Kornvola caur slapjām brillēm

Kornvola, Anglijas kreisais kakts, ir bijusi mans ziemas brīvdienu ceļamērķis jau divpadsmit gadu. Es nekad tur neesmu bijusi vasarā un, dies’ pasarg’, arī negribu būt. Nē, nav gluži tā, kā Brodskim ar Venēciju – „nebrauktu šurp vasarā pat tad, ja man draudētu nošaušana”. Ja man pieliktu pistoli pie deniņiem un teiktu „brauc!”, tad aizbrauktu ar, necimperlējoties. Taču ir pamats cerībām, ka nevienam šāda ideja neienāks prātā, un es turpināšu apciemot Kornvolu tikai tad, kad to ir vērts apciemot, proti, sērīgajā, lietainajā ziemā.

Nav nemaz jābūt Kornvolas vasaru redzējušam, lai spētu iztēloties, ka vasarā tās dienvidnieciskā flora ir nevaldāmi krāsaina, ka jūra ir dzidra un pilna ar baltām burām, ka debesis zilas un laukos aitas gremo leknu zāli. Tikpat viegli var iztēloties, ka pussalu vasarā pārpludina bālu miesu bari, raibi šorti, piepūšamie matrači un saldējuma busiņi. Kornvola ir relatīvi viegli sasniedzama pašmāju piejūras eksotika – pa šoseju, taisnu kā pirmklasnieka lineāls, kādās četrās stundās var aizbraukt no Londonas līdz Kornvolas vienīgajai pilsētai, Trūro, apstājoties vien service stations – ātrās apkalpošanas centros šosejas malā, kur var dabūt benzīnu un hamburgeri.  

Skaidrs, kāpēc megapoles stresa nogurdinātie traucas uz dienvidrietumiem – nekur nelidojot, var dabūt skarbas klintis, vēja appūstas palmas, okeāna viļņus, omulīgus zvejnieku ciematiņus ar dzīvespriecīgi strīpainām laivām un, ak, svaigas zivis. Nav gluži tik karsti kā Spānijā vai Itālijā, protams, bet diezgan silti. Un tāpēc, ka nav tālu jālido, sanāk lētāk. Tā nu londonietis brauc, piekrāvis automašīnu ar bērniem, suņiem un pludmales dvieļiem. Taču tādēļ, ka tādu kā viņš ir desmitiem tūkstošu, Kornvola vasarā kļūst līdzīga megapolei, no kuras atpūtnieki ir aizbēguši. Pūlis, troksnis un sastrēgumi – un kaut kur fonā Kornvola, plakana kā pastkarte.

Es negribu pastkarti, tāpēc braucu februārī. Kad viļņi kā mājas, līst bez mitas, ķermeņu maz un tie, kas ir, – paslēpti lietusmēteļos un garstulmu gumijas zābakos. Vasarnieks droši vien teiktu, ka ziemā Kornvolu nevar ne saskatīt, ne izbaudīt, jo deguns pil un brilles pielijušas. Jā, neērtību – un katrā ziņā ūdens – ziemā patiešām netrūkst, bet tieši tad Kornvola ir redzama vislabāk.  Vilcienu priekšrocības

Anglijas kreisajā kaktā var nonākt dažādos veidos – tie, kam nav alerģijas pret Ryanair, var ielēkt lidmašīnā Londonā un pēc nieka 45 minūtēm nolaisties Trūro. Var arī braukt ar auto un pa ceļam uzkost hamburgeri. Bet var braukt ar vilcienu, kas atiet no visādiem stāstiem pārbagātās Padingtonas stacijas. Vilciens, manuprāt, ir vishumānākais transports – pareizs ātrums, cilvēku un ainavu vērošanas iespējas un laiks grāmatām. Tāpēc uz Kornvolu gandrīz vienmēr braucu ar vilcienu.

Parasti ceļā jāpavada kādas piecas stundas – pirmais pārītis paiet nemanot, vēlāk sāk sāpēt mugura (jo britu dzelzceļa transportā sēdekļi ir pagalam neērti un ļoti tuvu cits citam), un tad izkustēšanās labad var aizstaigāt līdz bufetei un nopirkt tēju. Nē, labāk vīnu. Pēc trešās ceļojuma stundas sākas vērošanas vērtas ainavas, jo vilciens ripo gar jūras krastu Devonā. Ceturtajā stundā vilciens lēnām un uzmanīgi šķērso Viktorijas laikmeta inženierijas brīnumu – pusjūdzi garo Alberta tiltu pār Teimāras upi – un tad jau Kornvola klāt. Pēdējais posms ir visgrūtākais, jo vilciens piestāj katrā ciematiņā un, ja ceļamērķis ir Kornvolas rietumu galā, tad gliemeža gaitā jāceļo pusotra stunda. Bet vienmēr jau var aiziet uz bufeti pēc vēl viena vīna.

Es iekārtojos sēdeklī ar stacijā nopirkto Starbucks kafiju rokās, atvēru grāmatu un sagatavojos piecu stundu ceļojumam. Bet nekā nebija – neilgi pirms vilciena atiešanas mašīnists skaļrunī pasaka frāzi, no kuras ikvienam londonietim acumirklī uzmetas pumpas. „Due to engineering works[1. Remontdarbu dēļ (angļu val.)]...”. Vagons unisonā novaidas – remontdarbi nozīmē kavēšanos, slēgtu satiksmi, neapmierinātu cilvēku pūļus uz perona. Mašīnists paskaidro – balsī, kādā sabiedriskā transporta darbinieki Lielbritānijā acīmredzot ir trenēti to teikt (izteikti pieklājīgi, bet ar nepārprotamu zemtekstu, ka jāpaciešas) –, ka vilcienam būs jāmet „neliels līkums”.

Līkums ilgst divas stundas, taču, ieraugot Devonas krastu, atdzimst cerība, ka galā tomēr nonāksim. Veltīgi. Nākamajā pieturā vilciens apstājas un nekust. Viedtelefona īpašnieks, kas sēž man pretī, liek lietā kustīgos īkšķus (mūsdienu divdesmitgadniekiem tie ir ļoti attīstīti, vai ne?) un pēc divām minūtēm kaimiņiem paziņo, ka vilciens ir salūzis un tālāk neies. Desmit minūtes vēlāk ar tādu pašu paziņojumu skaļruņus piespļauj mašīnists. Vēlāk, stāvot uz purpinošu cilvēku pārblīvētā perona, sāku apsvērt, vai nevajadzētu ieviest izmaiņas manā transporta veidu topā – katrā ziņā tiktāl, cik tas attiecas uz britu vilcieniem, kurus kopš Mārgaretas Tečeres lēmuma privatizēt dzelzceļa transportu vajā nemitīgas ķibeles. Es varētu paturēt vilcienu favorīta statusā, piemēram, Itālijā vai Čehijā. Taču domu par topa maiņu nepagūstu izdomāt līdz galam – rezerves vilciens pienāk pārsteidzoši ātri un drīz vien mēs sākam ripot pāri Alberta tiltam, prom no „ārzemēm” un pretī Kornvolai.Zābaki un paisums  

Kornvola mani sagaida ar svina pelēkām debesīm un lietu, kā jau ziemā pieklājas. Pirms divpadsmit gadiem, kad Kornvolu apmeklēju pirmoreiz, ikviens vietējais pa gabalu manī varēja sazīmēt ārzemnieci (par kādiem uzskata jebkuru ne-vietējo, vai viņš būtu latvietis vai jorkšīrietis). Man bija mugurā melns vilnas mētelis, kājās – zābaki ar plānu zoli, un rokā – lietussargs. Tobrīd nezināju, ka neviens saprātīgs cilvēks Kornvolas lietū nevalkā vilnas mēteli, kas acumirklī piemirkst līdz oderei, ka zābakiem ir jābūt, vēlams, no gumijas vai vismaz ar ļoti biezu zoli, un lietussargs ir vienkārši lieks. Jēgas no lietussarga Kornvolā tāpat nav nekādas, jo ziemā lietus nekad nelīst lēnām un vienkārši no augšas.

Tagad man ir īpašā Kornvolas garderobe – ūdens necaurlaidīga jaka ar kārtīgu kapuci, kuru var cieši savilkt ap seju, smagi pārgājienu zābaki ar 70. gadu platformeņu biezuma zoli, mugursoma ar dučiem siksnu, kas notur to uz muguras arī tad, kad plosās Atlantijas vētras. Un nekādu lietussargu. Namamāte, pie kuras vienmēr palieku, spēj garderobes maiņu novērtēt. „Vai, tie gan ir pamatīgi zābaki,” viņa apmierināti konstatēja pirms pāris gadiem, kad biju tos tikko iegādājusies. Kad nākamajā februāra apciemojumā no vilciena izkāpu sniegbaltā lietus jakā, reakcija bija līdzīga. Ja jau apģērbs atzīts par ģeldīgu, tad var uzskatīt, ka esmu naturalizējusies.

Ūdens necaurlaidība ir svarīgs faktors, jo Kornvolā ūdens uzbrūk negaidot un no dažādām pusēm. Tās var būt lietus šaltis, kas nikni sitas sejā. Tas var būt pret klints bluķi ar īpaši lielu spēku atsities un sašķīdis vilnis, kurš acumirklī nošļaksta viļņu vērotāju no galvas līdz kājām. Un tas var būt arī paisums, kurš nepieradušu ceļotāju var ieraut jūrā. Vārdu „paisums” man nācies pēdējā desmitgadē pārdefinēt, gluži tāpat kā lietussarga pielietojamības robežas. Jo paisums Kornvolā nozīmē to, ka klusa un plakana pludmale, kas iespiesta starp divām klintīm, pāris minūšu laikā pārvēršas par putojošu jūru. Spēks, ar kādu jūra metas piepildīt tai paisuma stundās piederošās vietas, ir milzīgs – rūcoši viļņi aprij visu, kas gadās tiem ceļā. Laivas, kas bēgumā iešķībi gulējušas sausos oļos, pēkšņi sāk peldēt, atpūtnieku pludmalē pamestās mantas sašķīst pret klintīm. Un reizumis sašķīst arī kāds atpūtnieks vai nelegālais imigrants, kas nolīgts jūras velšu lasīšanai.

Vietējiem – un naturalizētajiem, par kādu tagad uzskatu arī sevi –, paisumu un bēgumu laiki Kornvolā ir tikpat pierasta lieta kā vilciena saraksts. Katrā krogā pie sienas var atrast sarakstu, kur būs teikts, ka bēgums, piemēram, sākas 17. 48. Tātad, nevajadzētu staigāt ar suni pa pludmali 17. 40. Un arī peldētājiem un sērfotājiem vajadzētu nogaidīt, kad bēgums beidzas, iekams mesties viļņos.

Pirmajā brīvdienu dienā nonākuši kādā ceļmalas krogā, sarakstā ieskatāmies arī mēs – namamāte un viņas trīs viesi, lai saprastu, vai pastaigā doties pirms bangers&mash (desiņas ar kartupeļu biezputru) notiesāšanas vai pēc. Izrādās, ka labāk pēc. Desiņām, kuras nonāk uz mūsu galda, deminutīvs nepiestāv. Šķīvji ir milzīgi un tajos, uzgūlušies kartupeļu biezputras kalnam, lepni gozējas trīs milzīgi luņķi. Es knapi tieku galā ar vienu un, piemirsusi, ka neesmu pragmatiskajā Londonā, palūdzu viesmīlim pārējās ielikt papīra maisiņā – doggy bag. Viņš paskatās uz mani ar neizpratni – „Kas tas tāds?” Nosarkusi skaidroju, ka tā ir tāda turziņa, kurā iesaiņot neapēsto ēdienu līdzņemšanai (un skaidrojot saprotu, cik muļķīga šāda pieeja šķiet kornvolietim, kura dzīves filozofija ir „vienkārši būt” un baudīt esību šeit un tagad, nevis mēģināt baudu iepakot un vēlāk uzsildīt mikroviļņu krāsnī). Viesmīlis pazūd un pēc mirkļa atgriežas ar kaudzi salvešu – „Vai šīs derēs?” Nezinu, kāda ir doggy bag nosaukuma etimoloģija, bet savas desiņas patiešām atdodu sunim, jo doma par desiņas miesai pielipušiem salvetes gabaliņiem laupa vēlmi pie tām atgriezties.Sīkstais jūrā

Pieēdušies ar desiņām, pastaigai gar jūru izvēlamies Čapelportu Kornvolas ziemeļu piekrastē, kur ainavas pamata elementi ir skarbas, melnas klintis ar pamesto raktuvju ģindeņiem. Arī „pastaiga gar jūru” būtu, precizitātes labad, jāpārdefinē – reizumis gan var pastaigāties gar Atlantijas okeāna piekrasti tādā kā Baltijas jūras stilā, respektīvi, „jūras līmenī”, taču pludmales Kornvolā ir īsas, iespiestas starp klintīm un paisuma laikā nepieejamas. Tādēļ pastaiga parasti nozīmē kāpšanu stāvā kalnā, kādus 30–50 metrus virs jūras un uzmanīgu pārvietošanos pa vēja appūstu klinšu taku, gar kuras malām izvietotas Anglijā ierastās Danger! brīdinājuma zīmes par to, ka klintis slapjā laikā patiešām ir slidenas, ka pāri klints malai karājas tikai idioti, ka lielā vējā cilvēkus bez liekā svara problēmām var iepūst jūrā un vispār dzīvot ir bīstami (nu, ne gluži tādiem vārdiem, protams).

Nonākam pie bijušās raktuves pašā klints malā. Skurstenis, biezi pelēkajā ziemas miglā ietīts un draudīgs, kā brīdinošs pirksts stiepjas pretī debesīm. Nenosakāmas funkcijas ēkas drupas (varētu būt pacēlāja telpa) ir apaugušas ar sūnām un pa gaiteņu labirintiem niknais vējš dzenā tukšas čipšu pakas. Pirms gadiem simt piecdesmit šeit valdīja liela rosība. Jaunie kalnrači (vidējais dzīves ilgums 21 gads), ar kaltiem un lukturiem rokās un turziņu Kornvolas pīrāgu padusē, kāpa pacēlājā, kas čīkstēdams viņus nogādāja pazemē. Ja paveicās, tad viņi dienas beigās tika izcelti virszemē tikpat lielā skaitā, cik viņu bija turpceļā. Kalnrači, kas negāja bojā nelaimes gadījumā pazemē, un nekļuva par upuri gobliniem vai kādam citam pazemes mošķim, visbiežāk nomira no kādas plaušu slimības. Nu, ne gluži visi mošķi bija slikti – leģenda vēstī, ka jaunās sievietes Dorkāsas spoks palīdzējis kalnracim izvairīties no nelaimes gadījuma. Dorkāsai kāds kalnracis iekritis sirdī, un viņa saukusi viņu vārdā, aizvilinot prom no vietas, kurā pēc brīža iebrukuši griesti.

Aktīvā raktuvju darbība beigusies jau sen un no kalnračiem Kornvolā vairs nav ne vēsts. Ir palikušas tikai raktuvju drupas un kalnraču akmens kotedžas ar lielajiem kamīniem, kurās tagad dzīvo no citām grāfistēm ieceļojusī vidusšķira. Bet nav zināms, kas noticis ar gobliniem, spokiem, gariņiem un klauvētājiem (knockers), kas apdzīvojuši raktuvju labirintus. Iespējams, viņi mierīgi turpina dzīvot pazemē, tikai daudz garlaicīgāku dzīvi, nekā agrāk, jo kalnraču vairs nav.

Zem mums, tālu lejā un šķietami pārgalvīgi tuvu klintīm uzjautrinās roņu pāris. No sākuma šķiet, ka viņi ķer zivis, bet, ieskatoties uzmanīgāk, atklājas, ka viņi sērfo. Sagaida kārtīgu vilni, metas tajā augšpēdus un ļauj, lai vilnis tos nes pretī klintīm. Tad pēdējā brīdī apmet elegantu salto un dodas ķert nākamo vilni. Krietni dziļāk jūrā to pašu (bez salto) dara vientuļš sērfotājs – viņa kustībās ir daudz mazāk elegances un nepiespiestības un šķiet, ka viņš ar viļņiem cīnās pēdējiem spēkiem. Bet iespaids droši vien ir maldīgs, jo Kornvolas sērfotāji (pārsvarā jauni vīrieši, bet reizumis var satikt arī kādu surfer babe) ir sīksta tauta – viņi viļņus ķer cauru gadu, arī februārī, kad gaisam un ūdenim viena temperatūra – aptuveni septiņi grādi – un jūra mierīga nav nekad. Patiesībā februārī ir tas labākais laiks, jo jūra pieder viņiem – nekādu atpūtnieku, tikai roņi.

Dodoties tālāk pa taku, laiku pa laikam pametu acis atpakaļ – bažījos, ka vientuļais sērfotājs neizturēs, un domāju, vai tikai nevajadzētu piezvanīt glābējiem. „Kornvolas sērfotāji ir pustraki,” mierina mans ceļabiedrs, „bet viņi nav pašnāvnieki. Gan jau kāds zina, ka viņš tur plunčājas, un, ja vajadzēs, pasauks glābējus, bet nedomāju, ka tas būs nepieciešams.” Apklusinu savus ārzemnieces instinktus un dodos tālāk, domājot, gluži kā ezītis par balto zirgu miglā, nez kā viņam tur vienam pašam, jūrā, klājas.Rotko un viņa draugi

Kornvolas mākslinieku kopienas galvaspilsētā Sentaivsā arī ziemā valda rosība. Kā nu nevadīs – šeit taču ir visi svarīgākie grāfistes kultūras objekti. Nesen uzceltā Teita muzeja filiāle (Tate St Ives), tēlnieces Bārbaras Hepvortas māja un skulptūru dārzs, neskaitāmas mākslas galerijas, suvenīru veikali un restorāni, kuri ignorē citviet Kornvolā stingri ievērotās maltīšu stundas un piedāvā ēdienu cauru dienu.

Bet arī šeit ir labāk būt ziemā – pludmale ir pilna ar zilām zvejnieku laivām, nevis saulessargiem un bikini, kafejnīcās sēž un nesteidzīgi avīzes lasa galvenokārt vietējie, Teita muzejs ir pustukšs un muzeja kafejnīcā ir iespējams bez grūstīšanās un gaidīšanas tikt pie galdiņa ar skatu uz Sentaivsas jumtiem un okeānu. Muzejs ir neliels un tajā nav pastāvīgās ekspozīcijas, bet ēka ar milzīgajiem logiem, kurus piepilda jūra un lietainās debesis, ir tā vērta, lai tajā gluži kornvoliskā garā vienkārši pabūtu. Un ne tikai muzejā, arī Sentaivsā vispār – nezinu, vai tas ir statistiski precīzi, bet sajūta ir tāda, ka mākslinieku skaits uz vienu iedzīvotāju Sentaivsā ir vidēji trīsreiz lielāks, nekā citviet Anglijā. Turklāt mākslinieki šeit ir trūcīgi un nepieradināti, viņi dzīvo miniatūros dzīvoklīšos, strādā tūristus apkalpojošajās iestādēs un brīvajā laikā meklē savu rokrakstu un izteiksmes veidu – nav brīnums, ka Markam Rotko šeit patika. „Rotko klātbūtne Sentaivsā ir iezīmīga ar to, ka viņa vērtības un ieceres sakrita ar tām, kādas bija Sentaivsas mākslinieku komūnai,” teikts 1996. gadā Sentaivsā notikušās Rotko darbu izstādes bukletā.

Šoreiz Teitā ir Pītera Laniona darbu izstāde – arī viņš bija draugos ar Rotko. Es klīstu gar viņa darbiem un saprotu, ka Lanions mani mēģina izaicināt, ka viņa darbi ar drūmajiem raktuvju ģindeņiem centrā grib, lai apstājos un padomāju. Bet dialogs mums tomēr neizveidojas – izstaigājusi izstādes divus stāvus, dodos uz kafejnīcu un iekārtojos pie loga. Šī ainava mani uzrunā vairāk un turklāt esmu izslāpusi pēc vīna – kārtīgu brīvdienu neatņemams elements ir vīns pusdienlaikā.

Iedzērusi rituālo brīvdienu glāzi, atceros, ka Sentaivsa piedāvā vēl vienu man svarīgu pieturas punktu – kapsētu. Arī kapsēta ir pie jūras, skats acīmredzot ir no svara arī mirušajiem. Uzkāpju kapsētas kalnā un nesteidzīgi klaiņoju pa pielijušo zāli, lasot kapakmeņos pāris rindiņās iecirstos dzīves stāstus. Kapakmeņi lielākoties ir no tiem laikiem, kad raktuvju skursteņi vēl kūpēja. Pārsteidz mirušo vecums – gandrīz visi dzīvojuši līdz sešdesmit vai septiņdesmit gadiem, tātad, nav bijuši ogļrači.

Ja man gadītos nomirt Anglijā, un ķermeņa transportēšana pāri jūrām sagādātu palicējiem loģistiskas galvassāpes, tad es gribētu gulēt tieši šeit. Kalna nogāzē, Kornvolā, kaimiņos Teitam un ar skatu uz okeānu. Tas gan nozīmētu, ka būtu šeit jāuzturas arī vasarā. Bet nekas, šāds izņēmums ir pieļaujams.