Lēdija ar sakodienu

Nu, bija jau, bija Merila Strīpa pelnījusi savu trešo Oskaru. Aktrises karjerā gluži dabiski ir pagājis romantisko sieviešu periods (“Krāmere pret Krāmeru” un “Medisonas apgabala tilti”) un veiksmīgi sācies stervu posms (“Sātans Pradas brunčos”). Šajā beidzamajā tīri labi iederas arī filma “Dzelzs lēdija” par bijušo Lielbritānijas premjerministri Mārgaretu Tečeri. Smalki veidotā, mazliet augstprātīgā seja apvienojumā ar aktrisei piemītošo perfekcionismu kopumā atstāj ļoti ticamu iespaidu. Atšķirībā no nesen izrādītā “Visocka”, “Dzelzs lēdija” pārāk neaizraujas ar attiecīgā laikmeta fotogrāfisku restaurāciju, tomēr kopumā ir vēsturiski korekta un brīžiem pat rada kaut ko līdzīgu pagātnes atmosfērai.

Tehniski būtu grūti piesieties – tajā ir gan lieliska aktierspēle, gan labs ritms, gan profesionāls operatora darbs un citas filmas klasei atbilstošas kvalitātes. Tomēr neatbildēts paliek jautājums: kādēļ? Negribētos taču domāt, ka filma ir veidota vienīgi tāpēc, lai dotu Merilai Strīpai iespēju izpausties Tečeres lomā. Es nebūt nevēlos jautāt, ko tieši grib pateikt autors? Tomēr filma nav veidota kā vienkārša televīzijas stila biogrāfija. Tās struktūra ir komplicēta, daudzslāņaina un ietver virkni dažādu norāžu. Tas ir tikai saprotami – Tečere un viņas ziedu laiki nav nekāda vienkāršā tēma, un par “tečerismu” ir jau sarakstītas literatūras kaudzes. Taču tā arī nepaliek skaidrs, kā tas viss turas kopā filmā.

Acīmredzot tieši šā iemesla dēļ visas balvas un nominācijas, kuras “Dzelzs lēdija” saņēmusi pēdējā gada laikā, attiecas tieši uz Merilas Strīpas veikumu (otrs Oskars filmai tika par grimu un frizūrām). Scenārija ziņā filma cenšas laipot starp diviem žanriem. Pirmais ir politiskais “biopiks”, kādus par ASV prezidentiem taisa Olivers Stouns ar savām filmām par Niksonu (“Niksons”, 1995) vai Bušu junioru (“W.”, 2008). Otrais ir filozofiski eksistenciālā drāma par politisku ambīciju un varaskāres ēnas pusēm, pazīstamākais paraugs ir Orsona Velsa “Pilsonis Keins” (1941). “Dzelzs lēdija” nav nedz viens, nedz otrs, bet abu nepārliecinoša kombinācija. Kā pirmā žanra filma tā nav pietiekami informatīva un necenšas skrupulozi atveidot kādus vēsturiskus notikumus visās detaļās un kontekstā. Daudzmaz inteliģents cilvēks no filmas nekā daudz jauna par Tečeri neuzzinās – ja nu vienīgi to, ka viņa pašlaik sirgst ar demences problēmām. Filmā atveidotie fakti lielākoties ir vispārzināmi. Varenā britu premjerministre patiešām nāk no sīktirgotāja ģimenes, viņa bija iepazinusi trūkumu un ķīmijas studijām Oksfordā saņēma stipendiju. Šo stāstu viņa pati mēdza uzsvērt savas politiskās karjeras laikā, un tieši to pašu mums korekti rāda arī filmā – ne soli pa labi vai pa kreisi. Neviens nepastāsta, teiksim, ka visas rūpes Megijai atkrita līdz ar agrīnajām laulībām ar Denisu Tečeru – miljonāru uzņēmēju, kurš ļāva viņai koncentrēties tikai uz politisko karjeru. Mēs vērojam Tečeres nokļūšanu parlamentā un kļūšanu par izglītības ministri – tāpat visnotaļ korekti, taču bez īpašas iedziļināšanās. Dauningstrītas gadi filmā ir parādīti visai dzīvi, taču lielākoties no pašas Tečeres perspektīvas. Viņa ar sirdi un dvēseli nododas politikai; viņa ir vienīgais spilgtais zieds garlaicīgo vīriešu kompānijā; katrs, kas viņai iebilst, ir gļēvulis vai negants sociālists; viņa runā lielākoties tikai ļoti pareizas lietas par indivīda iniciatīvu, patriotismu un atbildību. Stingra mugura, autoritāte un izlēmība – šīs visas lietas filmā parādās. Taču tajā neparādās neviena no Tečeres biogrāfijas epizodēm, kurās viņas lēmumi būtu redzami drusku niansētākā gaismā, – teiksim, slavenā “skolas piena” nogriešana, draudzēšanās ar Čaušesku un Mugabi, pretošanās Vācijas atkalapvienošanai, klaji blēdīgā poll tax reforma un pretestība Eiropas integrācijai, kas (un nevis tikai konflikts ar Džefriju Hovu, kā rādīts filmā) faktiski noveda pie viņas atkāpšanās 1990. gadā. Lielus politiķus raksturo ne tikai lielas veiksmes, bet arī lielas kļūdas, un Tečere ir jau iegājusi vēsturē kā viena no dižākajiem britu valdības vadītājiem. Taču radīt priekšstatu, ka politikā galvenais ir tikai būt principiālam un skaisti runāt, nevis manevrēt komplicētās situācijās ar nezināmu rezultātu, tomēr nav visai prātīgi. Katrā gadījumā pati Tečere noteikti politiku tā neuztvēra: viņa zināja, kas ir kompromisi ar sirdsapziņu, ko nozīmē būt nepopulāram un pat nīstam.

Pretenziju uz piederību otrajam, “Pilsoņa Keina”, žanram “Dzelzs lēdija” raisa ar biogrāfijas ierāmējumu: pagātnes notikumi šeit parādās kā uzplaiksnījumi šodienas Tečeres ne vienmēr skaidrajā apziņā. Te nu skatītājs uzzina, ka cienījamā baronese faktiski atrodas mājas arestā un cieš no halucinācijām, kurās sarunājas ar savu mirušo vīru. Sera Denisa klātbūtne, protams, ir bijusi nozīmīga Tečeres dzīvē, un viņa nāve noteikti bija baronesei liels trieciens. Nelaime vienīgi tā, ka, atšķirībā no Mārgaretas skarbajām vecumdienām, stāstījumā par spožo pagātni Deniss parādās ļoti margināli. Tādēļ skatītājam ir grūti tikt skaidrībā – kādēļ gan šīs vecuma halucinācijas ar mirušo vīru pēkšņi ir nonākušas filmas centrā? No filmas fināla it kā varētu nojaust, ka Tečere vecumā pārdzīvo uzmanības trūkumu pret Denisu viņa dzīves laikā, kad viņa pilnībā veltīja sevi politikai. Taču reālais Deniss bija plaši pazīstams kā sabiedrisks cilvēks ar hedoniskām nosliecēm, un par kādu milzīgu morālu problēmu te diez vai var runāt. Tad kādēļ gan tik pamatīgi rādīt vecuma kaišu mocīto premjerministri? Lai parādītu, cik lēni un nenovēršami kādreiz spoži darbojies ķermenis tuvojas savam galam? Paldies, protams, bet to mēs tīri labi varam iedomāties arī bez britu premjerministres palīdzības. Lai parādītu, ka pat varenā Tečere “ir tikai cilvēks” un vecuma nesamaņā klejo pa māju naktskreklā, tāpat kā to darīsim mēs, ja liktenis būs lēmis? Taču tas faktiski nozīmē mēģinājumu par katru cenu novilkt Tečeri lejup līdz vispārcilvēciskajam vidusmēram tā vietā, lai koncentrētos uz viņas izcilību un atšķirību, kas pēc definīcijas vienmēr ir kaut mazliet necilvēcīgs.

Neraugoties uz scenārija dīvainībām, “Dzelzs lēdija” ir uztverama arī kā vienkāršs stāsts par uzņēmīgu sievieti, kura iekaro politikas augstākās virsotnes, taču pēc visām uzvarām kļūst par upuri vecuma vientulībai un vājumam. Šķiet, ka tieši tā arī šo filmu uztvers vidējais latviešu skatītājs. Dzelzs priekškara dēļ par “tečerismu” kā britu politikas parādību pie mums ir zināms diezgan maz. Varbūt vienīgi tas, ka Tečere savos ziedu laikos bija zvērīga antikomuniste un tādēļ latviešu draudzene pēc definīcijas – par to pie mums parasti uzzināja no Amerikas Balss un Brīvās Eiropas. Tomēr tečerisms kā savdabīgs pēckara Eiropas fenomens ir atstājis svarīgas pēdas arī šodienas politikā. Tādēļ, raugoties uz šo figūru sava laika kontekstā, mums ir vērts “restaurēt nebijušas sajūtas” un palūkoties uz šā politikas stila nozīmi mūsdienās.

Vaicājot par tečerismu kā ideoloģiju, diskusija bieži ātri pārslēdzas uz tā sauktā neoliberālisma tēmu, ar kuru Tečere, ciešā sadraudzībā ar Ronaldu Reiganu, esot inficējusi Rietumu politiku. Tad savukārt ir iespējams ieslīgt strīdā par neoliberālisma un keinsisma salīdzinošajām priekšrocībām, piesaucot abu pušu lozungus “biznesa vienīgā sociālā atbildība ir gūt peļņu”, “ilgtermiņā mēs visi esam miruši” un tamlīdzīgi. Šāds skatījums tomēr ir ļoti vienpusīgs. Mārgaretas Tečeres iespaids uz britu un pasaules politiku krietni pārsniedz attiecīgās ekonomikas doktrīnas popularitāti. Tiesa, abu neoliberālisma praviešu Miltona Frīdmana un Frīdriha Augusta fon Hajeka ietekme uz politiku bija margināla līdz mirklim, kad viņus savām vajadzībām atklāja Tečere. Tieši viņa dažu akadēmiķu libertiskās utopijas “ieveda salonā”, kur tās varēja sākt ietekmēt politiku. Tomēr ne jau tirgus fundamentālisms padarīja Tečeri par to, kas viņa bija. Tas drīzāk bija īpašs ideoloģisks kokteilis un personiska harizma, kas ļāva Tečerei ar salīdzinoši nepopulāru programmu trīs reizes uzvarēt vēlēšanās. Viņa patiešām panāca, ka briti savas valsts ekonomisko veiksmi sāka vērtēt pēc Tečeres pašas uzstādītiem kritērijiem – proti, pēc zemas inflācijas un IKP pieauguma, nevis pēc bezdarba, sociālās nevienlīdzības rādītājiem vai cilvēku skaita zem nabadzības robežas. Lai tas notiktu, bija nepieciešama ne tikai kvēla pārliecība, bet arī spēja uzrunāt cilvēku iztēli. Tādēļ tečerisms ir krietni plašāks fenomens par neoliberālā tirgus dievišķošanu.  

Vispirms, tieši Tečere parādīja, ka galējs ekonomisks liberālisms ir lieliski savienojams ar sociālu konservatīvismu. Proti, indivīda izvēles princips, kuru neoliberāļi tā cildina tirgū, nav attiecināms uz cilvēku dzīvesveidu, reliģijas un nacionālās piederības jautājumiem. Politiķis var vienlaikus sludināt “viktoriānisma vērtības” un tirgus fundamentālismu, un publika nesaskatīs tur neko pretrunīgu. Dažam labam senākam britu konservatīvajam, teiksim, Bendžaminam Dizraeli, šāda kombinācija droši vien liktu otrādi kapā apgriezties, taču Tečeres gadījumā tā nostrādāja lieliski. Šī veiksme savukārt kalpoja par iedvesmas avotu daudziem vēlākajiem politiķiem, kas saprata, ka tirgus ekonomikas bāze ir tīri labi savienojama ar dažādu politisku virsbūvi – tikpat labi demokrātisku, kā autoritāru. Tirgus pats par sevi nebūt neparedz liberālu sabiedrību, un dažādie autoritārā kapitālisma režīmi, kuri ir uzzēluši mūsdienu pasaulē, šajā ziņā ir Tečeres mazbērni. 

Ar to ir saistīta arī cita Tečeres figūras iezīme. Viņa, būdama pirmā britu sieviete premjerministre, bija visai kritiska pret feminismu. Vēl vairāk – viņa mēdza uzsvērt, ka neko savā dzīvē nav sasniegusi, pateicoties sieviešu emancipācijai un dzimumu līdztiesības kustībām. Tas, protams, bija visai spēcīgs ierocis pret dažāda veida kreisajiem, kuri runāja par konservatīvās britu sabiedrības patriarhālismu, par dažādu sabiedrības grupu, tostarp sieviešu, apspiešanu un izmantošanu. Tečeres figūra turpretī simbolizēja meritokrātiju. Tiem, kas tā vaimanā par apspiešanu, patiesībā pietrūkst dukas pašiem kaut ko dzīvē sasniegt – par to daiļrunīgi liecināja pats premjerministres tēls. Šajā ziņā pirmā britu valdības vadītāja sieviete paradoksālā kārtā kļuva nevis par emancipācijas, bet par konservatīva patriarhālisma simbolu. Kreisie un neapmierinātie tika efektīvi padarīti par lūzeriem, kas paši nezina, ko grib. Visbeidzot, Tečere veiksmīgi izmantoja britu sabiedrības mentalitāti. Te jāmin tradicionālā skepse pret valsti, un jo īpaši pret “liekēžiem” birokrātiem; arī imperiālisma recidīvi sabiedriskajā apziņā, teiksim, Folklendu krīzes laikā, kura ievērojami cēla Tečeres popularitāti un ļāva viņai uzvarēt 1983. gada vēlēšanās.

Runājot par Tečeres gadiem Lielbritānijā, vēsturnieki mēdz lietot “traumas” vai “šoka” kategorijas, lai raksturotu viņas reformu atstāto iespaidu uz vidējā brita pasaules izjūtu. Ar laika distanci raugoties, šādas traumas iespaidu drīzāk gan atstāj nākamais “lielais” premjers, Tonijs Blērs. Viņš, nonācis amatā ar kreisi demokrātisku retoriku par “trešo ceļu”, faktiski turpināja Tečeres saimniecisko politiku. Tas pamazām vedināja atskārst, ka globālajam neoliberālismam tiešām vairs “nav alternatīvas”, kā mēdza teikt Tečere. Zemi nodokļi, globāla konkurence, strauji izzūdoša sociālā politika un augošas ienākumu atšķirības šodien jau pieder pie dabiskās lietu kārtības. Tečere tieši un drosmīgi aizstāvēja un pamatoja lietas, kuras tagad jau šķiet pašsaprotamas, vispār nediskutējamas un darbojas it kā dabisku ekonomisku principu līmenī. Tā nu arī mēs, no sociālisma tumsības izglābtie, paši uz savas ādas piedzīvojam “dzelzs lēdijas” pienesumu pasaules vēsturei.