Zaļās neļķes kavalieris

1895. gada 14. februārī Londonas Sentdžeimsa teātris bija pārpildīts. Aukstums un slapjais sniegs nebija spējis atturēt Londonas sabiedrības eliti ierasties uz Oskara Vailda jaunākās lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” pirmizrādi. Ar katru minūti sajūsma zālē auga augumā, beigās pārvēršoties vētrainās ovācijās. Aktieris Alans Einsvorts vēlāk rakstīja, ka savos 53 karjeras gados neatceroties lielāku triumfu par to vakaru. Arī kritika, kura līdz tam Vailda darbus nebija lutinājusi ar pārāk pozitīvām atsauksmēm, beidzot padevās un atzina šarmanto lugu par autora labāko sacerējumu. Vailds bija sasniedzis slavas un karjeras augstāko punktu. Arī dažus mēnešus vēlāk izrāde joprojām pulcēja pilnas zāles, bet Vailds jau sēdēja uz apsūdzēto sola.

Cilvēki uz Parīzi dodas dažādu iemeslu dēļ, vieni meklē romantiskas sajūtas, citi klejo pa muzejiem, vēl citi varbūt mēģina uziet sen lasītu romānu vai sen skatītu filmu atsauces, taču diez vai daudz ir tādu, kas dodas uz Parīzi nomirt. Šo ceļamērķi, šķiet, monopolizējusi Venēcija. Skumjo pasaku un spožo komēdiju autors Oskars Vailds nomira Parīzē 46 gadu vecumā 1900. gada 30. novembrī lētā Senžermēndeprē rajona viesnīcā Hôtel d’Alsace. Perlašēzas kapsētā viņš un Džims Morisons, vēl viens dzejnieks un provokators ar tieksmi uz pašiznīcināšanos, neapšaubāmi ir slavenākie ārzemnieki, kuru kapavietas ne vien kļuvušas par svētceļojuma mērķi daudzu paaudžu dekadentiem, bet arī iezīmētas Parīzes tūrisma ceļvežos.

Parīze nav mana tuvākā pilsēta, tomēr savulaik esmu izmēģinājusi dažādus šīs pilsētas apgūšanas veidus, ieskaitot nevainības zaudēšanu un staigāšanu ar atvērtu “Fuko svārstu” rokā pa Marē kvartāla ieliņām. Nekas no tā nav sniedzis gandarījumu. Parīze manī izraisa dīvainu histēriju, un, tā kā stāstā par Oskaru Vaildu ir pietiekami daudz patoloģijas un histēriskuma, ceļot uz Parīzi kā vietu, “kurā nomira Vailds”, likās pat jēdzīgi un atsvaidzinoši.

Parīze var piedāvāt ne tikai Vailda nāvi, jaunībā viņš šeit iekaroja augstākās sabiedrības un literātu aprindas, šeit aizritēja viņa medusmēnesis un tika sarakstīta “Salome”, šeit viņš ne reizi vien piestāja savos izbraucienos “uz kontinentu”. Galu galā Parīze pieņēma no britu sabiedrības izraidīto rakstnieku kā kuriozu angļu liekulīgās morāles pierādījumu – gan ne ar lielu sajūsmu, bet drīzāk ar vienaldzību; sagaidīja viņa nāvi un laika gaitā padarīja viņu par savējo. Pagājušogad Viktorijas un Alberta muzejā bija sagatavota plaša izstāde par estētisma kustību Anglijā 19. gadsimta beigās; viens no šīs kustības galvenajiem teorētiķiem un praktiķiem bija tieši Vailds. Londonā izstādes nosaukums bija vienkārši “Skaistuma kults”, bet, nonākot Parīzes Orsē muzejā pagājušā gada nogalē, tā tika pārdēvēta par “Skaistums, morāle un jutekliskums Oskara Vailda Anglijā”, liecinot, ka Vailds parīziešiem ir vesela britu dekadences laikmeta simbols un vienlaikus – publiku saistošs vārds. Vēl pat pēc 100 gadiem šim vārdam ir skandāla piegarša, pat ja nekas nav zināms par pašu skandālu un nav lasīts ne “Dorians Grejs”, ne “Salome”. Izstādes melanholiskais skaistums bija kā zaudētu ilūziju pasaule, liekot domāt, ka estētisms Anglijā, iespējams, bijis viens no cilvēces pēdējiem protesta kliedzieniem cīņā pret sliktu gaumi un dzīves trivialitāti. Vailds izrādījās ne vien šīs cīņas karognesējs, bet arī lielākais upuris.Jāatkāpjas laikā, lai saprastu Oskara Vailda bēdīgo galu Parīzē, jo viņa dzīvesstāsts atgādina aizraujoši un naivi iestudētu viena aktiera teātri, kas Viktorijas laika Anglijā kļuva liktenīgs pašam aktierim. Jau agrā jaunībā Vaildam piemita tieksme pēc formas pilnības, provokācijas un publikas. Viņa ekscentriskie vecāki savā ziņā arī iemiesoja šo dīvaino izsmalcinātības un groteskas savienību. Viljams Vailds bija izcils īru ārsts un akadēmiķis, kurš sarakstījis nozīmīgus darbus ne vien medicīnā, bet arī arheoloģijā un ķeltu folklorā un kurš tika iecelts bruņniecības kārtā par nopelniem impērijas labā, savukārt Džeina Frančeska Vailda, pieņēmusi vārdu Speranca, bija labi izglītota īru nacionāliste un dzejniece, kas publicējās revolucionāros izdevumos. Vaildu pāris kopā izskatījās visai amizanti – viņa bija gara un ļoti liela, bet viņš – sīks, paspūris un, kā teicis kāds laikabiedrs, “ar katru gadu arvien vairāk atgādināja pērtiķi”, taču viņu nams Dublinā kļuva par intelektuāļu, mākslinieku un visādu dīvaiņu pulcēšanās vietu. Neraksturīgi laikmetam, šajos saietos vienmēr bija klāt arī abi Vaildu dēli. Viljamam bija daudz ārlaulības sakaru un bērnu – gan pirms, gan pēc laulībām ar Sperancu. Viens no šādiem sakariem ievilka ģimeni skandālā – kāda pustraka sieviete, kas jau gadiem ilgi bija šantažējusi Viljamu, publiski apsūdzēja viņu izvarošanā, tas noveda pie vairākām tiesas prāvām. Lai gan šantažētājai par kompensāciju tiesa piesprieda vien simbolisku peniju, Vaildam bija jāapmaksā visi tiesu izdevumi, un viņš nonāca lielos parādos, sāka daudz dzert un nemazgāties, pameta novārtā savu praksi un ģimeni, arvien vairāk laika pavadot lauku īpašumos. Taču pievilcību sieviešu acīs Viljams nezaudēja līdz pat dzīves beigām. Kad 1876. gadā viņš gulēja uz nāves gultas, Vaildu namā katru dienu ieradās kāda aizplīvurota dāma melnā un visu dienu klusējot pavadīja pie Viljama gultas.

Oskars kļuva par mātes mīluli – viņa jaunākajā dēlā sajuta sev radniecīgu dzejnieka dvēseli. Viņa mācīja dēlam klasiskās valodas, lika daudz lasīt gan antīkos autorus, gan sava laika dzejniekus. Deviņu gadu vecumā Oskars iestājās Portoras Karaliskajā zēnu skolā Eniskilenā, kur mācībās drīz vien apsteidza gados vecākos skolasbiedrus. Viens no Vailda biogrāfiem Filips Žilians raksta: “12 gadu vecumā viņš varēja lasīt Homēru un Vergīliju oriģinālā. Piedzīvojumu romāni un Dikenss, kas tā patika viņa skolasbiedriem, viņam nenozīmēja neko. Par spīti Oskara nepatikai pret sporta spēlēm un viņa literārajai gaumei, viņš iekaroja pārējo zēnu simpātijas ar savu spēju precīzi attēlot pasniedzēju manieres un gluži ikdienišķus notikumus pārvērst aizraujošos stāstos. Bērni baros pulcējās ap šo lielo zēnu – jau tad viņš spēja apburt ikvienu.” Ieguvis stipendiju par labajām sekmēm, Vailds 1871. gadā iestājās Trīsvienības koledžā Dublinā, katru gadu būdams labākais skolnieks. Īpaši tuvas attiecības Vaildam izveidojās ar pasniedzēju Dž. P. Mahafiju, ar kuru viņš bija iepazinies jau mātes salonos; Mahafijs veicināja Vailda interesi par visu grieķisko, un vēlāk viņi pat devās kopīgā ceļojumā uz Grieķiju, Epidaurā Vailds skandēja rindas no Sofokla, bet Mikēnās – no Homēra. Līdzīgi kā daudzi citi, arī Mahafijs, kurš līdz tam bija lepni saucis sevi par “Vailda izveidotāju”, pēc viņa tiesas prāvas paziņoja, ka “Oskars ir vienīgais traips manā pasniedzēja dzīvē”.Pateicoties spožajām sekmēm, Vaildam nebija nekādu grūtību iegūt stipendiju studijām Oksfordā, un 1874. gadā viņš iestājās Magdalēnas koledžā, lai studētu klasiskās valodas un literatūru. Vēlāk Vailds kādā vēstulē rakstīja: “Oksforda bija romantikas galvaspilsēta, kas dzīves realitāti nelaida klāt... Visur valdīja aristokrātiska sajūta: naudai ir jābūt, bet par to nav jāsatraucas. Un visi dzīves atribūti bija perfekti: ēdiens, vīns, cigaretes; dzīves ikdienišķās vajadzības kļuva par māk­slinieciskiem simboliem, pat mūsu drēbēm bija nozīme un svars.” Tieši Oksforda ar savu akadēmismu un vīriešu sabiedrību kļuva par Vailda dzīves pirmo skatuvi – uzskatīdams sevi par gudrāko no visiem, viņš sāka izaicināt ne vien studentus, bet arī pasniedzējus. Viņš koķetēja ar pāriešanu katolicismā (dienā, kad bija nolikta viņa kristīšana, priesteris viņa vietā saņēma liliju pušķi), lekcijās un semināros izturējās lecīgi pret pasniedzējiem, nēsāja garus matus un ekstravagantas drēbes, ko mainīja trīs reizes dienā, nicināja sportu un kolekcionēja ķīniešu porcelānu (ķīniešu porcelāns, pāva spalvas un saulespuķes kļuva par tipiskiem estētisma atribūtiem). Stāstnieka talants padarīja viņu par spīdekli pārējo studentu vidū, savukārt pasniedzējiem vajadzēja vien samierināties ar viņa bezkaunību, jo nācās atzīt, ka viņš kļuvis par savas paaudzes spožāko hellēnistu. Taču ar to visu Vaildam bija par maz – lai noturētu publikas uzmanību, vajadzēja atrast lielu ideju, ko izvērst kustībā. Pamatu šādai kustībai Vailds atrada divu uzskatos un seksuālajās nosliecēs atšķirīgu “mākslas un skaistuma teorētiķu” un Oksfordas pasniedzēju – Džona Raskina un Voltera Patera – darbos. Raskins skaistuma ideālu saskatīja viduslaikos, Paters – renesansē. Vienkāršojot var teikt, ka Paters uzskatīja mākslu par pašpietiekamu, savukārt Raskins uzskatīja, ka mākslai jāspēj padarīt sabiedrību labāku. Patera “Renesanses vēstures studijas” un citas publikācijas izveidoja estētisma kustības teorētisko pamatu. “Es skatos uz dzīvi kā uz istabu, ko iekārtot tā, kā mēs iekārtotu istabu mīļotajai sievietei vai vīrietim – iekrāsojot sienas ar klusinātu toņu simfonijām un piepildot ar skaistas formas objektiem un ziediem, dīvainām smaržām un mūzikas instrumentiem,” Paters rakstīja. To, ko viņš, baidoties no skandāla, pārrunāja vien ar nelielu izmeklētu studentu pulciņu aiz slēgtām durvīm, Vailds pieņēma par savas dzīves un mākslas moto.

“Lai mūsdienās iekļūtu Sabiedrībā, tā vai nu jābaro, vai jāšokē, tas arī viss,” teica Vailds, ierodoties Londonā 1879. gadā. Un, tā kā barošanai naudas viņam nebija, viņš, bruņojies ar īra pašpārliecinātību, sāka iestudēt jaunu – sabiedrības spīdekļa – lomu. Saprotot, ka sabiedrībā visu nosaka sievietes, viņš ar savu personību un labi izkopto vīzdegunību augstākās sabiedrības dāmām spēja piedāvāt kaut ko īpašu – glābiņu no garlaicības. Savukārt slavenākās Londonas aktrises viņš savaldzināja ar izsmalcinātiem komplimentiem un rožu klēpjiem, bet intelektuāļus – ar dziļo erudīciju un dzirkstošo sarunu prasmi. Vailda klātbūtne garantēja aizraujošu vakaru ikvienam. Un, lai gan Vaildam ne īpaši patika lauki, viņš pieņēma arī ielūgumus uz muižām, godīgi pildot savu izklaidētāja lomu, teiksim, medībās dodamies melnā samta uzvalkā un laškrāsas zeķēs. Vienlaikus viņš izklaidējās arī pats – starp iepazītajiem cilvēkiem viņš atlasīja interesantākos, lai tie vēlāk kā ekscentriski personāži parādītos viņa prozas darbos un lugās.

Vailds neaizmirsa arī savu “estētisma emisāra” lomu. Estētisms bija radies kā reakcija uz viktoriānisma parastību, tā liekulīgo morāli, masu gaumi un masu patēriņa preču neglītumu. Estētu mērķis bija atdot pasaulei skaistumu – sākot no mākslas darbiem līdz vissīkākajam ikdienas priekšmetam. Vairāk nekā desmit gadus estētisms kā margināla avangarda kustība Anglijā bija attīstījies dažādos savstarpēji nesaistītos virzienos, taču Vailds bija tas, kurš šai kustībai piešķīra mērķtiecību, viņa enerģija un asprātība deva kustībai jaunu dzīvību, savukārt viņa apģērbi, manieres un runas veids viņu padarīja par estētisma dzīvo simbolu, līdz ar to arī par redzamāko izsmiekla objektu karikatūrās un parodijās. Vēlāk viņš apkopoja savas idejas 1891. gadā izdotajā krāšņi noformētajā provokatīvu un musinošu eseju un dialogu krājumā “Nodomi”, kas uzbruka konvencionālajai morālei un literatūras reālismam, aizstāvot mākslas absolūto neatkarību jeb, vulgāri izsakoties, “mākslu mākslas dēļ”. Tas izvērsās par vēl vienu Vailda dzīves paradoksu – izjūtot dziļu nicinājumu pret mietpilsonisko sabiedrību, viņš vienlaikus bija kļuvis par tās galveno izklaidētāju."Pa priekšu gāja divas smalkas figūras, kas šķita kā izkāpušas no sera Džošuas Reinoldsa gleznas. Viņas bija tērptas dīvaini pašūtās kleitās no Sūratas zīda gatavu ērkšķogu krāsā, ap vidukļiem bija apsietas platas bāli dzeltena auduma jostas; svārki taisnās krokās krita līdz potītēm, atklājot bronzas krāsas augstpapēžu kurpes. Meiteņu blondos matus sedza lielas sarkana zīda cepures Geinsboro stilā, greznotas ar sārtām un dzeltenām spalvām. Dzintara kaklarotas, gari dzelteni cimdi, dzeltenu rožu pušķīši pie kakla un baltu liliju buķetes rokās noslēdza šo smalko līgavas māsu ietērpu...” Tas ir tikai īss fragments no presē publicētajiem garajiem tērpu, krāsu un prominento viesu aprakstiem Oskara Vailda un Konstances Loidas kāzās 1884. gada pavasarī.

Vailds, pats būdams izteikts dendijs, uzskatīja sevi par ekspertu estētisma modē. Viņš aizstāvēja dabiska ķermeņa skaistumu un uzskatīja, ka sievietes tērpiem jāatspoguļo tās forma un jāņem vērā fizioloģija. Estēti, kritizējot valdošās modes vienveidīgumu, aicināja apģērbā paust individualitāti, tādēļ sievietes Čelsijā, kas bija kļuvusi par tādu kā neoficiālo estētisma koloniju, sāka ģērbties atbilstoši šiem priekšrakstiem, meklējot iedvesmu vēsturē un mākslā – no sengrieķu tunikām līdz prerafaelītu gleznās redzamajām elēģiskajām viduslaiku stilizācijām. “Iela, kas slapjā un drūmā rītā pagodinājusi ar lēdijas Makbetas vīziju, nekad vairs nebūs tāda kā visas pārējās ielas, tā vienmēr būs pilna brīnumainu iespēju,” izteicās Vailds, ieraudzījis slaveno aktrisi Elenu Teriju izkāpjam no karietes ābolzaļā viduslaiku tunikā ar sudraba kroni galvā.

Var pieņemt, ka precības ar Konstanci Loidu Vailds uztvēra kā jaunu izaicinājumu – iestudēt ideālu estētisma laulību. Ar entuziasmu viņš ķērās klāt savas jaunās sievas garderobei un padarīja to gandrīz vai par svarīgāko Londonas baumu objektu. Kopā viņi vienmēr parādījās saskaņotos, izaicinošos tērpos, piemēram, pirmos apmeklētājus pie brokastīm sagaidīja puķainos kimono. Lai gan Konstance dievināja vīru un pakļāvās viņai uzticētajai lomai, spriežot pēc laikabiedru liecībām, īpaši ērti viņa nejutās. “Viņa izskatījās bezcerīgi un likās garlaicīga un bikla. Viņš, protams, bija amizants,” indīgi rakstīja kāda bijusī Vailda pielūdzēja.

Par jaunā pāra mājvietu tika izvēlēts nams Taitstrītā 16 Čelsijā. Tam bija jākļūst par visu to ideālu iemiesojumu, ko Vailds bija sludinājis savās lekcijās un ko estēti dēvēja par House Beautiful. “Piemēram, ēdamistabu esmu izveidojis dažādu nokrāsu baltumā ar baltiem un dzeltenā zīdā izšūtiem aizkariem, efekts ir absolūti burvīgs. [..] Mazajā istabā ir zili griesti un frīze, dzeltenas sienas, visas koka daļas ir baltas, tas izskatās priecīgi un izsmalcināti; vienīgais dizaina objekts ir Morisa baltzilie aizkari un bāldzeltenais pārklājs,” viņš rakstīja kādam draugam. Lai gan tagad šāds apraksts nešķiet nekas īpašs, savam laikam tas bija revolucionārs interjers – žurnāli bija pilni ar tā fotogrāfijām un komentāriem. Pretstatā viktoriānisma pārbāztajiem interjeriem, Vailds piedāvāja lakoniskas, vienkāršas un gaišas telpas, kurās bija ļoti maz mēbeļu, bet tās, kas bija, bija speciāli projektētas japāniskā un orientālā stilā. Mākslas darbi bija īpaši piemeklēti, pat vissīkākā detaļa nebija nejauša. Pēc Vailda bankrota viss šis stila paraugs tika pārdots ūtrupē par lētu naudu un aizvazāts nevienam nezināmā virzienā.

“Laulības šarms slēpjas tajā, ka tā padara maldināšanu par absolūti nepieciešamu abām pusēm,” skan viens no Vailda slavenajiem paradoksiem. Pirmos laulības gadus viņš apzinīgi centās no Konstances izveidot estēta un intelektuāļa dzīvesbiedres ideālu. Vēlāk, kad viņiem jau bija piedzimuši divi dēli un šie centieni izrādījušies nesekmīgi, Vailds zaudēja jebkādu interesi par sievu un arvien mazāk laika pavadīja tik rūpīgi iekoptajā mājoklī. Laikam nav nekā pārsteidzoša, ka visa grieķiskā pielūdzējs kādā brīdī pievērsās arī “grieķiskajai mīlestībai”. Uzskata, ka ap šo laiku Vailds piedzīvoja savu pirmo homoseksuālo sakaru – ar kanādiešu izcelsmes žurnālistu un mākslas kritiķi Robertu Rosu, kurš kļuva par viņa uzticamāko draugu visas atlikušās dzīves garumā.Daudzus gadus vēlāk Horhe Luiss Borhess rakstīja: “Gadu gaitā lasot un pārlasot Vaildu, esmu ievērojis faktu, līdz kuram viņa slavinātāji, šķiet, nav aizdomājušies, – vienkāršo un viegli pārbaudāmo faktu, ka Vaildam gandrīz vienmēr ir taisnība... Viņš piedāvāja laikmetam to, pēc kā tas alka, – saviļņojošas komēdijas daudziem, verbālas arabeskas dažiem.” 19. gadsimta 80. gadu otro pusi var uzskatīt par Vailda brieduma gadiem. Viņš publicēja stāstus, esejas un pasakas, bija redaktors žurnālam “Sieviešu pasaule” un spēlēja meistara lomu jauniem un izglītotiem džentlmeņiem. Kopā ar saviem “dārgajiem zēniem” Vailds dzīvojās pa Londonas klubiem un Parīzes kafejnīcām, ar sev piemītošo dāsnumu visu apmaksājot. Daži “zēni” kļuva par meistara mīļākajiem. Sapratis, ka ir pienācis laiks pārbaudīt sabiedrības uzticības kredītu, 1890. gadā žurnālā Lippincott’s Monthly Magazine Vailds publicēja pirmo versiju prozas sacerējumam, ko mēs pazīstam kā romānu “Doriana Greja ģīmetne”. Šī publikācija izsauca asu polemiku presē, galvenie uzbrukumi bija pret sacerējuma dekadenci un homoseksuālajiem mājieniem. Daily Chronicle to nosauca par “netīru un kaitīgu”, savukārt Scots Observer paziņoja, ka, lai arī “Dorians Grejs” ir darbs ar literāru kvalitāti, tas pievērsies “tēmām, kas piemērotas vien kriminālizmeklēšanas departamentam vai tiesai” un varētu interesēt tikai “beztiesīgus aristokrātus un izvirtušus telegrammu zēnus”.Pirms publicēšanas grāmatā Vailds pamatīgi pārstrādāja savu sacerējumu, pievienojot vairākas nodaļas un izmetot atklāti homoerotiskās pasāžas. Viņam tika piedots.

“1891. gada 1. jūlijā “Dorians Grejs” tika izdots grāmatā. Tajā pašā mēnesī Vailds iepazinās ar jaunekli, kuram piemita romāna varoņa daile un sociālais stāvoklis. Liela mākslinieka liktenis darbojas pēc nevainojama grafika. Katastrofa atnāca formā, kuru tik bieži autors bija uzbūris savos stāstos, un sakars attīstījās ārpus jebkādas iesaistīto kontroles. Jau no pirmās dienas Oskars-Hamlets šķita drīzāk savas traģēdijas novērotājs nekā galvenais varonis. Šajā izrādē nebija vietas nejaušībām. Abi varoņi apzinājās, ka liktenis viņiem lēmis grandiozu stāstu,” raksta Filips Žilians par Vailda un jaunā lorda Alfrēda Duglasa attiecībām. Vēsturē ir daudz liktenīgu un traģisku mīlas stāstu, taču pieļauju, ka šis ir groteskākais no tiem, kad jau pašā sākumā ierakstīts postošs fināls, turklāt nevis cēls, bet pazemojošs. Kaislība uz lordu Alfrēdu lika Vaildam zaudēt ne tikai pašcieņu, bet arī darbaspējas – savas spožās 90. gadu lugas viņš ātri sarakstīja periodos, kad jaunais aristokrāts atradās ārzemēs. Un ja līdz šim Vailds savus sakarus bija slēpis un bija ticies ar savu aprindu jaunekļiem, lords Alfrēds jeb Bozijs, kā viņš parasti tika dēvēts, lika Vaildam klaji demonstrēt viņu attiecības: “Es gribu, lai to zina ikviens: te nāk Oskars Vailds un viņa favorīts!”

"Noguris no atrašanās augšā, es tīšuprāt laidos lejup jaunu sajūtu meklējumos. Tas, ko man nozīmēja paradokss domāšanas sfērā, kaislību sfērā man kļuva par perversiju,” rakstīja Vailds cietumā sacerētajā "De profundis”.Lords Alfrēds ievilka Vaildu Londonas homoseksuālajās aprindās, kur valdīja prostitūcija un šantāža. Iespējams, tā bija tikai jauna loma, ko izspēlēt, kad visas pārējās jau izsmeltas, nolaižoties galēji zemu un arvien sekojot Patera idejām, ka “cilvēka pienākums ir visu izdzīvot līdz maksimumam un drosmīgi ielaisties tajā, kas tiek saukts par grēku”. Tomēr kopš Bozija parādīšanās uz skatuves Vailds daļēji zaudēja varu pār savas dzīves teātri un no dramaturga un galvenā varoņa pārvērtās par statistu.

Toties profesionālajā dzīvē šis bija laiks, kad uzplauka tieši viņa dramaturga talants, atnesot Vaildam triumfu uz Londonas teātru skatuvēm ar komēdijām, kurās, izņemot dažu varoņu manierīgumu, vairs nebija nekā no estētisma dekadences. Pēc ļoti veiksmīgās “Lēdijas Vindermīras vēdekļa” pirmizrādes autors tika izsaukts uz skatuves un ar cigareti rokā norunāja nu jau leģendāro runu: “ Dāmas un kungi, es ārkārtīgi izbaudīju šo vakaru. Aktieri mums sniedza apburošu šīs apbrīnojamās lugas atveidojumu, un jūsu novērtējums bija visaugstākajā mērā inteliģents. Es apsveicu jūs ar jūsu izpildījuma lielajiem panākumiem, kas liek man domāt, ka jūs par lugu esat gandrīz tikpat augstās domās kā es.” Ovācijas, krāšņā “dīvas” dzīve starp teātri un lieliskajiem restorāniem un attiecības ar skaisto Boziju reibināja un lika pamazām zaudēt realitātes sajūtu.Lords Alfrēds nāca no senas un drūmu leģendu apvītas skotu aristokrātu dzimtas, kurā šizofrēnija bija tikpat ierasta kā slepkavības un pašnāvības. Kad viņam bija desmit gadu, vecāki izšķīrās. Tēva, marķīza Kvīnsberija, reputācija bija diezgan mežonīga – viņš bija brutāls tēvainis, kurš ienīda savu ģimeni, aizrāvās ar dzeršanu, azartspēlēm, boksa mačiem un rupju vēstuļu sacerēšanu. Būdams ārkārtīgi nepopulārs savās aprindās, marķīzs darīja visu, lai šo neslavu tikai uzkurinātu, piemēram, kādas Alfrēda Tenisona lugas izrādē viņš sāka apmētāt aktierus ar veciem dārzeņiem, savukārt vēlāko premjerministru lordu Rozberiju, kura privātsekretārs (iespējams, arī mīļākais) bija viņa vecākais dēls lords Frānsiss Duglass, viņš vairākas dienas vajāja Bādhomburgas kūrortā, bruņojies ar pātagu. Nav jābrīnās, ka par spīti ārkārtīgi pievilcīgajam izskatam, ko Bozijs bija mantojis no mātes, tēva gēni lika viņam izaugt nelīdzsvarotam, kaprīzam un seksuāli neizvēlīgam. Taču, neskatoties uz mīlnieku visai biežajām nesaskaņām un apdraudēto reputāciju, Vailds, kuram šīs scēnas laikam gan bija nepieciešamas, viņu dievināja ar banālu aklumu: “Viņš ir gluži kā narcise – tik balts un zeltains... Kā hiacinte viņš atgūlies uz sofas, un es viņu pielūdzu...”, apberot ar dārgām dāvanām un maksājot par restorāniem, viesnīcu istabām un īrētām lauku kotedžām.

Savā ziņā Vailds izvērtās par homoseksuālā intelektuālisma jeb, kā tolaik teica, “urānisma” ikonu.Viņa “dārgie zēni” sekoja viņa paraugam un viņa epigrammām, kas kļuva arvien frivolākas: “Dažādi mīlas objekti nemaina kaislības vienreizīgumu, bet tikai pastiprina to,” kļuva pamanāmāki, ekstravagantāki un atklāti valkāja pogcaurumos simbolisko zaļo neļķi. Tas noveda pie dažiem uz skandāla robežas balansējošiem incidentiem, kam vajadzēja liecināt par nenovēršamu katastrofas tuvumu – “sodomītu” aktivitātes pārbaudīja sabiedrības pacietību, un viņiem būtu vajadzējis saprast, ka agrāk vai vēlāk tā pieprasīs grēku izpirkšanu. “Ja Vailda lugas neizrādītu Londonā pa 300 reizēm un ja pats Velsas princis neapmeklētu to pirmizrādes, viņš būtu cietumā, un lords Alfrēds tāpat,” rakstīja Andrē Žids, ar kuru kopā Vailds un Bozijs bija devies “eksotisku izklaižu” meklējumos uz Alžīru. Iespējams, Vailds apzināti darīja visu, lai nonāktu līdz drāmas katarsei un pārietu jaunā ampluā – no kritušā eņģeļa uz mocekli.

“Ja es pieķeršu tevi ar to vīru [Vaildu], es sarīkošu tādu publisku skandālu, kāds tev pat sapņos nav rādījies,” savam dēlam rakstīja marķīzs Kvīnsberijs. Pret Vaildu vecais marķīzs izjuta tādu pašu naidu kā pret lordu Rozberiju, kuru vainoja lorda Frānsisa nāvē. (1894. gadā lords Frānsiss Duglass, marķīza vecākais dēls, gāja bojā mīklainos apstākļos – visticamāk, izdarot pašnāvību. Ģimenes locekļi uzskatīja, ka līdz šādam solim viņu novedis marķīza terors.) Abu pirmā nejaušā tikšanās Café Royal gan izvērtās par Vailda triumfu – ar ierasto vieglumu viņš ātri vien apbūra Kvīnsberiju, kurš drīz pēc tam vēstulēs sauca Vaildu par “ģeniālu cilvēku” un “apbrīnojamu runātāju”. Dažus mēnešus vēlāk viņš personiski ieradās Taitstrītas namā kopā ar baisa paskata izbijušu bokseri. Sekoja asa vārdu pārmaiņa, kurā Kvīnsberijs apvainoja Vaildu dažādu perversiju piekopšanā. “Ja pieķeršu jūs ar savu dēlu kādā restorānā, es jūs uz vietas nopēršu.” “Nezinu, kādi ir Kvīnsberija noteikumi, bet Oskara Vailda noteikumi ir šaut bez brīdinājuma,” atcirta Vailds. “Nekavējoties atstājiet manu namu!” “Tas ir pretīgs skandāls!” kliedza marķīzs. “Ja tā ir, tad tā autors esat jūs un neviens cits,” atbildēja Vailds un pasauca savu sulaini. “Šis ir marķīzs Kvīnsberijs, visbrutālākais cilvēks Londonā. Tev nekad vairs nav ļauts viņu ielaist manā mājā.” Kopš tās dienas marķīzs sava boksera pavadībā ik vakaru devās reidos pa tiem restorāniem, kuros Vailds ar Boziju mēdza iegriezties, draudot viesmīļiem ar traci, ja pieķers šo pāri pie galdiņa. Vailds no iemīļota klienta pārtapa nevēlamā."Patiesi, mani iznīcināja nevis pārāk liels, bet pārāk mazs individuālisms. Manas dzīves visapkaunojošākā, nepiedodamākā un mūžam nicināmākā rīcība bija ļaut sev griezties pie sabiedrības pēc palīdzības un aizstāvības,” Vailds raksta “De profundis”. Neilgi pēc pirmizrādes, 1895. gada 28. februārī, viņš savā klubā saņēma aploksni, kurā bija Kvīnsberija vizītkarte ar skricelīgu uzrakstu: “Oskaram Vaildam, kurš izliekas par somdomītu” (niknumā marķīzs bija pielaidis gramatisku kļūdu). Ja vien Vailds būtu saplēsis zīmīti, izliekoties, ka to nekad nav saņēmis, viss būtu izvērties citādi. Taču viņš to uztvēra kā aicinājumu uz dueli. “Tagad es neredzu citu izeju kā vien krimināllietas ierosināšanu. Šis vīrs, šķiet, ir izpostījis visu manu dzīvi,” viņš rakstīja Rosam tajā pašā vakarā. Vailda lēmumā iesūdzēt marķīzu Kvīnsberiju par neslavas celšanu liela loma bija arī lordam Alfrēdam, kurš, redzot iespēju atriebties tēvam par visiem pāridarījumiem, pārliecināja Vaildu rīkoties. Tika pieaicināts sers Edvards Klārks, slavens jurists, kurš esot teicis: “Es uzņemtos šo lietu, mister Vaild, tikai tajā gadījumā, ja varat man kā angļu džentlmenis pie sava goda apliecināt, ka pret jums vērstajai apsūdzībai nav un nekad nav bijis nekāda pamata.” Varbūt vēl ticot ilūzijai nospēlēt mūža spožāko ainu – mākslinieka triumfu pār rupjību –, Vailds to svinīgi arī apzvērēja un aiz akluma vai stulbuma būtībā parakstīja pats savu spriedumu.

Marķīzs tika apcietināts, un mēnesi vēlāk sākās tiesa. Apsūdzētā advokāts Edvards Kārsons, Vailda skolasbiedrs no Trīsvienības koledžas laikiem, kam bija sena personiska nepatika pret Vaildu, ļoti prasmīgi piesauca dažādus apgalvojumus no Vailda literārajiem darbiem, no lorda Alfrēda diezgan homoerotiskajiem dzejoļiem un viņam adresētajām Vailda vēstulēm. Atbildot Vailds izrādīja savu ierasto asprātību un pat frivolitāti, bieži izsaucot smieklus skatītāju solos, taču zvērināto viedoklis arvien straujāk sāka vērsties pret viņu, ko tikai pastiprināja Kvīnsberija advokātu uzieto savedēju un pērkamo zēnu liecības.

Džordžs Aleksandrs, tāpat kā daudzi citi, ieteica Vaildam atteikties no apsūdzības un doties uz ārzemēm, uz ko viņš esot atbildējis: “Visi vēlas, lai es dodos uz ārzemēm. Es jau tikko biju ārzemēs un tagad esmu atgriezies mājās. Nevar taču visu laiku doties uz ārzemēm, ja vien neesi misionārs vai – kas būtībā ir tas pats – ceļojošs tirgotājs...” (Laiku līdz tiesai viņš kopā ar Boziju bija pavadījis franču Rivjērā.) Trešās dienas rītā, paklausot jurista padomam, Vailds apsūdzību atsauca. Attaisnotais Kvīnsberijs nosūtīja Vaildam zīmīti: “Ja valsts ļaus jums izbraukt, jo labāk valstij; bet, ja jūs paņemsiet līdzi manu dēlu, es jums sekošu it visur, līdz nošaušu!”

Pierādījumu bija pietiekami daudz, lai orderis par Vailda arestu tiktu izdots tās pašas dienas pēcpusdienā. Tas palika neparakstīts pāris stundas, kā dodot viņam pēdējo iespēju bēgt uz kontinentu. To lūdza arī visi viņa draugi un Konstance, taču Vailds nespēja izlemt un vienkārši piedzērās. Pusseptiņos vakarā viņš tika arestēts Cadogan viesnīcā.

Diennakts laikā pēc prāvas iznākuma parādīšanās presē vairāki duči vīriešu, veci un jauni, bija pametuši Angliju un nokļuvuši drošībā – Francijas ziemeļu piekrastē. Londonas klubos tika sastādīti nevēlamo saraksti, lordu palāta zaudēja desmito daļu savu locekļu, un atskaņas bija jūtamas pat Sitijā un galmā. Lauku vecpuiši pameta akvareļglezniecību un pievērsās kriketa spēlei, bet uz maigajiem profiliem izauga vīrišķīgas ūsas. Rakstnieks Džeroms K. Džeroms presē pieprasīja “500 muižnieku un sabiedrības vīru galvas, kas ir līdzdalīgi šajās nekrietnībās un jaunatnes samaitāšanā”. Sabiedrība absolūtā vienprātībā nostājās pret savu varoni. Pat Velsas princis nebija tādā pozīcijā, lai aizstāvētu savu iemīļoto dramaturgu. Vailda laikabiedrs, mākslas kritiķis Glīsons Vaits rakstīja: “Viņš vairs nekad nepacels galvu, jo pret viņu ir visi, kam pašu dzīvē ir kas kaunpilns.” Vailda izdevējs Džons Leins, baidoties no saistības ar skandālu, izņēma no grāmatnīcām visus Vailda darbus, Džordžs Aleksandrs aizkrāsoja viņa vārdu uz izrādes afišām, bet visi ietekmīgie draugi, pie kuriem vērsās lords Alfrēds, lai savāktu drošības naudu Vailda atbrīvošanai no pirmstiesas ieslodzījuma, atteica. Vailda kreditori uzstāja uz ātru viņa mantas izpārdošanu. Tikai daži uzdrošinājās paust sašutumu par notikušo, tostarp Londonas bīskaps Viningtons Ingrems: “Es pazinu Vaildu, un par spīti viņa vienam lielajam netikumam, kas noteikti bija patoloģija, nekad neesmu pazinis nevienu citu, kurā būtu apvienojušies tik daudzi kristīgie tikumi.” Savukārt kāds vecs džentlmenis savā klubā esot dzirdēts sakām: “Man vienalga, ko viņi dara, kamēr vien viņi to nedara uz ielas un nebaida zirgus.”

Vailds palika ieslodzījumā līdz pat tiesai. Lordam Alfrēdam, kurš pēc juristu ieteikuma bija pametis Angliju, viņš ik dienu rakstīja kaislīgas vēstules: “...esi laimīgs par to, ka esi piepildījis ar mūžīgu mīlestību tā vīra dvēseli, kurš tagad gauži raud ellē, bet savā sirdī nes debesis. Es mīlu tevi, mana sirds ir roze, kurai tava mīlestība ir ļāvusi uzziedēt, mana dzīve ir tuksnesis, ko atdzīvina tavas saldās elpas vēsma...” Šie traģikomiskie vārdu plūdi, kas atkārtojas no vēstules uz vēstuli, liek domāt, ka pat brīdī, kad Vaildam diezgan skaidri vajadzēja apzināties savas drūmās izredzes, viņš nespēja atteikties no patosa un pārspīlējumiem.

Pirmā prāva beidzās bez sprieduma, jo zvērinātie nespēja vienoties. Lieta bija kļuvusi pārāk skaļa, lai to izbeigtu. Par to rakstīja prese Eiropā un Amerikā, bet Vailds nu jau savā ziņā iemiesoja visu to inteliģences morālo pagrimumu, kam beidzot bija jāsaņem sods. Lieta tika nodota otrreizējai izskatīšanai. Šoreiz advokātam Klārkam izdevās panākt Vailda atbrīvošanu pret drošības naudu, ko iemaksāja lorda Alfrēda ģimene un kāds mācītājs Hedlems, kurš, gan nebūdams Vailda draugs, uzskatīja, ka lieta pret viņu ir safabricēta. Vailds, kuram vairs nebija mājas Taitstrītā un kuru ar Kvīnsberija ziņu vairs nelaida nevienā viesnīcā, paslēpās savas tuvās draudzenes literātes Eidas Leversones (Vailds viņu dēvēja par Sfinksu) namā, kur visiem kalpotājiem tika piedāvāta iespēja pamest dienestu ar labu kompensāciju, taču visi atteicās un bija “lepni kalpot nabaga misteram Vaildam”. Šī bija vēl viena iespēja aizbēgt. Kāds no draugiem pat bija noorganizējis jahtu, ar kuru tumsas aizsegā doties pāri Lamanšam, taču Vailds nebija pierunājams. “Es nespēju doties uz Franciju, zinot, ka jebkuru mirkli mani var apcietināt. Es nespētu dzīvot šādu baiļu un šaubu dzīvi, tā mani nogalinātu mēneša laikā.” Savukārt lēdija Vailda uzskatīja, ka bēgšana ir zem īru džentlmeņa goda, un paziņoja: “Ja tu paliksi un pat ja tev būs jāiet cietumā, tu vienmēr būsi mans dēls, tas nekā nemainīs manu mīlestību, bet, ja aizbēgsi, es ar tevi nekad mūžā vairs nerunāšu.” (Speranca nomira gadu pēc dēla apcietināšanas.)

Otrais tiesas process ilga trīs dienas. Zvērinātie pasludināja apsūdzēto par vainīgu “neķītru darbību veikšanā ar vīriešu kārtas personām”, un tiesnesis piesprieda Vaildam divus gadus spaidu darbos. Vaildu apsūdzēja un notiesāja par “noziegumiem”, par kuriem viņš neizjuta ne mazāko vainu, – par neko nenozīmējošiem sakariem ar zemas kārtas puisīšiem. “Es varētu izturēt īstu traģēdiju, ja tā ierastos pie manis purpura apmetnī un cēlu skumju maskā, bet modernie laiki traģēdijai apvelk komēdijas tērpu un visas lielās lietas padara banālas un bez stila.” Spriedums par viņa attiecībām ar lordu Alfrēdu, kurš šajā lietā vairs nefigurēja un netika pat pieaicināts par liecinieku, būtu padarījis viņu par mocekli, bet viņu notiesāja prasti vidusšķiras pārstāvji, kurus šokēja “izvirtības līmenis”, kas atklājās pērkamo zēnu un viesnīcu istabeņu liecībās.Cietums, par kura smagajiem apstākļiem Vaildam nebija bijis ne mazākās nojausmas, burtiski salauza viņa miesu un garu. Gadā viņam bija ļauts saņemt un izsūtīt tikai četras vēstules un pieņemt vienu apmeklētāju reizi trīs mēnešos. Ciest lika ne tikai bezjēdzīgais fiziskais darbs un pazemojumi no cietumsargu puses, kā izsmalcinātu estētu un gardēdi viņu satrieca šaušalīgais cietuma apģērbs un ēdiens, taču visvairāk satrieca tas, ka viņam pēkšņi pilnībā tika liegts piedalīties sarunās un apgrozīties un uzstāties sabiedrībā.

Pēc pusgada Vailds no smagā darba un izsalkuma bija tik novārdzis, ka reiz zaudēja samaņu un krītot smagi savainoja labās auss bungādiņu. Vairākus mēnešus viņš nogulēja slimnīcā un pēc tam tika pārvests uz citu cietumu, Redingas pilsētā. Šī pārvešana bija vēl viens traumatisks pārdzīvojums: “No diviem līdz pustrijiem man bija jāstāv lietū uz Klepemas stacijas centrālā perona cietumnieka drēbēs un rokudzelžos. Visa pasaule varēja mani apskatīt. No visiem iespējamajiem objektiem es biju visgroteskākais. Kad cilvēki mani ieraudzīja, viņi smējās. Nekas nespētu piedāvāt viņiem labāku izklaidi. Tas, protams, bija vēl pirms tam, kad viņi mani pazina. Tikko viņi mani pazina, tā smējās vēl vairāk.”"Pēcpusdienā mēs aizbraucām uz Arku un sēdējām uz cietokšņa mūriem. Viņš priecājās par kokiem, zāli, lauku smaržām un skaņām tā, kā nekad to nebija darījis, kā pilsētā audzis bērns savā pirmajā dienā laukos. Protams, visam tika piemeklēti epiteti –“monstrozs”, “purpura”, “grotesks”, “krāšņs”, “neparasts”, “brīnišķīgs”,” rakstīja Ross savās atmiņās par atkalsatikšanos ar Vaildu Djepē 1897. gada 20. maijā. Lai savam dzīvesstāstam piešķirtu varonīgu nokrāsu un pasargātu sevi no nožēlojamas eksistences, Vaildam būtu vajadzējis nomirt cietumā. Ar “De profundis” viņš savu traģēdiju bija pārstrādājis mākslas darbā, un tas arī būtu bijis labākais nobeigums. Taču izrādījās, ka īstais ieslodzījums sākās tikai pēc tam, pēc šiem diviem gadiem, ko vēl izgaismoja cerība par jaunu dzīvi brīvībā.

Vailds bija bankrotējis, psiholoģiski sagrauts un gandrīz nevienam nevajadzīgs, tomēr uzticamākie draugi bija sarūpējuši atbilstošu garderobi, galantērijas un tualetes piederumus. No cietuma viņš iznāca sešos no rīta divu draugu pavadībā. Veiksmīgi izvairījies no preses un pa ceļam pārģērbies, Vailds devās uz Londonu, kur mācītāja Hedlema namā viņu sagaidīja citi sabiedrotie. “Mēs visi jutāmies ārkārtīgi nervozi un samulsuši. Mums bija angliskās bailes no savu jūtu izrādīšanas un vienlaikus cilvēciskas bailes no to neizrādīšanas. Viņš ienāca, un mēs uzreiz jutāmies brīvi. Viņš ienāca cienīgi – kā karalis, kas atgriezies no trimdas. Viņš ienāca, runājoties un smejoties, un smēķējot cigareti, cirtotiem matiem un ar ziedu pogcaurumā. Viņš izskatījās manāmi labāk – tievāks un pat jaunāks nekā pirms diviem gadiem. Viņa pirmie vārdi bija: “Sfinksa, cik brīnišķīgi, ka zināji, tieši kādu cepuri uzlikt septiņos no rīta, lai satiktu sen neredzētu draugu!”” rakstīja Eida Leversone par šo tikšanos. Ar vakara vilcienu Vailds pameta Londonu un nākamajā rītā ieradās Djepē, kur viņu sagaidīja Ross. Atbilstoši savam vērienam Vailds bija pieņēmis Sebastiana Melmota vārdu – tas bija apvienojums no mocekļa svētā Sebastiana un Vailda vectēvoča Čārlza Metjurīna sarakstītā gotiskā romāna “Melmots, klejotājs” faustiskā galvenā varoņa.

“Manas alkas dzīvot ir lielākas nekā jebkad, lai gan mana sirds ir salauzta,” rakstīja Vailds šajā pirmajā brīvības vasarā. Tā bija ļoti mierīga un pat laimīga vasara, kurā vēl bija vieta ilūzijām par atdzimšanu. Viņš uzrakstīja kritisku rakstu par stāvokli britu cietumos, īpaši par nežēlīgo apiešanos ar bērniem, kas tika publicēts ar viņa īsto vārdu laikrakstā Daily Chronicle. Raksts izraisīja ažiotāžu un izmaiņas likumdošanā, liekot domāt, ka kaut kāda ietekme viņam vēl ir. Viņš sacerēja arī poēmu “Redingas cietuma balāde”, kas izrādījās viņa pēdējais lielais radošais veikums.

Djepē, kas bija modīgs un britu iecienīts kūrorts, kļuva skaidrs, ka sabiedrība nav gatava Vaildam piedot – ne tikai tūristi, bet arī daudzi bijušie paziņas, ieraudzījuši Vaildu ar draugiem, pārgāja ielas otrā pusē, savukārt restorānu īpašnieki lika skaidri manīt, ka viņš nav vēlams klients. Tika izlemts pārcelties uz netālo Bernevālas ciemu, kas Vaildam tā iepatikās, ka viņš pat sāka apsvērt iespēju apmesties uz pastāvīgu dzīvi ciemā, kur, pateicoties viņa dāsnumam un ekstravagancei, visi viņu ātri vien iemīlēja. Taču viņš neprata būt taupīgs, un summa, ko draugi bija savākuši diviem pieticīgas dzīves gadiem, tika iztērēta mēneša laikā.

Bez izšķērdības bija vēl kāds vecs “netikums”, kas lika sevi manīt, – kaislība uz Boziju. Visu vasaru viņi sarakstījās. Lords Alfrēds ļoti gribēja satikties, bet Vailds, atrazdamies Rosa uzraudzībā, spēja pretoties kārdinājumam, apzinoties iespējamās sekas. Bozijam viņš rakstīja: “Protams, šobrīd mums tikties nav iespējams. Skandāls pilnībā iznīcinātu manu iespējamo nākotni un atsvešinātu visus manus draugus. Esmu parādā saviem draugiem visu, ieskaitot drēbes, kas man mugurā, un es būtu nelietis, ja darītu kaut ko, kas viņus no manis šķirtu.” Uz augusta beigām Vailda apņēmība vājinājās. Konstance nevēlējās viņu satikt un ļaut apciemot dēlus, draugi bija aizbraukuši prom, vasaras sezona gāja uz beigām un Bernevāla šķita vientuļa un garlaicīga vieta. Perspektīva pavadīt ziemu Neapolē ar Boziju bija traka un neatvairāma. Visi labie nodomi un iespējamās sekas tika aizmirsti viena īsa sapņa vārdā.

15. septembrī Vailds pameta Djepi un, Ēksanprovansā saticies ar lordu Alfrēdu, kopā turpināja ceļu uz Itāliju. Konstance, kas, aizsūtījusi dēlus uz skolu, beidzot bija gatava Vaildu satikt, uzzinājusi par notikušo un uzskatot to par nepiedodamu vājumu, apturēja nelielā ikmēneša pabalsta izmaksu vīram, kas bija noteikts viņu cietumā parakstītajā līgumā. Ne sievu, ne abus dēlus viņš tā arī nekad vairs neieraudzīja.

Tikpat nepatīkami pārsteigti un šokēti bija Vailda draugi, kas uzskatīja atgriešanos pie Bozija par nodevību pret visu, ko viņi tā labā darījuši. “Es mīlu viņu un vienmēr esmu mīlējis. Viņš izpostīja manu dzīvi, un šī iemesla dēļ, man šķiet, esmu spiests viņu mīlēt vēl jo vairāk... Nedomāju, ka mani vajadzētu apsūdzēt par to, ka esmu radījis skandālu, turpinot dzīvot,” Vailds daiļrunīgi atbildēja.

Viņi noīrēja villu Pozillipo ciemā netālu no Neapoles. Naudas nebija ne vienam, ne otram. Visi viņus nosodīja. “Es jūtos galēji izolēts, cilvēki, kuriem nav nekādas daļas gar manu dzīvi, raksta garas, apnicīgas vēstules, informējot mani par to, ka esmu izpostījis savu dzīvi otro reizi.” Arī lēdija Kvīnsberija draudēja dēlam atteikt iztikas līdzekļus. Trīs mēnešus viņi kaut kā novilka, taču decembra beigās kļuva skaidrs, ka viss ir beidzies. Lai izdzīvotu, viņiem bija jāpārtrauc kopdzīve. Uz atvadām Bozijs iedeva Vaildam no mātes izspiestās 200 mārciņas – kā kompensāciju par likstām, kurās Kvīnsberiju ģimene bija viņu ievilkusi.

Vientulība Pozillipo bez Bozija bija neizturama. Vaildam bija nepieciešama kompānija un intelekta kustība, tāpēc 1898. gada sākumā viņš atgriezās vienīgajā vietā, kur varēja to atrast, – Parīzē. Viņš ieradās tieši uz “Redingas cietuma balādes” iznākšanu, kas izrādījās komerciāla veiksme un piedzīvoja septiņus izdevumus ļoti īsā laikā. “Tā ir mana “gulbja dziesma”, un man ir žēl aiziet ar sāpju kliedzienu – ar Marsija, nevis Apollona dziesmu. [..] Nedomāju, ka jelkad vēl rakstīšu: la joie de vivre ir zudis, bet tas kopā ar gribasspēku ir mākslas pamatā.”Nāve, ja tā var izteikties, jau mina Vaildam uz papēžiem. Pēc neveiksmīgas muguras operācijas nomira Konstance, nomira Vailda darbu ilustrators Obrijs Bērdslijs, draugs un dzejnieks Ernests Dousons un galu galā arī “liktenīgais naidnieks” marķīzs Kvīnsberijs. “Ja, sākoties jaunajam gadsimtam, es joprojām būšu dzīvs, tas angļiem tiešām būs kaut kas pārāk neizturams,” Vailds kādās vakariņās bija atzinies Bozijam priekšnojautā par tuvajām beigām.

Šie pēdējie pāris gadi, kas, neskaitot ceļojumus uz Šveici, franču Rivjēru un Itāliju, aizritēja lētās Parīzes viesnīcās, atklāj cilvēku, kas nolēmis apzināti, bet ar stilu padoties bojāejai. Kā drīz pēc viņa nāves izteicās slavenais austriešu literāts Hugo fon Hofmanštāls: “Oskars Vailds devās pretī katastrofai kā Edips – akls un asredzīgs reizē. Viņš bija nepiedienīgas traģēdijas nepiedienīgs personāžs. Viņa estētismā bija kaut kas histērisks.”

Arī pēdējā Parīzes laikā bija gan arvien jauni zēni, kas pieprasa greznas dāvanas, izmisīga naudas diedelēšana un neizpildīti solījumi, sava veida prostituēšanās, pusdienas un aizdevumus atmaksājot ar vitalitāti un stāstiem, gan, no otras puses, joprojām ass un vērīgs prāts, dziļa interese par notiekošo literatūrā un mākslā. Tomēr pāri visam Vailds apliecināja sevi kā nepārspējamu komediantu, kura paradoksiem zināma cinisma deva bija nākusi tikai par labu.

Pēc 1900. gada pavasara Romā Vailds atgriezās Parīzē un apmetās jau iecienītajā Hôtel d’Alsace – viņa istaba bija otrajā stāvā ar logiem uz pagalmu. Istabā bija gulta, viņam mazliet par īsu, ļodzīgs galds, nodilusi sofa un daži grāmatplaukti. Virs kamīna dzegas karājās bezgaumīgs spogulis un masīvs marmora pulkstenis. Vislielākās šausmas Vaildam esot izraisījušas tapetes ar lielām sarkanām puķēm, par kurām viņš neilgi pirms nāves esot izsaucies: “Vai nu viņām, vai man – nešaubīgi, vienam no mums būs jāaiziet!” Taču viesnīcas īpašnieki, Dipuarjē ģimene, izrādīja neparastu iecietību par nesamaksātajiem rēķiniem: “Dārgais Melmota kungs, viņš stāsta tik brīnišķīgus stāstus un vienmēr atrod kādu laipnu vārdu.”

“Pateicoties neparastajai konstitūcijai, viņš varēja (diemžēl sev par nelaimi) iedzert daudz par daudz alkohola, nejūtot iedarbību. Viņš nekad tā īsti nenoreiba,” vēlāk rakstīja Ross. Vailds vadīja dienas, staigājot pa lielajiem bulvāriem un dzerot ielas kafejnīcās, vienmēr gatavs iesaistīties sarunā, izstāstīt kādu stāstu vai izmaksāt dzērienu. Viņa publika bija britu un franču jaunie literāti, bet uzticamākais pavadonis – absints, par ko viņš izteicās, ka “tas liek ieraudzīt lietas tādas, kādas tās ir patiesībā, atņemot cilvēkiem saprātu”. Vailds, būdams tikai 45 gadus vecs, saprata, ka viņa laiks ir pagājis, un atteicās no literatūras, visticamāk, baidoties nebūt modē. “Esmu uzrakstījis visu, ko man vajadzēja uzrakstīt, es rakstīju tad, kad nepazinu dzīvi. Tagad, kad zinu dzīves jēgu, man vairs nav ko rakstīt. Dzīvi nevar uzrakstīt, tikai dzīvot – es esmu dzīvojis.”

Galvassāpes, kas bija Vaildu vajājušas, kopš viņš cietumā sasita galvu, 1900. gada 10. oktobrī kļuva tik neizturamas, ka nācās veikt auss operāciju. Tā tika uzskatīta par veiksmīgu. Kopā ar Vaildu bija Ross un vēl pāris draugu. Viņš likās labā noskaņojumā. “Oskars mums pastāstīja, ka iepriekšējā naktī redzējis briesmīgu sapni – sevi vakariņojam kopā ar mirušajiem. Redžijs sev tipiskajā manierē atbildēja: “Manu dārgo Oskar, tu noteikti biji šīs kompānijas dvēsele!””

27. novembrī ārsti diagnosticēja cerebrālo meningītu. Viņi paziņoja, ka tālāka ķirurģiska iejaukšanās būtu bezjēdzīga. Vaildam injicēja morfiju un lika ledus kompreses. Lielākoties viņš atradās delīrijā. Ross, ieradies nākamajā dienā, uzreiz izsauca angļu priesteri, kurš, kristījis Vaildu katolicismā, veica pēdējo sakramentu. 30. novembra pēcpusdienā Oskars Vailds nomira. Tā kā nevienam nebija naudas, lai nopirktu kārtīgu kapavietu Parīzes kapsētās, pēc ceremonijas Senžermēndeprē baznīcā Vailds tika apglabāts Baņē kapsētā ārpus Parīzes. Bija ieradušies kādi piecdesmit cilvēki, arī Bozijs. Tikai 1909. gadā, kad no Vailda autortiesībām iegūtie līdzekļi bija ļāvuši apmaksāt visus parādus, Ross kā Vailda literārā mantojuma pārvaldītājs nopirka vietu Perlašēzā un pasūtīja māksliniekam Džeikobam Epstainam pieminekli, kurā tika izveidots arī neliels nodalījums paša Rosa pelniem. “Lai gan ikviens, kurš viņu pazina pietiekami labi, lai novērtētu viņa prāta brīnumaino spēku un krāšņo talantu, izjutīs nožēlu par viņa nāvi, briesmīgi banālais teiciens “tā arī bija vislabāk” šajā gadījumā ir gluži vietā. Viņam bija absolūti nepieciešamas divas lietas: saskarsme ar skaisto un sociālais stāvoklis, un abas divas viņam bija liegtas. Daudzi pret viņu izturējās laipni, bet viņš bija par lepnu vai par iedomīgu, lai viņam piedotu tie, kurus viņš uzskatīja par sociāli un intelektuāli zemākiem. Tāpēc viņš izvēlējās bohēmisku eksistenci, pilnībā nesaistītu ar viņa ģēniju un temperamentu,” īsi pēc Vailda nāves rakstīja Roberts Ross kādā privātā vēstulē. Galu galā, šķiet, ka tieši viņš izrādījās šī fināla cēliena galvenais varonis, kurš par spīti visam saglabāja uzticību cilvēkam, ko uzskatīja par “savu labāko draugu un 19. gadsimta beigu ievērojamāko literātu un intelektuāli”.

Bērnībā es lasīju Vailda dīvainās pasakas un reizēm skatījos viņa lugu iestudējumus Dailes teātrī, vēlāk bija “Dorians Grejs” un blociņā izrakstītie paradoksālie citāti, tad filma “Vailds” ar tik ļoti uzsvērto un mulsinošo homoseksuālās dzīves pusi, un pavisam nesen – dažas bezrūpīgas Vailda lugu ekranizācijas ar iemīļotiem britu aktieriem. Taču iemesls mēģinājumam iepazīt Vailda dzīvi bija pavisam cits. Mans idealizētais “vēstures zelta laikmets” ir 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma Anglija, bet tā nav iedomājama bez Vailda kā centrālā tēla. Man ir grūti pieņemt Vaildu ar visu viņa ārišķīgumu un teatralitāti, taču mani valdzina šis laikmets, ar kuru viņš “stājās liktenīgās attiecībās” un kuru viņš iemieso: tās ir Edvarda Bērna-Džonsa gleznas un Viljama Morisa tapešu raksti, tā ir politiskā stabilitāte un sociālā noslāņošanās. Liekas tikai saprotami, ka britu sabiedrība, kas bija tā apbrīnojusi šo eksotisko īru, vienā brīdī no viņa atbrīvojās – savā tieksmē uz drāmu Vailds sāka pārāk apdraudēt ierasto kārtību. Skaidrs, ka viņš nebija pelnījis cietumu, tāpat arī nāvi trūkumā un pamestībā, bet Parīze kā noslēdzošā cēliena darbības vieta liekas pat ļoti likumsakarīga – visi gaumīgie dumpinieki un trimdinieki galu galā vienmēr nonāk Parīzē, šajā mākslotajā pilsētā, kurā ikviens, kurš zaudējis pagātni, var izdomāt sev jaunu. Lietainā rudens pēcpusdienā staigājot starp Perlašēzas kapenēm un raugoties uz sastatnēs un plēvēs ietīto Vailda pieminekli, atcerējos lugas “Cik svarīgi būt nopietnam” varones lēdijas Breknelas teikto, ka “mātes vai tēva zaudējumu var uzskatīt par nelaimi, bet abu zaudējums jau izskatās pēc paviršības”. Vaildam vajadzēja nomirt Parīzē, taču viņa teksti viņu arvien atved mājās.

Par Oskaru Vaildu ir sarakstīts milzum daudz literatūras dažādos žanros, sākot no kādas spiritistes Hesteres Smitas 1924. gadā publicētajiem Vailda vēstījumiem no viņpasaules līdz pat Tomasa Raita pētījumam “Oskara grāmatas” (2008), kas izseko Vailda lasāmvielai no bērnības līdz nāvei. Galvenās grāmatas, kas izmantotas rakstā, ir: “Oskars Vailds. Dzīve vēstulēs” (Oscar Wilde. A Life in Letters. Selected and edited by Merlin Holland. Carroll & Graf Publishers, New York, 2007); Vailda vēstules ļauj nepastarpināti ieskatīties viņa personībā un dzīves notikumos, to labi papildina viņa mazdēla Merlina Holanda objektīvie un lietišķie skaidrojumi. Šī ir no tiesas aizraujoša un brīžiem smieklīga grāmata. Franču autora, ilustratora, mākslas vēsturnieka un estēta Filipa Žiliana sarakstītajā biogrāfijā “Oskars Vailds” (Philippe Jullian. Oscar Wilde. Constable & Co, London, 1969) daudz uzmanības pievērsts tieši franču literatūras un mākslas ietekmei uz Vailda darbiem un viņa attiecībām ar franču literārajām aprindām. Pazīstamā biogrāfiju autora Pītera Ekroida romāns “Oskara Vailda pēdējais testaments” (Peter Ackroyd. The Last Testament of Oscar Wilde. Penguin Books, 1993) ir izdomāta Vailda dienasgrāmata, kurā viņš pēdējos mūža mēnešos atskatās uz savu dzīvi. Vērtīgas atsauces dod Ričarda Elmana sarakstītā biogrāfija (Richard Ellmann. Oscar Wilde. Hamish Hamilton, London, 1987), kas par spīti vairākiem kļūdainiem apgalvojumiem tiek uzskatīta par līdz šim autoritatīvāko biogrāfisko izdevumu. Šis darbs izmantots arī par pamatu Braiena Džilberta filmas “Vailds” (1997) scenārijam.