Nedomāšanas skola

Savādi, bet viena no pagājušā gada svarīgākajām filmām – režisora Alekseja Germana pirmsnāves eposs “Grūti būt dievam” – palika nepamanīta pat ierastajai festivālupublikai. Pēc pirmizrādes mazā Romas festivālā filma kaut kur nozuda, atstājot aiz sevis vien pāris Rietumu intelektuāļu piezīmes un dažus skatītājus Krievijā. Brāļu Strugacku vēl 60. gados rakstītais romāns, pēc kura motīviem Germans filmēja, nepavisam nebija paredzēts kā Krievijas absolūtisma kritika, turpretī filma iznākusi kā brutāls Putina neprāta (vai tieši prāta) tēls. Savas filmas varoņus režisors burtiski iemīcījis puvekļos un mēslos – tie tos ēd, smērējas ar tiem, slīcinās tajos. Tāpēc nav pārsteigums, ka nedaudzajās filmas kritikās dominē viedoklis, ka filmas galvenais vēstījums ir – “tā dzīvot nedrīkst”. Nu, skaties un saproti, ka, jā, tā patiešām nedrīkst, labāk dzīvot kaut kā citādi. Bet kā tad dzīvot jeb, pareizāk, pēc kā dzīvē vadīties?

Jūs jau zināt, kā ir: vecāki vīrieši var dabūt jaunākas sievietes, sarunas ir gudras un arī klusēšana ir gudra, smags darbs ved pie labas dzīves, cilvēki ir kosmētiski un anatomiski perfekti. Šo uzskaitījumu var turpināt ļoti ilgi līdz pat sīkākajai dzīves detaļai. Izrādās, ka attīstītajās valstīs cilvēki apmēram 3500 stundas gadā jeb, vienkāršāk sakot, 2/3 sava nomoda pavada pie televizora un datora. Lai gan filmas šajā laika apjomā sastāda mazākumu, tomēr to ietekme nereti izrādās daudz lielāka par uzmācīgā zobārsta perfekto smaidu televīzijā vai, teiksim, “kā nopelnīt!” pamācību tīklā. Kino ietekme atzīta jau sen; par to liecina kaut vai piemērs ar Mārtina Lutera Kinga Juniora mēģinājumu jau 60. gadu beigās pierunāt melnādaino aktrisi Nišelu Nikolsu turpināt atveidot leitnantes Uhuras lomu “Zvaigžņu ceļa” franšīzē. Viņš esot teicis: “Tikai iedomājies, afroamerikāņu sieviete virsniece uz futūristiska zvaigžņu kuģa. Esmu pārliecināts, tas palīdzēs nonākt līdz tam, ka jau tuvākajā nākotnē cilvēki beidzot vairs nepievērsīs uzmanību ādas krāsai.”

Kā par filmas nogriezni var domāt par jebkura cilvēka dienu. Pamošanās, paģirās vai arī ne, skatiens spogulī zobu pucēšanas laikā; brokastis stāvus ar kafijas krūzi rokā; radio ziņas sastrēgumā; vienmuļais ofisa galds ar suvenīriem, kas atvesti no iepriekšējā komandējuma; joki par iepriekšējā vakara muļķīgo piedzeršanos; īss flirts ar kolēģi, dzerot kārtējo kafiju; pēcpusdienas pārmetumi sev par to, ka dzīvē nekas nemainās; radio ziņas sastrēgumā; vīna izvēle netālajā veikalā, kurā skopums tomēr uzvar; televīzijas anonīmais troksnis; pirmsaizmigšanas sekss vai arī ne. Lai arī banālas (tikpat kā no Timura Bekmambetova filmas “Meklēšanā” par mazā cilvēka dzīvi Čikāgā), šīs vai citas ainas pastāv. Un brīžiem tu uzķer, ka aina jau kaut kur redzēta. Tu runā, domā, kusties vai vienkārši pieklājīgi klusē, it kā tas būtu kaut kas tavs, bet tad pēkšņi atklāj, ka citē kino.

Psiholoģijā jau vairāk nekā 20 gadus pazīstams “mediju manipulācijas nolieguma sindroms”, kad cilvēki, līdzīgi diegos iekārtām lellēm, apgalvo, ka neviens viņus aiz striķiem nerausta, lai gan tieši tas arī notiek – viņu zemapziņa manipulāciju jau fiksējusi. Pateicoties manipulācijai, kino kļuva par dzīvi jau ļoti agri savā vēsturē – principā tad, kad bija tapusi pirmā propagandas filma. Var strīdēties, kura tā bija, tomēr šķiet, ka veids, kā 1898. gadā Vitagraph studija ASV atveidoja Spānijas–ASV karu, vislabāk atbilst propagandas formulējumam. Vēlāk sekoja arī citi sižeti – Dreifusa prāva, Tedija Rūzvelta prezidentūra, monarhu kāzas vai bēres. Filmas tika inscenētas ar aktieriem un atbilstošu dekorāciju vēl pirms paša notikuma, precīzi norādot, kā vajadzētu par to domāt tad, kad tas patiešām notiks.

Atšķirībā no pārējo mākslu priekšstāvjiem, kam vajadzēja salonus ar ikgadējiem laureātiem vai koncertzāles ar profesionāliem mūziķiem, ko galu galā uztvēra tikai grupiņa elitāristu, filmu kadri pie cilvēkiem atnāca brutāli – kā rupja romiešu arēnas izklaide, turklāt piesaistot milzīgas masas. Jāatzīst gan, ka agrīnie kino veidotāji nenojauta, ka ikvienam filmā īstenotam ieteikumam, kā uzvesties un kā domāt, būs tik spēcīga iedarbība. Kad, iedvesmojušies no psihologa Hugo Minsterberga pētījuma par to, kā kino medijs no skatītājiem izvilina atbilstošas emocijas un morālus spriedumus, 20. gados pie savu darbu veidošanas ķērās Eizenšteins un Vertovs, filmas jau ļoti būtiski ietekmēja patērētāju dzīvesveidu.Kaislīgais neomarksists un aparāta teorijas (kritisks pierādījums, ka filmas ideoloģiski iedarbojas uz skatītāju) radītājs Žans Luijs Bodrī kino īpašo ietekmi skaidro ar kinozāles tumsu, skatītāja pasivitāti un ekrāna gaismēnu hipnotizējošo dabu, kas kopsummā ieved skatītāju mākslīgi regresīvā stāvoklī – sapņa imitācijā. Visi, kas sasēdušies kinoteātra krēslos, zināmā mērā sāk atgādināt sevis bērnišķīgas versijas, kas gatavas pakļauties dažādām ētiskām, sociālām un – tas ir svarīgākais – patērēšanas ietekmēm.

Ironiski, bet šeit slēpjas pretruna, jo filmas nemaz nav līdzīgas dzīvei; pirmkārt, tajās viss sakrīt laika nozīmē, notikumi (piemēram, mīlestība, šķiršanās, nāve, augšāmcelšanās) saspiežas pavisam īsā laika periodā; otrkārt, tajās ir tikai viens vai, augstākais, divi galvenie varoņi, kuri nav nekādi staigājoši cilvēces prototipi, nu, vismaz ne tik ļoti, lai katrs ar tiem varētu identificēties, ja tie nebūtu tēli uz ekrāna, bet kaimiņi otrpus sētas. Treškārt, filmās dzīve vienmēr pakārtojas kaut kādai saprotamai dramaturģijai, turpretī dzīves dramaturģija, visticamāk, ir haotiska.

Tomēr filmas iespaids ir nenoliedzams pat visvienkāršākajās lietās. Dārtmutas–Hičkokas Medicīnas centrā ir tapis pētījums, ka filmu ietekme uz pusaudžu lēmumu sākt smēķēt ir tikpat liela kā tā, kas liek sekot draugu piemēram. Izrādījies, ka Holivudas cīņa izskaust smēķēšanu no filmām ir novedusi pie tā, ka atsevišķi smēķēšanas gadījumi kādā R reitinga filmā (filmas, ko nav ieteicams skatīties līdz 17 gadu vecumam) atstāj daudz spēcīgāku iespaidu. Līdzīgi ir ar seksualitāti, jo ASV lielākā daļa cilvēku līdz 25 gadu vecumam atzinuši, ka ir imitējuši filmās noskatītus seksuālās dzīves elementus (sākot ar seksuālajām pozām līdz pat uzvedībai, zaudējot nevainību, vai sarunām pēc dzimumakta). Nesen Lielbritānijā tika veikts BBC televīzijas pētījums attiecībā uz laulības šķiršanu. Ceturtdaļā gadījumu šķirtās britietes kā vienu no galvenajiem iemesliem laulības iziršanā minēja tās neatbilstību Holivudas filmu piedāvātajam vīrieša un sievietes attiecību modelim. Izrādījās, ka vienkāršie britu veči nenāk mājās no darba moži un sakopti, gatavi idilliskai kopdzīvei, rūpēm par bērniem un jutekliski intelektuālām sarunām.

Fakts, ka filmu ietekme uz sabiedrības dzīvesveidu ir lielāka valstīs, kurās ir spēcīga komerciālā kino industrija, nešķiet nekas īpašs. Tāpēc arī neizbrīna, ka ASV bieži vien pārņem dažādi sociālā neprāta viļņi, kad atliek parādīties filmai par bezbailīgu militāro pilotu, lai visi gaisa spēku rekrutēšanas punkti tiktu pārpildīti ar jauniem entuziastiem, vai, parādoties filmai par zēnu – talantīgu karatistu, drīz vien vairs nav iespējams apmierināt pieprasījumu pēc Austrumu cīņas nodarbībām.

Tajā pašā laikā filmu tiešā ietekme var būt arī pavisam dīvaina. Kāds amerikāņu ekologu pētījums 70. gadu beigās atklāja, ka līdz ar filmas “Žokļi” (1975) iznākšanu sākās daudz aktīvāka haizivju medīšana, dažas to sugas novedot turpat vai uz izmiršanas sliekšņa. Skaidrs, ka labāk beigta haizivs nekā beigts tūrists, kura laivai tā nograuzusi visu astes daļu kopā ar motoru. Turklāt arī citas filmas, kurās haizivis cenšas nobeigt kādu vientuļu peldētāju, atstājušas savu absurdo iespaidu – samazinājies cilvēku skaits, kas peldas atklātā jūrā, pat vietās, kur haizivis nemaz nedzīvo.

Pieļauju, ka par filmu ietekmi uz cilvēku var domāt dažādi. Tomēr, šķiet, visvienkāršāk to atzīt par izkropļotu sociālā darvinisma projektu. Rietumu civilizācijai vai, vēl sliktāk, kādai nacionālajai valstij (teiksim, Latvijai) pietrūkst laika iemācīt cilvēkiem dzīvot. Apzinoties, ko ar kino var panākt, iemācīšana tiek netieši deleģēta atsevišķiem autoriem, kuriem taču it kā vajadzētu zināt, ko viņi dara. Bet, izrādās, viņi paši īsti nenojauš, kāda galu galā būs publikas reakcija – tā var būt gan sociāli efektīva, gan tikpat labi – absurda vai pat traģiska. Aleksandrs Pjatigorskis reiz tā arī sacīja: “Mēs runājam svešus vārdus, domājam svešas domas.” Iespējams, ka minētajā sociālajā projektā skatītājam pavērta iespēja to darīt pavisam banālā veidā – runāt, domāt un arī darboties kā svešajam, nenojaušot, kas šis svešais ir, un šim svešajam arī nenojaušot par skatītāju.

Pat ja filma nav “populārzinātniska”, publika, visticamākais, uztvers to kā kaut ko, kas sa­­tur zināšanas, iedziļinoties ne jau kaut kādās neskaidrās idejās vai izsmalcinātās intelektuālās konstrukcijās, bet, piemēram, no Larsa fon Trīra “Nimfomānes: II daļas” iegaumējot, kā sasiet mezglu, lai sevi baudkāri iepliķētu pa dibenu. Tieši šī, tā saucamā copy-cat, uzvedība, kad cilvēki precīzi atdarina darbības filmā, bieži noved pie smagākām sekām. Atceroties šaudīšanos kārtējā Betmena pirmizrādes laikā Auroras pilsētā 2012. gadā, vairs nevienu nepārsteidz, ka vardarbība filmās (arī datorspēlēs) noved pie vardarbības reālajā dzīvē. Tas gan ir tikai abstrakts secinājums, norādot uz vajadzību šādas filmas ierobežot. Baisāki ir gadījumi, kad reāli noziegumi sakrīt ar filmu sižetā atveidotajiem. Piemēram, divgadīgā Džeimsa Baldžera slepkavības prāvā 1993. gadā parādījās pierādījumi, ka abi mazgadīgie tiesājamie slepkavas varētu būt izmantojuši precīzu filmas “Bērnu spēle 3” (1991) nogalināšanas shēmu.

Copy-cat princips parādās ne vien uzvedības kopēšanā, bet arī nekritiskā uztverē. Vairākās zinātņu nozarēs pēdējās desmitgadēs ir aktivizējusies darbība, lai uzlabotu zinātnisko faktu skaidrojumu kinofilmās, jo līdz pat 90% sabiedrības, kas atbilst kinoskatītāju vecumam, uzticas tam kā patiesam. Šobrīd primitīva izpratne par fiziku, bioloģiju vai citām zinātnēm ir filmu radītās mitoloģijas daļa, un, lai arī kļūdas eksaktajos priekšmetos neviens vēl neuztver pārāk dramatiski (varbūt izņemot atomsprādziena sekas vai mēģinājumu ražot elektrību mājas apstākļos), sistemātiska maldināšana, teiksim, vēsturē, kā zināms, var novest pie muļķīgāka iznākuma.

It kā jau kāda starpība, kas tie par vēsturiskiem pastāstiem, un kuru vispār satrauc, kas ir tas pagātnes nelietis, kas nostādīts iepretim labajam varonim, tomēr izrādās, ka starpība ir gan. Nemaz nav jāpiesauc Lenija Rīfenštāle, var minēt kaut vai derdzīgi ideoloģisko filmu “Piecas kara dienas” (2011), kuru gruzīni izveidoja par notikumiem Krievijas–Gruzijas kara laikā 2008. gadā. Izmeta dažus miljonus dolāru, uzaicinot dažus Holivudas aktierus un iztērējot vēl dažus miljonus reklāmai, un viņi, iespējams, parādīja jaunimpērisko Krieviju tādu, kāda tā bija vai arī kļuva dažus gadus vēlāk. Un tomēr viss šajā filmā liecina par cinismu un vienlaikus māksliniecisko prastumu, ar kādu bēdīgi slavenais B kategorijas action meistars Renni Harlins skaidro procesus, kuru aptveršanai vajag daudz vairāk laika un arī prāta.

Šis neslēptais tiešums vēsturiskās propagandas filmās labi izpaužas kā to vēstījums un ietekmes virziens, tomēr arī filmas, kas to apzināti vai neapzināti slēpj, atstāj līdzīgu nospiedumu, vienīgi skatītājs to nespēj ievērot. Nepalīdz pat jau 30. gados Holivudā radītie titri – “balstīts uz patiesiem notikumiem” vai “visi varoņi šajā filmā ir izdomāti, jebkāda līdzība ar reālām personām, dzīvām vai mirušām, ir nejauša sakritība”. Starp citu, šie titri (vismaz otrie) tika izveidoti, pateicoties Rasputina slepkavam kņazam Jusupovam, kurš savam plašajam Parīzes dzīves stilam nopelnīja, iesūdzēdams MGM studiju par nepareizu sevis attēlojumu filmā “Rasputins un imperatore” (1932).

Var gadīties, ka kļūdās arī tie, kuri domā, ka savu dzīvi saprot un pasauli novēro no ārpuses, – ir taču filmas arī par atsvešinātību, sociopātiju un refleksiju, turklāt jādomā, ka tās atsaucas uz dzīvi daudz smalkāk. Un filmas ne vien pārnes šīs parādības uz dzīvi ārpus ekrāna, bet arī atkārto savā starpā. Šis īstenības atkārtojums no viena darba nākamajā, pieļauju, tad arī ir tas “apburtais loks”, kas apzīmē kino uzkrītošo ietekmi.

Zemes nākotnes iedzīvotājs dons Rumata no Germana “Grūti būt dievam” ierodas uz svešas planētas, kur sabiedrība joprojām dzīvo agrīnajos viduslaikos. Būdams vēsturnieks, viņš drīkst novērot tur notiekošo, lai tādējādi labāk saprastu Zemes pagātni, bet nekādā gadījumā nedrīkst iejaukties, lai nemainītu turienes vēstures gaitu. Atklājas, ka būt par dievu patiešām ir pārāk grūti, tāpēc Rumata tomēr izlemj iejaukties, lai pārtrauktu apkārt valdošo barbarisko stulbumu – dzīvi, kuru “tā dzīvot nedrīkst”. Diemžēl tā būs tikai kārtējā iejaukšanās, kurai nav nekādas jēgas un rezultāta. Skumji pūšot improvizētu saksofonu, apsnigušais Rumata, iesēdies zirga vilktos divričos, atkal dosies prom sniegotajā tukšumā. Un daži viņam sekos.