Māja kā valsts un akvareļi kā acis

Purvīša balvai nominēto mākslinieku izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls līdz 10. aprīlim

Visu laiku labāko akvareli Kristaps Ģelzis esot uztaisījis Mākslas akadēmijas iestājeksāmenos. Nupat skaidrs, kad viņš uztaisījis dažus dārgākos akvareļus, jo par personālizstādi „Varbūt” (“Maybe”, Māksla XO, 2009) ieguvis Purvīša balvu. Brīnišķīgajam Ģelzim tika nauda, bet skatītājiem – iespēja vēlreiz redzēt darbus no dažām izcilām izstādēm. LNMM izstāžu zālē Arsenāls baudāmi astoņu balvas nominantu darbi – labākais, kas divu gadu laikā bijis Latvijas izstādēs. Pēc Purvīša balvas ekspertu un žūrijas viedokļa, tie ir Ilmārs Blumbergs, Kristīne Kursiša, Imants Lancmanis, Mārtiņš Ratniks, Inta Ruka un  Krišs Salmanis.

Vilhelma Purvīša vārdā nosauktā balva pirmo reizi piešķirta 2009. gadā Katrīnai Neiburgai par videodarbu “Solitude”. Balvu pasniedz Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un SIA Alfor, kuras valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns jau vairākus gadus atbalsta mākslas darbu, pētījumu un izdevumu tapšanu. Dīvainā kārtā iznāk, ka azartspēļu biznesam Latvijas māksla vajadzīga vairāk nekā Latvijas valstij, jo vizuālajā mākslā atšķirībā no, piemēram, mūzikas nu jau ilgāku laiku vairs netiek organizēts nekāds gada balvas līmeņa pasākums. Tomēr, ieejot Arsenālā, kultūrpolitiku uzreiz izkonkurē pati kultūra. Izstādē var turpināt dažas saistošas sarunas, kas daudzsološi aizsākās pirms kāda laika un bija gribot negribot jābeidz, jo galeriju izstādēm ir sākums, beigas un vēl visādi kreņķi, kas attiecas uz mūsdienu mākslas pavisam ne elitāro, drīzāk ekskluzīvo raksturu. Proti, tā nav māksla, ko pēc izstādes var ierakstīt un pārdot kā puslīdz ekvivalentu lietu, to nevar arī pārraidīt, pat ne radio Klasika. Par notikušo izstādē var liecināt tikai fotofiksācijas kaut kur internetā, katalogā vai grāmatā, bet, piemēram, telpiskām video instalācijām, kuru uztverei būtiska arī skaņa un darbība laikā, šai ziņā nav ne mazāko izredžu.

Tas nu būtu ieguvums pašai mākslai un tiem, kas to mēdz šad tad lietot vai, kā lai pasaka, sazināties ar to. Tomēr laikam tāpēc, ka izlase, Purvīša balvas izstāde var būt noderīga arī cilvēkiem, kas par mākslu daudz neinteresējas, bet varbūt ir noraizējušies par kādām no pēdējos gados televīzijās un avīzēs iekoptām vaimanām: par vērtību trūkumu, vīriešu trūkumu un vispār trūkumu. Manuprāt, izstāde ļoti skaidri rāda, kur vērsties, piemēram, pēc vērtībām. Proti, pašiem pie sevis ar dažu uzticamu starpnieku palīdzību.

Kasparam Podniekam, Mārtiņam Ratnikam un Krišam Salmanim uzticamais starpnieks ir daba, tās spēki un skaistumi, un populārā skatīšanās apskatīšana. Imantam Lancmanim, Ilmāram Blumbergam un Intai Rukai tā ir vēsture, empātiska ieniršana citos laikos un citos cilvēkos. Kristīne Kursiša un Kristaps Ģelzis mēģinājuši iztikt vispār bez starpniekiem, vai arī tās ir lauskas un atspīdumi no tādām neaprakstāmām lietām kā mūsdienu sabiedrība.

Lielākoties nominētās izstādes jau apskatījuši cienījami kolēģi. Turklāt izstāde Arsenālā piedāvā Latvijā reti sastopamu greznību – rūpīgi veidotas videointervijas ar visiem izstādes dalībniekiem, kas izstādīto palīdz saprast pat ezītim. Sapratu, ka nerakstīt nevar tikai par diviem autoriem – Intu Ruku un Kristapu Ģelzi, jo viņu darbi iezīmē tādus kā izstādes polus. Turklāt viņu darbi ir vistuvāk tiem tumšajiem ūdeņiem, kur kaut kad samesti visi tie mākslas noslēpumi, un tikai retu reizi kāds uzpeld, parādās tikai retu reizi un izmeklētā vietā – īpaši labos darbos.

Tātad – Ruka (ar to saprotot mākslinieci pašu, šo viņas izstādi un daiļradi kopumā) ir galēji skaidra, saprotama, un, ja es būtu Purvītis, savu balvu dotu tieši viņai – no sirds un no rajona. Izstādē redzamas fotogrāfijas, kas tapušas piecās vasarās, līdz 2008. gadam kādā Pārdaugavas mājā, Amālijas ielā 5a. Videointervijā Ruka saka, ka meklējusi kaut ko līdzīgu kā bērnībā, kad visi dzīvoja puslīdz trūcīgi, bet kaut kā dīvaini laimīgi. Noplukušais, smilšainais Amālijas ielas pagalms ar šādiem tādiem šķūnīšiem un visu citu šādu tādu Rukas bildēs rādās kā Kreisā krasta paradīze un katru, kas spēj to novērtēt, mudina meklēt tādu vidi arī citos krastos.

Un tas Rukai nav nekāds nostalģisks ekseipisms. Tad jau vienkāršāk un lētāk būtu kaut ko uzpīpēt, lai nonāktu vietās un stāvokļos. Ruka redz, ko dara. Proti, ka veido vienu kārtīgu “sabiedrības integrācijas projektu” – ļoti praktisku un lietojamu. Tai mājā bijis pilns sociālais un etniskais spektrs – no bezdarbniekiem līdz uzņēmējiem, no latviešiem līdz krieviem. Latvijas modelis vienā mājā. Aizņemties no kaimiņiem sāli un cukuru, par velti palīdzēt kaimiņiem izremontēt dzīvokli, ļaut viņiem padzīvot savā dzīvoklī, kamēr viņiem nav citur kur dzīvot, pieskatīt vienam otra bērnus, laist tos visus spēlēties neslēgtā pagalmā, tai pašā pagalmā svinēt dzimšanas dienas... Lai otrs, brālis un tuvākais iznāktu laukā no tekstiem un redzētu, cik laba dzīve – mazā Katrīna Mazure guļ uz matracīša, mammas roka viņai uz muguras un gaisma no loga.

Viens privātīpašums Rīgā jau nav nekāds muzejs, daudz kas no “Rukas laikiem” ir mainījies, bet lielā sarkanā Kristera mašīna ar piekabi tur bija vēl šovasar, un viņam nebija nekas pretī, ka svešs puika arī pabrauc drusku. Jānis no Amālijas ielas teicis: “Ja man ir jāēd, kāpēc es nevaru ēst garšīgi?” Aizņemoties viņa “recepti”, Rukas izstādes iespaids ir apmēram tāds – ja man ir jādzīvo, kāpēc es nevaru dzīvot laimīgi?  

Atceros dzirdējusi Rukas 2009. gada izstādes sakarā, ka nevarot saprast, kur tad tur esot tā māksla – vienkārši safotografēt kaut kādus cilvēkus, ne rasas lāšu, ne kā vispār skaista. Tad nu ir iespēja vēlreiz iet un skatīties. Un varbūt pirms tam kādu grāmatu apskatīt, kas fotomākslā noticis kopš piktoriālistiem. Daži kari, piemēram, šo to mainījuši pasaules vaibstos, kas taču ir materiāls visam, ko vien kāds fotografē.

Arī Kristaps Ģelzis izmanto tos pašus daudz pieredzējušos vaibstus. Viņa akvareļos nav nekādas jaunrades tādā nozīmē, ka būtu mēģināts kaut drusku mainīt izskatā to, kas redzams. Šajā ziņā man šķiet jocīgi viņa balvu pamatot ar kaut kādu tehniku sargāšanu vai glabāšanu. Anotācijā rakstīts, ka “tā ir vides fiksācija, kas piepildīta ar novērošanas kamerām un mobilo telefonu uzņemtiem attēliem – izsvaidīta un saskaldīta realitāte, kas piedāvā neskaitāmas interpretācijas, bet galu galā nekur neved.” Pirms diviem gadiem gleznotos lielos Ģelža akvareļus pašlaik vairs nevar redzēt, bet ir redzētas divas izcilās melnbalto zīmējumu izstādes „Mākslīgais miers” pēc tam. Tā nu iznāk, ka akvareļi – laureāti tomēr ir gan kaut kur aizveduši. Arī mākslinieka meita Anna Iltnere Studijas bibliotēkas grāmatiņā (Neputns, 2010)  raksta, ka “nedēļu pirms personālizstādes “Varbūt (Maybe)” atklāšanas dažādu paaudžu grafiķu grupas izstādē “Vielmaiņa” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāms Kristapa Ģelža darbs “Trīs dienasgaismas”. Tas veidots štriha tehnikā un, izrādās, ir kā griezums stumbrā – lai zinātu, kur visai drīz jāatgriežas gan tematiskā, gan tehnikas ziņā.”

Pašlaik Arsenālā izstādītie prēmētie akvareļi ir kā spriedzes filmas sākums, kur tādā kā vecu sēpijas fotogrāfiju tonī stāstīts, kā varoņi gāja skolā un kādām paļāvīgām acīm raudzījās pasaulē. Īstā dzīve sākas pēc tam skaudri un ātri – kā “Mākslīgajā mierā”. Akvarelim ir pāris mīkstu spilvenu, lai kritiens Ģelža atklātajā patiesībā notiktu bez zilumiem. Pirmkārt, krāsa, kam vienmēr ir pašai savs sakāmais ar lielisku spēju novērst uzmanību. Otrkārt, ūdenskrāsu plūstošā savdabība, kas vēl koķetē ar skatītāju un savā viss-plūst-viss-mainās tehnikā tieši ietver spēlīgi cakstīgo relatīvismu, kas, kā eksperti jau paspējuši saskatīt, satrauc skatītāju.

Piemēram, gleznā “Skaistuma patruļa” redzam piecas policistes no mugurpuses ejam pa zilganpelēku ainavu – tādu kā jūrmalu, visādā ziņā horizonts kaut kāds tur ir. Dzeltenās luminiscējošās vestes, tāpat zilā krāsa vēl kaut kā ļoti pieder tieši policistiem un jūras debesīm. Skatītājam vēl ir atkāpšanās ceļš. Taču tikko tas viss ir kāpināti melnbalts un piesātināti izštrihots, glābiņa vairs nav – vispārinājums kļūst gluži nejauki daudznozīmīgs un tie esam mēs paši, katrs atsevišķi, kam Ģelža māksla iebliež...

Pāris gadu laikā Kristaps Ģelzis beidzot pelnīti kļuvis par zvaigzni ne vien pie mākslas, bet arī pie Latvijas panākumu debesīm – pirms Purvīša balvas uzvarējis arī konkursā par Latvijas pārstāvēšanu Venēcijas biennālē. Interesanti raudzīties, kā līdz ar naudu mākslā tiešām ienāk laikam jau veselīgs sacensības gars, lai kā publiskās runās tas tiktu noliegts. Un īpaši jau Ģelža māksla izrādās organiska spēlmaņa vinnētāja māksla, kurš kā vējš latviešu multenē “spēlējas, spēlējas, kamēr sāk spēlēt”.

Kristapa Ģelža sakarā vēl ienāca prātā papildināt trūkumu sarakstu, proti, Latvijā trūkstot stipru ģimeņu. Tālāk, ja vien spētu, īstā pozitīvisma kampaņas garā rakstītu kaut ko par skaisto un gudro Ģelžu klanu – Modrim Ģelzim piemiņas izstāde, Kristapam Ģelzim visi minētie panākumi un Annai Iltnerei – grāmata par tēti. Tajā publicētajā intervijā Ģelzis savai meitai saka, ka “māksla ir Dieva acis”. Tam var ātri piekrist, tomēr nekāds īsts punkts nesanāk.     

Lai īstenotu veco un uzmācīgo domu par mākslu kā terapiju, nolēmu, ka izstādes iespaidā izdarīšu uzreiz divas lietas – aiznesīšu kaimiņienei zupu (viņa – tāda jocīga vecāka kundzīte jau ilgāku laiku nenāk laukā no dzīvokļa, vai nu auksts vai kas) un turpināšu mulst no labas mākslas. Man liekas, tas stiprina imunitāti.