Akadēmiskie manevri
Kadrs no filmas "Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu"

Tabita Sīmane

Akadēmiskie manevri

Šogad, tāpat kā citus gadus, ASV kinoakadēmijas balvai Oskars bija izvirzītas piecas filmas - “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu", “Frosts/Niksons", “Milks", “Graustu miljonārs" un “Lasītājs". Balvu 22. februāra ceremonijā ieguva “Graustu miljonārs".

You commie, homo-loving sons-of-guns - tik daiļrunīgi uzrunāja kinoakadēmijas locekļus Šons Penns šīgada Oskaru pasniegšanas ceremonijā, raksturojot akadēmijas atvērtību dažādām marginālām un pat skandalozām parādībām kino. Taču Amerikas kinoakadēmija nav tik viegli atšifrējama, kā Pennam gribētos domāt. Pat ja filmu producentiem liekas, ka nominācija ir filmas pelnīts novērtējums, tad akadēmiķiem šķiet nozīmīgs pavisam cits faktors. Zinot, ka citādi pēc Amerikas standartiem maz apmeklētajām arthouse filmām Oskara nominācija pavērs ceļu uz daudz plašāku auditoriju, būtiski ir atlasīt nominētās filmas pēc to tēmas vai ziņas (jo šīm filmām, atšķirībā no visiem izklaides gabaliem, neapstrīdami tāda ir), tādējādi ar vieglu roku manipulējot ar skatītāju. Visas piecas šogad nominētās filmas (pat sešas, ja pieskaita “Cīkstoni”, kuram acīmredzot vienkārši nepietika vietas gala sarakstā) gan maskējas ar savu ārējo dažādību, taču patiesībā ir par vienu un to pašu - par izstumto, kroplo, atšķirīgo varoni, zaudētāju.

Protams, ir svarīgi, ja kino atstāj emocionālu iespaidu un aicina, kā tas tiek plaši sludināts, “domāt pašam”, tomēr ir mazliet aizdomīgi, ka minētās filmas skar visai kutelīgas sfēras - holokaustu, geju tiesības, grēcīgu prezidentu, Indijas graustu bērnu brutālo ikdienu un pat tādu fizioloģisku ekstrēmismu kā večuka pārtapšana par zīdaini, it kā tikai šādas kontraversālas vai oriģinālas tēmas vēl spētu izsaukt domas un emocijas nogurdinātajā skatītājā. Tā vien liekas, ka režisoru attieksme pret šīm tēmām ir arī pašu skatītāju attieksme. Un jo spēcīgākas ir emocijas, jo spēcīgāks veidojas “domā pats” viedoklis. Vienojošais faktors šajā gadījumā nenoliedzami ir pozitīvisms, jo, neatkarīgi no tā, vai nenozīmīgais tējas iznēsātājs, kura piedzīvojumiem ar tādu līdzi jušanu esam sekojuši jau stundas garumā, dabū savu miljonu, vai arī nežēlastībā kritušais prezidents atbrīvojas no sava “grēka” sloga, tādējādi liekot izjust pret viņu simpātijas un piedošanu, ir jāsaprot, cik svarīgi ir visu atšķirīgo pieņemt, visiem piedot un iedegties visaptverošā mīlā pret cilvēci.

Kas tad ir šie nabaga varoņi, kuriem just līdzi mums uzdod šo piecu filmu veidotāji? Visi savā veidā apdalīti, dažādi mēģinot šo apdalītību kompensēt vai pat pašu apdalītību pārvērst par kompensācijas līdzekli.

Kuriozas dzīves

Pirmos trīs var uzskatīt par tīri literārām konstrukcijām ne vien tāpēc, ka to pirmavoti meklējami literatūrā - Frānsisa Skota Ficdžeralda stāstā “Neparastais gadījums ar Bendžaminu Batonu”, Bernharda Slinka romānā “Priekšā lasītājs” un Vikasa Svarupa romānā “Jautājumi un atbildes”, bet arī tāpēc, ka filmu kontekstā tie uztverami ne tik daudz kā dzīvi raksturi, bet drīzāk kā dažādu “dziļu” tēmu metaforas. Bendžamins Batons, kura “dzīvi definē izdevības, pat tās, kuras viņš palaiž garām”, neapšaubāmi ir šīs kompānijas vissatriecošākais dalībnieks, jo viņa viedajām atziņām acīmredzot ir jāpamato filmas “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu” pretenzija uz “filozofisku” lādiņu un mākslu. Pārsteidzošā kārtā uz to daudzi ir uzķērušies, jo filma ir ne vien satriekusi ar savu dziļumu daudzus skatītājus, bet arī kinoakadēmiju, kas piešķīra tai 13 Oskara nominācijas. Diemžēl Bendžamins ir vien otrā nolējuma Forests Gamps (fantastiski, ka scenārija autors Eriks Rots divreiz tiek nominēts Oskaram par vienu un to pašu stāstu!), par ko vislabāk var pārliecināties atjautīgajā klipā “Neticamais stāsts par Forestu Gampu”. Tomēr nevar noliegt, ka šī Ficdžeralda varoņa premisa ir intriģējoša, proti, piedzimt kā vecam zīdainim. Atšķirībā gan no stāsta, kurā Bendžamina fiziskais vecums atbilst viņa mentālajam vecumam - bērnībā viņš smēķē tēva cigārus, bet vecumdienās kopā ar savu mazdēlu iet bērnudārzā, filmas varonim ir piešķirts pretējs risinājums - mentāli viņš noveco “normālā” veidā, tātad - nomirst kā pieredzes bagāts veselīgs zīdainis. Diemžēl filmā varoņa nenormalitāte netiek izspēlēta vairāk par teicami vai mazāk teicami novecinātu Bredu Pitu, lai gan varētu pieļaut varonim pavisam citādākas dzīves iespējas, piemēram, 50 gadu vecumā kļūt par futbola zvaigzni (kā tas ir Ficdžeralda stāstā). Apgalvodams, ka “nekad nav par vēlu vai, manā gadījumā, par agru kļūt par to, par ko vēlies būt”, Batons filmā tikai kļūst arvien smukāks un, neko īpašu nepaveicot, dzīvo tā, kā būtu dzīvojis arī, ja novecotu ierastajā secībā - viņa unikalitātei nav izšķirošākas nozīmes par piedzimšanu ar vasaras raibumiem. Iespējas radīt unikālu situācijas izvērsumu netiek izmantotas - kā būtu, ja viņš tik neloģiski nebūtu aizmucis no mīļotās sievietes un meitas, bet viņiem abiem ar laiku nāktos piedzīvot viņa pārvēršanos pusaudzī? Kā būtu, ja bērna izskatā viņu nebūtu piemeklējis vecuma vājprāts un viņam savu “nojaunināšanos” nāktos izdzīvot līdz galam un pie skaidras apziņas pat zīdaiņa ādā? Diemžēl mēs tā arī neko vairāk par viņu neuzzinām kā par stafāžu bildēs, kuras it kā mēģina ilustrēt kādu privātu vēsturi.

Līdzīgi notiek arī ar filmas “Lasītājs” galveno varoni Mihaelu Bergu - viņš ir pasīvs svešinieks gan attiecībā pret sevi, gan pret ārpasauli, tāds klišejisks atturīgais vācietis, kura sajūtas vai motivāciju ir grūti noprast, tādēļ skatītājā izraisa tikpat emocionāli pasīvas sajūtas. Iespējams, ka romānā tas ir savādāk, jo vēstījums pirmās personas formā, protams, ļauj gari un plaši spriest par “vāciešu vainas” problemātiku, kas ir romāna un filmas pamatā. Romānā viņš saka: “Sāpes, kuras es piedzīvoju savas mīlestības dēļ pret Hannu, bija savā ziņā manas paaudzes liktenis, vāciešu liktenis.” Filmas Mihaela dzīve šādu skaidrojumu pieļauj tikai kā vienu no iespējamiem - varam tikai nojaust, ka, konfrontējot pusaudzi attiecībās ar vecāku sievieti, izbijušu nāves nometnes uzraudzi, kura ir līdzvainīga daudzu cilvēku nāvē kara laikā, viņš tiek veidots kā šīs pēckara vāciešu paaudzes simbols, kuram ir jāsadzīvo ar pagātni, ar vecākās paaudzes grēkiem, ar šo vainas pārmantojamību, tomēr rezultātā sanāk vien gļēvs pašpasludinājies cietējs, pret kuru nerodas ne simpātijas, ne interese. Neatkarīgi no filmas holokausta konteksta un šīs pēckara paaudzes vāciešu identitātes meklējumiem, viņa drāma nav lielāka par jebkura cilvēka drāmu kādas morālas izvēles priekšā - tāpat kā lielais vairums cilvēces, izšķirīgā situācijā viņš nedara neko un ļauj visam ritēt savu gaitu - brīdī, kad viņam ir iespēja atklāt faktus, kas ļautu viņam, pieņemu, dārgajam cilvēkam atvieglot spriedumu, viņš ar asarām acīs paliek sēžam un klusējam. Romānā viņš gan saka: “Es gribēju izvirzīt sev abus uzdevumus - sapratni un nosodījumu. Bet bija neiespējami izpildīt abus,” kas it kā norāda uz viņa smagajām pārdomām, kāpēc viņš izvēlējies tikai vienu - nosodījumu. Filmā mēs neesam pārliecināti, par ko viņš īsti domā un vai vispār domā, taču, lai kādas būtu viņa iekšējās cīņas, tās neattaisno viņa pasivitāti, jo, kā filmā saka Mihaela pasniedzējs, koncentrācijas nometnē izdzīvojušais: “Tam, ko mēs jūtam, nav nozīmes. Tas ir pilnīgi nenozīmīgi. Vienīgais jautājums ir par to, ko mēs darām. Ja tādi cilvēki kā tu, nemācīsies no tā, kas notika ar tādiem cilvēkiem kā es, tad kam, pie velna, vispār ir kāda jēga?” Līdz ar to viņš nekādā ziņā nedrīkstētu uzskatīt sevi par morāli pārāku par šo sievieti, kuru nosoda, jo abi ir vienlīdz vainīgi pat tad, ja sievietes gadījumā tas ir Nirnbergas 4. princips, kas paredz, ka rīkošanās pēc pavēles neatbrīvo no atbildības likuma priekšā, pieņemot, ka morāla izvēle vienmēr ir iespējama, kamēr Mihaela gadījumā tas ir personīgās sirdsapziņas jautājums. Un tādi maziski gājieni kā neatbildēšana uz mūžu notiesātās sievietes vēstulēm pēc tam, kad pats tai regulāri sūtījis kasetēs ierakstītus grāmatu lasījumus, viņam uz šīs slepkavas fona liek izskatīties daudzkārt nosodāmākam. Tomēr viņš acīmredzami uzskata sevi par pārāku, jo Reifa Fainsa drūmais varoņa pusmūža tēlojums, kas paredz, ka paša neizlēmība ir izrādījusies pārāk traumatiska, neatsver to, ka vienīgais, ko viņš spēj Hannai pajautāt pēc 20 gadiem cietumā, ir: “Vai tu esi šeit kaut ko iemācījusies?”. Uz ko viņa diezgan asprātīgi atbild: “Es esmu iemācījusies lasīt.”

Lasīt iemācījies ir arī Džamals Maliks no Mumbajas pievārtes - 175 ha lielā Dharavi graustu rajona (Dharavi ir lielākais graustu apgabals visā Āzijā ar 600 tūkstošiem iemītnieku un 650 miljoniem dolāru lielu apgrozījumu gadā, pateicoties dažādām ekonomiskām aktivitātēm, no kurām būtiskākā ir atkritumu pārstrāde). Džamals neapšaubāmi ir izredzētais, jo, pateicoties savai ekstremālajai dzīves pieredzei, nonāk līdz pārsteidzošai uzvarai televīzijas spēlē “Gribi būt miljonārs?” (Indijas variantā - “Kurš būs divdesmitkārtīgs miljonārs”). No musulmaņu bāreņa, sīka zaglēna un tējas iznēsātāja viņš pārvēršas TV formāta vienkāršās tautas varonī, kurš iegūst lielo vinnestu un princesi par sievu, apstiprinot apgalvojumu, ka pieredze atsver zināšanas. Pat tad, ja tev ir tikai 18 gadu.

Šī eksotiskā, iedvesmojošā un oriģināli izskaitļotā pasaka par Džamalu liek noticēt, ka katram no sūdiem burtiskā nozīmē (Dharavi esot viena tualete uz pusotru tūkstoti cilvēku) ir dota iespēja izkārpīties līdz zvaigznēm, šajā gadījumā - 20 miljoniem rūpiju, tomēr tā tiek pasniegta pārāk nepastarpināti, lai nerastos šaubas, ka tas tiešām domāts nopietni, galu galā ir zināms, ka šajā spēlē, kura Indijā tiek rādīta kopš 2000. gada, ir bijuši jau pieci uzvarētāji (visā pasaulē kopumā tādu ir ap 160).

Džamala smagais liktenis tiek izspēlēts kā uzdoto jautājumu rotaļīgu atbilžu virkne, lai pierādītu policijai, ka viņš tiešām zinājis īstās atbildes, nevis krāpies. Starp citu, spēles vēsturē ir bijuši vairāki šādi gadījumi - Lielbritānijā un Austrālijā par vainīgiem krāpšanā atzīti divi spēles uzvarētāji, kuru pareizās atbildes nodrošināja kāda auditorijā sēdoša biedra noklepošanos skaits.

Diemžēl pamazām Džamals no izredzētā varoņa un pasaku veiksmīgā viltnieka iz tautas pārvēršas melanholiskā un garlaicīgā lūzerī ar visai piezemētām vēlmēm. Tik uzsvērto apstākļu sakritības vai varbūt providences nozīmi viņa liktenī, ko ik pa brīdim ilustrē frāze “Maybe it’s written”, nomaina un par dominējošo ātri kļūst daudz neinteresantāka koncepcija, proti, omnia vincit amor. Pat aktieris, kas spēlē pieaugušo Džamalu, izvēlēts uzkrītoši neizteiksmīgs, salīdzinot ar diviem vitālajiem un atraktīvajiem bērniem pagātnes epizodēs. Liktenīgās mīlas virziens visu līdzšinējo Džamala izziņu banalizē un noreducē līdz tam, kā filmā viņu precīzi raksturo policists: “Nauda un sievietes. Iemesli, kas liek izdarīt vislielākās kļūdas dzīvē. Izskatās, ka tev abi tie sajukuši kopā.”

Klīrīgais cīnītājs Harvijs Milks

Sava laika redzamākais geju tiesību aktīvists un pirmais atklātais gejs, kas ievēlēts ASV valsts pārvaldes postenī, ir visspēcīgākais no visiem šiem apdalītajiem varoņiem, droši vien pateicoties tieši Šona Penna materializācijai varoņa ādā (galu galā viņus vieno izcelsme no Lietuvas ebrejiem). Milks, kurš, kā redzam filmā, no neizteiksmīga un iekšēji nebrīva grāmatveža, strauji izdzīvojot hipijiskas bezrūpības posmu Sanfrancisko Kastro ielas noslēgtajā pasaulītē, pārtop harizmātiskā līderī, akūtā politiskā aktīvistā un galu galā tiek ievēlēts pilsētas uzraudzības padomē, lai aizstāvētu dažāda veida minoritātes un sociālā riska grupas. Taču viss beidzas slikti - viņu nošauj viņa kolēģis, tādējādi piešķirot viņam nemirstību. 30 gadus vēlāk ir skaidrs, ka ne jau Milka darbība politikā, bet tieši viņa vardarbīgā nāve ir likusi veidot šo filmu (starp citu, iepriekš arī Oskaru ieguvušu dokumentālu filmu “Hārvija Milka laiki”, grāmatu “Kastro ielas mērs” un operu “Hārvijs Milks”), tāpat kā ļāvusi viņam kļūt par kārtējo mocekli Amerikas nesenajā vēsturē un kulta figūru geju kultūrā. Publikas slimīgā aizrautība ar “nomocītajiem” vai pāragri kritušajiem varoņiem un tīksmināšanās ap pikantām detaļām ir aktuāla visos laikos un nav atkarīga no viņu aizstāvētās ideoloģijas. Agrāk ar pārlieku lielu precizitāti gleznoja Svētā Sebastjana bultu caurdurto ķermeni, bet tagad ar tikpat lielu entuziasmu tiek analizētas dažādas vardarbīgas nāves. Un jo labāk pazīstams upuris, jo tas ir intriģējošāk. Lūk, un tāpat kā afroamerikāņi bija ieguvuši savu mocekli desmit gadus iepriekš, 1978. gadā tādu ieguva arī seksuālās minoritātes. “Ja lodei būs lemts saārdīt manas smadzenes, lai tā vienlaikus saārda arī visu “skapju” durvis”, Milks, sajūtot apdraudējumu savai dzīvībai un naidīgumu pret viņa sludinātajām pārmaiņām, saka neilgi pirms nāves. Viņš gribēja, lai šis naids pavērstos pret pašiem tā krājējiem, viņa nāves gadījumā saliedējot gan atklātos gejus, gan visus tos, kuri līdz šim slēpuši savu seksuālo orientāciju, cīņā par savām tiesībām. Taču te arī parādās galvenā pretruna, jo, pat ja viņa uzdrīkstēšanās un retorika bija iedvesmojoša arī pēc nāves, tad ikoniskā geju mocekļa statuss ir visai nepelnīts. Vismaz filmā var spriest, ka viņa slepkavībai nebija nekāda sakara ar homofobisku naidu, bet ar psihiski nelīdzsvarotas personas mazvērtības kompleksiem un skaudību. Sanfrancisko geju tiesību kustība, zaudējot savu līderi, kļuva mazspējīga, un viņu aktivitātēm kādu laiku vismaz bija vien ielu demonstrāciju raksturs. Nozīmīgākie bija Balto nakšu nemieri (pēc analoģijas ar Milka slepkavas uzvārdu) pēc neapmierinātības ar tiesas spriedumu, kas Denam Vaitam par dubultslepkavību (jo viņš pie viena nošāva arī Sanfrancisko mēru) piesprieda vien piecus gadus cietumā. Interesanti, ka pēc šīs prāvas tiesvedībā iegāja tāds jēdziens kā “Tvinkija aizsardzība”, jo Vaita advokāti sava klienta garīgo nelīdzsvarotību un depresīvo stāvokli mēģināja pierādīt ar viņa lielā daudzumā patērēto neveselīgo ēdienu.

Filmā Hārvijs Milks, protams, tiek demonstrēts kā “mesija”, bezbailīgs pionieris, kāds viņš neapšaubāmi arī bija, tomēr tiek ignorēti fakti, ka geju tiesību aktivitātes ASV bija pamanāmas jau vismaz desmit gadus, jo 50. gados valdība bija darījusi visu, lai tādas izsauktu, - Valsts departaments homoseksuāļus kopā ar komunistiem un anarhistiem bija iekļāvis “drošības riska grupā” kā antiamerikāniskus, viņiem tika liegts darbs armijā, skolās, universitātēs, valsts pārvaldē, FIB izveidoja sarakstus ar pazīstamākajiem gejiem, viņu draugiem un uzturēšanās vietām, ASV Pasts izsekoja adreses, uz kurām tika sūtīti homoseksuāla rakstura materiāli, tūkstošiem tika apcietināti vai ievietoti psihiatriskajās klīnikās “labošanai”. Skatoties filmu, neviļus pārņem savāda sajūta, ka pirms tik salīdzinoši neilga laika cilvēki bija gatavi tērēt pārāk daudz laika un naudas, lai aizrautīgi diskriminētu kādas lielas līdzcilvēku grupas darba tiesības. Filma spēcīgi akcentē kontrastu starp kristīgās vērtības sludinošās Anitas Braiantas fanātisko tumsonību (pēc viņas homofobiskās kampaņas geju sabiedrība izlēma boikotēt populāro apelsīnu sulu, ko ražoja Floridas Citrusu kompānija un reklamēja Braianta, izņemot no geju bāru kokteiļu sarakstiem “skrūvi” un aizstājot to ar Anitas Braiantas kokteili ar ābolu sulu; kompānija drīz vien atbrīvojās no viņas pakalpojumiem) un senatora Džona Brigsa (interesanti, ka filmā šo varoni spēlē atklāts geju aktieris Deniss O’Hērs, kamēr visus geju varoņus - heteroseksuāli aktieri) politiski lietišķo ignoranci iepretī Milka iecietībai un pārliecinošajai argumentācijai. Tas nav bez nolūka, jo, lai gan liekas, ka tik daudz kas ir mainījies un jau sen visiem it kā vienalga, ar ko kurš dzīvo kopā, izrādās, ka pagājušajā rudenī Kalifornijas štatā notikušais balsojums par štata konstitūcijas 8. labojumu, kas aizliegtu viendzimuma laulības, ir ASV vēsturē dārgākā kampaņa (ja neskaita prezidenta vēlēšanas), kurā no abām pusēm kopā ieguldīti 83 miljoni. Labojums tika pieņemts, un Šons Penns, saņemot savu Oskaru par Milka lomu, neaizmirsa piebilst, ka visiem, kas balsoja par, ir jānokaunas un jāpadomā, kā viņi spēs skatīties acīs saviem mazbērniem. Savukārt kompānija Google kaislību uzkurināšanai izveidoja speciālu Kalifornijas karti, kurā atzīmētas visu to, kas balsoja par, dzīvesvietas. Tāpēc Milka vēlējums visiem sev līdzīgajiem “nākt laukā” laikam ir aktuāls joprojām, jo, kamēr nav personiskas saites ne ar vienu no viņiem, var mierīgi turpināt demonizēt šo abstrakto ideju.

Atdzimušais Ričards Niksons

“Savādi, kā vīrs, kuru reiz tik ļoti nievājām, mūsu atmiņā atguvis cieņu. Kā mēs priecājāmies, kad Ričards Niksons atkāpās no prezidenta amata!

Cik dramatiski toreiz Deivids Frosts viņu televīzijas kameru priekša iedzina stūrī un vadīja pazemojošo atzīšanos, ko viņš bija glabājis trīs gadus. Un tomēr, cik inteliģentāks, domājošāks un, tiešām, prezidentiskāks viņš tagad šķiet salīdzinājumā ar šī amata ieņēmēju no 2001. līdz 2009. gadam”, rakstīja kritiķis Rodžers Īberts filmas “Frosts/Niksons” recenzijā. Lai gan visādā ziņā Niksons un Milks ir radikāli pretējas personības, starp šīm viņiem veltītajām filmām var atrast dažas paralēles - viens un tas pats laiks, varoņi ir reālas vēsturiskas personas, kuru politiskās karjeras ir aizsākušās Kalifornijā, abas filmas parāda tikai neilgu, taču ļoti būtisku laika posmu viņu dzīvēs. Turklāt Frenks Landžella Niksonu iemieso ne mazāk pārliecinoši, lai arī pavisam atšķirīgi, kā Penns Hārviju Milku.

Taču šeit arī līdzības beidzas, jo laikā, kad Milks tikai sāk savu politisko karjeru, Niksonam tā jau nepatīkamā veidā ir aprāvusies. Milks ir marginālas subkultūras varonis, demokrāts ar nelielu politisko ieguldījumu, bet Niksons, pārliecināts republikānis, divreiz jau bijis ASV prezidenta amatā. Tāpēc arī vidusmēra skatītājs filmu “Milks” uztver kā dokumentālu informāciju ar politisku propagandas vēstījumu, kas izraisa vai neizraisa tālāku interesi. “Frosts/Niksons”, vismaz ārēji neuzspiežot nekādu viedokli, ir cilvēcisks stāsts, ļaujot to uztvert pat tiem, kuri nav dzirdējuši vārdu “Votergeita” un kuriem

“Niksons” asociējas ar gumijas masku. Galu galā šis Votergeitas skandāls - prezidenta sankcionēta ielaušanās un noklausīšanās ierīču uzstādīšana demokrātu štābā Votergeitas viesnīcā, kā arī pieļāvums, ka amatpersonas drīkst dažkārt rīkoties nelikumīgi - vairs nešķiet nekas skandalozs, drīzāk ikdienišķs.

Pārsteidzošā kārtā filma par Niksonu nav politiska, bet ir drāma par tāda cilvēka apjukumu, kurš ar skandālu zaudējis milzīgu varu, ietekmi un līdz ar to arī jēgu dzīvot. Viņa traģēdija šķiet vēl lielāka, kad filmas dramatiskākajā epizodē, Niksona nakts telefonsarunā ar Deividu Frostu, aiz noslēgtā un pašpārliecinātā varoņa ārienes atklājas dziļi ievainots cilvēks. Salīdzinot sevi ar Frostu, tādu pašu ambiciozu censoni ar vēlmi ielauzties starp izredzētajiem, Niksons kaislīgi atzīstas: “Neskatoties uz to, cik apbalvojumus esi saņēmis vai cik daudz par tevi uzrakstīts avīžu slejās, nekad nav gana. Mēs joprojām jūtamies kā mazie cilvēki. Zaudētāji. Viņi mums to ir teikuši simtām reižu, koledžas gudreļi. No labajām ģimenēm. Cilvēki, pēc kuru atzinības mēs tik ļoti alkām. Un vai ne tāpēc mēs strādājam tik smagi, tāpēc cīnāmies par katru collu, rāpjoties augšup necienīgā veidā? Ja esam uz mirkli godīgi, ja padomājam, ja ļaujam sev kaut ar vienu skatienu ielūkoties tumšajā vietā, ko saucam par savu dvēseli, vai tad ne tāpēc mēs šeit esam? Meklējot ceļu saulē. Rampas ugunīs. Mēs jau tikām grūsti atpakaļ mēslainē. Vietā, kur, kā snobi mums vienmēr apgalvoja, mēs galu galā atgriezīsimies. Ar seju putekļos. Jo vairāk pazemoti par to, ka mēģinājām. Bet mēs neļausim tam notikt! Mēs vēl liksim tiem kretīniem aizrīties!” Pēc šīm intervijām Niksons ar laiku atguva politisku nozīmību, kļūstot par republikāņu un demokrātu respektētu ārpolitikas ekspertu, toties Frosts tapa par prominentu TV zvaigzni (viņa intervijas ar Niksonu kļuva par visskatītākajām intervijām televīzijas vēsturē ar 45-50 miljonu auditoriju) un viņš no “mēslaines izkārpījās”, galu galā apprecot Norfolkas hercoga meitu.

Ričards Niksons bija audzis vidusšķiras kvēkeru ģimenē, kas nozīmēja ne vien to, ka jaunībā viņam gāja secen dzeršana un dejas, bet naudas trūkuma dēļ - arī studijas Hārvardā un Jēlā. Viņa izteikto konservatīvismu pierāda kaut vai fakts, ka savā agrīnajā jurista praksē viņš atteicās no šķiršanās lietām, uzskatot, ka sieviešu laulības pārkāpumu detaļas viņu varētu mulsināt. Taču filmā mēs viņu sastopam jau kā vientuļu un slimu vecu vīru, kurš pēc atstādināšanas no prezidenta amata noslēdzies no pasaules savā Kalifornijas īpašumā Casa Pacifica, gandrīz visu līdzšinējo sabiedroto un draugu pamests. Un šajā gadījumā pat nav būtiski, ka viņš ir eksprezidents, viņa augstais amats tikai pastiprina kraso kritienu lejup. Filmā Niksons atzīst, ka nekad nav mācējis cilvēkiem iepatikties un risināt veiklas sarunas, nav spējis iejusties sabiedrisko pasākumu bezrūpīgajā gaisotnē. Šķiet, ka viņš pat apskauž Frostu, sakot, ka viņš nevar iedomāties, kā viņam ir paveicies tajā, ka viņam patīk cilvēki un cilvēkiem patīk viņš. “Tas vieglums, tas šarms. Man tāda nav, nekad nav bijis”, viņš saka. Te jāpiebilst, ka reālā Niksona āriene un manierīgums prezidentūras laikā tika ļoti kariķēts - viņš bieži tika attēlots neskuvies, sagumušiem pleciem un grumbainu, sviedriem klātu seju. Turklāt esot visiem mācījis neuztraukties par to, ko par viņiem domā citi, taču pats vienmēr un visur, pat mājās, valkājis žaketi un kaklasaiti.

Niksona biogrāfe Elizabete Drū raksturo viņu kā “visdīvaināko un vajātāko prezidentu”. Citi ir lietojuši apzīmējumus “idiosinkrātisks” un “noslēpumains”.

Filmas sākuma daļā pārējie varoņi Niksonu raksturo, daži pat ļoti agresīvi, kā īstu nelieti, amerikāņu tautas nodevēju, kuram ir jāatvainojas visas tautas priekšā par izdarīto, taču pamazām, bet nenovēršami simpātijas pāriet šī “nelieša” pusē. Viņa inteliģences, vecā kaluma manieru, iekšējā miera un pašapziņas priekšā nobāl ne vien jaunās paaudzes intelektuālie klaigātāji, kas ir gatavi viņu saplosīt gabalos par to vien, ka viņš vispār vēl elpo, bet arī Deivids Frosts, kas, pret eksprezidentu izturoties ar lielu cieņu un varbūt pat bailēm, ātri vien viņa rokās kļūst par rotaļlietu un atstāj virspusēja švīta iespaidu, kurš vienkārši mēģinājis atrast lētu sensāciju savas karjeras bīdīšanai (lai gan par lētu to nevar nosaukt, jo par intervijām ar Niksonu viņam nācās samaksāt 600 000 dolāru, lielākoties no savas personīgās kabatas).

Un, lai gan Niksons, Frosta aģitbrigādes spiests, tomēr galu galā atzīst, ka ir pievīlis Amerikas tautu, melojis tai un ļaunprātīgi izmantojis viņam doto varu, tādējādi it kā kļūstot par šo interviju divkaujas zaudētāju, tieši šis nožēlojamais sensācijas virsuzdevums, no kura ir atkarīgs, vai intervijas būs iespējams pārdot kādam TV kanālam, par īsto varoni padara pašu Niksonu, vismaz filmas kontekstā ļaujot viņam pacelties pāri laikmeta seklumam, kļūt brīvam un turpināt dzīvot. Filmas fināls gan atstāj iespaidu, ka eksprezidentam nu lemta mūžīga noslēgtība viņa Kalifornijas villā, tomēr vēsture liecina par pretējo - reālais Niksons atgriezās sabiedrībā, publicēja l0 grāmatas, regulāri rakstīja presē, uzstājās televīzijā, aktīvi piedalījās Ronalda Reigana priekšvēlēšanu kampaņā, daudz ceļoja, tikās ar ārvalstu līderiem, konsultēja ārpolitikas jautājumos un pārsteidzoši reabilitējās amerikāņu sabiedrības acīs. Kā raksta Elizabete Drū: “Pat tad, kad viņam nebija taisnība, Niksons parādīja, cik lielas ir viņa zināšanas un cik ietilpīga atmiņa, kā arī kapacitāte runāt ar neapšaubāmu autoritāti, atstājot iespaidu pat uz tiem, kuri iepriekš viņu nebija ņēmuši vērā.” Filmā redzam, kā varonis, mēģinot stāstīt par tām pozitīvajām lietām, ko viņam izdevies panākt savā amatā, paliek absolūti nesadzirdēts, jo visi kāri gaida tikai nonākšanu līdz skandalozajām tēmām. Kad viņš beidzot pasaka to, ko no viņa gaidīja (tas gan brīnumainā veidā un nekavējoties nekļūst par dziedējošo plāksteri uz Amerikas demokrātijas miesas) un par ko viņam būtībā samaksāja, satriecošs tuvplāns atklāj šī cilvēka vienīgo patieso traģēdiju - viņš pirmoreiz pilnībā aptver, ka, lai ko arī viņš dzīves laikā būtu darījis un kādi būtu bijuši viņa panākumi prezidentūras laikā, vēsturē un sabiedrības atmiņā viņš vienmēr paliks tikai kā pirmais ar skandālu no amata atstādinātais prezidents. Bet varbūt tas ir daudz vairāk par pārējo kuriozo, šī Oskara turnīra viendienīšu likteni.

Raksts no Aprīlis, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">