Vienkāršo lietu ēnā

Rīgas Laiks: Nācu un domāju, ka tavu uzvārdu izrunā nedaudz atšķirīgi no grants, tās, kas akmeņaina smilts.

Andrejs Grants: Nu jā, tur tā pastiepts.

RL: Jā, bet uzvārdā tuvāk tam grantam, kas nauda. Nez vai daudz ir tādu Grantu? Droši vien, ka daudz.

Grants: Ir diezgan. Kādreiz likās mazāk, bet tagad internetā var redzēt, ka daudz.

RL: Jā, un madonieši. Tavi vecāki ir no turienes?

Grants: Nē. Tēvam bija aizliegums Rīgā strādāt pēc lēģera. Un tā tur Madonā vecāki arī nodzīvoja līdz beigām.

RL: Es sāku par to runāt tādēļ, ka, iespējams, tavās fotogrāfijās varētu tikt meklēti šie tavas bērnības ainavas iespaidi.

Grants:  Jā, tāds ainavas stereotips.

RL: Jā, ainavas stereotips. Vai tu kādreiz esi domājis, kādā veidā tavas fotogrāfijas ir saistītas ar tevi pašu?

Grants: Varbūt tieši tā, kā tu sāki runāt par šo ainavas stereotipu. Man labāk bildējas provinces vidē, mazpilsētās, jā, nu tā tas ir. Man tā skatuve, protams, ir province. Tieši tā es esmu nodomājis. Acīmredzot tur ir saistība ar tiem agrās jaunības iespaidiem.

RL: Bet tu pats esi teicis, ka savos ceļojumos fotografē to pašu, ko Latvijā. Un kas ir šis “tas pats”?

Grants: Kaut ko tādu es esmu atklājis, skatoties pats uz savām bildēm. Varbūt var runāt par kaut ko tādu kā “iekšējā ainava”. Un jebkurā vietā ārpus Latvijas, kad tu esi ticis pāri tam apmulsumam ar eksotiku, kura aizmālē acis un jušanu, tu sāc fotografēt to pašu. Jā, nu, bet – kas tas ir, to man būtu grūti formulēt.

RL: Skaidrs, ka to var būt grūti formulēt. Bet kāpēc tad tu vispār kaut kur brauc un fotografē, ja “to pašu” var nofotografēt arī šeit?

Grants: Tās ir bijušas iespējas kaut kur aizbraukt, ko es esmu izmantojis, bet ne vienmēr pats esmu izvēlējies. Un šobrīd, kad tā pirmā 90. gadu interese ir pārskrējusi, var arī vairs neceļot.

RL: Man šķiet, ka tādā ekstrēmi citā vidē, citos cilvēkos, varbūt varētu atrast to sevis daļu, kuras šeit trūkst, tā sakot, sevi papildināt.

Grants: Tādā ekstrēmā nozīmē vienīgā vieta, kur es gribētu atgriezties, ir Mongolijas ainava. Jo tur nekā nav.

RL: Tur nekā nav. Kaut gan tas arī ir aizspriedums.

Grants: Nu jā, tā ir koķetērija.

RL: Koķetējam arī mēs. Tomēr tas ir tieši tukšums, kas pievelk.

Grants: Jā, jā. Un tad tu esi spiests tā... nu, atvasināties no šī klusuma un nekā. Tad katrai lietai, katrai niansei parādās daudz lielāka nozīme. Nez kāpēc man ienāca prātā tā Vorhola filma, kurā rāda, kā cilvēks guļ. Kad par notikumu kļūst tas, kā viņš pagriežas uz otriem sāniem vai mušu no sejas aizdzen.

RL: Ja mēs atgriežamies pie provinces tēmas, kas īsti ir tie objekti, ko tu izvēlies?

Grants: Nav jau nekādu striktu objektu, ir kaut kāda vide, kura kļūst par tādu kā skatuvi.

RL: Skatuvi kam?

Grants:  Nu, kur ir sajūta, ka tur kaut kas var notikt, kur parasti grozās cilvēki, pieņemsim, tilts vai prāmis…

RL: Kā Ļeņinam – pasts, stacija, telegrāfs.

Grants: Jā, bet nav jau arī tā, ka es uzreiz eju uz tādām konkrētām vietām. Vienkārši tās ir vietas, kur dzīve manifestējas man interesantā veidā.

RL: Interesanti, ko tie “manifestatori” paši domā, kādā veidā viņi veicina to, lai tev būtu interesanti. Taču viņi acīmredzami to nevar izdarīt, teiksim, tā smuki sastāties. Kā Intai Rukai, piemēram.

Grants: To nu viņi nevar, jo es ar režiju nenodarbojos.

RL: Ar tevi kopā ceļojot, esmu pamanījis, ka tu fotografē tikai tad, kad tev ir noskaņojums, droši vien, kad tev ir enerģija jeb spars... Bet varbūt es to esmu tikai izdomājis.

Grants: Nu, viena lieta, ka tev pašam ir jābūt noskaņai, lai justu situācijas noskaņu. Un, manuprāt, fotogrāfijā svarīgi ne tikai tas redzamais, bet arī sajūtamais. Citādi bilde ir “sausa”, informatīva, tur kaut kā pietrūkst.

RL: Jā, bet otra īpašība būtu tā, ka fotogrāfam vajadzētu būt lielā mērā nemanāmam.

Grants: Protams, ir labāk, ja tu esi nemanāms, nenodot sevi ar kaut kādām liekām kustībām, nu, tas ir nedaudz tā kā deja… Nē, nu ideālākais jau ir tā marsieša pozīcija, jo tad arī fotogrāfijas vide ir mazāk traucēta, tāda kā nevainīgāka arī skatītājam, kurš var sajusties tā, it kā pats tai bildē būtu, nevis fotogrāfs. Un ejot pēc bildes, gadās arī dažādi kuriozi...

RL: Piemēram?

Grants: Nu, es to īpaši nepiekopju, jo tā tomēr tāda kā krāpšana. Bet bija tāda situācija, šķiet, Koknesē. Parasti jebkurā mazpilsētā ir kāds centrālais laukums, nu un tur salasās saules brāļi ar tiem lielajiem plastmasas aliem. Un, kad tu ar fotoaparātu parādies tur, tu esi kā uz skatuves, tad viņiem ir par ko runāt, re, kur sprukstiņš kaut kāds... Un es redzu – ļoti jau nu kolorīti vīri, būtu vērts viņus nobildēt, bet es skaidri zinu, ja es iešu un teikšu – ei, veči, vai nevar nobildēt, tad lielākoties atbilde būs – nu, tu labāk tinies... Nu un tad es staigāju viņiem vairākkārt riņķī, es viņiem jau esmu apnicis, viņi pat vairs neskatās uz mani, tā es tur grozos un tad lēnām sāku iet pie viņiem. Viņi tad nu piebaksta viens otram – re, šis nāk pie mums. Bet, kad līdz viņiem vēl kādi trīs metri palikuši, es pēkšņi apstājos un tādu vienaldzīgu skatienu eju prom. Un tad es arī dzirdu to, kas man bija vajadzīgs, – ei, tu, davai, nobildē mūs... Un es tādā vienaldzīgā balsī – nu, ja gribat, varu arī nobildēt.

RL: Kā tev šķiet, kādā mērā par fotogrāfiju vispār var runāt? Teiksim, dzejoļus es varu lasīt, bet par dzejoļiem – lielākoties ir galīgi neinteresanti.

Grants: Tieši tā. Tieši tās Purvīša balvas sakarā man palūdza kaut ko pateikt, un es gāju pa ielu un domāju, ka faktiski tas ir tas pats, kā dzejniekam likt stāstīt par dzejoļiem – nu lūdzu, jums ir dzejolis, teiksim, “Rīts”, un tagad par to pastāstiet. Nu, komiska situācija. Tādā pašā situācijā es jūtos, kad man ir jāstāsta par savām bildēm. Es, protams, izlīdzos, runājot kaut ko pa virsu, bet, ja bilde ir sanākusi, nevar neko vairāk par to pastāstīt. Var runāt par fotogrāfijas formālajiem aspektiem, bet par būtību – to var tikai sajust, varētu teikt, intīmi pārdzīvot.

RL: Bet vai tad ar citiem fotogrāfiem tu vispār nerunā? Vienkārši rādāt viens otram fotogrāfijas un klusējat?

Grants: Tā jau arī faktiski ir. Savulaik es braukāju uz Maskavu pie viena no maniem skolotājiem, Aleksandra Sļusareva, rādīju viņam savas bildes, un viņa vērtējumu es nopratu burtiski pēc viņa reakcijas, tās pantomīmas, skatoties bildi. Un es, protams, sapratu, ka tad, kad viņš man rādīja savas bildes, arī viņš vēroja, kā es tās skatos.

Man ar studentiem iznāk par to runāt, tomēr tas būtiskākais ir tas, par ko tu nevari runāt. Un tas ir jau tas, nu nezinu, Dieva dotais vai kaut kas tāds, kas var autoram tur būt klāt. Var būt veiklas, foršas bildes, viss tur var būt okei, bet, tiklīdz tur kaut kādas sajūtu lietas nāk klāt, par to vairs īsti runāt nevar.

RL: Es atceros, ka tad, kad atlasījām bildes Mongolijas grāmatai, viens no kritērijiem, šķiet, bija – šo ne, šī ir pārāk skaista. Kā tev šķiet, kas vainas skaistumam?

Grants: Nē, nav nekādas vainas, bet skaistums nedrīkst būt virspusējs.

RL: Es laikam teiktu, uzkrītošs.

Grants: Jā. Pieprasošs. Bez tam, lietas, kas kādā laikā tiek uzskatītas par skaistām, mainās, bet, manuprāt, līdz ar fotogrāfiju daudz taustāmāk izpaudās tas, ka skaists var būt patiesais. Dokumentālisms, kas piemīt fotogrāfijai, tas deva šim patiesumam vēl kādu citu dimensiju.

RL: Es īsti nesaprotu, kāpēc tu dokumentālismu saisti ar patiesumu; man šķiet, ka fotogrāfijas dokumentālisms it kā cenšas tikai pateikt: šis bija.

Grants: Jā, bet, redz, tā ir tāda klišeja, tas var arī nebūt bijis. Tas var būt pilnīgs inscenējums. Daudzi mūsdienu autori tā arī strādā – tā it kā ir reportāža no ielas, taču tas viss ir pilnīgs inscenējums – viss, visi garāmgājēji, arī tas, kurš tur noliecies pacelt kādu papīru no ietves, viss ir inscenēts, taču tik organiski, ka nav iespējams atšķirt to no īstenības, tas tiek uztverts kā dokumentālistika.

RL: Taču tad jāpieņem, ka fotogrāfs zina, ko viņš ar to bildi grib rādīt. Bet vai tu, piemēram, zini, ko gribi ar savām bildēm teikt?

Grants: Nu, es tā nojaušu.

RL: Tad pasaki! (Abi smejas.)

Grants: Nē, nu es... To nav iespējams noformulēt.

RL: Labi, bet pieņemot, ka viss, ko tu vari, ir izvēlēties vietu, kur kaut kas varētu notikt, tad, lai gan cilvēki, kas pēkšņi parādās tavā fotogrāfijā, atgādina tādu inscenējumu, tā tomēr ir kaut kāda sakritība. Kā Vitgenšteinam: “Die Welt ist alles, was der Fall ist.” Pasaule ir viss, kas tā sakritis. Lūk, un, kad tu nospied to aparāta slēdzi kā tādu nāves spriedumu laikam, tu fiksē kaut ko, par ko tu neko nezini. Vai tev tā nešķiet mīkla?

Grants: Var jau būt, ka man arī ir interesanti visu laiku uzdot sev šīs mīklas... Ja izmanto to Bresona “izšķirošā mirkļa” jēdzienu, tad šis mirklis un tas, kas ir attēlā, arī ir tavs “mesidžs”, ko tu esi gribējis “teikt”. To bildē var nolasīt, taču vienkārši negribas lietot visādus tur vārdus.

RL: Pavisam nesen Maskavā es skatījos pa logu, kā ārā snieg ar tādām garām pārslām, kaut kas pa vidu lietum un sniegam...

Grants: Ar garām ekspozīcijām.

RL: Nu jā, sniga ar garu ekspozīciju. Lūk, un es nofotografēju tā no augšas, sniegs, un lejā nedaudz redzamas mašīnas. Vai zini, ko es tobrīd atdarināju?

Grants: Kaut ko no fotogrāfijas vēstures?

RL: Jā. Vienu Kartjē Bresona bildi, arī no viesnīcas loga Maskavā, ziemā. Tomēr šķiet, ka kāds cilvēks, kas, teiksim, skatītos uz tādu bildīti, nevarētu tur saskatīt neko vairāk kā sniegu un mašīnu aprises... Un tas būtu viss, ko varētu teikt par šo bildi.

Grants: Nu, ka tik ne tā...

RL: (Smejas.)

Grants: Tas ir kā par to vardi, kura ielēca vecā dīķī. Nu, ko tu vari par to vardi vairāk pateikt?

RL: Plunkš.

Grants: Jā, un vēl plunkšķis. Un tomēr – tur ir viss pastāstīts.

RL: Man liekas, ka laba fotogrāfija ir tāda ieraudzīta pasaules daļa. Teiksim, šodien es kādas 20 minūtes nācu pa ielu, pāri ēkām, skatlogiem un cilvēkiem laižot tādu neko īpaši neredzošu skatienu, tāds bezjēdzīgu uztvērumu plūdums, bet pēkšņi kāds no šiem skatieniem var kļūt par fotogrāfiju – pat nenofotografējot, bet fiksējot kādu mirkli kā iespējamu fotogrāfiju, ko es gribu atcerēties.

Grants: Es teiktu, ja bilde ir iznākusi, tad tikai pateicoties tam, ka ir atlasīts tas viens konkrētais mirklis, kurā vienkārši ir koncentrēta, koncentrēta pasaules izjūta. Koncentrēta varbūt nav īsti tas vārds, tāda dzīves izjūta. Ka šis fragments no “realitātes” izsaka vairāk nekā cits.

RL: Es kādreiz runāju ar Haraldu Elceri par Antonioni “Blowup”, kur, attīstot un palielinot bildi mājās, izrādās, ka nejauši nofotografēta sieviete un līķis, un Haralds teica, ka tās esot blēņas – palielinot kādu fotogrāfiju, tajā nevar ieraudzīt kaut ko vairāk.

Grants: Bet tas nav svarīgi.

RL: Tas nav svarīgi. Bet svarīgi ir pats pieņēmums, ka tu kaut ko nofotografē, un pēc tam tai bildē ir tas noslēpums – kā līķis Antonioni gadījumā. Bet tad, kad tu saki, ka esi tikai vidutājs, kurš piedāvā šo noslēpumu, bet pats to tālāk atminēt necenšas...

Grants: Jā, es, tā teikt, piedāvāju šo noslēpumu, bet, kā tu tiksi ar šo noslēpumu galā, tā tagad ir tava lieta.

RL: Labi, bet... Zini, kad es lasu Rolānu Bartu, kurš acīmredzami godīgi centies atbildēt, kas viņu pievelk fotogrāfijā...

Grants: Bet viņam ir lielas priekšrocības, viņš nav fotogrāfs.

RL: Jā, jā, nerunāšu par to jau banālo punctum vai studium, bet par ko citu. Proti, kad viņš mēģina saprast, kas tad tomēr ir tas, kas viņu piesaista tajā vai citā fotogrāfijā, galu galā izrādās, ka viss reducējas uz vienu mātes fotogrāfiju, pareizāk sakot, uz noteikta veida attieksmi pret māti. Barts runā par fotogrāfijas skatītāju, bet, ja mēs pārnestu uzsvaru uz pašu fotogrāfu, vai nevarētu teikt, ka arī viņā ir kāda šāda kaislība, kurai arī ir sakars ar to noslēpumu, kas izpaužas viņa fotogrāfijās?

Grants: Nu, šito mēģināt tamborēt vaļā... Es atceros, tas, šķiet, bija Kastaņedam, kurš teica, ka puiku zināmā vecumā ir svarīgi nobaidīt, tādējādi iniciējot pasaulē. Un viņam vajag tādu baiļu slieksni, svarīgi viņu aizvest pie kāda mirušā, piespiest viņu uzlikt roku uz mirušas miesas, un šis šoks var dot viņam ļoti būtiskas eksistenciālas atklāsmes, kas viņam vēlāk palīdzēs, tā ļoti vienkāršoti sakot, iedziļināties dzīvē. Iespējams, ka tā Barta mātes sajūta ir tuvu kaut kam tādam. Tā ir vēršanās pie pirmsākumiem, un arī nāve ir tāds pirmsākums. Acīmredzot ikvienam ir kāds tāds uzplaiksnījums, kas viņam saistās ar tādu sāpīgu skaistumu.

RL: Sāpīgu skaistumu?

Grants: Sāpīgi skaistu brīdi, ko viņš ir pārdzīvojis un kas viņam kļūst par tādu vadmotīvu, kurā viņš grib atgriezties. Sašaurinot to meklējumu leņķi, katram varētu atrast šādu punktu, kurš tad viņu arī fiksē.

RL: Un kāds ir tavs punkts? Punktums?

Grants: Jā, es par to esmu domājis, bet tas ir no tāda, nu ļoti, ļoti tāda... Es esmu māņticīgs, negribu par to runāt. Tā ir sajūta, tā ir kaut kāda ļoti koncentrēta sajūta, kas strādā tādos būtiskos brīžos. Nu, jā. To pie ugunskura varētu kādreiz, bet tas nav publiski.

RL: Jā, labi, pie ugunskura. Kad domāju ne vien par tavām bildēm, bet arī par citiem pazīstamiem fotogrāfiem, tad bildēs, ko viņi fotografē, ja tā var teikt, priekš sevis, izpaužas kaut kas tāds, ko varbūt arī varētu saukt par patieso. Tas būtu tāds iespaids no viņa saskarsmes ar realitāti – ar vai bez pēdiņām. Kas varētu būt tāds iespaids no tavām fotogrāfijām?

Grants: Es nevaru tev neko atbildēt. Nu, es nezinu, varbūt ir kādi septiņi temati, kas manās fotogrāfijās izpaužas un ar kuriem varbūt varētu iezīmēt...

RL: Un kas būtu šie temati?

Grants: Tad man jāsāk ļoti domāt. Kādreiz, domājot par to, kas man patīk fotogrāfijās... Tas nav tikai no fotogrāfijām, tikpat labi tas var nākt no kino vai mākslas. Nu, kaut vai tā sajūta, kas ir Brēgelam, – lūk, viņš ir tāds kā citplanētietis, kas uz to Zemi skatās tādām marsieša acīm, viņam ir tāda gandrīz vai kosmiska sajūta. Man liekas, ka arī Tarkovskim ir šī sajūta, kādas kosmiskas skumjas. Skumjas – varbūt tāpēc, ka tu esi Zemes iedzīvotājs, tāda kā nožēla...

RL: Tu droši vien atceries Brēgela gleznu, šķiet, “Zemnieku kāzas”, nu, tur mielasts tāds, viens puika maliņā vemj... Un man ienāca prātā viena tava fotogrāfija, pareizāk sakot, šīs fotogrāfijas stāsts. Tas bija toreiz, kad kaut kādā galīgā Tuvas nomalē tevi uzaicināja būt par kāzu fotogrāfu. Un tur ārā saklāti galdi, pēc pusstundas visi jau ir tā piedzērušies, ka pakrituši zemē, pa galdiem staigā suņi, bet peļķē guļ divas sievietes un...

Grants: ...un dzied. Un lietus līst, un neviens viņas neceļ augšā. Bet viņas kā tādas vaboles guļ augšpēdus, tirina kājas un nevar apvelties... Jā, tas bija skaisti.

RL: Lūk, šādā ainā arī it kā realizējas tā kosmisko skumju izjūta, galu galā tu jau arī esi tikai cilvēks, arī vari piedzerties līdz tai peļķei. Bet kā fotogrāfs tu ieņem tādu citplanētieša pozīciju. Protams, tas gan drīzāk ir stāsts, kurš turpinās ārpus fotogrāfijas.

Grants: Man patīk runāt par fotogrāfijām, kuras man nav sanākušas. Jā, un toreiz tas mirklis bija stiprāks par mani, es varēju tikai kaifot. Es tā arī to nenobildēju, atmosfēra bija visai agresīva. Bet tādas bildes, kas nav sanākušas, tās bieži tieši arī paliek atmiņā.

RL: Viena no šādu neuzņemto bilžu īpašībām ir tā, ka mēs pievēršam uzmanību šim savam apziņas stāvoklim, kad mēs tādu bildi iegaumējam. Varbūt tādēļ mēs to arī atceramies. Vai tu pievērsies savam stāvoklim šādā mirklī, kad nenofotografē kādu stipru mirkli?

Grants: Visdrīzāk, ka jā. Nu, tie ir tādi gaišāki apziņas brīži, kad tu pēkšņi redzi it kā vairāk, reizē saprotot, ka nevari to pacelt. Bet kā tāda vāvere rudenī noglabā to apziņā, kā tādu paternu, ko varbūt kādreiz varēs izmantot.

RL: Tā ir tāda sajūta, ka toreiz kaut kas bija?

Grants: Vairāk vai mazāk.

RL: Vairāk vai mazāk. Kas ir tas, kas tev ļauj teikt, ka bija?

Grants: Acīmredzot ir nostrādājusi šī koncentrētā sajūta. Un tu atceries – “Nu jā, tur bija.” Nu kas tas ir? Sajūta, nekas vairāk. Un es negribu tai meklēt vārdu.

RL: Es atceros, ka, aprakstot kādu tavu Mongolijas fotogrāfiju, es rakstīju par tādu striķīti – striķīti, kurš ved kaut kur ārpus fotogrāfijas. Lūk, un ja pavilktu aiz tā striķīša, tad mēs nonāktu pie tā, kas nav redzams bildē.

Grants: Jā, nu bieži vien šis striķītis, pārnestā nozīmē, arī dod to atrisinājumu, kas ir ārpus bildes.

RL: Piemēram, tev fotogrāfija, uz kuras ir redzams maisiņš tukšā istabā. Uz tā maisiņa rakstīts “Isabella”. Nekā cita tur nav. Un tagad mēs mēģināsim...

Grants: Un meitenes portrets, tāds ieņurcīts.

RL: Un tagad mēs mēģināsim pavilkt kādu striķīti. Kur mēs varētu nokļūt?

Grants: Tu tomēr gribi, lai es to dzejoli atstāstu?

RL: Jā.

Grants: Par savu bildi es to negribu darīt, varbūt es varētu kaut ko pateikt par svešu, bet, kā jau teicu, kaut kāda māņticība mani attur no šitādām operācijām.

RL: Labi, kādas ir šīs maisiņa un tukšuma attiecības?

Grants: Ļoti intīmas! (Abi smejas.)
Jā, bet par to koncentrēto dzīves sajūtu... Tur tas maisiņš arī stāv klāt. Kad lasa Tibetas mirušo grāmatu, tur ļoti vizuāli aprakstīti tie stāvokļi, ko cilvēks pārdzīvo, kamēr viņš vēl nav īsti nonācis galā...

RL: Bet tu taču negribi teikt, ka smukā meitene uz tā maisiņa ir viena no ļaunajām dievībām, ar ko sastopas cilvēks šajā savā pārtapšanas ceļojumā?

Grants: Nē, nē... Bet tur jau nav runa par visiem tiem pribambasiem, kas tur ir riņķī visapkārt. Tur ir runa par sajūtu, pamatsajūtu. Un man liekas, ka tieši kaut kādas visbanālākās, visvienkāršākās lietas dažubrīd var izsaukt kādu stāvokli...

RL: Nu, tad es varbūt varētu teikt par to tavu maisiņu... Lūk, tāds tukšā telpā atstāts stulbs polietilēna maisiņš ar smukas meitenes saburzītu bildi uz tā ir vienkārši veca, mirstoša vīrieša maisiņš, kurš iemieso to, ko viņš vairs nekad nevarēs un kas ir palicis neglābjami viņa pagātnē. Vai, dzirdot šādu aprakstu, tu varētu teikt, ka tā autors ir sapratis tavu fotogrāfiju?

Grants: Cik aizkustinoši. Man uzreiz likās, ka tajā jaukajā maisiņā ir arī viņa vecās zeķes un nomīdītās čības.

RL: Labi, liksim mierā to nabaga maisiņu. Bet ko tu, piemēram, meklē benzīntankos? Mongolijā man likās, ka tu ar tiem esi pilnīgi apsēsts.

Grants: Tā bija tāda aizkustinoša interese. Mongolijā tie benzīntanki bija īpaši, nekur citur tādu nav. Kosmiski objekti, kas pēkšņi paceļas tuksnesī vai stepes vidū. Tie uzreiz kļūst par tādiem kā simboliem, kaut kas tāds, kas nav vienkārši uzlikts uz balta fona, ko esi norullējis uz sienas, tie ir it kā “nolikti” jau dabā. Tāds kosmiskais sirreālisms. Bet es pazaudēju domu...

RL: Mongolijas benzīntankus es pieminēju kaut kādā dīvainā saistībā ar to maisiņu. Vispār šis maisiņš ir interesants tieši savā atsevišķībā. Parasti jau cilvēkiem uz klusajām dabām ir apgrūtinošāk skatīties – tās pieprasa vēl kaut kādu papildu sasprindzinājumu. Starp citu, mēs varam runāt ne tikai par Mongolijas ainavu, bet arī, teiksim, Hopera gleznām vai Vendersa Amerikas filmām. Tur šie objekti tukšuma vidū kļūst par kaut ko vairāk, redzamā daļa it kā savienojas ar neredzamo, un tas iegūst jēgu, tie kļūst par simboliem. Kā tu saproti šo priekšmetu pēkšņo simbolismu fotogrāfijā?

Grants: Es saprotu to, ko mierīgi var ar vārdiem mēģināt skaidrot. Kur mēs varam par kaut ko aprunāties, kur ir, par ko runāt. Ja ir runa par to simbolu. Bet, ja jautātu, ko simbolizē tāds benzīntanks, tad...

RL: Jā, nu tajos benzīntankos ir kaut kas no drupām arī. Mums taču patīk drupas... Tie benzīntanki liek domāt par sevi kā bojāejas un sairšanas vēstnešiem. Starp citu, tev jau arī patīk visādas vecas grabažas fotografēt, arī Mongolijā, kur tu bildēji gan kādas izbalējušas kamieļa ribas, gan ēzeļa sūdus, tādus ornamentālus...

Grants: Jā, mūsu pavadonei jau nepatika arī, ka es benzīntankus fotografēju. Tomēr galvenais, manuprāt, ir tā tuksneša īpašā vide, tas nav vienkārši balts, aizmugurē novilkts fons. Lai arī tas varētu izskatīties mākslīgs, tas tāds nav, un pret to kā pret tādu sirreālu instanci visas lietas sāk izskatīties citādi.

RL: Jebkura lieta.

Grants: Jebkura un arī cilvēks. Un arī tās akmens stēlas, kas tur gadsimtiem stāv, un benzīntanki – arī kā stēlas, tikai vieni ir nedaudz mūžīgāki par otriem. Tie visi tajā stepē atrodas kā tādā īpašā gaismā; tas sirreālais jau kutina cilvēka apziņu.

RL: Ja salīdzināšanai vispār ir jelkāda jēga, tad fotogrāfijas droši vien vistuvāk būtu dzejoļiem. Šajā ziņā man nāk prātā stāsts par to, kā Boriss Pasternaks neilgi pirms nāves atsauca kādu savu draugu un viņam stāstīja, ka viņš sapratis – dzeja ir kaut kas tāds, ar kā palīdzību mēs it kā iekustinām to aizkaru, kas no mums sedz realitāti. Kad tu runāji par tuksnesi kā fonu, šķiet, tas bija savā ziņā līdzīgs tēls; varbūt arī fotogrāfijas kustina šo aizkaru...

Grants: Es teiktu, ka fotogrāfija ir starpnieks. Es iedomājos arī vienu piemēru, kas saistīts ar to, ka attēlā bieži vien svarīgākais ir tieši tas, kā tur nemaz nav. Nu, kaut vai par to maisiņu runājot. Pirms pāris gadiem es lasīju par tādu Meierholda teātra eksperimentu. Viena aktiera teātris, un tas aktieris uzstājās kādā tekstilfabrikā, vai... Vārdu sakot, tas aktieris sēž, un tur vairāki simti – audējas, tehniķi – skatās. Uz skatuves ir vīrietis, un viņam rokās ir spilvens. Viņš tā apkampis to spilvenu, šūpo to rokās un stāsta kaut ko par savu dzīvi. Tad viņš tam spilvenam nodzied šūpuļdziesmu un klusinātākā balsī sāk stāstīt – ka tad, kad mēs izaugsim lieli, mēs uz siltajām zemēm aizbrauksim... Un tad viņš pēkšņi pieiet pie loga un – bah! – izmet to spilvenu ārā dubļos. Zālē esot sācies vienkārši haoss, psiholoģisks tracis. Un jautājums tagad: vai tad uztraukums ir par to spilvenu? Vai tad spilvens ir tas, kas mūs satrauc? Un, ja ir runa par fotogrāfiju, tad tas, kas uz tās fotogrāfijas ir virsū, tas...

RL: ...nav par spilvenu.

Grants: Nav par spilvenu. Un Egona Spura mūri jau arī nav vienkārši ķieģeļi, uz kuriem arhitektiem skatīties. Ne jau uz to mūri mēs ejam skatīties. Tas ir, runājot par simbolu.

RL: Jā, tas tā varētu būt. Bet, kad, piemēram, tu šādā veidā skaties uz fotogrāfijām, un tur ir priekšmeti, cilvēki, ainavas, proporcijas, vai tad, kad tu vēro šos pašus priekšmetus ārpus fotogrāfijas, tev nesāk jukt šīs te divas lietas?

Grants: Tādā ikdienas dzīvē?

RL: Jā, galds kā tikai galds un galds kā simbols.

Grants: Nu, lai paliktu šajā pusē stiklam, laikam jau nedrīkst sajukt.

RL: Nē, es biju domājis diezgan ikdienišķi – runājot par situāciju, kad šķiet, ka pietrūkst fotoaparāta; kad, kā liekas, kādi priekšmeti, koki vai gaisma “grib”, lai tos nofotografētu. Un tāpat arī ir iespējams, ka, skatoties uz šo neizteiksmīgo galdu šodien, nekas arī tāds īpašs nerodas, bet citā situācijā, citā apgaismojumā tas pēkšņi manā apziņā kļūst par simbolu.

Grants: Jā. Starp citu, man jau ir arī viena otra galda bilde.

RL: Un televizori arī.

Grants: Un televizori arī, jā. Kādi desmit.

RL: Man šķiet, ka tajās tavās bildēs, kuras atceros, televizors tevi piesaistījis gan kā atsevišķs objekts, teiksim, nosacīti, miris objekts kādā telpā, gan arī varētu būt, ka tev šķitis komisks tas nejaušais, kas televizorā tobrīd bijis redzams. Ar tavu tā brīža sajūtu tas viss kopā arī veido tādu absurdu savienojumu.

Grants: Nu jā, tā arī varētu būt. Televizors jau arī ir interesants, kā tāda dzīva būtne. Ja liek viņam vēl rādīt kaut kādas bildītes interjerā, viņš kļūst amizants.

RL: Bet, piemēram, atceroties vēl kādu citu tavu stāstu no tavas juridiskās prakses –par to, kā tu aizbrauci pie tā pašnāvnieka un ieraudzīji to nagliņu, uz kuras viņš bija pakāries...

Grants: Naglu, nevis nagliņu.

RL: Naglu, jā. Kad tas robustais milicis saka, ka viņš te ir dzīvojis un pats to naglu tur iesitis. Šajos priekšstatos pastāv gandrīz vai tāda fotogrāfiska pasaule, pareizāk sakot, nevis fotogrāfiska, bet tāda, kas rodas ar fotogrāfijas, kino, mākslas starpniecību. Vai tavas bildes, nu, vienalga, varbūt ne tavas, bet, teiksim, Spura bildes, arī nekļūst par šādu naglu, uz kuras varētu pakārties?

Grants: Tu nevarētu mazliet precizēt savu jautājumu?

RL: Nu, diezgan vienkārši. Ja mēs pieļaujam, ka mūsu pasaule ir arī vizuālo tēlu pasaule, tajā ietilpst arī tēli, kas nāk no fotogrāfijām, un tie kļūst par tādiem sava veida “paterniem”, kā tu tos nosauci, struktūrām, kā saprast pasauli. Un tā varētu būt, pieņemsim, depresīva struktūra, kas tevi arī pakļauj – to tad es arī tādā metaforas nozīmē nosaucu par naglu...

Grants: Es gan nekarinātu klāt to birku par depresīvu iespaidu attiecībā uz Spuri. Tādu Spuri es nepazīstu, noteikti ne. Ja nu vienīgi tu runā par viņa sākuma periodu... Bet, ja tu paskatītos viņa mūrus, uz tiem nekādā gadījumā nevar attiecināt vārdu “depresīvs”.

RL: Labi, es pārsteidzīgi šeit pieminēju Spuri.

Grants: Jā, bet attiecībā uz manām bildēm es drīzāk neteiktu vārdu “depresīvas”, bet varbūt varētu izmantot vārdu “eksistenciālas”.

RL: Un ko tas nozīmē?

Grants: Nu, kā to saprot... Vārdu sakot, kad tu pats sev sāc uzdot tādus visai būtiskus jautājumus vai arī kāds cits tev sāk tos uzdot, tad tā nagla arī kaut kur...

RL: ...tiek iesista.

Grants: Jā, vai nu tiek iesista, vai vismaz acis tai pievēršas, jā. Bet vienalga – negribētos, ka tu izmanto tik tiešu salīdzinājumu. Starp citu, šī aina nebūtu tik ļoti man iegūlusies atmiņā, ja tie apstākļi nebūtu tur tik filigrāni sastājušies. Ja, teiksim, kāds kaimiņš teiktu, ka viņš tur to naglu iesitis, bet tur tas milicis, milzīgs, ruds, tāds vasarraibumains lempis, zilām acīm, viņš tur staigā un priecājas...

RL: Blakus tam beigtajam pašnāvniekam.

Grants: Un vēl tur tas tiesu medicīnas eksperts fonā – tiek rakstīts protokols, un tad viņš pēkšņi ierauga mani, ar kuru iespējams parunāt, tādā klusinātā, sajūsminātā balsī. Nu redzi, tur visam tam bija jābūt. Un tā tie elementi tajās bildēs arī savācas. Ja kāda elementa ir par maz, tad bilde nesanāk, bet, kad ir no tiem tāda kā kritiskā masa, tad...

RL: Tad – kas?

Grants: Nu tad laikam tā bilde tiek pieņemta. Tad tu sāc ar to strādāt.

RL: Saki, ja ir runa par bildēm, kuras tu esi uzņēmis, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit, vai tajās kaut kas nav mainījies no tā viedokļa, ka tagad tevi tajās interesē kaut kas cits, nevis tas, kas tobrīd?

Grants: Par savām fotogrāfijām ir grūti tā pateikt. Bet man vienmēr ir licies aizkustinoši, koķeti, ka tajās fotogrāfijās ir palikusi sava laika zīme. Un, ja tā spēj vēl apvienoties arī ar to pārlaicīgo, tad viss ir kārtībā. Tiesa, es pieļauju, ka cilvēki jau arī uz to fotogrāfiju dažādi skatās; nu, piemēram, kāds stilists varbūt tur ieraudzīs – lūk, tāds un tāds piegriezums tai jaciņai vai tādas un tādas džinsas tai meitenei. Tas viņu aizvedīs pavisam uz citu pusi.

Bet tās vecās bildes ir baigi interesantā lieta. Mani ļoti ir iedvesmojušas vecas, nejauši atrastas fotogrāfijas, es runāju par nezināmu fotogrāfu vai amatieru bildēm. Tur ir tādas nejaušības, tādas sagadīšanās, kādas nav iespējamas nekur tēlotājmākslā. Kad tā fotogrāfija pēkšņi negribot stāsta tik burvīgu stāstu, ka tu tikai rokas vari noplātīt, skatoties uz to nevainību, to naivumu... Kas tur ir iekšā par materiālu!

RL: Tu atceries kādu piemēru?

Grants: Tādu piemēru ir daudz. Man ir vesela tādu bildīšu kolekcija. Visdrīzāk jau tas cilvēks, kurš fotografējis, pats tā to nav redzējis, tomēr ir sanācis tā, kā sanācis. Fantastiski.

RL: Bet ko tu no tā vari mācīties kā profesionāls fotogrāfs?

Grants: Nu, es teiktu tā – to nevainību. Tas, šķiet, skan tā visai primitīvi, taču runa ir par to, kā var iegūt tādas banālas lietas, tādas vienkāršas banālas lietas, un, jo tās ir banālākas, jo bieži vien var dabūt kaut kādu pretēju efektu, kad tās izpaužas visā savā krāšņumā.

RL: Naivumu taču nevar iemācīties, tāpat kā atgriezties bērnībā.

Grants: Tu vari vienkārši skatīties un iedvesmoties. Tu vari smelt iedvesmu. Tāpat kā dabā – vienkārši skatīties ainavā, kas tevi ir piesaistījusi. Tā vienalga kaut ko tevī atstāj.

RL: Es jau kuru reizi atceros, ka Eizenšteins neilgi pirms nāves zīmēja tādu ciklu, “Dzīves dāvanas” – tur bija vāvere, puķe kāda, sieviete, kas smēķē... Jā, nu banālas un vienkāršas lietas... Kā tas ezītis vai šitas Adventes vainadziņš tev uz galda. Ar svecīti.

Grants: Nē, tas gan nav mans nopelns.

RL: Bet nav jau arī tā, ka tu viņu būtu pa taisno izmetis ārā. Un diez vai tas neliecina varbūt par tavu tiekšanos pēc vienkāršības un naivuma. Saskaroties ar to, it kā iesākumā ir tāda nepieņemšana, taču to nomaina žēlums un solidaritāte ar “vienkāršajiem” cilvēkiem.

Grants: Es arī šobrīd esmu solidarizējies ar tevi.

RL: Tu runā par šīm te maizītēm? Jā, man šķita smieklīgi – es nāku pie tevis nevis ar kādu konjaku, bet ar smalkmaizītēm. Aizkustinoši, gandrīz kā tādas “dzīves dāvanas” īsi pirms aiziešanas.

Grants: Man jau uzreiz tā aizkustinoši likās – viņš atnācis ar maizītēm...

RL: Aha, mani pašu arī tas pārsteidza.

(Abi skatās fotogrāfijas no kolekcijas.) Skatoties šīs bildes, es vēlreiz nodomāju, ka visas šīs dīvainās mizanscēnas, pat ja tās arī ir nejaušas – varbūt pat īpaši tad, kad tās ir nejaušas –, ka tās ir uzbūvētas tādā veidā, lai kāds uz tām skatītos. Lai kāds tās ieraudzītu.

Grants: Nu, grūti pateikt. Ja gribam uz to raudzīties, teiksim tā, metafiziski, varbūt tā arī varam teikt.

RL: Bet tas nomierinātu manu sirdi. Jo tā būtu atbilde, kāpēc vienā vai otrā fotogrāfijā viss tik labi sanāk. Atbilde būtu: tāpēc, ka šajā brīdī viss izveidojas tā, lai kāds uz to skatītos. Bet kāds laimīgais tai brīdī nospiež slēdzi. Vārdu sakot, pasaulē viss sakārtojas tā, it kā kāds uz to skatītos. Apmēram tā, kā noteiktu žanru gleznās, kur ir kāds mīlas pāris un arī kāds, kurš slepus uz mīlētājiem noskatās. Un fotogrāfija apliecina šāda nenovēršama skatiena iespējamību.

Grants: Jā, var piekrist.

RL: Bet es tev gribēju pavaicāt, kas īpašs ir Kurzemes gaismā?

Grants: Kurzemes gaismā ir... Redzi, tā ir fizika, tā nav lirika. Vienreiz Gints Bērziņš bija atbraucis no Pāvilostas un rādīja bildes – nu, tur patiešām kaut kas notiek, tā piejūras gaisma, tuvāk jūrai tā ir pavisam citāda, apjomīgāka nekā, teiksim, Ludzā, kur gaisma ir kontrastaināka, plakanāka, vārdu sakot, citāda. Un Gints stāstīja, ka vienā kinooperatoru seminārā Holandē tieši runājuši par šo īpatnējo Holandes klasiķu gaismu glezniecībā. Un tur kāds skaidrojis, ka piejūras zemēs, kad ir mierīga jūra, gubu mākoņi un saule nav stipra, tad pa tiem caurumiem starp mākoņiem saules stari krīt uz jūru un tās virsma kļūst par tādu kā spoguli, kas savukārt iebliež to gaismu mākoņos, un tad nu tie mākoņi – jau virs zemes – kļūst par tādu kā milzīgu studijas reflektoru, kas dod šo dīvaino, apvelkošo apgaismojumu, kad ēnās sāk parādīties detaļas... Tā ir tīrā fizika, jā.

RL: Bet gribētos, lai būtu metafizika. Ka gaisma izgaismo to, ko tu sauc par neredzamo fotogrāfijā, to, kā fotogrāfijās nemaz nav, – tā būtu tā īstā gaisma.

Grants: Tā jau saka, ka gaisma esot Dieva ēna.

RL: Tas, manuprāt, ir labi teikts. Zini, es kādreiz esmu aplūkojis tavu audzēkņu bildes, un, protams, uzreiz var redzēt, ka tie ir tavējie – pēc tā, kā izvēlas objektus, nu, un patiesībā nav jau arī nemaz tik daudz to vietu, kur jauniešus māca fotografēt. Taču tā vien šķiet, ka viņiem pietrūkst šīs Dieva ēnas, bet, ja runā bez metaforām, ir tāda sajūta, ka viņiem pietrūkst spējas samazināt bildēs savu klātbūtni.

Grants: Nu, bet es teiktu: šis ir tāds laiks. Tikpat banāli.

RL: Jā, mēs varētu apmainīties vēl dažām banalitātēm.

Grants: Tagad kopš bērna kājas viss ir koncepts, viss ir publicitāte. Es jau viņiem varu teikt, ka kaut kur tur senajā Ķīnā meistars, pabeidzis vienu savu mūža posmu, mainīja vārdu, lai varētu atbrīvoties no tā nastas. Bet tagad jaunieši to nespēj pat saprast, viņi nesaprot, kāpēc kaut kas tāds būtu vajadzīgs.

RL: Bet kas tad ir tas galvenais, ko tu gribi iemācīt tiem jauniešiem?

Grants: Mjā... Ko es viņiem gribu iemācīt? Oi, nu negribas man skaļus vārdus teikt.

RL: Labi, tad es pajautāšu, ko tu iemācījies no Spura?

Grants: No Spura? Nu, grūti noformulēt, bet... To, ka fotogrāfija ir arī tāda kā garīga disciplīna. Arī šis – nezinu, baigi negribas to visu štukot... – var jau teikt, vienkāršo lietu skaistums. Nu... ļoti daudz tur ir – kaut vai attieksme pret darbu, attieksme pret materiālu, ja tā varētu teikt.

RL: Par materiālu tu šajā gadījumā sauc visu to fotogrāfu komplektu – aparātus...

Grants: Nē, nē, pret natūru, ja tā var teikt.

RL: Ā, to, ko tu fotografē. Bet ja tas ir nedzīvs priekšmets, tas pats plastmasas maisiņš?

Grants: Nu, kā, kāda starpība?

RL: Ja nu tā meitene atdzīvojas uz tā maisiņa, ja?

Grants: Bet kāpēc gan ne?

RL: Un tomēr, ko tu gribi viņiem iemācīt?

Grants: Man ir jāpadomā. (Domā.) Varbūt es tā arī teiktu – vienkārši apjaust. Ja ir runa par attēlu. Bet ne tikai attēlu, arī... Es pazaudēju domu, es aizdomājos...

Dabūt šo pietāti pret noslēpumu – kādreiz to fotogrāfijā var atklāt, kādreiz nevar, bet tomēr kaut kur tas ir. Varbūt tam ir tāds kā abstrakti reliģisks piesitiens, ārpus konfesijām. Un to, ka dzīvei ir vairāk dimensiju, nekā mums ikdienā liekas... Bet tie jau arī tikai vārdi... Ja to visu mēģinātu vispārināt, – ka fotogrāfija jau arī ir tāda garīga nodarbe, caur kuru varbūt var tikt kaut kam tuvāk klāt.

RL: Bet priekš kam?

Grants: Priekš kam? Nu, varbūt – lai dabūtu padziļinātāku dzīves sajūtu. Tas tā...