Pirmais zīdītājs

Varbūt no malas arī izskatās, ka Rīgas Laiku veido kāds viens apzinīgs cilvēks, taču tā, protams, būtu galēja vienkāršošana. Žurnāls neapšaubāmi atrodas ārpus cilvēka galvas. Un runa nav pat par to, ka žurnāla tapšanā un uzturēšanā piedalās daudzi, bet par to, ka tajā dīvainā veidā atkārtojas viens un tas pats fenomens: nejauša sasaukšanās – ideju un vārdu līmenī, lai arī redaktori visiem spēkiem cenšas no tās izvairīties. Šī viena motīva parādīšanās dažādās RL vietās liek domāt, ka pat mums pa rokai esošo pasauli mēs pazīstam tikai pa gabaliņam un nekādas kopainas nav, vismaz mums – nav. Un nevar būt.

Šoreiz runa ir par zīdītājiem. Igauņu mākslinieks Jiri Arraks intervijā šajā RL numurā saka: “Bet cilvēks ir zīdītājs, kuram piemīt abstraktā domāšana un ticība.” Amerikāņu filozofs Daniels Denets aicina nemeklēt pirmo zīdītāju: “... vienā brīdī mēs nonākam pie būtnēm, kas neapšaubāmi ir zīdītāji, bet kas kaut kad agrāk neapšaubāmi bijuši rāpuļi.” Un par šo zīdītāju birumu es nudien nezināju, kad jau pirms kāda mēneša sāku lasīt franču komponista Erika Satī burvīgās “Zīdītāja piezīmes”, – par šo grāmatiņu es rakstu rubrikā “RL lasa”.

Šo nejaušību jeb sakritību (kā teiktu Vitgenšteins – pasaule ir viss, kas sakritis) nespēj novērst redaktoru pieredze; drīzāk jau varētu piekrist Satī aforismam, ka “pieredze ir viena no paralīzes formām”, proti, centieni izvairīties no pārsteidzošā rezultāta, kāds izveidojas žurnāls, visdrīzāk novestu pie kaut kā nedzīva. Ar nejaušību šeit es sliecos saprast manis paša nespēju saprast sakarības, kas izpaužas kā šī sakrišana. Sarunā ar kosmologu un fiziķi Aleksandru Viļenkinu Arnis Rītups atgādina, ka aptuveni tā par nejaušību esot domājis Aristotelis. Patiesību sakot, tas ir jautājums fiziķim, un soli pa solim sarunā noskaidrojas, ka dabaszinātne, cik spēka, cenšas atgaiņāties no pieņēmuma, ka ir iespējams kāds, kurš to visu (visus visumus) ir izdomājis. Nu, ne gluži tā saka fiziķis, bet es tā to saprotu. Manī izraisa apbrīnu, cik eleganti mūsdienu fizika balstās uz nejaušību, kas lielā mērā izrādās saprašanas ierobežotības atzīšana. Tieši to negrib atzīt Daniels Denets, kurš uzdodas par filozofu: viņa dabaszinātniskais prāts atsakās pieņemt situāciju, kurā kaut kas var būt principiāli neizskaidrojams. Vai pat tā: neizskaidrojamība ir mums nezināmā veidā pasaulē “iekonstruēta”. Un kā slikts sarunbiedrs es pastāstīšu, ar ko “filma beidzas”: filozofs un fiziķis apmainās vietām – tai skaitā attieksmē pret notiekošo. Denets izstāsta shēmu, ka smadzeņu mērķis ir radīt nākotni, cenšoties izdzīvot. (“Un vislabākais veids, kā izdzīvot, – pat tad, ja tu esi rauga šūna, – ir paredzēt nepatikšanas un veikt nepieciešamos darbus, lai tām sagatavotos.”) Savukārt Viļenkins pastāsta, ka viss beigsies ar “bums!”. (“...agri vai vēlu tas notiks – visdrīzāk jau pēc tam, kad visas zvaigznes būs izdegušas un mūsu te sen jau vairs nebūs.”) Uz Arņa jautājumu, vai tas viņam neuzdzen skumjas, Viļenkins atbild kā Zālamans: “(Domā.) Kāda jēga no bezgalīgas eksistences, jo sevišķi, ja mēs pieņemam viedokli, ka notikumu skaits, kuros jūs varat piedalīties, ir galīgs? Agri vai vēlu šie notikumi sāks atkārtoties, un jums tas apniks.” Lūk, lūk. Kā savās “Zīdītāja piezīmēs” saka Eriks Satī: “Cilvēks ir radīts, lai sapņotu, kā es – lai dzīvotu ar koka kāju.”