Šis process ir skarbs

Rīgas Laiks: Kāpēc tu glezno?

Ieva Blūma: Lai izzinātu sevi. Lai izzinātu pasauli. Lai atrastu savu vizuālo pasauli. Faktiski, lai izveidotu savu unikālo pasauli, kurā neviens cits tik tieši nespēj būt iekšā kā es. Un tas ir mans spēcīgākais pašizpausmes veids.

RL: Tu esi mēģinājusi arī citus veidus?

Blūma: Es to daru caur vizuālo pasauli. Es citādi nemaz tik labi neprotu formulēt lietas kā vizuāli. Es esmu mēģinājusi citus veidus – esmu mēģinājusi ļoti daudz domāt un izdomāt atbildes uz dzīves uzdotajiem jautājumiem. Esmu mēģinājusi komunicēt ar cilvēkiem vai lasīt. Dažādi ir tie izpausmes veidi, bet caur savu mākslu es esmu atradusi pasauli, kuru es pati varu radīt – visas iespējas, attiecības, mīlestību, vilšanos. Es savās gleznās strādāju ar eksistenciālām tēmām un caur mākslu komunicēju ar citiem cilvēkiem.

RL: Tev ir svarīgi, lai citi saprastu to, ko tu dari? Es esmu ievērojis, ka tev patīk stāstīt par to, kas ir saskatāms tavās gleznās.

Blūma: Mmm… Man nav tik svarīgi, lai citi saprastu, kas tajā gleznā ir attēlots. Kad es gleznoju, man katra glezna ir kā pārsteigums. Sākums ir ļoti spontāns, es sāku ar slapju eļļas krāsu, tad es kombinēju kompozīciju, komponēju ar savām izjūtām. Piecdesmit procenti ir pilnīga zemapziņa, pārējie piecdesmit ir mans profesionālais veikums – tas, kā es to izdaru pēc mākslas likumiem, eļļas glezniecības noteikumiem. Kā es to attīstu, kā strādāju ar krāsu. Protams, es tur ieguldu ļoti daudz emociju un arī idejas, man ir svarīgi, ka cilvēkus tas uzrunā, ka viņi rod komunikāciju ar maniem darbiem. Bet tas, lai viņi tur rastu to pašu informāciju, ko es tur rodu – tas man nav svarīgi.

RL: Bet tev pašai ir interesanti – skaidrojot to, kas redzams tavā gleznā, rakņāties pašai sevī?

Blūma: Taisni tā. Es dzīvē vispār daudz analizēju un domāju, bet tad, kad es gleznoju, tā ir brīva improvizācija. Es ieeju pilnīgi citā, paralēlā pasaulē. Tā ir mana stratēģija. Pēc tam es paskatos uz to bildi un redzu tur kaut kādas simboliskas asociācijas ar savu dzīvi, taču mans mērķis nav izskaidrot, kas ir kas. Un abstraktā glezniecībā tam arī nebūtu jābūt kā primāram mērķim. Abstraktā glezniecība uzrunā cilvēku emocionāli, un cilvēks var pats atrast tajā sev piemērotu stāstu.

RL: Tev ir bijuši skatītāji, kas neko nesaprot un ir sašutuši par tavām gleznām?

Blūma: Protams. Cilvēki ir ļoti dažādi, un katram ir sava uztvere. Ir cilvēki, kurus neuzrunā māksla un neuzrunā manas gleznas. Bet ir cilvēki, kas ļoti dziļi ieiet katrā manas gleznas aspektā un uztver to daudz spēcīgāk nekā es pati.

RL: Izskatās, ka tev ir paveicies ar dāņu publiku, kas tevi pieņēma un saprata.

Blūma: Dāņiem ir ļoti spēcīga abstraktās mākslas tradīcija jau no 30. gadiem – sākot no grupas CoBrA[1. CoBrA - Eiropas avangarda mākslinieku kustība, kas darbojās no 1949. līdz 1952. gadam. Nosaukums veidots no pilsētu Kopenhāgenas, Briseles un Amsterdamas pirmajiem burtiem.] stila. Tā ir viņu nacionālā vērtība, tādi mākslinieki kā Asgers Jorns, Karls Henningss Pēdersens, kas strādā ar krāsu, spēku un fantāziju. Tas arī vizuāli ļoti spēcīgi izskatās un dod spēku. Dāņiem tā ir kultūras tradīcija – tas mākslas veids, kurā es strādāju. Līdz ar to viņi ir pieraduši uz šādu mākslu skatīties, iedziļināties tajā un gūt iedvesmu.

RL: Kāda ir tā mākslas vide, kurā tu dzīvo? Kā mākslas bizness ietekmē tavu ikdienu?

Blūma:Tas faktiski ir ļoti konstruktīvs darbs. Nebūt ne tāds bohēmisks dzīvesveids, kādu dažkārt iztēlojas – ka mākslinieki strādā tad, kad viņiem ir iedvesma, un viss notiek tādā prieka vilnī. Galīgi nē. Es Dānijā sāku dzīvot 1999. gadā, kad man ar Dānijas Kultūras centra atbalstu piedāvāja sadarbības projektu, viena izstāde man bija sarunāta. Tad es paliku uz ilgāku laiku, sarunāju citas izstādes, sakontaktējos ar bankām. Vienu manu gleznu nopirka Kopenhāgenas universitāte, vēl vienu – Alfreda Berga banka. Un tad es jutu, ka varu no tā dzīvot. Dāņus uzrunāja mans mākslas veids. Kad es apprecējos, es sāku ļoti konstruktīvi strādāt – nodibināju kontaktus ar galerijām, katru gadu rīkoju lielas personālizstādes, rīkoju izstādes biznesa firmās. Dāņiem katrā firmā ir mākslas klubs un viņi katru mēnesi izvēlas vienu mākslinieku, un arī iepērk mākslu. Tās nav lielas summas, bet tas ir zināms izdzīvošanas garants. Es ļoti daudz strādāju, es nekad Dānijā neesmu dzīvojusi no sociālajiem pabalstiem, bet tikai no savas mākslas. Un esmu no tā uzturējusi arī savu ģimeni, kad sešus gadus mans vīrs nestrādāja. Mans dāņu vīrs. Tas no manis prasīja disciplinētu, koncentrētu darbu – ne tikai radošajā izpausmē, bet arī mārketingā un kontaktos. Ar mākslu jau ir tā, ka tu nevienu nevari piespiest nopirkt tavu darbu. Tas vai nu uzrunā vai neuzrunā.

RL: Pastāsti par savu “dāņu vīru”.

Blūma: Mans vīrs ir skaņu tehniķis. Viņš ir uzaudzis mākslinieku ģimenē, viņa tēvs bija mākslinieks, kas ļoti konsekventi attīstīja savu karjeru četrdesmit gadu garumā. Un viņu fascinēja, ka es esmu māksliniece. Viņš ilgu laiku nestrādāja, jo uzskatīja, ka tas tāds aizraujošs dzīvesveids – būt mākslinieka sievai, tas ir, mākslinieces vīram. Bet profesija viņam ir saistīta ar klasiskās mūzikas ierakstiem, tas Dānijā ir nekomerciāls aspekts, tur krietni jāpiepūlas, lai izsistos. Viņš vairāk nodarbojās ar praktiskām lietām, mājas uzturēšanu. Kad es apprecējos, viņam bija maza lauku mājiņa, trīsdesmit pieci kvadrātmetri, stundas attālumā no Kopenhāgenas. Es jau pati esmu pilsētas meitene, dzimusi Rīgā, tad dzīvoju neilgu brīdi Londonā, Stokholmā, Kopenhāgenā. Man joprojām ļoti patīk Kopenhāgena, tas brīvības un individualitātes gars, tāds nedaudz anarhistisks piegājiens, kad viss nav tik saspringti un pulēti. Cilvēki Kopenhāgenā ģērbjas un uzvedas ļoti individuāli. Kad viņš mani aizveda uz savu mājiņu, tas bija diezgan smags periods, man bija grūti pierast pie lauku mājiņas meža vidū. Bet tad es sāku ļoti daudz strādāt, jo nekā cita nebija ko darīt. Es varēju iziet pastaigā mežā, riņķot tur stundas divas, bet tas arī viss, nekas cits nenotiek. Tas bija mīnuss sociālajai dzīvei, bet pluss bija tas, ka tur tiešām varēju koncentrēties uz to, ko es gribēju panākt. Un tad, kad es kļuvu par populāru mākslinieci Dānijā, es sāku pietiekoši labi pārdot, lai mēs visa ģimene varētu dzīvot. Izstādījos Romā un Ņujorkā 2003. gadā. Kad man piedzima dvīņi 2005. gadā, pēc lielas personālizstādes Kopenhāgenā es atļāvos nopirkt villu pie jūras – no 35 kvadrātmetriem mēs pārcēlāmies uz 260 kvadrātmetriem. Tomēr, tā kā man visa galeriju darbība ir Kopenhāgenā, es divas trīs dienas nedēļā pavadu tur. Bet māja ir skaista, kā liela galerija. Ar lielu logu, viena mājas puse ir logs līdz otram stāvam. Un tur ir daba, zirgi, var vērot gadalaiku maiņu.

RL: Tas lielais logs tevi neuztrauc? Tas, ka tevi visu laiku var redzēt?

Blūma: Patiesībā, tā ir. Un tur ir tas mākslinieka ambivalentais jeb latviski – pretrunīgais raksturs. Māksliniekam sevi ir visu laiku jārāda, jāatrāda un jāpierāda. Tā tu arī tīri psiholoģiski vari nonākt situācijā, kad visi tevi vēro un tev nav pilnīgas kontroles par to, kas notiek. Man no tā nav bijis bail, bet tagad ir jāmācās baidīties. Es esmu bijusi par daudz atklāta – savā vizuālajā pasaulē. Es esmu komunicējusi ar pasauli un arī bieži vien vīlusies, jo pieaugušo pasaule ir visai ciniska. Savā desmit gadu jubilejas izstādē es parādīju fotogrāfijas. Līdz tam es biju strādājusi grafikā, tēlniecībā, eļļas glezniecībā, bet tas ir savādāk. Eļļas glezniecībā tu radi savu vidi, kas tevi diezgan lielā mērā arī aizsargā. Tur nav nekas konkrēti formulēts, katrs var to saprast tā, kā viņš to izjūt. No vienas puses, tu sevi atklāj, bet tev nav viss jāizskaidro. Izstādē es izmantoju fotogrāfijas ar saviem bērniem, tās bija diezgan lielas – metrs reiz metrs. Kad es stāvēju izstādes atklāšanā, man gan bija tāda sajūta, ka es esmu pilnīgi atkailinājusies. Ka ir par daudz jūtīguma. Es esmu parādījusi vissvarīgākos cilvēkus savā dzīvē – savus bērnus. Tie bija konkrēti cilvēki un ļoti konkrētas sajūtas, mātes un bērna mīlestība. Tajā telpā bija radīta pilnīgi jauna – tīra, balta un nevainīga pasaule, kas dāņu sabiedrībā vairs īsti neeksistē. Pieaugušo sabiedrība ir izveidojusies par tādu cinisku vietu, kur cilvēki vadās pēc savām vajadzībā, ambīcijām un nemaz nekautrējas no tā – izmantot otra vājības utt. Es esmu izjutusi daudz skaudības un nenovīdības tieši šo savu fotogrāfiju dēļ.

RL: Pēdējā laikā aizvien aktīvāka ir diskusija par bērnu izmantošanu mākslā – Eiropā, Austrālijā, arī tepat Latvijā. Tev nav pārmesta bērnu pornogrāfija?

Blūma: Šīs manas bildes jau nu galīgi nav pornogrāfiskas. Mēs daudz ko izcenzējām. Es bildēju vasarā, kad bērni staigā pa dārzu, saulīte spīd, bet tad, kad to publiski izstādīju, es ļoti piedomāju pie tā, lai tur nebūtu konfrontācijas. Jo Dānijā jau arī ir izplatīta pedofilija un dažādas nesmukas lietas, kas mani ļoti šokē. Es nesaprotu, kā bērnu var uztvert kā seksuālu objektu. Lai aizsargātu savus bērnus, es pie tā ļoti piestrādāju. Bet vienalga – tās ir ļoti jūtīgas un trauslas bildes. Neviens mani nav apvainojis bērnu izmantošanā, taču tas viss ir atkailinājis arī manu dzīvi. Kopš man ir dvīņi, es esmu izjutusi ļoti lielu skaudību.

RL: Bet šī diskusija par bērnu izmantošanu jau var arī nonākt līdz konsekventam secinājumam par to, ka bērnu vispār nedrīkst attēlot, jo viņš vēl neapzinās, ka tiek izmantots, taču viņš ir jāaizsargā, jo viņš ir personība.

Blūma: Mana vecākā meita, kurai ir astoņi gadi, bija ļoti lepna par to, ka viņa ir uz šīm bildēm. Izstādes atklāšanā viņi fotografējās pie savām bildēm. Bet tajās jau ir redzama tieši mana mīlestība pret bērniem. Es nekad nebūtu varējusi tās radīt, ja būtu viņus ļaunprātīgi izmantojusi. Un arī, sākot viņus fotografēt, mans mērķis nebūt nebija izveidot izstādi. Es to darīju sev un saviem bērniem.

RL: Vai tu tiec uztverta kā feministiska māksliniece?

Blūma: Nē, nē… Es gan strādāju ar sievietes spēka un jūtīguma aspektiem, bet feminisms man nekad nav bijis tuvs. Dānijā gan tā cīņa par vienlīdzību ir ļoti izteikta, un šī vienlīdzība arī ir ļoti augstā līmenī. Tas, ka vīrieši darba tirgū vēl saņem drusku vairāk nekā sievietes, tur izraisa niknu diskusiju. Bet mani tas neinteresē, mani drīzāk interesē tas, kā vīrietis un sieviete viens otru papildina, kā viņi sadarbojas šajā dzīvē. Sieviete ir spēcīga ar savu sievišķību, ar to, kā viņa spēj just un uztvert. Ar to, kā viņa spēj radīt – ne tikai mākslas darbus, bet arī savus bērnus. To, ka man ir trīs bērni, es uzskatu par savu lielāko dzīves sasniegumu. Es nekad neesmu uzskatījusi, ka sievietei būtu ar dūrēm jācīnās, lai izkarotu savu vietu vīriešu pasaulē.

RL: Un tomēr, tu taču piekritīsi, ka tas ir diezgan specifiski – bieži var dzirdēt, ka sieviete māksliniece savos darbos atklāj sievišķīgumu, kā tu pati teici, sievietes spēku, jūtīgumu un tā tālāk. Taču es nevaru iedomāties, ka par vīrieti mākslinieku runātu, ka viņa gleznās ir atklāti vīrietības aspekti, ka viņš runā par vīrieša nozīmi. Kāpēc tā joprojām notiek mūsdienu mākslā?

Blūma: Dānijā tomēr viss ir vienā lielā putrā, sievietes tur ir ļoti dominējošas. Feminisms sit augstu vilni un noved līdz absurdai situācijai, kad vīrietis vairs nespēj saglabāt savu vīrišķību, bet sievietes ir ieguvušas spēku. Man šķiet, ka ļoti svarīgi ir tieši saglabāt savu identitāti.

RL: Vai vīrieša gleznota glezna maksā vairāk nekā sievietes gleznota? Cik ir dzirdēts par māksliniekiem, kas sasnieguši kārtējo rekordu izsoļu cenās, tie vienmēr ir vīrieši.

Blūma: Jāsaka, ka nemaz tik daudz pasaulslavenu sieviešu mākslinieču nav, vīrieši dominē arī šajā vidē. Paņem jebkuru mākslas enciklopēdiju. Taču, nē, Dānijā tā nav, ka vīriešu gleznas būtu dārgākas. Tur modernajā mākslā šobrīd ir vienlīdzība. Viss ir atkarīgs no tavas karjeras un tava vārda.

RL: Tu vari izskaidrot, no kurienes dāņiem kas tik augstu vērtē indivīda brīvību un individualitāti, ir tas augstais dzīves līmenis? Kāpēc tā ir viena no dārgākajām zemēm pasaulē, ja neviens negrib strādāt garlaicīgu un vienmuļu darbu?

Blūma: Dānijā ļoti daudzi dzīvo no sociālajiem pabalstiem. Un tas ir pietiekoši liels, lai tu varētu labi un ekonomiski dzīvot. Daudzi mākslinieki tā dzīvo. Maz ir tādu, kas dzīvotu no savas mākslas, kā es to daru. Es visus šos divpadsmit gadus esmu dzīvojusi tikai no tā, ko esmu pārdevusi privātiem pircējiem, bankām, firmām. Man ir bijušas sešdesmit izstādes dažādās biznesa firmās.

RL: Cik gleznas tu esi pārdevusi pa šo laiku?

Blūma: Nu, daudz…

RL: Desmitus, simtus?

Blūma: Vairākus simtus. Kā es savādāk būtu varējusi tur dzīvot, nopirkt māju un uzturēt piecus cilvēkus? Tas man ir regulārs darbs. Tagad jau arī tur ir finanšu krīze un visi taupa arī mākslas jomā. Bet, ja runājam par to anarhistiski noskaņoto slāni, kas dzīvo no pabalstiem, tad tas ir iespējams. Ja nav bērnu un augstu prasību īpašumu ziņā, ja izvēlas tādu dzīvesveidu. Var ceļot apkārt pasaulei. Ceļot no Dānijas ir salīdzinoši lēti. No otras puses ir tie, kas daudz strādā un maksā piecdesmit, sešdesmit procentus nodokļos. Izvēle ir vai nu daudz strādāt un saņemt mazliet vairāk, vai arī nestrādāt un saņemt mazliet mazāk.

RL: Vai tev nešķiet, ka mākslas darbu pirkšana, kas savā būtībā ir spekulatīvs bizness, arī varētu piedzīvot kaut kādu burbuļa plīšanu? Lielākoties taču gleznas pērk tāpēc, ka cer uz to vērtības palielināšanos nākotnē. Tas ir, uzskata to par izdevīgu investīciju.

Blūma: Tu tagad runā par māksliniekiem, kas ir, tfu, tfu, miruši. Piemēram, Asgers Jorns, kas dzīvoja Parīzē lielā nabadzībā un nomira ar tuberkulozi, neguvis Dānijā atzinību, tagad tiek pārdots par miljoniem. Tas ir ļoti skarbs mākslinieka likteņa aspekts. Es savu mākslu ļoti daudz pārdodu pa taisno, bez starpniekiem. Es neizmantoju mākslas dīlerus. Galerijas es izmantoju tikai personālizstādēm, un tad pārdošana notiek caur tām, bet es esmu ļoti daudz strādājusi, lai Dānijā izveidotu pati savu kontaktu tīklu. Un mans cenu līmenis ir dabiski
izveidojies – saistībā ar manu izaugsmi un pircējiem. Tas ir stabils. Tās ir divas dažādas lietas – mākslinieki, kas jau ir miruši, un tie, kas dzīvo pašlaik.

RL: Bet reti jau pircējs nopērk gleznu tikai tāpēc, ka tā viņam patīk.

Blūma: Nē, tam es nepiekrītu. Es gan teiktu, ka lielākā daļa manas mākslas pircēju pērk tāpēc, ka tā viņus uzrunā. Dāņi šajā ziņā ir visai egoistiski. Daļa, protams, ir kolekcionāri, kas pērk to, kas ir prestiži, taču pārsvarā dāņi mākslu uztver arī kā sadzīves elementu. Vizuālai mākslai ir daudz lielāka sadzīves loma. To var salīdzināt ar literatūras un mūzikas lomu Latvijā, kur cilvēki lasa ne jau tāpēc, lai pateiktu otram, ko viņš ir izlasījis. Dānijā tas tā ir ar vizuālo mākslu kā dekoratīvu aspektu – cilvēki pērk to, kas viņiem personiski patīk.

RL: Dzirdēju anekdoti – ka latviešu viltotais meteorīts ir izraisījis jautājumu arī par to, vai Marka Rotko gleznas nav tikai krāsu laukumu kombinācijas. Kā tev šķiet, vai ir iespējams atšķirt īstu mākslu no “viltotas”?

Blūma: Arī dāņu mākslas tradīcijā ir mākslinieki, par kuriem var uzdot šādu jautājumu. Ir kāds mākslinieks Marko Evaristi, kas atbrauca uz Dāniju un izdomāja, ka nodarbosies ar mākslu – pirmā personālizstāde, kas piesaistīja sabiedrības uzmanību, viņam bija tāda, ka viņš nopirka mikserus, kuros ielaida zelta zivtiņas. Apmeklētājiem bija iespēja nospiest pogu un samalt tās. Dānijā ir visai izteikta šī mākslas tendence – rādīt destrukciju. Es strādāju ar Dānijas klasiskās mākslas tradīcijām, kas jau ir daudzu gadu laikā cilvēkiem sirdī iesēdušās, bet tas modernākais vilnis ir rādīt mākslu kā provokatīvu elementu un destrukciju. Tas ir tāds paradoksāls moments – ka cilvēki no savas labās dzīves un labklājības mēģina atrast kaut ko destruktīvu, iztēloties, ka, jā, man ir iespēja nospiest šo pogu un nogalināt, tā ir mana brīvā izvēle, mana iespēja pierādīt, ka es esmu personība. Faktiski tā ir degradācija.

RL: Tu saviem bērniem māci latviešu valodu?

Blūma: Jā, es mācu. Taču nevaru teikt, ka tas būtu bijis viegli. Mans vīrs neuzskata, ka latviešu valoda būtu svarīga, un viņš ir diezgan dominējoši to bremzējis. Bet es gribētu, lai viņi to iemācītos. Kad mana vecākā meita bija maza, tas man nebija svarīgi, es dzīvoju tādu kosmopolītisku dzīvi, visa dzīve bija dāniski, es biju tālu no latviešu identitātes, reti biju Latvijā. Tagad, pēc dvīņu piedzimšanas, es aizvien vairāk jūtu to kultūras identitātes spēku, kas Latvijai ir. Arī tas, ka caur mākslu un kultūru ir iespējams izdzīvot krīzes situācijās. Tas Latvijai ir politiski raksturīgi, atšķirībā no citām valstīm, īpaši – Dānijas.

RL: No kā tev ir bail?

Blūma: No cietsirdības, nenovīdības, skaudības. Dāņiem tas ir ļoti izplatīts priekšstats – ka tu nedrīksti būt labāks par to, kas blakus. Ka visiem jābūt vienādā viduvējību līmeni. Ja tu celies pāri šim viduvējību līmenim, tu tiec sists ar āmuru atpakaļ – lejā. Un, ja tev izdodas pacelties pāri, tad tevi vairs neaiztiek, tad tev atļauj elpot, bet šis process ir skarbs. Es to esmu izjutusi.