Cilvēki un zvēri ir viens un tas pats

Igauņu gleznotājs un grafiķis Jiri Arraks dzimis 1936. gada 24. oktobrī, Žurkas gadā, Skorpiona zvaigznājā. Arraks pieder pie māksliniekiem, kuru pievēršanās mākslai notikusi negaidīti, gandrīz stihiski: viņš pats apgalvo, ka nav varējis šai pārvērtībai līdz galam noticēt vēl ilgu laiku pēc mākslas institūta beigšanas. Pēc samērā haotiskas pēckara bērnības, mācībām tehnikumā un karadienesta, kas lielākoties sastāvēja no koka un cementa kravu pārvadāšanas, Arraks kādu laiku strādāja darbus, kurus ar zināmu pārliecību varētu saukt par praktiskākiem nekā glezniecība. Tikai 1961. gadā viņš ar vecākā brāļa palīdzību apguva zīmēšanas pamatus un sāka studijas Igaunijas Valsts mākslas institūtā – vēl neilgi pirms tam viņš pat nenojauta, ka tāds pastāv.

Atšķirībā no padomju avangarda māksliniekiem ar tiem raksturīgo disidentiskumu Arraks ar politisku cīņu, lozungiem un plakātiem neaizrāvās. Savu neapmierinātību ar sistēmu viņš paretam izteica, izmantojot sirreālisma manierē ieturētus simboliskus mājienus. Toties jau kopš agrīnā perioda viņš interesējās par mitoloģiju un pievērsās personīgiem garīgiem meklējumiem, sākot ar aizraušanos ar astroloģiju, Kastaņedu un budismu, beidzot ar individuālu filozofisku pieeju kristietībai.

Šīs tēmas Arraka darbos izpaužas arī tagad, un, iespējams, tieši tāpēc tie joprojām nezaudē savu aktualitāti, bet, gluži otrādi, rada nepārprotamu klātbūtnes efektu tajā, ko mēdz saukt par kultūrvidi: pat tad, ja nedzīvojat Igaunijā, pastāv liela iespēja, ka tā vai citādi esat saskārušies ar Arraka groteskajām figūrām. Nav izslēgts, ka tās jau kopš bērnības ir iespiedušās atmiņā kā murgu iemītnieki, – arī man bērnībā bija grāmata, kurā viens attēls bija Arraka, un šī attēla dēļ grāmatas šķirstīšana vienmēr prasīja drosmi.

Jiri Arraks ir strādājis ar igauņu modernistu grupu ANK ‘64, noformējis vairāk nekā astoņdesmit grāmatu, veidojis Hallistes Svētās Annas baznīcas altārgleznu, dekorējis Igaunijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Teoloģijas institūtu, strādājis pie animācijas filmas “Suur Tõll”, kas balstīta uz igauņu tautas teikām, lasījis lekcijas par Maļeviču un Kandinski, tēlojis mākslinieku Antsu Laikmā režisora Marka Tomasa Sosāra filmā “Ziemassvētki Vigalā” (Jõulud Vigalas), kā arī rakstījis un publicējis esejas par mākslu, garīgumu un nebeidzamiem sevis meklējumiem.

Svens Kuzmins

Jiri Arraks: Par kādu tēmu būs saruna? Par mani vai par mākslu?

Rīgas Laiks: Protams, gan par jums, gan par mākslu.

Arraks: Tas ir viens un tas pats.

RL: Jūs pats esat māksla?

Arraks: Nu, mūsdienās saka, ka viss esot māksla. (Smejas.)

RL: Starp citu, esmu pamanījis, ka Mongolijā un Tuvā jūsu uzvārdā sauc šņabi.

Arraks: Es skatījos enciklopēdijā, tur bija rakstīts, ka araks ir alkoholisks dzēriens, ko izgatavo no banāniem. Kad biju Vjetnamā, man tā arī pajautāja – tev uzvārds ir Šņabis? Es atbildēju, ka pie mums mākslinieki katru dienu izdzer pudeli šņabja. Un, kad es iegāju viesnīcas numurā, tur uz galda bija nolikta pudele šņabja. Es teicu tulkam: “Klausies, viens pats es nedzeršu. Piebiedrojies!” Bet viņš, atšķirībā no manis, bija ļoti maza auguma. Simt gramus iedzēra un uzreiz galīgā pālī. Pēc tam viņš teica: “Jiri, dārgais, te nedrīkst runāt, te visur ir mikrofoni.” (Smejas.)

RL: Jūs tur bijāt kara laikā?

Arraks: Jā, 1979. gadā.

RL: Un ko jūs tur piedzīvojāt?

Arraks: Kā es tur nokļuvu, ir garš stāsts. Padomju laikā katra republika saņēma komandējumus uz vienu valsti. Un šo vietu piešķīra manam draugam, viņš tolaik bija nopelniem bagāts mākslinieks, bet viņam bija problēmas ģimenē, šķiršanās, un viņš teica: “Es negribu.” Viņš atnāca uz darbnīcu, kur mēs drukājām grafikas, bet mēs tur bijām trīs Jiri – divi mākslinieki un viens mākslas zinātnieks. Un mēs smējāmies, ka katrs nosūtīsim pa iesniegumam, bet Maskava lai pati izdomā, kuru ņemt. Savukārt mans vecākais brālis savulaik bija bijis ieslodzīts koncentrācijas nometnē Krievijā, bet pēc tam studēja grafiku – viņš arī ir mākslinieks. Viņš strādāja līgumdarbus šahtās pie urbšanas iekārtām – taisīja grafikas, linogriezumus. Tāpēc uzvārdu Arraks Maskavā zināja, un tēvavārds mums abiem ir vienāds – Karls. Tā nu viņi sajauca Henno Karloviču ar Juriju Karloviču. Bet, kad es pēc mēneša atgriezos, Henno saņēma stingru vēstuli: “Tā un tā, kāpēc jūs Vjetnamā neesat izpildījis līgumsaistības? Jums bija jātaisa bildes.” Bet Henno man saka: “Neprāti! Jiri, tu tur Vjetnamā veselu mēnesi pļēguroji, bet viņi tagad mani lamā.” Protams, Maskavā ar šo lietu tika skaidrībā un turpmākās vēstules sūtīja man. Tā nu man bija jāizpilda līgums, turklāt viņi bija samaksājuši avansu, 500 rubļu – tiem laikiem tā bija liela summa. Bet es tieši 1970. gadā biju sācis gleznot šīs savas figūras. Un šādā stilā es uztaisīju arī karojošo Vjetnamu. Tad es aizvedu savas gleznas uz Maskavu. Sēžu aiz durvīm, iznāk viens vecis un saka: “Jūs esat mākslinieks?” Es saku: “Jā.” “Aizvāciet savus darbus, lai mēs tos vairs neredzētu!” Avansu gan es tomēr neatdevu. Viņi gribēja, bet es teicu: “Nē. Es izpildīju līgumu!”

RL: Jūs esat viens no retajiem man zināmajiem māksliniekiem, kuri 30 vai 40 gadus zīmē figūras, kas pazīstamas pat no attāluma. Uzreiz redzams, ka tas ir Jiri Arraks.

Arraks: Tas ir mans rokraksts.

RL: Bet no kurienes ir radušies šie... Dažkārt tos sauc par monstriem.

Arraks: Cilvēki jau vispār ir monstri. (Smejas.) Cilvēki ir zvēri, kuriem piemīt pārāk attīstīta domāšana, tādēļ tie var darīt tik monstrozas lietas, uz kādām lauvas nekad nebūtu spējīgi. Lauvas tikai ēd. Bet mēs slepkavojam. Tās ir divas dažādas lietas. Tāpēc pareizi tu saki, ka monstri. Tie patiešām ir monstri. Bet tas nav iemesls, kāpēc es tos taisu. Tas atkal ir garš stāsts. Es pabeidzu lietišķās mākslas skolu metāla nozarē un pēc tam uzreiz iestājos mākslinieku savienībā kā grafiķis, jo darīju visu paralēli. Mani uzņēma mākslinieku savienībā kā grafiķi 1969. gadā. Padomju laikā bija tāds nosacījums – pirms iestāšanās savienībā bija jāuztaisa personālizstāde. Bet viņiem nebija vietas izstādei. Taču viņi teica: “Mēs zinām tavus darbus.” Un nākamajā gadā viņi man piešķīra telpas personālizstādei. Es domāju: “Aha, jūs mani uzņēmāt mākslinieku savienībā kā grafiķi, es esmu beidzis metālistus, bet tagad taisīšu gleznu izstādi.” Tālāk es domāju: “Nu labi, laika ir maz, taisīšu minimālismu.” Tīras formas, bet tādas, kā tu teici... Monstri. Bet monstru bioloģija jau nesastāv no taisnām līnijām. Kubisms – tās ir taisnas līnijas, ģeometrija. Bet cilvēkiem ir tikai liektas līnijas. Tad nu es nospriedu, labi, taisīšu vienkārši tādu kontūru, lai būtu redzams, ka tas ir cilvēks, nevis suns. Neko vairāk. Iekšējās formas es attīrīju. Tā es iekārtoju šo izstādi, kādas 20 gleznas, bet nekādu atklāšanu nerīkoju, jo domāju, ka vienalga to visu noņems. Izstādīju un aizgāju. Pēc divām dienām atnāca mākslinieku savienības priekšsēdētājs un teica: “Jiri, ko tu dari?” Es saku: “Kas tad ir? Es uztaisīju atskaites izstādi, lai iestātos savienībā. Esmu pabeidzis lietišķo mākslu, bet pamēģināju ar eļļas krāsām uztaisīt gleznu izstādi. Nu un tad?” “Tu man te nevērp!” Es saku: “Nu paklausies, kompozīcijas ziņā taču viss ir kārtībā.” Cilvēks ir mācījies, tātad viss kārtībā. Un viņi manu izstādi nenovāca. Šādā stilā es strādāju apmēram pusotru gadu. Pēc tam apnika. Man apnika tāpēc, ka man tur bija pārāk maz informācijas. Minimālisms – tas ir interesanti, bet ne uz ilgu laiku. Tāds man ir raksturs. Pēc tam, 1972., 1973. gadā, sāka parādīties acis, mutes un tā tālāk. Bet rokraksts saglabājās, tikai figūras kļuva reālistiskākas. Es arī esmu domājis par to, kāpēc pazīst. Tāpēc, ka es nenodalu, vai tas ir hobijs, darbs vai dzīve. Tas vienkārši ir, un es pretto attiecos absolūti normāli, kā pret ēšanu. Tās ir manas ēnas uz sienas, es tās neizdomāju, es nedomāju, ka es, lūk, gadu jau esmu darījis, tagad darīšu citādi. Vienkārši iekšā kaut kas mainās.

Jā, es arī par to esmu domājis: kāpēc mani pazīst. Tā ir sagadījies, ka esmu mākslinieks. Tas ir ļoti sarežģīti. Es biju taksometra šoferis Ļeņingradā. Tur es apprecējos. Atnāca brālis un teica: “Jiri, ko tu gribi šajā dzīvē darīt?” Es saku: “Nezinu.” Braukāju ar taksi, pēc tam iestājos Kalnu institūtā, taču neaizgāju ne uz vienu lekciju. Vasilija salā. Es neaizgāju, jo ieraudzīju savu vārdu sarakstā, “Uzņemts, Arraks Jurijs Karlovičs”, un pēkšņi sajutu – nē, neiešu. Nahuj Urālus. Es tur nomiršu, tajos kalnos. Man tas nepatīk.

RL: Mirt nepatīk?

Arraks: Nē, mirt ir normāli. Protams, ka nepatīk, bet es tam arī nepretojos. Ja miršu, tātad tā jābūt. Nu, ko lai dara. Tā ir normāla dzīve.

RL: Bet speciāli ne?

Arraks: Priekš kam speciāli? Tas taču ir stulbi. Bet metālos es iestājos tāpēc, ka nepratu gleznot. Vai nu tēlniecība, vai nu metāls. Bet par tēlniecību es domāju – o, tā taču ir tik augsta māksla, ko es tur darīšu! Pieminekļi? Nē. Turpretī metāls – es biju mācījies tehnikumā un pratu strādāt ar metālu. Tehnikumā tāpēc, ka mums absolūti nebija naudas, bet tur maksāja stipendiju. Staļina laikā par vidusskolu bija jāmaksā. Neviens to neatceras. Es visur par to runāju. Es to atceros, jo nevarēju turpināt mācības.

RL: Tu esi no Tallinas?

Arraks: Es piedzimu Tallinā.

RL: Pilsētas puika?

Arraks: Jā, jā. Mūsu mamma piedzima pilsētā. Tēvs bija laukos, bet mamma Tartu. Tāpēc mums nav lauku.

RL: Bet ir vasarnīca?

Arraks: Vasarnīcu es nopirku 1972. gadā.

RL: Un uzreiz tajā uzcēli stūpu?

Arraks: Jā. Es divus trīs gadus interesējos par budismu.

RL: Kuros gados?

Arraks: Stūpu mēs cēlām 1983. gadā. Man bija viens draugs, ļoti aktīvs budists. Viņš gribēja pāriet pāri robežai, tad viņu ietupināja. Tagad viņš ir kaut kur Austrālijā, velns viņu zina. Tā arī joprojām nodarbojas ar budismu. Es neturpināju tāpēc, ka mana bērnība pagāja absolūti bez reliģijas. Tas nav pareizi. Tagad es zinu, ka katrs cilvēks ir ticīgs, bet bez reliģijas. Bez mācības. Mūsdienās es redzu lielu atšķirību starp to, ko nozīmē ticība, un ko – reliģija. Reliģija ir ceļš, bet ticība nozīmē būt cilvēkam. Cilvēks vienmēr ir ticīgs. Ticīgs zvērs – vai ne? Interesanti? Gluži kā suns, bet ticīgs.

RL: Proti, cilvēks ir suns, kurš ir ticīgs? (Abi smejas.) Platonam bija skaidrojums, ka cilvēks ir dzīvnieks uz divām kājām, bez spalvām. Un tad Diogens, šķiet, atnesa viņam noplūktu vistu un teica – lūk, cilvēks!

Arraks: Bet cilvēks ir zīdītājs, kuram piemīt abstraktā domāšana un ticība.

RL: Bet ticībai jābūt uz kaut ko vērstai.

Arraks: Klausies. Kad šim zīdītājam parādījās abstraktā domāšana – vai arī tika tam piešķirta, man vienalga –, kā zinātnieki runā, apmēram pirms 200 000 gadu, paralēli parādījās arī ticības sajūta. Ja tu zini vairāk nekā redzi, ja tu zini vairāk nekā sajūti ar ožu, tu sāc arī ticēt. Augstākais spēks, kuru mēs saucam par Dievu, par kuru neviens neko nezina, sacīja Mozum vienkārši: “Es esmu”, Mina olen (2. Mozus 3:14). Es domāju, ka pats augstākais spēks, kurš ir visa radītājs, ir domājoša pirmatnējā ener­ģija.

RL: Kā enerģija var domāt?

Arraks: Lūk, to mēs vēl nezinām.

RL: Kā domājošais okeāns Tarkovska filmā “Solariss”?

Arraks: Jā, jā. Tā nav kaut kāda radība. Jo radībai ir beigas un izmēri. Tas viss ir muļķības, jo mūžībā nav nekādu izmēru un nekāda laika. Un mēs varam ar savu prātu domāt un veikt atklājumus tikai radītā universa robežās. Tāpēc, ka šim materiālajam universam ir sākums un beigas.

RL: Proti, mēs varam domāt tikai tur, kur ir sākums un beigas?

Arraks: Jā. Jo mēs esam radības. Bet mūsu prāts ir maza daļiņa no šīs pirmatnējās enerģijas. Var jau būt, ka mums ir iespēja saprast, ka tas eksistē. Es vēl nezinu, ir vai nav, taču šobrīd es tā domāju. Tu pareizi teici, ka enerģija nevar domāt. Kad es par to rakstīju eseju igauņu valodā, es piebildu: “Atvainojiet, enerģija, protams, ir slikts vārds, bet es tagad nespēšu atrast labāku, jo vārdos to visu aprakstīt nav iespējams.” Par Dievu tik daudz runāts, un viss – nepareizi. Es saprotu, ka nemāku par to runāt. Bet kāpēc es par to rakstīju? Es iedomājos: ļoti daudz tiek runāts – lūk, reliģija un ticība, un ateisms, un tamlīdzīgas lietas, bet cilvēki, kuri mūsdienās pabeigs universitāti, vairs neiegūs tādu izpratni par pasauli. Nu, varbūt astrofiziķi sapratīs. Es domāju, ka tas viss ir nepareizi. Bet viņi tomēr domā tādās kategorijās kā ateisms un ticība, un reliģija. Es domāju, ka tas viss ir nepareizi. Tie ir tādas domāšanas rudimenti, kas pastāvēja pirms 200–300 gadiem.

RL: Kāpēc tu esi izgudrojis īpašu valodu, kuru izmanto savās gleznās?

Arraks: Redzi, gleznas, kuras mēs redzam sev apkārt lielos daudzumos, – tās ir ārējās dekorācijas. Jo mākslas skolās māca zīmēt, veidot kompozīciju, lai būtu harmoniski, un tamlīdzīgi. Bet tam visam jāpievieno arī mistika. Mistika labā nozīmē. Mistika, kas atrodas starp šīm vizuālajām struktūrām, formām, krāsām, punktiem. Bet tas var parādīties tikai tad, kad cilvēkam iemāca pareizi saprast ne tikai mākslas vēsturi un māksliniecisko vidi, bet pasauli vispār. Un tad šī profesija pāriet pavisam citā līmenī. Man tā ir mistika.

RL: Tātad tu varētu saukt savus darbus par mistiskiem?

Arraks: Nē, man nav tiesību domāt, ka esmu kaut kāds varenais mistiķis, ka lidoju... (Smejas.) Pēdējos gados esmu sācis daudz runāt.

RL: Un kā bija agrāk?

Arraks: Arī runāju, bet ne tik daudz. (Abi smejas.) Es nemāku to izskaidrot, bet man ir tāda sajūta, ka man jārunā. Es nezinu, ko tas nozīmē. Piemēram, man Tartu bija zīmējumu izstāde. Un tur bija tikšanās ar skatītājiem, kādi simt cilvēki, pilna zāle. Es sāku runāt, skaidrot, un pagāja pusotra stunda. Pēkšņi man padeva zīmi: “Klausies, Jiri, viņi jau krīt gar zemi.” Tā ir kaut kāda eiforija. Es nezinu, ko tas nozīmē. Ir tāds igauņu rakstnieks Kalmuss, viņš rakstīja par jūdiem un pravieti. Viņš aprakstīja, kā pravietis sajuta, ka viņa uzdevums ir apprecēties ar sievieti, kura kalpoja par prostitūtu tempļos. Viņš nesauca sevi par pravieti, viņš bija jauns cilvēks. Tā nu viņi apprecējās, uzcēla mazu mājiņu, pirmais bērns, un pēkšņi viņš jūt, ka viņam jānostājas pie tempļa, kā tolaik pravieši darīja, un jāsludina, ka būs nelaimes un karš. Tas ir apmēram tas laiks, kad ebreji atradās babiloniešu gūstā. Un viņu sāka sist un apmētāt ar akmeņiem: “Ko tu, stulbeni, mums ir laba dzīve!” Un tagad, kad pieminēju, ka esmu pasācis pārāk daudz runāt, es atcerējos, ka viņš nevarēja palikt mājās. Sieva, mazs bērns... Bet viņš aizgāja no mājām, un, kad pēc diviem trim gadiem atgriezās, sieva bija viņu pametusi, nekā vairs nebija. Kāpēc es to visu sāku stāstīt? Es neko nevaru padarīt, man tas patīk.

RL: Es skatos uz tavām gleznām un atceros vienu igauņu izrādi – manuprāt, pēc igauņu tautas pasakām. Un stāsti visu laiku bija apmēram tādi, ka, lūk, notiek kāzas, meitene iziet pie vīra, abi nāk mājās gar kapiem, un uzreiz kāds lec ārā un ievelk pazemē... Bet blakus stāv koris un klabina zobus. Un kopš tā laika man šķiet, ka igauņos ir kaut kas tāds, ka viņi tā vien grib visu laiku... Tikko apprecējušies, un uzreiz gar kapiem, kāds uzreiz kaut kur velk... Tev daudz ir jautājuši, kāpēc tu ar savām gleznām biedē cilvēkus. Kāds atceras, kā viņu bērnībā atveduši uz Arraka izstādi un viņš bailēs izskrējis ārā...

Arraks: Nopietni?

RL: Nu jā.

Arraks: Ārprāts! Man tās bildes šķiet... Kā lai pasaka? Normālas.

RL: Vai tu saproti, kas tavās gleznās ir attēlots? Nu, piemēram, šajā?

Arraks: Šī arī biedē? Redzi, šīs ir bultas. Manas gleznas ir daudzslāņainas. Šo var saprast tā, ka vārdi var būt tikpat asi kā šīs formas. Ar vārdiem arī var nogalināt. Bet šie man ir putni un zvēri, man tie ļoti patīk. Viņi ir mūsu vecākie brāļi, viņi bija uz pasaules pirms mums.

RL: Tad kāpēc tu šeit nogalini?

Arraks: Es jau pats nenogalinu.

RL: Vai tad tu to nedari caur šiem putniem?

Arraks: Nē, nē, nē. Tas ir simboliski. Ja tu pieņem kādu figūru mats matā tādu, kāda tā ir, tas ir viens skaidrojums. Bet to var saprast desmit dažādos veidos. Vienreiz, atceros, bija kompānija, mēs dzērām vīnu, pie manis virtuvē sēdēja vairāki mākslas zinātnieki, un tad arī sākās – ko nozīmē tas, ko nozīmē šitas? Es teicu: “Klausies, es varu izskaidrot gleznu vairākos veidos. Es varu izstāstīt vienu variantu, sākot, piemēram, ar kreiso stūri, – kādas emocijas, kādi jēdzieni, kādas formas, kā vārdos izskaidrot formu vai kustību. Bet tas nenozīmē, ka tā būs taisnība.” Daži mākslinieki saka: “Es neko nestāstu par gleznām. Skatieties, un viss. Bet es iešu šņabi dzert.”

RL: Ir tāds igauņu mākslinieks, kurš glezno uzbudinātus dinozaurus, kas skraida pakaļ kailām sievietēm, Lembits Sarapū. Es viņam jautāju: “Kāpēc tie dinozauri skraida pakaļ sievietēm?” Viņš atbildēja: “Es nezinu. Viņiem tās patīk.”

Arraks: Var arī tā atbildēt. Bet var teikt, ka mākslinieks kompensē kaut kādas savas iekšējās kļūdas.

RL: Un kas tas ir? Smadzenes, kas lido ārā no galvas?

Arraks: Nē, vienkārši tāda forma.

RL: Izskatās pēc smadzenēm. Vai pēc liesmām, kas apņēmušas galvu.

Arraks: Tu vari tā domāt. Manuprāt, tā nav, bet domāt var. Es neiebilstu.

RL: Es tieši domāju, ko varētu pateikt saistībā ar šiem Jiri Arraka cilvēkiem. Un iedomājos, ka visi šie cilvēki, viss, kas no viņiem nokarājas, ir pagātne, kas nelaiž tos uz priekšu. Proti, viņi visi uz kaut kurieni raujas, grib būt mūsdienīgi, jauni, skaisti, bet paliek tie paši veči no igauņu eposiem un pasakām.

Arraks: Tas ir interesanti. Tas varētu būt viens no zemapziņas variantiem, par kuriem es neesmu domājis. Es piekrītu visām interpretācijām. Absolūti.

RL: Saki, Jiri, vai tad, kad tu zīmē, tu arī esi uzzinājis kaut ko par sevi?

Arraks: Esmu uzzinājis, ka cilvēkiem, tostarp arī man, ir ļoti daudz masku. Un mani tas, no vienas puses, interesē, bet, no otras puses, tas padara dzīvi ne tikai par spēli, bet arī par tādu kā... Es nezinu visus šos vārdus. Katrā situācijā citas maskas, un daži cilvēki, iespējams, absolūti nezina, kas viņi ir. Tur ir kaut kas no psihoanalīzes. Bez maskām ir ļoti grūti dzīvot. Man ir parādījies tāds lozungs, ka patiesība – dzīvei tie ir meli. Proti, ja tu gribi dzīvot, tikai runājot patiesību, visu, ko tu domā par pasauli, par cilvēkiem, tu ilgi nenodzīvosi. Tas nav labi dzīvošanai.

RL: Un kas ir labi dzīvošanai?

Arraks: Lai dzīvotu, vajag vispirms iepazīt pašam sevi un censties dzīvot tā, lai citiem nebūtu sāpīgi. Bet tā dzīvot ir ļoti grūti. Gribi negribi, citus vienalga sanāk aizskart. Ja gribi dzīvot pēc sava prāta. Revolucionāri un kaut kādi tur tautfrontieši – viņi taču negribēja nevienu nogalināt, viņi gribēja pareizu dzīvi. Bet patiesībā tieši viņi nogalināja visvairāk cilvēku. Iekšējie un sociālie konflikti, kuri mūs ierobežo, visu laiku ir mums apkārt. Šādas runas var teikt lekcijās universitātē – laba dzīve, reliģiska dzīve, tā un tā, bet patiesībā tās ir maskas.

RL: Ir skaidrs, ka tad, kad kāds raksta, viņš nav tāds pats, kāds dzīvē. Bet vai tas, kurš zīmē šīs figūras, esi tieši tu, tas pats, kurš sēž manā priekšā un smejas, vai arī zīmējot rodas kāds cits, ideāls mākslinieks? Ideāls tādā nozīmē, ka viņam var būt pavisam cita dzīve un viņš parādās tikai tad, kad tu zīmē šos monstrus?

Arraks: Jā, iespējams. Tā var būt. Man ir viens pašportrets, kuru nopirka Tretjakova galerija. Pilnīgs pašportrets, bet, tuvāk apskatot, var redzēt, ka tā ir maska. Te ir tāda maza šņorīte. Un vienā kompānijā es teicu, ka nevaru to noņemt.

RL: Kā Fantomasam?

Arraks: Jā, tā ir pielīmēta. Un tāpēc tas ir ļoti sarežģīti. Un, kā tu teici, dažreiz, kad es gleznoju, mans iekšējais “es” var mainīties. Es nezinu, droši vien manī ir vairāki Jiri.

RL: Kā ikvienam.

Arraks: Nu lūk, pēdējā laikā es to saucu par personības arheoloģiju. Ja cilvēka vienīgā nepieciešamība nav tikai dzīvot un vecumdienās mirt, ja viņš vienmēr ir zinātkārs, tad viņam ir visu laiku jārok, ja vien veselība atļauj. Visu laiku.

RL: Kāpēc tu rādi uz rokām?

Arraks: Tāpēc, ka rokas ir labākais. Rokas rok.

RL: Rokas ir līdzīgas tavu monstru galvām.

Arraks: Televīzijā bija tāds karikatūrisks sižets. Jaunieši taisīja manas figūras – pūta gumijas cimdus un mauca galvā. Pēc tam man viens aktieris jautāja: “Tu nedusmojies?” Es teicu: “Nē! Paldies Dievam, tas ir tik interesanti.”

RL: Saki, kā tu iekļaujies mūsdienu mākslā? Tu tomēr glezno sižetiski, iespējamas kaut kādas mitoloģijas paralēles. Un to var saistīt ar daudziem mākslas virzieniem, kas pēdējā laikā ir pastāvējuši, bet gājuši pavisam citu ceļu. Taču ir jaunā paaudze, kurai vajadzētu tevi un jūs “aizmēzt”.

Arraks: Un aizmēzīs.

RL: Un aizmēzīs, protams. Kā tu ar viņiem sadzīvo? Ja sadzīvo.

Arraks: Mēs, paldies Dievam, nedzīvojam tādā sabiedrībā, kurā večukus atstāj mežā. (Smejas.) Mēs dzīvojam draudzīgi, mierīgi, taču viens otru droši vien nemīlam. Es neizdaru nekādas kustības, lai izrādītu savu nepatiku, jo man ir cita izpratne par to, kam vispār vajadzīga māksla. Ir daudz mērķu. Viens mērķis ir padarīt dzīvi skaistāku. Ja viss ir harmoniski, skaisti...

RL: Tas ir dizains, vai ne?

Arraks: Bet dizains arī ir māksla. Tas ir viens uzdevums. Pēdējo gadu tūkstošu laikā īstais uzdevums bija palīdzēt reliģijai, palīdzēt saprast kaut kādas garīgās vērtības, kā mēs mēdzam teikt. Piemēram, mēs ļoti cienām un slavējam impresionistus. Bet impresionisms, reliģiskā nozīmē, ar to nemaz nenodarbojās. Tas nodarbojās ar mirkli.

RL: Bet ir arī reliģijas, kas nodarbojas ar mirkli.

Arraks: Ir dažādas mācības, jā. Bet es domāju impresionismu un kristietību Eiropā. Sākot ar impresionismu, viss tomēr aizgāja pavisam citā virzienā. Boiss teica, ka viss ir māksla. Tāpēc, ja tu jautā, kā es attiecos pret mūsdienu mākslu, mums jārunā konkrētāk, kas ir mūsdienu māksla.

RL: Kāda ir tava attieksme pret Demjenu Hērstu?

Arraks: Esmu redzējis vienu galvu formalīnā. Zini, viduslaikos bija gadatirgi, kuros rādīja visādus trikus. Gada­tirgi pie katedrālēm. Ja cilvēce grib maksāt par šādām lietām, lai maksā. Tas ir viņa bizness un nekas vairāk. Bet, ja ņemam govi, kādu filozofisko jēgu tā dod, kādas jūtas?

RL: Par kuru govi ir runa?

Arraks: Nu, par govi formalīnā.

RL: Vai teliņu?

Arraks: Bija vesela govs. Nenoniecini mākslinieku. (Abi smejas.)

RL: Arī haizivs.

Arraks: Tas ir interesanti. Jo, ja es nebūtu mākslinieks, ja tā nebūtu mana profesija, kuru esmu mācījies, es varētu šādus trikus taisīt jau mākslas institūta pirmajā kursā. Cik daudz dažādu fantāziju mēs apspriedām, kad dzērām alu un vīnu! Tagad tas viss vienkārši jāuztaisa.

RL: Šīs fantāzijas?

Arraks: Jā, tas bija ļoti interesanti. Tikai kurš to finansēs? Jo no kaut kā taču jādzīvo. Bet, ja kāds pērk šīs govis, tad lūdzu, lai pērk. Vienkārši – kur pēc tam tās likt? Nacionālajā muzejā?

RL: Ir taču ļoti lielas privātmājas. Tur arī liek.

Arraks: Ir dažādi tipi, kuri speciāli tur mājās boa čūskas, baro tās ar pelēm un skatās. Tagad kāds nopirks to govi, varbūt visu vakaru sēdēs un onanēs. Ko var zināt? Jo govs ir sievišķā dzimuma, bet viņš – vīrietis. (Smejas.) Labi, pietiks, citādi aiziesim par tālu.

RL: Es vēl gribēju pajautāt – kad tu pieminēji savus biedrus, nebija grūti pamanīt, ka daudzi no viņiem jau ir miruši. Vai uz tevi tas atstāj kaut kādu iespaidu? Vai tev kļūst vientuļi vai skumji?

Arraks: Ka nav draugu, vai? Manuprāt, ne. Jo tas ir normāli, ka cilvēki mirst. Man, piemēram, pirms sešiem gadiem četrdesmit gadu vecumā nomira dēls.

RL: Tas bija nelaimes gadījums?

Arraks: Viņš gulēja mašīnā, un tā aizdegās. Pirmajā gadā bija ļoti grūti. Bet pēc tam es uztaisīju kapa vietai tādu lielu akmens krustu, figūru. Acis, degunu, muti. Un tad pārgāja. Bet cits cilvēks, kuram arī nomira dēls, kad es viņam jautāju, teica, ka bijis laiks. Mēs nezinām, cik daudz laika mums ir dots. Viens cilvēks, iespējams, mirst piecu gadu vecumā, bet cits dzīvo simt gadu. Protams, kad mirst draugi... Bet ko lai dara? Zini, no kā es baidos? Es baidos no sāpēm, nevis no nāves. Sāpes – tas ir ļoti briesmīgi, kad tu sāc pūt. Tas ir baisi. Bet nāve – tā ir vienkārši pāreja šurpu-turpu. Mēs nezinām, kas būs pēc nāves – vai nebūs nekā, vai kaut kas būs, vai, kā es rakstīju, mūsos ir maza dzirkstelīte un pēc nāves šī dzirkstelīte pievienojas lielajam ugunskuram. Tā ir mana versija. Bet es pazīstu dažus baznīcas skolotājus. Mums ir tāds neliels klubs, kurš sanāk reizi vienā vai divos mēnešos.

RL: Un kurš uz turieni nāk?

Arraks: Ir pāris tādu, kuri nodarbojas ar baznīcu, skolotāji. Nu, ticīgie.

RL: Jūs tiekaties, lai parunātu?

Arraks: Jā, lai parunātu. Neko vairāk. Vienreiz es teicu: “Klau, mēs runājam par elli, paradīzi un tamlīdzīgām lietām, bet ziniet, Vecās Derības pirmajā vai otrajā lappusē mūs izdzina no paradīzes, vai ne? Bet visi pārējie – putni un zvēri – palika paradīzē. Tagad loģiski – kad mēs ejam uz mežu, mēs atgriežamies paradīzē.” Jo tur mūs gaida šīs radības. Bet mēs nevaram atgriezties. Jo ir rakstīts, ka eņģeļi stāv paradīzes priekšā ar degošiem zobeniem rokās, lai mēs jūs, Ādam un Ieva, velns parāvis, paradīzē vairs neredzētu. Tagad mūsu ceļš ved tikai uz priekšu, tikai uz priekšu. Varbūt ar lielu līkumu, varbūt, es nezinu, pēc miljarda gadu mēs tiksim atpakaļ paradīzē. Bet kāda šī paradīze tad būs, mēs nezinām. Bet iekšā mūs nelaidīs. Un, ja mēs tagad ierastos paradīzē tā, kā cilvēki grib doties atvaļinājumā pie dabas, kāda, pie velna, daba, ja tu mīli tehniku? Ko tu tur, pie dabas, darīsi? Tur nav ko darīt. Bet mūs velk atpakaļ uz paradīzi. Un mēs tur meklējam skudras, skatāmies... Es jau pats arī. Mums pie vasarnīcas ir milzīgs skudru pūznis. Es skatos – jūs, draugi, gan esat muļķi. Būvējat un būvējat, komunisti arī tā darīja.

RL: Es nesen redzēju filmu par Ingmaru Bergmanu. Viņš rādīja savu māju, kā viņš tur dzīvo, un jūru...

Arraks: Esmu redzējis.

RL: Režisore ir sieviete, žurnāliste. Un vai tu pamanīji, ka viņš viņu visu laiku aiztika?

Arraks: Man arī ļoti patīk.

RL: Aiztikt cilvēkus?

Arraks: Jā. Es nezinu, kāpēc. Bet, ja viņi ir mīļi, labi draugi, kāpēc neaiztikt? Tas nenozīmē neko erotisku. Nē. Man arī suņus patīk glaudīt.

RL: Ja atceries, viņš tajā filmā visu laiku runāja par saviem dēmoniem.

Arraks: Jā, to visu es atceros.

RL: Es nezinu, ko tieši viņš domāja ar dēmoniem, bet visdrīzāk tās ir kaislības, kas viņu pārņēma. Bet tālāk viņš stāstīja, ka vairāk par visu baidoties, ka nesatiksies ar Ingrīdu. Viņš pat tik ļoti nebaidītos no nāves, ja vien nebūtu šīs domas – es it kā ticu, ka satikšos, bet ja nu tomēr nesatikšos? Un, ja tā padomā, kādi ir tavi dēmoni? No kā tu baidies? Kas ņem pār tevi virsroku?

Arraks: Dēmoni? – Seksualitāte. Tāpēc, ka esmu Skorpions. Es vispār ticu, ka astroloģija pastāv, tikai mēs to nemākam lasīt. Mēness ļoti spēcīgi iedarbojas.

RL: Arī uz tevi?

Arraks: Jā. Šodien ir pilnmēness. Tāpēc mēs arī sarunājamies.

RL: (Smejas.) Jā, jā.

Arraks: Tas viss strādā. Es pāris gadu intereses pēc nodarbojos ar astroloģiju, bet pēc tam pārstāju, jo tas traucēja mākslai un domāšanai. Bet šņabi es dzēru daudz. Šņabis – tas ir dēmons. Tagad es jau gandrīz 20 gadu nedzeru vispār, jo esmu sapratis, ka gribu dzīvot ilgāk. Citādi es būtu nomiris. Cik man bija briesmīgas paģiras! Divas dienas gultā, pašnāvnieciskas domas. Traks var palikt! Skorpioni ir kaislīgi cilvēki. Ar viņiem ir interesanti, bet nav pārāk mierīgi. Tad vēl māksla – tas arī ir dēmons. Pēdējos 30 vai 40 gadus es bez mākslas nevaru dzīvot.

RL: Bet tu taču biji priekšsēdētājs mākslinieku tajā...

Arraks: Nē, nē, nē. Man piedāvāja kļūt par mākslinieku savienības priekšsēdētāju, bet es atteicos. Es biju Grafikas un glezniecības sekcijas priekšsēdētājs. Zini, kādi tur bija pienākumi? Neviens to negribēja darīt, jo, pirmkārt, par to nemaksāja un, otrkārt, vienīgie risināmie jautājumi bija jubilejas un bēres. Kā arī materiālu sadale. Maskava piešķīra krāsas, bet tev bija jāizdala. Neviens to negribēja. Bet es biju pārāk enerģisks, un man teica: “Jiri, nāc tu.” Bet visādi amati – tas absolūti nav priekš manis. Es nekad neesmu bijis nevienā partijā. Ne mūsu, ne padomju laikos.

RL: Bet šie Bergmana dēmoni, protams, viņu ļoti mocīja, tas bija redzams.

Arraks: Mani arī moka.

RL: Seksualitāte?

Arraks: Nē, šņabis. Viss kopā iekšēji moka. Bet man ir grūti izskaidrot, tieši kur un kādi dēmoni. (Smejas.)

RL: Bija tāds slavens gadījums Krimā, Kaukāza pusē, kur vienā pusē ir kalni, bet otrā jau sākas jūra. Tur kādi 40 cilvēki devās pārgājienā, meitenes peldkostīmos... Toreiz laikapstākļus vēl nemācēja tik labi prognozēt, un sākās drausmīga vētra. Un viņi pazuda. Bet tad, kad viņus jau mirušus atrada un rekonstruēja notikušo, atklāja ko briesmīgu. Tur bija ugunskura vieta, kurai apkārt sēdēja vīri, mugurā viņiem bija sieviešu drēbes, kuras viņi bija tām atņēmuši, viņas mira, bet šie tikai sēdēja un nevienu nelaida klāt...

Arraks: Vai tad nevarēja aiziet?

RL: Nē, kad kalnos ir vētra, neko nevar ne redzēt, ne saprast.

Arraks: Bet kā tad viņi sakūra ugunskuru?

RL: Kaut kādi koki atradās. Tas jau nav augstu, 2000 metru. Bet arī šādā augstumā tā var gadīties. Briesmīgs stāsts. Un pēc tam filozofi un ētiķi vēl ilgi par to sprieda – kā tas var būt? Kāpēc tā? Gluži kā tu teici – zvēri.

Arraks: Zvēri, zvēri. Tur man ir taisnība. Es tam ticu pilnībā. Cilvēki un zvēri ir viens un tas pats. Tu arī tāds esi. Mums jāapzinās, ka mums vienkārši ir spēcīgāka domāšana. Abstraktā domāšana. Bet viss pārējais, pašsaglabāšanās instinkti – absurds, bet tā ir. Un mēs to slēpjam, kompensējam ar labiem vārdiem un filozofiju. Bet, kā tikko iekļūstam vētrā, kā tu saki, tur tad arī viss parādās. Ir ļoti maz tādu cilvēku, kas citu dēļ upurējas. Jo dzīvnieciskie instinkti ir spēcīgi. Patiešām, ir tādi, kuriem pašsaglabāšanās instinkts ir vājāks nekā vēlme palīdzēt citiem. Ir, bet ļoti maz. Kā māte Terēze. Bet mēs nezinām, ko viņa darīja. Viena lieta ir miera laikā palīdzēt citiem un tādā garā. Bet ko māte Terēze darītu, ja būtu nāves briesmās, mēs nezinām. Kā mēs to varētu zināt? 90% cilvēku mirst mierīgos apstākļos. Gultā, slimnīcā. Mēs varam smieties vai raudāt, bet tā ir. Vai arī mājās. Mana mamma nomira mājās, es viņai aizvēru acis – nu, ko lai dara?

RL: Bet ir taču mākslinieki, kuri atļaujas zīmēt mirstošus vecākus.

Arraks: Nē, nē. Es pat nevaru skatīties šausmu filmas. Piemēram, visādas absurdas, izdomātas šausmas. Kāda velna pēc tas vajadzīgs? Man pašam ir tāda fantāzija, ka es varētu taisīt tādas filmas, ja gribētu.

RL: Kāpēc netaisi?

Arraks: Man nepatīk strādāt kolektīvā. Es esmu egoists.

RL: Tu taču esi taisījis filmas. Kā mākslinieks.

Arraks: Kā mākslinieks es esmu taisījis vienu filmu. Un pēc tam nozvērējos, ka nekad vairs to nedarīšu.

RL: Tā bija multfilma?

Arraks: Jā, multfilma, “Suur Tõll”. Es biju galvenais mākslinieks. Suur Tõll – tas ir tāds igauņu mitoloģijas varonis, kurš palīdzēja tautai. Kad tauta parādījās uz zemes, viņš palīdzēja, viņš bija liela auguma... Zini, mazām tautām ir lieli varoņi. Bet lielām tautām ir daudz tādu mazu knariņu. (Smejas.)

RL: Nu, Putins, piemēram, ir mazs knariņš.

Arraks: Jā, esmu redzējis. Viņš ir vienā augumā ar lāci. Bet vēlāk šis režisors gribēja, lai es taisītu arī “Kalevipoegu”, bet es teicu: “Nē, es, paldies Dievam, ar to vairs nenodarbojos.” Visi šie cilvēki ir mīļi un labi, bet vaina ir manī. Man nepatīk strādāt kopā ar citiem. Tāpēc, ka es jūtu, ka viņi visu dara nepareizi. Tas ir briesmīgi. Jo tās ir manas figūras. Līdzīgi kā katram cilvēkam ir savi pirkstu nospiedumi, tā arī šīs figūras ir manas. Ja citi sāk tās atkārtot, es redzu, ka tur ir nepareiza sajūta. Lai gan filma saņēma vairākas prēmijas.

RL: Proti, tev patīk citus aiztikt, bet strādāt ar viņiem nepatīk?

Arraks: Ne pārāk. Man patīk strādāt vienatnē.

RL: Strādāt vienatnē, bet citus aiztikt?

Arraks: Aiztikt, ja jūtu, ka viņiem tas patīk. Bet, ja nepatīk, es neaiztieku. Es šajā ziņā neesmu terorists. Man nepatīk pārstāvēt varu. Bet arī būt pakļautībā nepatīk. Tāds tīrākais mākslinieks laikam.

RL: Tīrs mākslinieks nozīmē – viens pats?

Arraks: Redzi, šos vārdus nevar tā vienkārši izraut no konteksta, kā tu nupat darīji, jo es pat nezinu, kāds ir šis tīrais mākslinieks. Bet man šķiet, ka pēc sava rakstura, pēc uzvedības līdzinos māksliniekam. Jo mākslinieks ir egoists. Šī pasaule, kuru esmu radījis, mani ieskauj gan te, gan tur, visur. Vislabāk es jūtos studijā, kur visapkārt ir šie, kā tu saki, monstri.

RL: Vai tu zini tādu mākslinieku Morisu Sendaku?

Arraks: Nē.

RL: Viņam ir brīnišķīgas bērnu grāmatas. Viņa zīmējumi nedaudz atgādina tavas figūras, bet viņam, protams, tie pavisam noteikti ir briesmoņi. Un viņš it kā biedē bērnus, bet viņiem tas patīk.

Arraks: Viņi – zem segas un tur skatās?

RL: Jā, jā.

Arraks: Tajā multfilmā, “Suur Tõll”, arī ir aina, kurā cērt galvu un tek asinis. Un bērni arī baidās. Ir cilvēki, kuri 40 gadu vecumā man ir teikuši: “Jiri, man bija 10 gadu, un es tik ļoti baidījos, bet slepus vienalga gāju un skatījos, kā tās asinis...” (Abi smejas.)

RL: Vai atceries Heses “Stepes vilku”? Tur ir situācija, kad Mona ieved Hariju maģiskajā teātrī, un tur ir dažādas durvis. Aiz šīm katra sieviete, kuru tu jebkad esi iekārojis, būs tava. Aiz šīm tu varēsi uzrāpties kokā un šaut pa idiotiskajām mašīnām, kas brauc garām. Aiz šīm tu varēsi strādāt cirkā un dresēt lauvu, bet pēc tam lauva sitīs un dresēs tevi. Ja tu tagad iedomātos, ka esi maģiskajā teātrī un tavā priekšā ir dažādas durvis, kurās tu ieietu?

Arraks: Nu, tik konkrēti nevar domāt. Intereses pēc es atvērtu vairākas durvis. Bet droši vien... Man ir tāds simbols – nams. Tas ir mākslas nams, un es klauvēju pie durvīm. Man atver, un es ieeju šajā namā, un tur ir kāpnes, dzīvokļi. Atveru vienas durvis, skatos, atveru citas durvis – apmēram tas pats. Bet es nedomāju šajā ziņā par Hesi. Vēl citas durvis atveras, bet aiz tām ir siena. Un pēkšņi atveras viena dzīvokļa durvis, un tu jūti, ka tas ir tavs dzīvoklis. Tu ieej gaitenī, un pirmajās durvīs pa kreisi ir virtuve. Visādas ikdienišķas lietas. Nākamās durvis – aiz tām ir ēdamistaba, bet aiz pēdējām durvīm guļamistaba, taču tajā ir nevis gulta, bet zārks. Bet tu vairs neej no šī dzīvokļa ārā, tas ir tavs dzīvoklis. Jo tas ir mākslas nams. Tu esi tajā ienācis, un, kad atradīsi savu dzīvokli, tad būsi atradis sevi mākslā. Tu vairs neiziesi no šī dzīvokļa, jo esi aizvēris durvis, un dzīvoklis tevi pārņem pilnībā. Bet tas vēl nenozīmē, ka esi sapratis sevi un mākslu. Un caur šīm istabām tu sāc tuvoties pēdējai istabai ar nāvi. Es ne pārāk labi atceros “Stepes vilku”, bet no Heses man ļoti patīk “Sidharta”. “Sidharta” ir kā upe. No liela augstuma tu vēro šo upi, kas kā sudraba lente guļ ainavā. Bet, ja pienāksi tuvāk, tad ieraudzīsi, ka tā visu laiku kustas. Tāpēc, ka viss visu laiku ir kustībā. Tas ir simbols – dīkstāve un kustība vienlaikus. Tas ir tāds paradokss, kurš dzīvē bieži notiek ar visdažādākajām lietām. Tas ir kā Ešera kāpnes. Telpas paradokss.

RL: Vai tu kādreiz esi sev uzdevis jautājumu, vai esi labs cilvēks?

Arraks: Laikam jau ne pārāk labs. Protams, es nedomāju par sevi, ka esmu tāds zelta gabaliņš. “Vai, labais Jiri, tik mīļš, tik gudrs.” Laikam jau ne pārāk, jo esmu egoists. Visādas kaislības. Skorpions. Tu laikam esi labāks, jo Pērtiķi un Dvīņi ir labsirdīgāki.

RL: Tikai vecumdienās. Kad paliek vecāks, kļūst arī labsirdīgāks.

Arraks: Ai, malacis! Esi jau sācis sevi saprast. (Smejas.) Bet es no sevis neveidoju šādas ilūzijas.

RL: Vai tu esi labākais mākslinieks Igaunijā?

Arraks: Es zinu, ka esmu mākslinieks. Bet māksliniekus nevar nostādīt ierindā kā armijā, kur šis, lūk, ir seržants, šis – leitnants. Tās ir muļķības. Valdība varbūt grib dot prēmijas un domāt, ka šī rinda... Nē. Mākslinieks – tā ir bioloģiskā dzīve. Mākslinieks nav profesija. Tā ir kaut kāda eksistence. Es nemāku to izskaidrot, tu pats labāk zini. Varbūt tev šajā ziņā bija taisnība, ka katrs cilvēks ir mākslinieks, bet tad mēs varam teikt, ka šīs kāpnes ir pārāk garas. Sanāk, ka tām ir septiņi miljardi pakāpienu, tik, cik cilvēku uz pasaules. Septiņi miljardi, un visi mākslinieki. Interesanti, vai ne? Tas ir kā akupunktūrā, kur ir ļoti maz punktu, uz kuriem uzspiežot, kaut kas sanāk. Jo, ja mēs sakām, ka cilvēkam ir spēja radīt, tad visi cilvēki ir mākslinieki, ja vien radīšana ir māksla. Bet es atkārtoju, tā nav māksla. Tāpēc es nekad neesmu domājis tādās kategorijās, ka esmu labākais mākslinieks. Muļķības. Ja es kādam patīku, labi, tā ir viņa problēma. Man patīk, ja mani uzslavē, ja saka: “O, Jiri, tu esi labs.” Jā, patīkami. Tas ir kā glaudīt suni. Tieši pa spalvai. Jauki taču! Mēs tomēr esam zvēri. Es atkārtoju desmito divdesmito reizi. Man tik ļoti patīk šī doma! Bet cilvēki negrib to atzīt.

RL: Ja tu esi zvērs, tad kāds?

Arraks: Velns viņu zina. Es neesmu šādi domājis. Pēc astroloģijas – Žurka.

RL: Nē, nevis pēc astroloģijas, bet kuram dzīvniekam tu esi līdzīgs?

Arraks: Nekad par to neesmu domājis. Man patīk lauvas. Un tīģeri. Kaķi man ļoti patīk.

RL: Tartu muzejā bija viena glezna...

Arraks: Vilks. Vilkatis. Cilvēks, kurš pārvēršas par vilku. Es to attēloju tāpēc, ka pretojos domai, ka vilkatis ir slikts. Slikts ir nevis vilks, bet cilvēks. Cilvēks pārvēršas par vilku tāpēc, ka ir darījis vai grib darīt kaut ko ļaunu. Bet vilks, manuprāt, nav vainīgs. Un tāpēc es uztaisīju tādu zīmējumu, kurā vilks ir nedaudz augstāk, bet cilvēkam vienas rokas vietā jau ir vilka ķepa. Bet vilks ir labs. Arī mājās, virtuvē, mums ir šis vilks. Tāds liels. Vilks ar zelta nūju.

RL: Viņš ir slēpotājs, vai?

Arraks: (Smejas.) Nē, tiesnesis.

RL: Kad tu saki, ka mīli dzīvi un tev ir žēl mirt, ko tu dzīvē mīli visvairāk?

Arraks: Mākslu mīlu, nevaru bez tās.

RL: Mākslu tu mīli kā gleznošanu, kā nodarbi?

Arraks: Kad esmu darbnīcā, es mīlu visu šo situāciju. Zīmēt man dažreiz nepatīk, jo sāp plecs. Kāda velna pēc visu laiku jāzīmē? Bet šī situācija – sēdēt tur, man tur ir visādas grāmatas, priekšmeti. Uztaisu tēju, kluss un mierīgs, sestajā stāvā, knapi dzirdams garām braucošais tramvajs, kaut kādas mašīnas. Bet tas ir tālu, mani tas netraucē. Turklāt bēniņos blakus nekā nav. Tikai mana studija. Šāda situācija man patīk. Tā ir puse dienas. Otra puse – no rīta man patīk dzert kafiju kopā ar sievu Ivi, apspriest visādas stulbas politiskās problēmas, lasīt avīzi. Lasi un dusmojies. Es saku, kā ir. Varbūt es nemāku pa īstam dzīvot – kā lai es zinu, vai māku? Bet, ja tu jautā, ko es mīlu, tad ideāla nav, tas ir absurds. Toties ir labas detaļas. Bet tā, protams, ir ļoti svarīga, šī pasaule. Bez tās es nevaru iztēloties... Es pat esmu domājis, ka tad, kad sajutīšu, ka mirstu, es uzrakstīšu runu, kura kādam pie mana zārka būs jānolasa.

RL: Ā, tātad tu tam gatavojies?

Arraks: Jā, jā, protams. Nē, nu, pie velna, vēl jau par agru. Un vēl esmu domājis, ka vajag noformēt. Jānoliek kāda glezna dārzā zārka galvgalī. Pēdējā performance.

RL: Bet, kā teica Bulgakovs, problēma jau nav, ka cilvēks ir mirstīgs, bet tajā, ka piepeši mirstīgs. Proti, tu vari nepaspēt ne sagatavot runu, ne atstāt Ivi norādījumus, kā rīkoties. Tas var notikt šovakar, rīt no rīta...

Arraks: Klausies, man taču vienalga. Galvenais, ka ir plāns. Es pat esmu domājis zārku apgleznot.

RL: Angļu 18. gadsimta filozofs Bentems savā testamentā lika, lai viņu novieto Londonas Universitātē, lai viņš vienmēr būtu pie studentiem. Tur viņu arī novietoja. Tiesa, galvu uztaisīja no vaska, bet pats viņš tur tomēr sēž. Tādā kastē. Un tas, kā tu vēlies iekārtot savu aiziešanu...

Arraks: Redzi, tas nenozīmē celt sev pieminekļus. Nē, nē. Tas ir pēdējais mākslas akts. Nevis priekš tam, lai iemantotu slavu, bet lai nāve sanāktu kā māksla. Lai tur nebūtu jāraud. Lai kolēģi, draugi, radinieki teiktu: “Jiri – tā ir māksla.”

RL: Māksla – tas esi tu?

Arraks: Tas esmu es. Bet es esmu tikai šīs performances daļa. Tur ir gan glezna, gan teksts, gan puķes. Bet to visu Ivi nokārtos.

RL: Un kur esi tu pats?

Arraks: Es? Zārkā.

RL: Tas arī patiešām esi tu?

Arraks: Protams, kurš tad cits? Tu, vai? (Abi smejas.)

RL: Nē, es ne. Mums ir 20 gadu starpība, ilgi jāgaida.

Arraks: Nekas, es pagaidīšu. Sagaidīšu.