Neparasts Podnieks parastā vietā

Kaspars Podnieks visu vienmēr taisa pats, taisa ar rokām un “no sirds un no rajona”. Laikabiedru sirsnība un sajūsma par viņu un viņa mākslu ir gandrīz vienprātīga. Līdz šim nedaudzajos tekstos par Podnieku uzsvērta viņa ortodoksālā piederība laukiem un zemniecisks smagnējums. Tam blakus jaušama teju vai ģeniāla vienkāršība un elegance, ar kādu tā sauktā koncepcija atnāk pie skatītāja. Atnāk, paklanās un pazūd.

Pēc izstādes “Neparasta vieta”, par ko autors nominēts 2010. gada Purvīša balvai, sāka likties, ka ne jau tēma – lauki ir svarīga, bet tāda kā darba metode – ņemam, kas ir, izdarām, ko vajag, un iegūstam arī, ko vajag... Pēc Borisa Grebenščikova loģikas – dari, kas jādara, un būs, kas būs... Ar mērķi darīt skatītājiem zināmu, ka visa kā ir gana tepat un tāpat, ka nevajag neko uzlabot, sakārtot, izskaistināt vai pat vispār vērtēt... Viss, kas mums ir, ir gana labs mums, mūsu dzīvei un mūsu mākslai. Kolēģe Ieva Astahovska savulaik precīzi nosaukusi Podnieka pieeju par “racionālu humānismu”. Raugoties vēl mazliet plašāk, viņš godam pārstāv paaudzi, kas, pārvarējusi pēcpadomju mākslas mulsumu, dodas pretim jaunām šaubām kā vienīgajam drošajam pamatam. Nosacītu mūslaiku romantiķu sabiedrībā Podnieks nav vientuļš. Kā viņa virtuālos sarunu biedrus redzu arī Andu Bankovsku, Andri Eglīti, Ingu Melderi... Viņi tiecas pēc īstuma, un tā, manuprāt, Podniekam ir galvenāka tēma par laukiem. Un izskatās, ka viņš jau šajos centienos ticis tik tālu, kur vienlīdz vērtīgi ir pa īstam uztaisīt izstādi un pa īstam nopļaut zālīti. Iespējams, ka zālītes pļaušanu var uzskatīt par tādu kā treniņprogrammu, kas attīsta spēju pazīt īstumu – ir lieta vai nav. Šķiet, pirmo reizi pārliecinājos, ka kādreiz akadēmijā novalkātais teiciens “domāt materiālā” tiešām kaut kas ir.

I. L.

Ieva Lejasmeijere: Vai te ir tavas ģimenes mājas?

Kaspars Podnieks: Jā, mammai te kādus septiņus kilometrus tālāk mājas, tētis atkal no turienēm, no Gatartas puses.

Lejasmeijere: Vai te tā saka – no turienēm?

Podnieks: Es tā saku!

Uldis Tīrons: Pastāsti, kā tev ienāca prātā darbs, kur tu esi gaisā virs Drustiem?

Podnieks: Tētim bija ļoti bail no augstuma. Un es atceros, kā es kāpu uz šitā šķūņa jumta skursteni mūrēt. Man it kā baiļu nebija, bet tad aizķērās doma, ka varētu kaut ko darīt ar tādu augstuma sajūtu. Tas bija kaut kas starp bailēm un arī tādu kā prieku.

Man ar tiem mākslas darbiem ir tā, ka nav labi tie, ko speciāli, mākslīgi jāizdomā. Piemēram, te viens draugs pasūtīja gleznu. Viņam vajag, lai tur ir viņš, briedis un bise. Un tas mani apgrūtina, velku garumā nu jau kādu gadu. Bet, ja mākslas darbs rodas no kaut kādiem pārdzīvojumiem... no sevis, tad ir citādi... Tad ir saistošāk un interesantāk. Es esmu ievērojis, ka tie darbi, kas tapuši no tādas kā dzīves pieredzes, cilvēkiem vairāk patīk.

Lejasmeijere: Vai tie abi līdzvērtīgi saucami par mākslas darbiem – draugs ar briedi un tu uz Drustu fona?

Podnieks: To ar briedi es laikam tā īsti kā mākslu neuzskatu. Tas, ko es te ar to pacēlāju ņēmos, tas jau nevienam nav nepieciešams, un komerciāla arī nekā tur nav.

Lejasmeijere: Mani tomēr tas briedis ieinteresēja, jo tas tā skaidri – gan vajadzība, gan jēga, par ko citkārt var nebeidzami diskutēt.

Podnieks: Tur jau tieši mazāk tās jēgas. Tur ar pacēlāju, tur gan... Tas man viss saistās arī ar to, ka es esmu deputāts, un tā...

Tīrons: Tava klātbūtne ir svarīga?

Podnieks: Man tas tā iesēdies – ka tad uzreiz skaidrs, ka tas ir mans darbs, ka nav plaģiāts, ka tas ir pa īstam. Ka mani neviens nevarēs noviltot, vai?

Lejasmeijere: Vai tad tas, kas saistīts ar Drustiem, uzreiz saistās arī ar tevi? Un cik tad cilvēku vispār uzreiz tajās tavās bildēs Drustus pazīst...

Podnieks: Te jau maz to mākslinieku. Vienīgi Andris Eglītis te tagad zemi nopircis, tur, uz Piebalgas pusi.

Lejasmeijere: Viņš taču taisoties gleznot tavu pagalmu.

Podnieks: Forši!

Tīrons: Bet tu par to vēl neko nezini, ja? Varbūt tev arī būs jānostājas ar bisi...

Podnieks: Var jau būt... Ar to skaisto runāšanu es esmu tāds švakāks. Tāpēc es ar to procesu gribu vairāk pateikt, to koncepciju ar procesu – ar pacēlāju, visu to... To gan tai darbā neredz...

Tīrons: Un ko, tavuprāt, tavā darbā redz?

Podnieks: Man liekas, cilvēki vairāk nojauš, nevis redz kaut ko... Kā jau mākslā. Es esmu runājis ar cilvēkiem par tām bildēm ar pacēlāju, un viņi tur visu kaut ko saskata – kaut kādu aizdomīgu ēnu, tad vēl ka riepu redzot man aiz muguras un tamlīdzīgi... Tā tie darbi apaug ar stāstiem, un man nemaz nevajag neko stāstīt un aprakstīt. Tas viss aiziet vēl plašāk, nekā es būtu pats par to darbu uzrakstījis. Ir tāda intriga un ieinteresētība...

Tīrons: Tu taču negribi teikt, ka vienīgā šī darba skatīšanās iespēja ir meklēt pierādījumus – ir vai nav taisīts fotošopā?

Podnieks: Nē, protams. Tas jau nav galvenais.

Tīrons: Bet kas tad?

Podnieks: Viss kopā! Nu, to Helēnai [1. Skat. Helēna Demakova. Nepamanīs. Latvijas laikmetīgā māksla un starptautiskais konteksts: rakstu izlase 2002 – 2010. R.: Satori, 2010. 280.–284. lpp. “...beidzot ir cerības uz kaut ko tādu, kas pilnībā pārvar rutīnu, ste­rilitāti, nedomāšanu, netalantīgumu, epigonismu, izklaidi, anekdotiskumu un vienkāršošanu. [..] Tā nav manipulācija, īpaša attēla apstrāde, mākslinieks/ strādnieks/ vietējais politiķis atrodas uz nelielas laipas, it kā planējot virs dzimtajām vietām. Laipu neredz, redz cilvēku gaisā. Viss ir īsts, bet īstums tiek inscenēts caur spriedzi, kas būtu jāuztver skatītājam. [..] Šoreiz nav svarīgi, “ko māks­linieks ar to ir domājis”, svarīgi, ka doma, no skatītāja puses vēloties domāt, vei­dojas neparasti precīza un ietilpīga. Podnieka mākslas darbs (kā fotogrā­fiju sērija) noliedz cilvēku kā kailu post­modernu funkciju. Viņa tēls nav rotaļīgi ironiski citējošs (kaut arī atsvešinātība ir viens no iespējamajiem reizinātājiem). Viņa fotogrāfijas atrāda trausli atrastu stabilitātes iespējamību, izmantojot priekšmetiskās pasaules starpniecību. Tā ir smagnēja māksla. Atminos, mans vectēvs vecvecmammai uz kapaplāk­snes Jūdažu kapos uzrakstīja citātu iz Nīčes: “Vai tad es meklēju savu laimi? Es meklēju savu darbu.””] varat paprasīt. Viņa par mani smuki uzrakstījusi, es jau tā nemāku. Man iekšēji ir, bet es nemāku jums to izstāstīt. Tāpēc jau ir tie kritiķi, kas visu redz un izdomā. Citreiz jau gan nošauj garām arī. Kaut kur lasīju, ka es esot pacēlies virs zemes tikai dažus centimetrus. Bet tas augstums taču kādi astoņi, divpadsmit metri!

Tīrons: Tam jābūt visai bailīgi! Un cik liela ir tā platforma, uz kuras tu stāvi?

Podnieks: Tikai tik, lai varu uz pēdām noturēties. Un tad vēl ir fotogrāfs uz pacēlāja. Viss notiek augšā!

Tīrons: Tā kritiķe bija domājusi, ka tu tā kā imitē levitāciju?

Podnieks: Nekāda levitācija tā nebija domāta, jo tas jau ir kaut kas cits. Tāda kā palekšanās, ja?

Tīrons: Nē, levitācija nav palekšanās, tā ir iespēja pacelties gaisā un lidināties.

Lejasmeijere: Bez pacēlāja.

Tīrons: Tu taču gribi kaut ko sasniegt ar to, ka fotogrāfijās nav redzams tas statīvs.

Podnieks: Nuja!

Lejasmeijere: Starp citu, kur tas statīvs tur paliek? Kā iznāk, ka nav redzams ne statīvs, ne pacēlājs, ne traktors?

Podnieks: Tas viss kaut kā noslēpjas aiz manis. Tur sanāk tie leņķi tā. Perspektīva!

Tīrons: Bet vienalga, mēģini pateikt, ko, tavuprāt, kāds pateicīgs skatītājs tur saskata!

Podnieks: Droši vien viņš apskatās – ā, vienkārša bilde. Palecies, noknipsēts, viss! Bet tad viņš aiziet mājās, kaut kā uzzina, kā tur patiesībā bija, jūtas apčakarēts un sāk domāt, kāpēc tā... Tā kā pēc kino, piemēram, ejam mājās un sākam kaut ko domāt... Tāda kā domāšana tur veidojas.

Lejasmeijere: Jā, bet tas joprojām viss par to tehnoloģiju. Tad jau ar ko šī saruna atšķiras no sarunas par fotošopu?

Tīrons: Nē, nu tad nebūtu tā baiļu stāsta, un Kasparam nebūtu doma par katru bildi kā notikumu.

Podnieks: Bet es nemaz sevi neuztveru kā fotogrāfu. Tie darbi drīzāk ir instalācija, nevis fotogrāfija, fotogrāfija ir tikai pasniegšanas veids.

Lejasmeijere: Iznāk, ka tas, par ko tu izvairies runāt, ir kas tāds, ko paveic paši Drusti, ainava? Jo tās jau ir tavas attiecības ar šo vietu, kas vestu uz sarunu par to darbu nozīmi un jēgu, un ko tur vēl mēs te mēģinām...

Podnieks: Sarežģīti...

Tīrons: Cik gadus tu ar tiem statīviem ņemies?

Podnieks: Ar to mazāko sāku eksperimentēt jau akadēmijas laikos. Es taču lietišķajos mācījos kokos. Protu visu kaut ko sametināt un uzinstalēt. Tas arī tais manos mākslas darbos ir. Izstādē 2show man bija darbs, kur uz tāda kronšteina televizori ar govīm griežas... Bet man liekas, es nemāku jums īsti izstāstīt, ne?

Tīrons: Priekš kam vispār, tavuprāt, vajag tādu mākslu kā visas tās instalācijas un tamlīdzīgi? Kas tur ar cilvēku notiek? Es saprotu, ka tev ļoti svarīgs ir tas ķimerēšanās process.

Podnieks: Jā, tas man ir svarīgi.

Tīrons: Bet kas ir svarīgs tad, kad ir izķimerēts? Piemēram, darbs ar teliņu pienā – kā tam jāstrādā, jāsadarbojas ar skatītāju?

Podnieks: Oj, cik sarežģīti!

Lejasmeijere: Vai tu par to vispār domā?

Podnieks: Tolaik pienam bija maza cena, un tēvs vai māte teica, ka var jau to pienu zemē gāzt... Tā nu uztaisīju darbus, kur piens ir zemē. Tas uzreiz pievērš uzmanību tam pienam, ka viņš baigi labais ir un tā... Tur viss kopā... Es pat nezinu...

Tīrons: Tu taču negribi teikt, ka šai nozīmē tava māksla ir tāda, kas cenšas pievērst uzmanību piena vai kādām citām sabiedriskām problēmām. Kaut gan tava darbošanās Drustu pašvaldībā liecinātu, ka sabiedrības uzskatu veidošana tevi varētu interesēt...

Podnieks: Kaut kas ir no tās puses arī. Viss kopā, es domāju.

Tīrons: Tad pastāsti, kāpēc tu kļuvi par deputātu. Vai arī tas bija iecerēts kā mākslas akcija?

Podnieks: Sākumā gandrīz tā arī bija. Biju izdomājis akadēmijā diplomdarbu it kā par politiku. Tās bija fotogrāfijas, kur dažādu partiju cilvēkiem (pozēja, protams, citi) bija uzgāzta krāsa virsū... Sākumā gribējās to deputātu lietu kā mākslu, bet tad, jo vairāk dzīvojos pa Drustiem, jo nopietnāks tas pasākums izvērtās. Gribējās tā kā palīdzēt, lai Drustos arī kaut kas notiek. Piemēram, te uz ezera uztaisīju hokeja turnīru, uzaicināju Icegirls no Rīgas, bija arī vietējie un no Cēsīm. Ja jau ievēlē, kaut kas ir jādara!

Lejasmeijere: Cik gadus tu esi pašvaldībā?

Podnieks: Vienu sasaukumu pirms tam, un tagad atkal ievēlēja. Mēs toreiz uztaisījām jauniešu sarakstu. Bija doma, ka līdz trīsdesmit cilvēki ir ideālisti, grib kaut ko pierādīt, bet pēc tam paliek tādi mantkārīgi. Tāpēc domāju, ka par deputātu var būt cilvēks līdz trīsdesmit un pēc tam atkal pensijas vecumā varbūt.

Tīrons: Tev jau tagad ir trīsdesmit?

Podnieks: Gandrīz. Un tad es izdomāju, ka jaunieši var apvienoties ar pavecākiem cilvēkiem...

Lejasmeijere: Ar tiem mantkārīgajiem?

Podnieks: Nu, jā.

Tīrons: Tu kaut kur biji izteicies, ka līdz trīsdesmit gribi kļūt par miljonāru. Tas bija pa īstam vai tikai tāda epatāža?

Podnieks: Jā, jā, to man daudzi tagad atgādina. Tāds variants bija. Vēl jau ir laiks, man tagad ir 29 tikai.

Lejasmeijere: Vai tu sevi vēlēšanās pozicionēji, piemēram, līdzīgi kā Sarmīte Pīka savulaik – kā kultūras cilvēku?

Podnieks: Es te gan vairāk viņiem asociējos ar to, ka traks, un tā...

Lejasmeijere: Tu esi traks?

Podnieks: Ne jau tā, bet ņemos ar tiem pacēlājiem un visādus jokus spēlēju.

Tīrons: Kādus jokus?

Podnieks: Nu, vienreiz Raunā gribējām uzkauties ar deputātiem. Tagad jau viss normāli, bet vienu brīdi bija tā karstāk, kad vārds pa vārdam, un jau ceļas kājās kauties.

Lejasmeijere: Vai to kāds filmēja arī, vai fotografēja?

Podnieks: To nē, bet es esmu tur filmējis. Vienkārši, lai jautrāk, lai neatslābst tie deputāti.

Tīrons: Bet viņi taču risina visādas problēmas. Tu tur arī piedalies?

Podnieks: Protams. Esmu sociālajā komitejā. Īsu brīdi biju pat sociālais darbinieks – braukāju pie vecajiem cilvēkiem, skatījos, kā tur ar tiem pabalstiem... Un, kad nomirst un tuvinieku nav, tad zārku vajag... Arī kultūrā darbojos – kādus pasākumus taisīt, padīdžejot, grupas... Teātrī arī paspēlēju, bija man viena loma...

Lejasmeijere: Kāda bija tā loma?

Podnieks: Neatceros, kāda. Tad arī ņēmos pa jauniešu lietām, ko jaunieši grib, un tā...

Tīrons: Un ko viņi te grib?

Podnieks: Kā – tusiņus grib! Pasākumus! Bet vispār es aktīvāk ņēmos, kad Drustos bija tā pašvaldība, tagad jau Raunā viss notiek.

Tīrons: Cik Drustos cilvēku?

Podnieks: Ap tūkstoti. Apvienotajā novadā, ar Raunu kopā kādi divi ar pusi tūkstoši.

Tīrons: Bet kas tad tu esi – mākslinieks, kas dzīvo laukos, vai deputāts un laukstrādnieks vienlaikus?

Podnieks: Es vēl neesmu to sapratis. Rīgā mani vairāk uztver kā mākslinieku, Drustos – kā deputātu.

Lejasmeijere: Taviem vecākiem patīk tavas izstādes?

Podnieks: Ar vecākiem arī grūti saprast... Vienu brīdi it kā priecīgi, tad atkal nē... Vajagot taču kaut kādu normālu darbu atrast un strādāt, pie zemes kaut ko... Tāpat par tiem deputātiem – vienu brīdi saka, ka feini, tad atkal – priekš kam tu tur nervus beidz kopā... Kā pa viļņiem...

Tīrons: Vai tevi apmierina tas, ka Rīgā tevi uztver kā tādu dīvaini no laukiem?

Podnieks: Man jau pretēji liekas – ka pilsētā ir dīvaiņi. Nevar saprast, ko viņi īsti tur darās tai pilsētā. Dzīvo tais dzīvokļos, mūri, asfalts. Laukos normāli – koki, daba, viss pašu. Pilsētā tie cilvēki pa telpām vien! Es tur ilgi nevaru padzīvot.

Tīrons: Bet pilsētā tev ir draugi, ar ko pačupoties, bārā pasēdēt, iedzert... Hm, ko vēl var darīt pilsētā... Bet šeit taču maz jaunu cilvēku, tu taču šeit neapprecēsies!

Podnieks: Kāpēc tā? Man ir draudzene. Re, kur ir!

Tīrons: Draudzene ir no Drustiem?

Podnieks: Tā kā no Rīgas, no Valmieras. Viņa arī šo to uz datora ņemas.

Tīrons: Bet šeit jau nekādas izstādes tu taisīt nevari? Nebūs skatītāju tādai mākslai kā tavējā?

Podnieks: Tas jau vairāk Rīgā. Cēsīs arī kaut kas sāk notikt, tur man arī bija darbi pagājušajā vasarā.

Lejasmeijere: Kāpēc tā iznāk – Drustu iedzīvotāji, domā, nesaprastu? Vai to sēriju ar pacēlāju ir redzējuši cilvēki, kas ikdienā tai ainavā dzīvo?

Podnieks: To gan neesmu rādījis.

Tīrons: Ar ko mākslinieka dzīve atšķiras no citiem cilvēkiem, no slaucējām, piemēram?

Podnieks: Māksliniekam jābūt brīvam. Viņš nevar strādāt katru dienu no astoņiem līdz pieciem. Rīgas Mākslas skolā mazliet par pedagogu pastrādāju, bet tas neder, jo arī jābūt noteiktā laikā un nevar darīt, kā gribas... Ja nu ienāk prātā, ka tagad kaut kas jātaisa, nu, kur es Rīgā kaut ko uztaisīšu! Bet te es mierīgi ņemos...

Tīrons: Labi, tas tā fiziski, bet, ja ir runa par iespaidiem, emocijām kaut kādām? No kā tā māksla rodas galu galā?

Podnieks: Nu, šeit savos Drustos tas viss labāk veidojas... Daba... Galvu izvēdina...

Tīrons: Tad tu gribi teikt, ka tava mākslinieka vide ir Drustu, Piebalgas vide, traktori... Tikai es nesaprotu, ko tu ar tiem traktoriem dari, remontē, vai?

Podnieks: Nē, es neremontēju...

Lejasmeijere: Tu uz viņiem skaties?

Podnieks: Nu nē taču, tas ir pārvietošanās līdzeklis!

Lejasmeijere: Un ar ko tas atšķiras no mašīnas?

Podnieks: Nu, ka tu visur vari iebraukt, visu izdarīt... Traktors – tā ir lieta! Fotogrāfam ir vajadzīgs fotoaparāts, man – traktors. Tā ir lieta!

Tīrons: Jā, pilsētā ar traktoriem vāji.

Podnieks: Nu ko – pilsētā! Tur jau galīgi neko nevar. Vienreiz atvedu govi uz Rīgu, lai sabildētu un gleznotu pie operas. Vajadzēja tik daudz visādu papīru – saskaņojumus un atļaujas! Piezvanīju, saku, gleznošu dzīvnieciņu pie operas. Šie saka – labi. Tad uzreiz – kā, govs!? Un sākās visa tā papīru lieta. Tā bija Bites akcija ar gleznām brīvā dabā. Tādu arī uzgleznoju – 3 x 5 metri. Tā ka tai Rīgā mākslinieks neko nevar izdarīt, nav tās brīvības. Re, Andris arī atbēdzis uz tejieni.

Tīrons: Dīvaini tomēr, ka tu vedi to govi uz Rīgu.

Podnieks: Bet kā savādāk, ja man viņa ir jāuzglezno.

Tīrons: Bet kāpēc tev vajadzēja govi savietojumā ar operu?

Podnieks: Tāpēc, ka opera ir prestižākā, skaistākā vieta Rīgā, un to govi gribējās it kā pielīdzināt tai operai...

Lejasmeijere: Bet kāpēc tu nevarēji iztēloties, lai uzgleznotu viņas kopā, kāpēc vajadzēja vest govi uz Rīgu?

Podnieks: Nu kā, tas taču vesels process – visa tā ņemšanās un vešana... Un kā tā govs jūtas...

Tīrons: Govs – kā jūtas?

Podnieks: Nuja, viņai tāds pārdzīvojums, izslaukums uzreiz lielāks, pozitīvas emocijas taču!

Tīrons: Tas kā ar ēzelīti, ko Jaunajā Rīgas teātrī ved uz to Ziedoņa izrādi. Viņam gan katrreiz piemetoties caureja.

Podnieks: Viņai arī bija, bet tikai pa ceļam. Operas zālienā gan nevienu pļeku neuztaisīja.

Tīrons: Bet kas tev ir ar tām govīm? Tas jau nav vienīgais projekts ar viņām.

Podnieks: Es vienkārši ar govīm esmu te uzaudzis kopš bērnības, viņas tā nāk līdzi visu laiku dzīvē...

Tīrons: Iznāk, ka govis neko īpašu nesimbolizē, vienkārši nāk līdzi dzīvē. Vai tas nav uztverams kā tāds atgādinājums pilsētniekiem par lauku dzīvi. Vai mēs varētu iedomāties, ka tavas mākslas kredo ir “atpakaļ pie saknēm”?

Podnieks: Varētu būt uz to pusi. Grūti izstāstīt.

Tīrons: Vai tu zini, kā tavus darbus uztver ārzemēs?

Podnieks: Es labāk nezinu nemaz, kā viņi tiek uztverti. Gan jau ka nekā īpaši atšķirīgi. Es parasti ārzemēs saku, ka esmu no Drustiem, nevis no Latvijas. Tad visi ieinteresējas, kas tie Drusti tādi ir.

Lejasmeijere: Kas tas par objektu sametināts?

Podnieks: To mans brālis uztaisīja. Viņš jau arī ir mākslinieks. Nevis tā, ka izstādēs piedalās, bet gars viņam kā māksliniekam.

Tīrons: Ko tas nozīmē – gars kā māksliniekam?

Podnieks: Nu, es tā kā aizgāju pa to līniju, mācījos. Brālis ar būvniecību vairāk. Bet mākslinieks jau var būt jebkurš.

Tīrons: Kā to saprast?

Podnieks: Nu, jūs jau arī varat.

Lejasmeijere: Bet es galīgi neprotu metināt.

Podnieks: Ar tekstiem tikpat labi var kaut ko taisīt, vai re – fotografēt. Bet labāk paskatīsimies tās bildes datorā. Re, kur tas kalns ar sarkano kvadrātu.

Tīrons: Tā ir plēve?

Podnieks: Jā, pāri tam pauguram ir plēve novilkta, lai spilgtāka krāsa iznāk, bet traktors ir pa īstam nokrāsots.

Tīrons: Un ko tu domāji, to darīdams? Tu taču gribēji panākt tieši to kvadrātu, vai ne?

Podnieks: Jā.

Tīrons: Nu un?

Podnieks: Nu, uztaisīju!

Lejasmeijere: Iznāk tāda kā kompresija – gan telpiska, kā tur tā mēle vai ceļš pāri kalnam iet un no viena leņķa izskatās kā kvadrāts, gan arī laikā – viss tas ilgais process beigās satilpst vienā kadrā... Bet tas viss ir tas, par ko tu nedomā, kad domā kaut ko tādu uztaisīt, ja?

Podnieks: Nē, es domāju visu kaut ko, tikai nemāku pateikt!

Tīrons: Un kas te bija – nokrāsoji sevi, koku, un govi arī nokrāsoji?

Podnieks: Jā, govi arī, lai būtu pa godīgo – lai nav tā, ka es govi abižoju.

Tīrons: Bet ko tu gribēji, to darīdams?

Podnieks: Tas sarkanais ar baltu krāsojums man radās no tiem augstajiem torņiem un skursteņiem ar strīpām... Un tas, ka dzīva lieta it kā paliek nedzīva vai kaut kā tā... Un tas, ka it kā ir ar datoru, bet nav ar datoru...Kas vēl te ir... Te es nobildēju mežu Drustos un mežu Francijā, Andlavā. Samainīju bildes, un tā viņas tur tagad stāv – Francijas mežā Drustu mežs un Drustos pie skolas – franču mežs. Speciāli to kadru taisīju tā, lai viens koks precīzi sakrīt... Kas vēl... Muša ir.

Tīrons: Cilvēks nostājas vidū un...?

Podnieks: Apkārt ir skaļrunīši, un tas cilvēks groza mehānismu, kas te vidū uztaisīts... un mušas skaņa it kā kustas viņam apkārt.

Lejasmeijere: Iznāk, ka tu esi mācījies visas tās datormanipulācijas, lai tās nepielietotu?

Podnieks: Es jau varu arī pielietot, bet visi taisa uz datora! Man gribas, lai nav kā citiem.

Lejasmeijere: Tu noņemies ar visu to tehnoloģisko būšanu, traktoriem, un beigās tā māksla pati kaut kā pielavās tur klāt, nemaz neplānota?

Podnieks: Nezinu, grūti man tā pateikt...

Lejasmeijere: Vilnis Vējš kādā radio raidījumā bija izteicies, ka, viņaprāt, sērija ar pacēlāju jau ir veca, viņam gandrīz apnikusi, un ka vajadzētu ko jaunu. Man gan liekas, ka tas ir brīnišķīgs pasākums, ko var bezgalīgi izvērst un vispār to tikai darīt... Kā tev liekas, tas ir kaut kas ar sākumu un beigām?

Podnieks: Tie mākslas darbi jau nekad nav pabeigti. Starp citu, parādīšu arī to nepabeigto bildi ar draugu un briedi...

Tīrons: Zini, bet tas ir alnis.

Podnieks: Jā, tiešām laikam alnis.

Tīrons: Bet tu taču pats arī medī. Kāpēc?

Podnieks: Es vairāk uz pīlītēm... Vienu stirniņu gan esmu nošāvis. Dullumā, kad tie astoņpadsmit gadi bija, visus papīrus nokārtoju. Tad arī nošāvu to stirniņu.

Lejasmeijere: Kāda bija sajūta?

Podnieks: Tā arī vairāk neko neesmu šāvis. Tagad tikai pa pīlēm patīk pašaut, šaudīšanās pēc.

Lejasmeijere: Ko tu ar viņām dari?

Podnieks: It kā jau uz to ēšanu, bet kas tad ir no tādas pīlītes ko ēst, tāds kulaciņš tikai.

Lejasmeijere: Ja jau nav ko ēst, ko tad tu viņas šauj? Slinkums bundžiņas pamest?

Podnieks: Gandrīz uz to pusi, man tīri tā šaušana patīk. Bet medības nē, vairs nepatīk. Tā glezna vēl jāglezno, nav pabeigta. Viss vēl par brūnu...

Lejasmeijere: Bet vai tie tavi Drustu džeki, šis draugs, piemēram, zina arī kaut ko no fotogrāfijām ar pacēlāju? Vai tās viņiem nav interese nopirkt?

Podnieks: Drustos visi domā, ka es gleznoju. Mākslinieks – tas ir gleznotājs, un viņi man vienmēr prasa, kad man būs gleznu izstāde. Nē, fotogrāfijas viņi nav īsti redzējuši.

Lejasmeijere: Vai tev ir tā, ka vajag skatīties, ko citi mākslinieki dara?

Podnieks: Tu domā – iespaidoties?

Lejasmeijere: Nē, vispār skatīties.

Podnieks: Es jau baigi švaks esmu uz tām izstādēm. Ātri ieskrienu, ja uzreiz kaut kas piesaista uzmanību, tad apstājos un papētu, bet parasti vienkārši bliežu cauri tiem muzejiem.

Lejasmeijere: Kad tu aizbrauc, piemēram, uz Franciju, vai tad tu apskaties arī kādu mākslu?

Podnieks: Nu, kā visi – kau kam cauri izskrienu.

Lejasmeijere: Tad varbūt traktorus vai kaut kādu tehniku tev interesē tur apskatīties?

Podnieks: Arī ne pārāk.

Tīrons: Bet ja tev tā atklāti jautātu – kas tevi, Kaspar, vispār interesē?

Podnieks: Tas ir sarežģīts jautājums! Kas mani interesē... kas mani interesē... Ko lai saka? Baigi grūtie jautājumi jums ir.

Tīrons: Tu saki – traktori tevi neinteresē, māksla arī ne tādā nozīmē, kā skatīties mākslu... Makšķerēt tevi arī laikam ne pārāk interesē...

Podnieks: Nē, makšķerēt nē... Māksla arī tā īsti nē... Es tāda viduvējība esmu.

Tīrons: Kādā nozīmē viduvējība?

Lejasmeijere: Tā, ka vakari pie televizora?

Podnieks: Nē, tas arī ne pārāk interesē. Citi baigi internetā sēž, blogo tur kaut ko... Es to arī nē, pat īmeilus nemaz tā nelasu regulāri. Man parasti uzzvana un pasaka, ka kaut kas aizsūtīts, tad paskatos. Man mainās tās intereses – vienu brīdi gribas zālīti papļaut, tad pagleznot, tad atkal tās instalācijas ienāk prātā... Kaut kā tā?

Tīrons: Bet visumā tu esi apmierināts ar dzīvi?

Podnieks: Ne jau baigi apmierināts, bet visumā jā.

Tīrons: Viena sieviete teica, ka tev mēdzot būt depresijas.

Podnieks: Arī, arī... Man ar tiem mākslas darbiem ir tā, ka vienu brīdi galīgi neko vairs negribas... Tāda nenoteiktība, vai? Depresija uznāk vai nu no mākslas, vai no tās deputātu būšanas, vai no laukiem, vai no Rīgas, klubiem un izklaidēm... Tāpēc labi, ka varu visu laiku mainīt nodarbošanos.

Tīrons: Bet par ko tev vislielākais prieks bijis, ko esi padarījis?

Podnieks: Pēdējais bija, ka zālīti forši nopļāvu. Vēl virtuvē durvis ieliku, arī bija prieks. Ā, un kad kim? es to izstādi uztaisīju... Ievēlēja mani Raunā, tas arī...

Tīrons: Nu, kas tevi uztrauc? Kaut kur lasīju, tu saki, ka tevi uztrauc tukša runāšana. Tas bija pašvaldības sakarā.

Podnieks: Tā ir gan, tas mani kaitina. Tāpat kā bieži vien mākslinieki koncepcijās saraksta visu kaut ko. Es tāds tiešs esmu, un tā arī rakstu – pacēlājs, traktors, fotogrāfijas... Man varbūt latviešu valodā švaki gāja, tāpēc tādiem īsiem izrāvumiem tikai varu izdomāt... Nevaru daudz vārdu salikt kopā, trīs, piecus – tas jau daudz...

Tīrons: Vai tu atceries, kā tu nolēmi kļūt par mākslinieku, ja tev vispār bija tāda apziņa?

Podnieks: Vispār jau grūti pateikt, vai es esmu mākslinieks. It kā visu ko zīmēju kopš bērnības. Man tas mākslinieka nosaukums nepatīk, asociējas ar tādu kā klaunu, drīzāk tas tāds pazemojošs apzīmējums.

Tīrons: Bet ja kāds jautā, ko tu dari? Ko tad tu atbildi?

Podnieks: Laikam vairāk saku, ka bildēju kaut ko... Kā mākslinieks īsti nē...

Lejasmeijere: Vai ir tāda vieta, kur tu gribi atgriezties, kas tevi valdzina?

Podnieks: Man Anglija, Londona ļoti patīk. Pirmkārt, tāpēc, ka ir forši laikapstākļi – nav ne ziemas, ne vasaras, visu laiku tāds svaigs... Man nepatīk karstums un aukstums. Esmu tur arī padzīvojies, tur mani tā kā vilina.

Tīrons: Kas ir tie, ko uzskati par saviem skolotājiem?

Podnieks: No akadēmijas jau Ojārs Pētersons! Vēl ar Kristapu [Ģelzi] bija interesanti. No Drustiem audzinātāja Freimane Dzintra, tāda baigi stingra bija, laba. No lietišķajiem Inese Pētersone. Tie man arī tie skolotāji būtu.

Tīrons: Un tā tu domā tālāk dzīvot – pa deputātiem, kādu mākslu uztaisīt...

Podnieks: Zini, es tagad vairāk laižos uz zemi... Vienkārši nevajag sadomāties, ka būšu baigais mākslinieks Latvijas mērogā, pasaulē, vai kā... Agrāk bija augstāki mērķi, tagad tādi piezemētāki.

Lejasmeijere: Vienu mērķi pasaki, lūdzu!

Podnieks: Virtuvē logu vajadzētu nomainīt. Ko vēl?

Tīrons: Klausies, kādreiz par cilvēku liecina tas, kas noticis ar viņu bērnībā...

Podnieks: Hm, bērnībā... Mums te bija suņubūdā sabāzti papīri, lai nelido pa gaisu laikam. Es tur līdu pīpēt, un tā suņubūda aizdegās. Tēvs to bija redzējis un ķēra mani. Muku aiz bailēm, ka to būdu esmu aizdedzinājis. Pēc tam divas nedēļas nevarēju parunāt, un vēl tagad raustu valodu.

Vēl esmu slīcis. Tur dīķī ir tāda aka ūdenī, padziļinājums ar grodiem. Un es tur slīku. Mani izglāba viens puisis no Drustiem. Es gan to atceros kā kaut ko ļoti patīkamu – tumsā laižos uz leju, augšā tāds gaišs aplis, es laižos... Tas bija ļoti patīkami.

Vēl bija visādi joki. Imitēju kāršanos tepat, kačegarkā...

Tīrons: Kad tas bija?

Podnieks: Pamatskolā kaut kad. Biju redzējis kaut ko līdzīgu televizorā, filmās, bet pieļāvu kļūdu – to cilpu biju uztaisījis pa īstam un nevarēju tikt nost... Bet arī to atceros kā kaut ko patīkamu – viss iet ciet, skaņas nav... Toreiz mani arī nogrieza nost kāds.

Akadēmijā pie Šuvajeva rakstīju referātu par nāvi, un visādus šitādus tad atsaucu atmiņā... Man tas viss likās uz tādu patīkamo, skaisto... Foršas sajūtas. Ne par velti budistiem vai kuriem, pats augstākais ir tā nirvāna. Es arī esmu pāris reizes tām foršajām sajūtām pietuvojies.

Tīrons: Spriežot pēc darba ar pacēlāju, no augstuma tev nav bail, bet no kā ir?

Podnieks: Ir jau bail arī no augstuma, bet man ir tā, ka taisni dzen uz tām bailēm. Ir bail, bet tieši tāpēc vajag to darīt. Tās foršās sajūtas pēc tam atsver bailes. Tāpēc bieži vien daru visu kaut ko bīstamu.

Tīrons: Ko tieši tādu bīstamu tu dari?

Podnieks: Piemēram, te centrā izdomāju ozoliem zarus zāģēt ar ļoti augstu pacēlāju... Bija liels vējš, un es nenoturējos, ielecu ozolā... Tāpat vienreiz akadēmijā biju izdomājis, ka uz skatēm pienaglošu savu roku pie galda, bet mani atrunāja toreiz...

Tīrons: Pats teici, ka jebkurš var būt mākslinieks, bet vai tu atceries kādu norisi, gadījumu dzīvē, ko tu tagad varētu uzskatīt par spožu performanci vai ko tamlīdzīgu?

Podnieks: Nu, piemēram, ar jauniešiem te estrādē kaut ko darījām... Toreiz mūs tieši apvienoja ar Raunu, un es to tā kā negribēju... Tad netīšām uz naglām pārrāvu roku un uz estrādes grīdas ar asinīm uzrakstīju “Rauna” – kā tādu protestu, ka nebūs te nekāda Rauna!

Arī akadēmijā, kad bija tie karnevāli, bija tak’ goda lieta nepirkt biļetes. Es vienreiz biju izplānojis, ka varētu pa jumtu tikt iekšā, cauri bēniņiem, pa kori. Dienā uzkāpām un skatāmies – nē, neiesim, par augstu. Tad vakarā kaut kā iedzērām, un tad man tikai stāstīja, ka es tā mierīgi esmu aizgājis tur pāri un ticis iekšā tai karnevālā... Tāds variants, bet tur vienīgā saistība ar mākslu, ka tas notika Mākslas akadēmijā.

Bet kā ir – es uz tiem jautājumiem tā kā neatbildu, ja?

Tīrons: Nu tā, gariem zobiem. Un ko tu domā par mūsdienu mākslu?

Podnieks: Man ir tā, ka dažreiz tā māksla liekas baigi švaka, ka nekā tur nav, bet citreiz atkal liekas, ka ir labi...

Lejasmeijere: Piemēram, kas tev pēdējais patika?

Podnieks: Pag, pag, nekas tāds nav iekritis prātā... Kas man patika... Katrīnai patika tie lauku cilvēki...

Lejasmeijere: Dzelzceļa muzejā Neiburgas videoinstalācija? Biji apskatīties?

Podnieks: Nē, pa televizoru redzēju.

Lejasmeijere: Kas tas par troksni?

Podnieks: Ā, tas ir gārnis. Viņam te eglē ligzda ir. Nu, ko lai vēl pasaka?