaka skaidri un gaiši – tava dzimtene nav šeit, un mums nav svarīgi, vai tu esi dzimis te vai Zanzibārā. Ne velti nepilsoņi saīsināti sauc sevi “negr”, nēģeris, vārdu sakot. Jebkurš plencis ir labāks par tevi, ja viņa vecaistēvs te dzīvojis pirms revolūcijas, tas nozīmē, ka bijis latvietis. Tāpēc, ka viņš ir  latvietis. Es šeit esmu piedzimis, eksāmena laikā man bija piecdesmit gadu. Es šajā valstī esmu radījis desmitiem darbavietu, investējis kaudzi naudas, taču tas nevienam neko nenozīmē. Un kad pie manis vēršas ar lūgumu, vai es nevarētu atbalstīt kādu sporta komandu vai ko tādu, es jautāju – bet kāpēc? Lai nestu Latvijas vārdu pasaulē. Puikas, tā ir jūsu Latvija, jūs tad arī nesiet to vārdu.

Atņemt cilvēkam dzimteni var vienā mirklī, atdot to atpakaļ nav iespējams. Naturalizācija it kā tev laipni piedāvā jaunu dzimteni. Bet tu labi saproti, ka tie paši cilvēki tev tikko to ir atņēmuši.

RL: Bet, atskaitot šo eksāmenu, vai jūs vēl kaut kādā veidā jūtat, ka jūs nepieņem?

Gombergs: Tas ir sarežģīts jautājums. Latvijas vēsturi pēc 1991. gada es nosauktu par “Dziesmu par garumzīmi”, apmēram kā “Dziesmu par Haijavatu”... Es Dienas Biznesā reiz pastāstīju anekdoti. ASV, piecdesmitie gadi. Autobuss, priekšējos solos baltie, aizmugurējos – nēģeri. Vienam nēģerim tas apnicis, viņš nosēžas priekšā, un sākas kautiņš. Šoferim tas piegriežas, viņš ienāk salonā un saka: “Viss, pietiek! Vairs nav ne balto, ne melno! Visi ir zaļie! Beidzam kauties un sēžamies – gaiši zaļie priekšpusē, tumši zaļie – aizmugurē.” Tad lūk, eksāmens mani nepadarīja par pilsoni, tas padarīja mani tumši zaļu...

RL: Un kāpēc?

Gombergs: Tāpēc, ka garumzīme. Es vēl skolā latviešu valodas skolotājai Jeļenai Jāzepovnai Kovaļovai jautāju: “Bet kā jūs zināt, kur jāliek garumzīme?” Viņa nesaprata. “Nu kā? Jūs taču nesakāt “Riga”, jūs sakāt “Rīīīga””. Es labprāt stāstu to maskaviešiem, kuriem pat prātā nevar ienākt, ka viņi brauc uz “Rīīīgu”. Draugi latvieši, nekur pasaulē nezina, ka jūs esat Rīīīga. Garumzīme latvietim visus sadala savējos un svešajos. Ja cilvēks kļūdās ar garumzīmi, viņš ir svešais. Kā sunīši, kuri osta cits citam zem astes – tas ir mājas suns, tas – klaidonis. To vajag dzirdēt, tam vajadzīga dzirde.

Nesen es darbā runāju ar vienu puisi. Viņam ir latviešu uzvārds, bet krieviski viņš runā labāk par mani. Taču pēkšņi es saklausīju kaut ko dīvainu. Un es viņam vaicāju: “Saša, kāda valoda jums ir dzimtā?” Viņš kļuva tramīgs: “Es mācījos Londonā, man ir trīs dzimtās valodas.” “Nu bet tomēr?” “Nu, vispār es domāju latviski.” “Lūk, tā jau es domāju, jo jūs pateicāt, ka papīri līdz pat šim brīdim stāv uz priekšnieka galda. Tas ir latviski. Krievs teiks: papīri guļ uz galda. Bet Londonā teiktu: papīri sēž uz galda.” Jocīgi, vai ne?

RL: Starp jūsu paziņām un draugiem taču ir arī latvieši. Vai tad viņi pret jums izturas kā pret tumši zaļo?

Gombergs: Kas to var zināt, kā viņi klusībā izturas? Vienalga, tu kaut kā neiekļaujies. Mani, teiksim atklāti, Dziesmu svētki garlaiko. Starp citu, tāpat kā jebkāds folks tīrā veidā. Mana meita ir pabeigusi Medicīnas akadēmiju, viņa brīvi runā latviski, bez akcenta. Bet kad grupā latviešu studenti vācās kopā uz kādu tusiņu, visbiežāk viņu neaicināja. Lai gan attiecības bija itin draudzīgas. Es pret to izturos mierīgi, nevajag uzbāzties. Nevajag. Šīs barjeras pārvarēt nav iespējams, un nevajag. Vajag tās saprast un citam citu sadzirdēt.

Pirms gadiem trim krievu presē bija asiņaina diskusija par “s” burtu krievu uzvārdu galā, rakstot tos latviski. Tas esot aizvainojoši. Es uzrakstīju trīs lielus rakstus, centos paskaidrot, ka tas nevienu nekā neaizvaino, tādi ir valodas likumi un tā ir latviešu valodas iekšējā lieta. Un ka latviešiem pasaulē iet vēl sliktāk: “Šķēle” un “Skele” latvietim ne tuvu nav viens un tas pats. Bet referendumā es tomēr nebalsoju.

RL: Jums ir vienalga?

Gombergs: Tieši nav. Es esmu aktīvi pret – divas valsts valodas šī valsts nespēj panest. Ja būtu runa par krievu kā oficiālo valodu, es balsotu par. Bet balsot protesta dēļ, domāt vienu, bet balsot par citu, tā es nemāku. Un kāpēc es esmu pret? Lūk, iedomājieties, krievu valoda kļūst par valsts valodu, visi dokumenti pārvietojas divreiz lēnāk; tiek algoti simt tūkstoši tulku no krievu valodas uz latviešu un tikpat daudz – otrā virzienā. Visi, protams, ir latvieši, jo tieši viņi ir ierēdņi. Lūk, un viņi raksta tādus krievu tekstus, ko labāk neredzēt.

Starp citu, labs raksts bija Kristiānam Rozenvaldam, ka latviešiem, ja viņi grib, lai arvien vairāk cilvēku runātu latviski, nāksies samierināties, ka latviski runās kļūdaini, pie tā ir jāpierod. Teiksim, krieviski mēs jau esam pieraduši – runā šaušalīgi, internetā raksta tā, kā dzird. Sākumā lasīt nebija iespējams, bet es jau sen esmu uz to nospļāvies. Un latviešiem arī jāpierod, ka latviešu valodu izcūkās, radīsies latviešu pidžins.

Lūk, un tālāk simetriski parādīsies krievu valodas prasmes līmeņi – A, B, C, D. Saeimas deputātiem, protams, augstākais līmenis, un nāksies mācīties un likt eksāmenu. Radīsies valodas komisijas, tajās būs personas, kas cietušas no latviešu valodas komisijām, un tad tās sodīs par “labrīt”. Latvieši to nespēj pat iedomāties ļaunā murgā. Bet reizēm ir derīgi sev uzdot bērnišķīgu jautājumu: “Bet ja tev pašam tā?”

RL: Es, piemēram, pazīstu latviešus, kuri apzināti balsoja par krievu valodu, – darba devēji, kuriem apnicis, ka tirgū ir tikai viena valoda.

Gombergs: Viņiem ir savi iemesli, man – savi. Reizēm pie manis ir nākuši “krievu aktīvisti”. Gomberga kungs, jūs esat pazīstams cilvēks, izsakiet savu viedokli. “Varu, bet jums tas nepatiks. Lūk, jūs personiski, jūs esat pilsonis? Nē? Kāpēc?” “Nu, ziniet, kaut kā nav iznācis...” “Lūk, jums arī ir atbilde. Nepatīk likumi? Ejiet, nolieciet eksāmenu, iegūstiet pilsonību un rakstiet savējos. Bet jums taču ir slinkums!”

Es savā uzņēmumā veicu aptauju, izrādījās, ka tur ir 17 nepilsoņu. Divpadsmit, kuriem “nebija iznācis”, es palīdzēju organizēt grupu, nevienu nespiežot, un viņi kopā aizgāja uz komisiju, nolika eksāmenu un pēc tam man paldies pateica.

RL: Jūs esat nodarbojies ar biznesu ne šeit vien. Vai jūs varētu raksturot latvieti kā uzņēmēju?

Gombergs: Grūti. Bet mani, godīgi sakot, traucē viņa bailes no atbildības, bailes pieņemt lēmumus, lai gan tas vairāk attiecas uz ierēdņiem. Tomēr latviešu bizness jau sen ir sajaucies ar valsti.

RL: Taču, ja latviešu uzņēmējam ir bail pieņemt lēmumus, tad jau latviešu bizness lemts neveiksmei, jo tā ir tieši tā īpašība, kas biznesam vajadzīga.

Gombergs: Pievērsiet uzmanību, lielākā daļa lielo kapitālu, kas pieder latviešiem, ir iegūti privatizācijas ceļā. Tādēļ pilsonības ierobežošanai, valodiskajai nošķiršanai sākumā bija arī vienkāršs ekonomisks pamatojums. Tas bija lielisks veids, kā no “barotavas” norobežot lielu aktīvo iedzīvotāju grupu. Valsts kļuva par tīri etnisku, un nav neviena lielāka objekta, ko būtu privatizējis kāds nelatvietis. Un nelatviešu biznesam šādā situācijā nācās sākt nodarboties ar tradicionālo komercdarbību.

Ja atceraties, kad tika apspriests pilsonības likums, bija tāda sajūta, ka nekādu problēmu nebūs, dos visiem, kas būs nodzīvojuši piecus gadus. Kurzemes imigrācijas dienesta nodaļa jau sāka visiem izsniegt zilās pases, tā teikt, bez rindas, par 500 dolāriem. Es arī nopirku. Pēc tam izrādījās, ka tā vis nebūs, un man nācās par trim tūkstošiem dolāru atgriezties nēģera statusā.

Jo, kad parēķināja, izrādījās, ka šajā piecu gadu cenzā iekļūst 95 procenti iedzīvotāju. Un tad pieņēma likumu, kurš vēlēšanu tiesības un dalību valsts orgānos liedza 40 procentiem iedzīvotāju. Tas jau bija labs rezultāts, bet etniskās problēmas – kuru tad tās uztrauc, kad vajag steidzami raust, raust, raust, dalīt pīrāgu!

Tiesa, ar zemi iznāca amizanti – privatizācijas tiesības tikai pilsoņiem, taču pēc tam, kad visu pavisam lēti savāca, vairs nebija kam pārdot, tirgus nebija, nu – nepārdos taču cits citam bartera režīmā. Un uz karstām pēdām atcēla ierobežojumus, nekādas politikas.

Vārdu sakot, šķita – beigsies privatizācija, un etniskās spriedzes cēloņi izzudīs, attiecības sakārtosies. Vieni privatizēja zemi, rūpnīcas, ostas, citi nopelnīja bankās, visiem ir nauda, dzīvosim draudzīgi. Taču atradās jauns šķērslis – pēc privatizācijas ķērās pie valsts budžeta pārdales. Un atkal bija nepieciešams turēt nelatviešu biznesu pieklājīgā attālumā, lai varētu visu dalīt starp savējiem.

Ko nozīmētu reāla integrācija? To, ka nāksies pabīdīties, dalīties, atbrīvot vietu pie barotavas. Kādus 20% ierēdņu vietu atdot nelatviešiem. Kāpēc lai kāds to darītu? Tas taču nozīmētu atlaist savējos? Savu māsīcu? Turklāt ir bezdarbs, bet valsts darbs daudziem ir glābiņš. Un vēl runāt ar viņiem krieviski?

Man pat šķiet, ka te ir kaut kas freidisks. Latviešiem taču krieviskā ir daudz vairāk, nekā viņiem šķiet. Pretkrievu stāja ir latviešu bezapziņas cīņa ar savu ego. Brīnišķīgie Līgo svētki, tie taču ir seni slāvu svētki, Jarila, Saules svētki. Kur tos vēl atzīmē? Krievijā – Ivana diena, Baltkrievijā – Janka Kupala. Lietuvā un Igaunijā to nedara, tikai slāvi un latvieši. Manuprāt, divu tautu gadsimtiem ilgā kopdzīve netiek pienācīgi novērtēta.

RL: Vārdu sakot, jums šķiet, ka situācijai, kurā mēs atrodamies, ir ekonomiski cēloņi – vienkārši dažu cilvēku mantkārība?

Gombergs: Nevis dažu, bet gandrīz visu – nevēlēšanās dalīties. Priekš kam? Un vispār, kas viņi tādi ir, lai tinas dillēs, kāpēc man būtu jādalās? Tas – no vienas puses.

RL: Un kas – no otras?

Gombergs: No otras... Puiši, es šeit esmu dzimis. Es šeit esmu nodzīvojis 59 gadus, ar ko es esmu sliktāks par jums? Man jāiet likt eksāmenu, bet tas lupatlasis ar trim sodāmībām, kurš ķēmā vāļājas uz ielas, ir pilsonis pēc dzimšanas tiesībām?

RL: Kad jūs skatāties hokeju Latvija –Krievija, kam jūs jūtat līdzi?

Gombergs: Basketbols. Spēlē PSRS –Izraēla. Man prasa: kam tu jūti līdzi? Es saku: “Savējiem.” Protams, ka es būšu par Latviju – mūsējie! Tiesa, kad Krievija spēlē ar kādu citu, es, protams, auroju par Krieviju.

Zināt, kā mums pietrūkst? Nesen es pa televizoru skatījos futbolu. Anglijā. To, kur Fabricio Muamba gandrīz nomira turpat uz laukuma. Vēlāk izrādījās, ka viņa sirds nestrādāja 78 minūtes. Mani pārsteidza divas lietas. Pirmais – puisi izglāba defibrillators. Pirmās minūtes viņu glāba turpat uz laukuma. Sakiet, cik bieži stadionā var ievajadzēties tādu ierīci? Taču vajadzīgajā brīdī tā tur bija, nebija nekur jāmeklē, uzlādēta. Krievijā nesen vienam hokejistam spēles laikā bija infarkts, Tomskā. Ātrie ieradās pusstundu pēc viņa nāves.

Taču reāli mani satrieca kaut kas cits. Kamēr ārsti cīnījās par viņa dzīvību uz laukuma, kameras rādīja stadionu, tribīnes, 37 tūkstošus skatītāju. Viņu nerādīja – tāds ētikas likums. Atceraties? – Nebija nevienas bojāgājušās Diānas fotogrāfijas. Ilgi, sešas minūtes kameras rādīja sejas. Cilvēki bija šausmās. Visi saprata, ka puisis, kā pēc tam rakstīja, fights for life, cīnās par dzīvību. Un visi tajā brīdī bija kopā ar viņu, it kā mirtu kāds tuvs draugs vai tuvs cilvēks. Sievietes raudāja. Pie tam – kas tad tur bija nokritis? Kaut kāds nēģeru puika no pretinieku komandas. Viss stadions, tie paši briti, kuri brauc šurp izauroties un mīž vārtu rūmēs, bija pamiruši īstas traģēdijas priekšā, it kā tas skartu tieši viņus. Klausieties, es nesaprotu, vai tā ir kāda cita cilvēku suga? Kad mēs iemācīsimies tā just līdzi? Bet to taču nevar iemācīties, tas ir iekšā, ģimenē. Tie paši 300 gadi mauriņu cirpšanas.

RL: Un jūs, vai jūs par savu nāvi domājat?

Gombergs: Protams. Nāve taču ir vienmēr blakām. Kā teica Raņevska: “Dzīve ir pastiepts lēciens no vagīnas kapā.” Nāvē baida tikai pati pāreja. Ja vienā mirklī, tad nebaida. 1994. gadā es iekļuvu avārijā. Es sēdēju blakus šoferim, un, griežoties pa kreisi, mēs nepalaidām garām pretībraucošo mašīnu. Vēl pusmetrs, sekundes simtdaļa, un manis nebūtu. Es atguvos Gaiļezerā, atmodos un domāju: “Sasodīts, es taču pat nepamanīju to pārejas brīdi uz turieni.” Viss, ko esmu piedzīvojis pēc tā brīža, jau ir virs plāna.

Es tikai zaudēju samaņu, bet viens mans draugs, ar kuru mēs kopā sākām biznesu, Pauļus Krolis no Lietuvas, tieši tādā pašā avārijā zaudēja dzīvību. Labajā pusē, pasažiera sēdeklī, kurā viņš gulēja, ietriecās smagais. Viņš pat neuzzināja, ka ir aizgājis.

Bet kas notiks pēc tam – es nezinu. Protams, padomju audzināšana, pionieris, komjaunietis... Taču, jo vecāks kļūsti, jo mazāk gribas strīdēties ar Dievu, noliedzot mūžīgo dzīvi.