Nekas labāks nav iespējams

Sācis rakstīt 24 gadu vecumā 1993. gadā, pasaules slavu Ērlenns Lū iegūst pēc trim gadiem ar romānu “Naivi. Super”. Latviski šī grāmata izdota 2005. gadā, un tā sākas ar vārdiem: “Man ir divi draugi. Viens labs un otrs slikts. Un vēl man ir brālis. Var jau būt, ka viņš nav tik simpātisks kā es, bet viņš ir okei.” Latviešu lasītājam ir pazīstami arī Ērlenna Lū bērnu romāni no cikla par Kurtu (“Kurts četrās grāmatās”, 2009), kā arī romāns “Doplers”, kas latviski izdots 2011. gadā.

Ilmārs Šlāpins: Vai jums patīk domāt par sevi kā par rakstnieku? Tas ir, vai jūs domājat par sevi kā par rakstnieku?

Ērlenns Lū: Jā. Kad es tikai sāku rakstīt un publicēju savas pirmās grāmatas, es mēdzu domāt – nez, cik grāmatu ir jāizdod, lai tu varētu sākt sevi saukt par rakstnieku? Droši vien, ka vairāk par vienu. Ja tikai tā nav pilnīgi fantastiska grāmata. Bet... jā, tagad es sevi uzskatu par rakstnieku, jo rakstīšana ir tas, ko es daru ikdienā. Un rakstīšana ir tas, par ko es ikdienā domāju. Man nāk prātā idejas, es domāju, kā tās izmantot, kas no tām varētu iznākt. Agrāk es uzskatīju, ka rakstīšana nav tas svarīgākais, kas man dzīvē ir, es domāju, ka itin viegli varu sākt nodarboties ar kaut ko citu. Es sāku rakstīt, jo tas man šķita viegli un jautri, taču, kad man nebija iespējams rakstīt – kad es strādāju kādu citu darbu un man neatlika laika rakstīšanai –, es piepeši sapratu, ka vajadzība rakstīt manī ir dziļāka, nekā šķita iepriekš. Es sapratu, ka man ir jāraksta. Tas izklausās patētiski, taču tā tas ir. Es nezinu – kāpēc, bet tā ir sava veida apziņas ievirze.

Šlāpins: Kad jūs sapratāt, ka spējat rakstīt?

Lū: Es sāku rakstīt dzeju, kad man bija gadi piecpadsmit, – par putniem, par vientulību... Nu, visas tās pusaudžu dzejas tēmas. Es sāku rakstīt arī kādu lugu, neatceros, par ko tā bija, man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu. Es to tā arī nepabeidzu, taču atceros, kā sēdēju un rakstīju, uzkāpis kāda pakalna virsotnē, manā priekšā bija pilsēta, spīdēja saule, bija patīkami, un es sēdēju un jutos kā rakstnieks. Taču nedomāju, ka tas, ko es tur uzrakstīju, bija kas ievērības cienīgs. Vēlāk es sāku rakstīt dienasgrāmatu – par ikdienas dzīvi, par meitenēm, par filmām. Tajā laikā es uz gadu nokļuvu Francijā kā apmaiņas students, un man bija visai vientuļi, jo visu savu brīvo laiku veltīju tam, lai iemācītos franču valodu. Es ļoti daudz lasīju un sāku rakstīt kā traks. Gada laikā es pierakstīju dienasgrāmatu apmēram metra un trīsdesmit četrdesmit centimetru biezumā. Daudzus tūkstošus lappušu. Tā bija mana rakstniecības skola. Es sapratu, ka vēlos ar to nodarboties, es jutos aizvien komfortablāk, sēžot vienatnē, mēģinot atrast pareizos vārdus, mēģinot formulēt domas. Es gribēju uzrakstīt kaut ko, kas varētu pārtapt īstā grāmatā – ar sākumu un beigām.

Šlāpins: Ko jūs studējāt?

Lū: Es studēju literatūru, kino teoriju, kino vēsturi, etnoloģiju, folkloru. Tas viss bija saistīts ar stāstniecību: par to, kā rodas stāsts, kā to izstāstīt, kāda ir stāsta struktūra, žanrs u.tml. Vienubrīd es sāku studēt Mākslas akadēmijā Tronheimā, man bija jāmācās četrus gadus, taču es to pārtraucu, jo sapratu, ka nevēlos būt mākslinieks. Es iestājos filmu skolā un ieguvu diplomu tur. Taču man nepiemīt teorētiska domāšana, es visu uztveru praktiski. Lasot par kino vai literatūras teoriju, es necenšos analizēt, bet gan domāt par to, kā zināšanas izmantot praktiski. Ko ar tām var izdarīt.

Šlāpins: Vai esat mēģinājis rakstīt publisku dienasgrāmatu internetā?

Lū: Nē, ne par savu ikdienu. Esmu rakstījis blogu par filmām, kuras skatos. Bet es rakstu mikroblogu tviterī. Jā, tur es labprāt rakstu, jo tas ir aizraujoši – tas, ka ir 140 zīmju ierobežojums, ir interesanti. Dažkārt tur ir par manu ikdienu. Bet pārsvarā es rakstu norvēģiski. Un tādos brīžos es neuztveru sevi kā publisku personu. Vienkārši esmu es pats.

Šlāpins: Vai tas palīdz rakstīt grāmatas?

Lū: Grūti pateikt. Ja tu esi rakstnieks ar savu konkrētu rakstības stilu, noteiktu atmosfēru un noteiktu intonāciju, tad tavs stils un balss intonācija būs jūtama arī 140 zīmēs. Un tas palīdz iemācīties formulēt savas domas. Bet vai tas palīdz rakstīt garākus darbus, grūti pateikt.

Šlāpins: Vēl pirms desmit gadiem ikdienā mēdza rakstīt ļoti nedaudz cilvēku. Tagad, patiecoties interneta komunikācijai – čatiem, blogiem, tviterim, feisbukam –, to dara aizvien vairāk cilvēku. Jums nešķiet, ka tas varētu izvērsties jaunā literatūras vilnī?

Lū: Nedomāju gan. Tas ir pavisam kas cits. Lielākā daļa šo ierakstu tviterī vai čatā ir tikai sarunas aizvietotājs. Tu raksti, nevis satiecies ar draugu, pastāsti viņam, ko esi darījis pēdējās pāris stundās vai kāpēc tev patīk kāda filma vai kurpes, ko vakar nopirki. Tā ir pavisam cita līmeņa refleksija. Nav tā, ka es rūpīgi sekoju, kas notiek internetā, bet esmu šo to lasījis un nedomāju, ka tur būtu atrodama kāda literāra vērtība. Tā tomēr nav literatūra, tā ir tikai komunikācija.

Šlāpins: Vai jums ir svarīga literārā darba kvalitāte?

Lū: Tas ir visai sarežģīts jēdziens, bieži vien subjektīvs. Protams, literatūras 
kritiķi ik pa laikam cenšas iedibināt kādus kvalitātes standartus un likumus, taču tas joprojām ir ļoti personiski. Tas, kas patīk man, var ievērojami atšķirties no tā, kas patīk jums. Mēs varam ilgi pierādīt, kāpēc kaut kas ir labs, varam ilgi pierādīt, kāpēc kaut kas ir slikts, taču tas nemainīs sākotnējo sajūtu. Mana personiskā darba kvalitāte, kādu es to redzu... protams, ka tā ir svarīga. Es strādāju ar idejām, izvēlos pareizās idejas, daudz strādāju ar savu valodu, nekad nerakstu steigā, es izgaršoju katru vārdu, mainu tos, lai iegūtu pareizu ritmu, cenšos, lai valoda būtu vienkārša, man nepatīk tā izrādīšanās valodā, kad tu centies izlikties gudrāks un lietot visādus vārdus, ko nupat esi uzzinājis. Es gribu būt īsts... kaut kādā ziņā.

Šlāpins: Kurš ir jūsu galvenais kritiķis?

Lū: Tas noteikti neesmu es pats. Es neesmu pārāk kritisks pret savu darbu. Neesmu perfekcionists. Es mēdzu sev teikt: “Ir jau labi diezgan. To varbūt varētu izdarīt labāk, ja es tam veltītu vēl kādu pusgadu, taču man vairs nav spēka. Es labāk sāku kaut ko jaunu.” Es nepavisam neesmu perfekcionists. Es pazīstu tādus, kas ir. Tā ir smaga nasta, kas viņiem jānes. Šādi cilvēki ir tik kritiski pret sevi, ka viņiem paiet ilgs laiks, pirms viņi vispār iesāk kaut ko darīt. Nemaz nerunājot par to, cik daudz laika viņiem paiet, lai darbu pabeigtu. Ja vispār to izdodas kādreiz pabeigt. Bet par sevi es varu teikt – ja man sanāk kaut kas fantastisks, tas ir labākais, ko es varu izdarīt. Nekas labāks nav iespējams. Bet, ja runājam par maniem kritiķiem, – man ir cilvēki, kam es dodu lasīt savus darbus, man ir redaktors, dažkārt es parādu tos savam brālim, sievai. Bet vispār – ja raksta divdesmit gadus, kā to daru es, vienā brīdī ir jāsāk sev uzticēties. Ne mana sieva, ne draugi nekad nebūs tik ļoti ieinteresēti tajā, ko es rakstu, kā es pats. Viņi var pateikt – o, tas ir labs, man patīk. Viņi nekad nebūs pietiekami kritiski. Beigu beigās man vienkārši ir jāuzticas saviem instinktiem un jācer, ka neesmu galīgi zaudējis “ožu”.

Šlāpins: Kāpēc viss, ko jūs esat uzrakstījis, ir tik īss?

Lū: Jā... tas ir labs jautājums. Man īsi... koncentrēti... precīzi... teksti. Man patīk arī gari teksti, ja tie ir patiešām labi, pienācīgi uzrakstīti, – tādi kā “Karš un miers” vai “Mobijs Diks”. Tās grāmatas nevarēja būt īsākas. Tās ir brīnišķīgas, un tām ir vajadzīgas visas tās daudzās lappuses. Taču tajā pašā laikā pastāv arī skaidrība un lakonisms, kas piemīt Hemingvejam vai Tomasam Bernhardam, šim sarkastiskajam austriešu rakstniekam. Viņu grāmatas ir ļoti īsas un fantastiski precīzas. Tas man ir tāds kā mērķis, uz ko tiekties. Pagājušajā rudenī es publicēju grāmatu, kas bija sanākusi divsimt lappušu gara, taču man gribējās to saīsināt līdz astoņdesmit. Tas bija ļoti grūti. Daudz vieglāk ir uzrakstīt simt astoņdesmit lappuses nekā astoņdesmit. No otras puses – es labprāt rakstītu lielizmēra darbus, ja vien būtu pārliecināts, ka to spēju izdarīt labi. Es neesmu tik spēcīgs loģikā un psiholoģijā, lai radītu pasauli, kas būtu pašpietiekama. Lielam romānam ir nepieciešams pārdomāts sižets, varoņu attīstība, sākums un beigas, izmaiņas – kad es rakstu, es par to domāju ļoti reti. Tas ir pavisam cits rakstniecības līmenis. Es neesmu pārliecināts, ka to spēju.

Šlāpins: Jūsu varoņi patiešām nemainās – tie paliek tādi paši, kādi ir grāmatas sākumā.

Lū: Mainās, bet pavisam nedaudz. Es negribu kļūt par ķīlnieku tai loģiskā sižeta stāstniecības tradīcijai, kur romānā obligāti jābūt problēmai, tās attīstībai, varoņiem šī problēma ir jāatrisina un tad, pēc noteiktām pārmaiņām, beigās uzaust jauna diena un viss ir pilnīgi citādi. Lasot romānus, es spēju novērtēt šo māksliniecisko līdzekli, taču tad, kad es rakstu pats, man tas šķiet pārāk banāli, tas neaizkustina un nerosina idejas. Mani daudz vairāk interesē mazās situācijas, dialogi, absurdi notikumi. Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.

Šlāpins: Vai jūs varat nosaukt savas piecas mīļākās filmas?

Lū: Piecas? Visu laiku mīļākās filmas? Uz tādu jautājumu ir gandrīz neiespējami atbildēt.

Šlāpins: Šobrīd mīļākās?

Lū: Droši vien es nosauktu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, vai zināt tādu? Tā ir perfekta filma, aizraujoša, aizkustinoša. Aina, kurā Džeks Nikolsons cenšas atraut no grīdas izlietni, ir fantastiska. Šai filmai ir perfekta struktūra, taču tā vienlaikus ir jautra un dramatiska. Man patīk 70. gadu Vudija Allena filmas, kurās izmantota aizkadra stāstītāja balss, – “Manhetena” un citas. Es no tā iedvesmojos, kad sāku rakstīt filmu scenārijus. Dažkārt man patīk Bergmans. Dažkārt man viņa ir par daudz. Taču man patīk tā aukstā precizitāte, kas ir Bergmana filmās, arī agrīnajās – “Zemeņu laukā”. Man patīk Čaplina “Modernie laiki” vai “Lielpilsētas ugunis”... jā, drīzāk “Lielpilsētas ugunis”, iespējams, ka tā ir visu laiku labākā filma. Precīza, smieklīga, emocionāla filma par mīlestību un tās traģiskumu, par vientulību. Es domāju, ka Čaplins ir viens no izcilākajiem kino režisoriem – tieši tāpēc, ka spēj saskatīt cilvēcisko traģēdiju un parādīt to ar humoru. Kas vēl? “Velosipēdu zagļi”, itāļu kino klasika. Man patīk arī dokumentālās filmas – lielās, svarīgās. Vienu tādu redzēju Ziemeļvalstu bibliotēkā – zviedru režisora Jana Troela filmu “Sagolandet” (“Pasaku zeme”), kurā viņš apraksta Zviedriju kā organizētas laimes valsti un dekonstruē šo mītu pa sastāvdaļām. Brīnišķīga filma, brīnišķīga.

Šlāpins: Kad es jautāju jums par to, ka jūsu grāmatu varoņi nemainās, man ienāca prātā Džima Džārmuša filmas. Arī viņa varoņi nemainās.

Lū: Jā, tiesa. Iespējams, ka es esmu iespaidojies no Džārmuša filmām. Astoņdesmitajos gados, kad sāku iet uz kino klubu Tronheimā, tieši sāka parādīties viņa filmas. Tur es pirmoreiz redzēju “Dīvaināk nekā paradīzē” un “Ārpus likuma”, tā man bija ļoti nozīmīga pieredze. Un es joprojām, gluži tāpat kā viņš, uzskatu, ka sižets ir nepieciešams gļēvuļiem. Patiesībā sižets nemaz nav vajadzīgs. Pilnīgi pietiek, ja ir īstās situācijas, īstie varoņi, – tas man patīk vislabāk. Tā ir arī televīzijas seriālā “The Wire” – tur ir tipiska policijas pasaule no vienas puses un tipiska kriminālā pasaule no otras, taču interesantais ir nevis sižeta līnija, bet gan personāži, situācijas, tas, ka īstenībā nekas nenotiek. Fantastiski! Man patiešām patīk, ja es varu uzticēties izvēlētajai situācijai un man nav jāķeras pie lētiem ziepju operu paņēmieniem – atrisinot sižetu ar negaidītu nāvi vai nevēlamu grūtniecību. Bet atcerieties, kā filmā “Dīvaināk nekā paradīzē” Džona Lurija varonis sēž virtuvē pie galda un sāk stāstīt anekdoti. Tas aizņem minūti vai divas. Viņš nonāk līdz anekdotes finālam un... ir to aizmirsis! Tad ir pauze... kādas pāris sekundes, un viss, nākamā aina. Tas ir fantastiski!

Šlāpins: Kā tad jūs plānojat savu darbu, kad sākat rakstīt? Jums ir plāns?

Lū: Jā, bet tā nav kaut kāda darbu secība, ko es esmu iecerējis, drīzāk iespēju un ideju katalogs. Sākot ar vispārīgām idejām – es gribu risināt kādu noteiktu tēmu, piemēram, pašnāvības tēmu, un beidzot ar pavisam sīkām idejām – izmantot vienu vai otru vārdu. Dažkārt es uzrakstu veselu nodaļu tikai tāpēc, lai varētu tur iespraust šo vārdu. Es zinu, ka tur būs šis vārds, taču man var nebūt ne jausmas, kas notiks tālāk. Vēl es nekad nesāku rakstīt, pirms man nav gatavs galvenais varonis – tāds, kāds man patīk, tāds, kuru es saprotu. Man ir vajadzīgs varonis un situācija, kurā tas ir nonācis. Kad man galvā ir skaidrs priekšstats par šīm divām lietām, tad es varu sākt rakstīt. Ne agrāk.

Šlāpins: Un kā jūs nonācāt pie idejas par romānu “Naivi. Super”?

Lū: Pāris gadus pirms es to uzrakstīju, es ceļoju kopā ar savu jaunāko brāli. Es atceros, kā toreiz ierakstīju savā piezīmju grāmatiņā: “Es gribu uzrakstīt grāmatu, kas sauktos “Naivi. Super”.” Man nebija nekādas nojausmas, par ko šī grāmata varētu būt. Toreiz šo piezīmju grāmatiņu man nozaga Amsterdamā kopā ar visu bagāžu un es pazaudēju visus pierakstus, taču atcerējos nosaukumu. Tad es iestājos Filmu skolā Kopenhāgenā un man nebija laika nodarboties ar rakstīšanu, bet divus gadus vēlāk es tomēr pie tās pieķēros. Nosaukumam “Naivi. Super” nebija nekādas dziļākas jēgas, ko es varētu viegli paskaidrot, taču tas kalpoja man par sava veida ceļa rādītāju. Es zināju, ka grāmatai jābūt par manu paaudzi, kas toreiz, 90. gadu vidū, bija ļoti auksta, nihilistiska, mūsu humors bija ļoti ironisks. Mēs skatījāmies uz pasauli kā uz rotaļu laukumu, neko neuztvērām nopietni. Un es gribēju ar savu grāmatu radīt kaut kādu kontrastu, es gribēju parādīt, ka mēs esam arī trausli un ievainojami un ir kaut kas, ko mēs nesaprotam, un tāpēc mēs uzvedamies tā, kā mēs uzvedamies. Tas bija mans protests pret tālaika auksto un aprēķināto jauniešu kultūru, kuras daļa biju arī es.

Šlāpins: Kādā nozīmē – auksto?

Lū: Jā, mēs nekam neticējām, viss mums bija tikai joks. Es to ļoti labi saprotu, es pats esmu šīs kultūras daļa, un joprojām man piemīt šis ironiskais humors. Taču es gribēju pret to iebilst, parādīt, ka patiesībā viss ir sarežģītāk. Un es biju pārliecināts, ka manas paaudzes cilvēki to sapratīs.

Šlāpins: Jums ne pārāk patīk mūsdienu sabiedrība?

Lū: Man patīk tas, ka ir zināms progress un mēs esam padarījuši pasauli labāku. Medicīna, likumdošana, pārvalde lielākajā daļā sabiedrību mūsdienās ir daudz humānāka nekā pirms simt gadiem. Mēs esam progresējuši. Mazāk ir to cilvēku, kam nākas cīnīties par izdzīvošanu. To nevar noliegt. Tajā pašā laikā nevar neredzēt, ka mēs iznīcinām lietas, iznīcinām cits citu un tehnoloģijas ir padarījušas to daudz vieglāk paveicamu. Ir kļuvis daudz vieglāk nozāģēt zaru, uz kura mēs sēžam. Un tas ir biedējoši.

Šlāpins: Bet vai jums patīk Norvēģijas valsts?

Lū: Es neesmu pret valsti. Taču es arī ne vienmēr esmu ar to apmierināts. Atšķirībā no lielākās daļas skandināvu, es nesliecos ticēt visam, ko valsts saka vai dara. Esmu mazliet skeptiskāks par citiem. Taču es viņus varu saprast. Skandināvu valstis – Zviedrija, Dānija, Norvēģija – visai ilgā laika posmā nav darījušas pāri saviem pilsoņiem, iespējams – nekad. Ko nevar teikt par citām valstīm – bijušajā Padomju Savienībā, Ķīnā un citur, paskatieties uz Sīriju, uz Lībiju. Ja tev ir šāda pieredze, tu nevari uzticēties valstij. Bet Skandināvijas valstu sistēma strādā, tā nedara cilvēkiem pāri. Tu vari teikt, ko vēlies, vari darīt, ko vēlies. Tas ir labi, un es nekādā ziņā neesmu pret to. Taču kā indivīds es nevēlos redzēt sevi maršējam vienā ierindā ar citiem – laimīgiem un apmierinātiem. Skandināvijā trūkst personiskās iniciatīvas, tā ir sabiedrība, kurā valsts par visu parūpējas. Tu nevari pakrist, jo kāds tevi noteikti uzķers. Bet tā taču ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Skandināvijā cilvēki nevēlas neko sasniegt pietiekami stipri. Bet es cienu cilvēkus, kas kaut ko vēlas, cilvēkus, kas seko savam sapnim. Ir jābūt iespējai kaut ko sasniegt, iespējai kļūt ārkārtīgi bagātam un veiksmīgam, taču tas nozīmē, ka jābūt arī iespējai nokrist ārkārtīgi zemu. Tajā visā ir kāda dinamika, kas man patīk, taču Skandināvijā tās pietrūkst.

Šlāpins: Interesanti, es jums jautāju par Norvēģiju, bet jūs sākāt atbildēt par Skandināviju. Vai jūs to jūtat kā vienotu kultūras reģionu?

Lū: Jā, protams, ir arī atšķirības starp Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju, taču līdzības ir daudz lielākas. Ir jēga runāt par skandināvu valstīm, un es sevi uzskatu par skandināvu – esmu precējies ar zviedrieti, es mācījos Dānijā, dažkārt strādāju Dānijā. Šīs valstis ir kā brāļi un māsas, to politiskās sistēmas un nesenā vēsture nav pārāk atšķirīga. Ja paskatāmies tālākā pagātnē, protams, ir atšķirības. Norvēģi vienmēr ir bijuši jaunākie brāļi, mēs bijām Dānijas sastāvdaļa četrsimt gadus, esam bijušu daļa Zviedrijas. Mūs nekad nav ņēmuši par pilnu. Varbūt līdz pavisam nesenam laikam – kad mēs kļuvām ļoti bagāti. Tīras veiksmes dēļ. Nevis prasmīga darba, bet tīras veiksmes rezultātā.

Šlāpins: Jūs ar to domājat naftu?

Lū: Jā. Mēs vienmēr esam skatījušies dāņu televīziju, dāņu filmas, klausījušies zviedru mūziku, lasījuši viņu grāmatas. Bet viņi nekad nav uztvēruši mūs nopietni, nav interesējušies par mūsu filmām, teātriem un mūziku. Vienmēr ir bijusi šāda neatbilstība. Taču pēdējā laikā mēs sākam mīt uz papēžiem. Un mūsdienās dāņi un zviedri vairs nedomā, ka norvēģu literatūra ir slikta, varbūt pat tā ir interesantāka par viņu pašu literatūru.

Šlāpins: Mēs Latvijā mēdzam lietot tādus terminus kā ziemeļvalstu kultūra, ziemeļvalstu dzīvesstils, skandināvu vērtības. Vai tam ir kāds pamats? Vai ir tāda ziemeļvalstu darba ētika?

Lū: Jā, mēs strādājam daudz. Senās norvēģu vērtības sevī ietver tādus principus kā “dari to, ko tu vari”, “dari savu darbu un dari to pienācīgi”, “netērē pārāk daudz”, ja tev ir vairāk, nekā nepieciešams, krāj, jo tas var noderēt kādā nelāgā dienā. Nekādu pārmērību, nekādu lieku un dārgu kustību, nekādu ballīšu, dzīvo tīri, vienkārši un droši. Tāda ir norvēģu zemnieku dzīves gudrība. Un tā ir raksturīga visai skandināvu kultūrai, es domāju, kas tas ir saistīts ar zemnieku, zvejnieku dzīvesveidu – stabilu un drošu. Teorētiski zvejniekam var uzsmaidīt veiksme un viņš var pēkšņi kļūt bagāts, taču tas ir tikai tāds sapnis, kas reti piepildās. Zemkopībā šāda pēkšņa veiksme vispār nav iedomājama. Tas ir ikdienas darbs, kas atkārtojas gadu no gada, tu vari kaut kā nodrošināt savu iztiku, bet nevari kļūt neiedomājami bagāts. Un tāda ir skandināvu dzīves ētika – seko drošākajam ceļam un turies šim ceļam pa vidu.

Šlāpins: Taupība ir saistīta ir nepieciešamību iekrāt pārtiku ziemai, ko nosaka klimatiskie apstākļi.

Lū: Jā, dzīve pie mums ir smaga. Sniegs, mīnus piecpadsmit divdesmit grādi – vairākus mēnešus no vietas. Ja gribi izdzīvot, tev kā vāverei ir jāvāc pārtika, jānodrošinās ar ūdeni, siltumu. Mums ir jādomā par ļoti daudzām praktiskām lietām, kas nav aktuālas, ja dzīvo tropu džungļos. Protams, ka tas nosaka domāšanu.

Šlāpins: Vai jūsu grāmatas ir tulkotas ķīniešu valodā?

Lū: Jā, tas šobrīd ir procesā un tiks izdots šogad. Es ceru, ka katrs ķīnietis nopirks vismaz vienu manu grāmatu. Tad es varētu uzelpot.

Šlāpins: Vai jūs esat izmantots pirātiski?

Lū: Cik man zināms, ne. Jā, esmu dzirdējis, ka kaut kur Krievijā ir uzvests iestudējums pēc manas grāmatas motīviem. Un neviens nav lūdzis tam atļauju. Tāpat esmu dzirdējis, ka dažas tirāžas Krievijā ir bijušas lielākas, nekā norādīts – par pārsimt tūkstošiem.

Šlāpins: Ko jūs darītu, ja nebūtu rakstnieks?

Lū: Ja nerakstītu vispār, pat ne kā žurnālists? Man šķiet, ka labākais, ko es varētu darīt, būtu kļūt par mūziķi. Jo tā ir visuniversālākā valoda. Es jaunībā spēlēju klarneti un basģitāru – grupā un tāpat vien. Kad es kļuvu pieaudzis, es nopirku klavieres, taču nekad neesmu mācījies mūziku, vien sēdējis mājās un pamazām centies rekonstruēt kaut kur dzirdētu skaņdarbu. Tas man paņēma veselu gadu – iemācīties nospēlēt pāris rindiņas no Goldberga variācijām, taču es biju ļoti laimīgs, kad tas izdevās. Ja es nebūtu mūziķis, es gribētu būt pasta lidmašīnas pilots kaut kur Kanādā – tāds, kas izvadā vēstules un nolaižas uz ūdens, lai nogādātu avīzi kādam vecam lāču medniekam. Kad biju mazs, es interesējos par aviāciju.

Šlāpins: Vai jums ir bail no tā, ka jūs varētu aizmirst? Vai nav tā, ka jūs rakstāt tāpēc, lai paliktu atmiņā?

Lū: Nē, neesmu nekad tā domājis. Bet vispār jau es esmu sasniedzis daudz vairāk, nekā jelkad biju cerējis, kad sāku rakstīt. Esmu pārtulkots ļoti daudzās valodās. Un tā ir patīkama sajūta. Vismaz tik ilgi, kamēr eksistēs literatūra un vēsture, būs iespējams atrast manu vārdu kādā sarakstā un uzzināt, ka 21. gadsimta sākumā ir dzīvojis tāds rakstnieks un sarakstījis tādas grāmatas. Iespējams, tās nav labākās grāmatas, kādas jelkad publicētas, taču tās ir eksistējušas. Un man ar to pietiek.

Intervijas video fragmentu skatieties interneta žurnālā satori.lv