Signe Rirdance

Viņš, viņa un viš

Zviedru valodas oficiālajā vārdnīcā aprīlī tiks iekļauts dzimtes neitrāls vietniekvārds. Zviedrijas Akadēmijas izdotās Zviedru valodas vārdnīcas jaunākajā izdevumā vārdiem han (viņš) un hon (viņa) tiks pievienots hen kopā ar vēl 13 000 citu jaunu vārdu.

The Guardian, 24. martā

Sociālajos tīklos ik pa laikam uzpeld ziņas par jauniem pētījumiem, kas pārliecinoši pierāda, ka izaugšana homoseksuālu vecāku ģimenē atstāj vai, gluži pretēji, neatstāj nelabvēlīgu iespaidu uz jauno personību. Tas vienmēr liek aizdomāties, kādu gan nospiedumu manā mūžā varētu būt atstājis fakts, ka bērnībā biju pilnīgi pārliecināta – manu vecmammu ir uzaudzinājuši divi vīrieši: Muteris un Fāteris. Arī citi nekad nesatiktie Ventspils radi bija vīrieši – gan Fricis un Žanis, gan Milds un Elzs.

Pirms pāris gadiem arī Zviedrijā viļņojās diskusijas par līdzīgu tēmu, kurās iesaistījās gan vecāku forumi internetā, gan ministri un politiķi, gan ietekmīgā rīta avīze Dagens Nyheter un citi mediji. Daļa vecāku uztraucās, ka bezdzimtes personas vietniekvārda hen ieviešana radīs sajukumu bērnu prātos, – vai, gluži pretēji, priecājās, ka jaunā paaudze tiks audzināta līdztiesīgākā garā, kur svarīgākas par dzimumu ir citas personības kvalitātes. Dagens Nyheter ieteica jauno vietniekvārdu nelietot, apgalvojot, ka lasītāji to uztverot kā politisku pozīciju, kas pārstāv gejus, lesbietes un transseksuāļus. Līdztiesības ministre no Folkpartiet izteica cerību, ka jaunais vārds palīdzēs cīņā par dzimumu līdztiesību. Sociāldemokrāti nekavējoties, viņuprāt, naivo viedokli nokritizēja, jo dzimumu līdztiesības problēmas esot jārisina nopietnākā ceļā par dzimumneitrālu vārdu ieviešanu.

Tāpat kā angļu valoda, arī mūsdienu zviedru valoda pret dzimti ir gandrīz pilnībā neitrāla, proti, tajā neizšķir vīriešu un sieviešu dzimti. Gramatiskā dzimte parādās tikai pavisam atsevišķos gadījumos, kur tā ir saistīta ar dzimumu, – vietniekvārdos “viņš” (han) un “viņa” (hon) un atsevišķos profesiju nosaukumos, kas atspoguļo dzimumu stereotipus profesiju izvēlē. Kopš 12. gadsimta, kad senzviedru valodā katrs lietvārds bija vīriešu, sieviešu vai nekatrā dzimtē, no vīriešu un sieviešu dzimtes nav saglabājies gandrīz nekas.

Tikt galā ar dzimti zviedru valodā ir kārdinoši viegli, turklāt nenākas izmantot vienkāršo, bet diskriminējošo scenāriju, kad lietojam vīriešu dzimti, attiecinot to uz abiem dzimumiem, kā tas parasti notiek latviešu valodā, kad sakām “viņi”, bet domājam “viņi un viņas”; sakām “ķirurgs”, bet domājam “ķirurgs vai ķirurģe”. No valodas sistēmas viedokļa būtu loģiski ieviest bezdzimtes vietniekvārdu arī trešās personas vienskaitlī, jo visi citi vietniekvārdi un lietvārdi jau ir bezdzimtes, vienīgais trūkstošais ķēdes posms ir dzimtes ziņā neitrāls apzīmējums viņam vai viņai, un, kā zināms, daba tukšumu nemīl.

To apstiprina Sāra Lēvestama, zviedru valodas skolotāja, valodniece un vairāku romānu autore: “Šis vārds radās tāpēc, ka pēc tā bija vajadzība. Piecdesmit gadu laikā tas no aktīvistu lietota vārda transdzimuma cilvēku apzīmēšanai ir iegājis ikdienas lietošanā un, iespējams, tur arī paliks, jo to ir ērti lietot.”

Protams, hen ir ērtāks un īsāks par han eller hon (viņš vai viņa) un stipri jēdzīgāks par tikai rakstveidā lietojamo h?n, tādēļ labi iegulstas stereotipiskajos priekšstatos par zviedriem piemītošo pragmatismu un ekonomiskumu un papildina jau esošo valodas līdzekļu klāstu. Vēl vairāk – zviedriem svarīgi, ka bezdzimtes trešā persona ļauj izvairīties no atšķirību atzīšanas, sak’, visi mēs vienādi, nav svarīgi, biksēs vai svārkos, gariem vai īsiem matiem, ar vai bez bārdas.

Tad kādēļ šī cepšanās? Viens izskaidrojums varētu būt tīri valodniecisks. Gandrīz visas pārmaiņas valodā sākotnēji izraisa pretestību. Sāra Lēvestama uzskata, ka grūtības pieņemt jauno vārdu izskaidrojamas arī ar tā vārdšķiru, proti, tas ir vietniekvārds. Jauni lietvārdi un darbības vārdi valodā rodas vai ik dienas, taču vietniekvārdi ir “slēgta” vārdšķira, un valodas lietotāji gluži neapzināti turas pretī neierastajam vārddarināšanas veidam.

Taču stāsts, kā parasti, nav par to vien. Izmantot dzimumneitrālo hen ziņās, dokumentos un juridiskos tekstos, lai norādītu uz personu, kuras dzimums nav zināms vai nav atklājams, ir viena un patiešām vienkārša lieta. Pavisam cita lieta, ja hen izmanto, apzīmējot transdzimuma personas. Tad hen nevis vispārina, bet konkretizē apzīmējamo personu un skaidri un gaiši raksturo tās dzimumidentitāti, nevis noslēpj to. Tieši tāds arī bija agrīno hen ieviesēju mērķis – dot iespēju transdzimuma cilvēkiem deklarēt savu identitāti, nevis slēpt to aiz hon vai han maskas.

Vēl cits aspekts, kas nesenajās diskusijās izlīda kā īlens no maisa, – hen lietošana joprojām pasaka daudz vairāk par paša lietotāja nodomiem un politisko pārliecību nekā par nabaga trešo personu. Kā atzīst Ērika Ēriksone, Zviedrijas senākās feministu organizācijas preses sekretāre, šo vārdu mēdz lietot, izsakot politisku nostāju attiecībā uz dzimumu līdztiesību un transdzimuma cilvēku tiesībām. Kad Stokholmas bērnudārza Egalia audzinātāji attiecībā uz abu (vai, precīzāk, visu) dzimumu cilvēkiem, tostarp pašiem bērniem, lieto tikai vietniekvārdu hen, mēģinot aizmēzt tradicionālos “viņš” un “viņa” vēstures mēslainē, tam nav cita izskaidrojuma kā vien radikāla dzimumneitrālas audzināšanas ideoloģija. Kad bērnu grāmatā galvenā varoņa dzimums tā arī paliek nenoskaidrots, jo tam ir izvēlēts dzimumneitrāls vārds Kivi un viscaur tiek izmantots tikai vietniekvārds hen, tas, protams, ir apzināts solis un eksperiments, kāds iespējams tikai zviedru valodā – un ne tikai šīs valodas “tehnisko” iespēju dēļ.

Valodas “henifikācija” iet roku rokā ar dzimumneitrālu politiku arī citās jomās, sākot no bērnu kopšanas atvaļinājumiem tēviem, spēļlietu stūrīti bērnudārzā, kurā nepamanīsi tradicionālās meiteņu un zēnu rotaļlietas un krāsas, un beidzot ar bērnu apģērbu veikaliem, kas apsver iespēju apvienot meiteņu un zēnu apģērbu nodaļas un apģērbus kārtot tikai pēc lieluma. Ērika Ēriksone uzskata, ka hen lietošana var radīt sajukumu tikai tad, ja lasītājs uzskata, ka saņemt informāciju par trešās personas dzimumu ir svarīgi. Lasot “Annu Kareņinu”, nešķiet svarīgi uzzināt, vai Anna bija kreile vai labroce. Ja dzimumu, kas ir sociāla konstrukcija, vairs neuzskatīsim par svarīgu informāciju, kas būtiskā veidā raksturo cilvēkus, tad hen lietošana neizraisīs apjukumu.

“Laika pārbaude parādīs, vai jaunveidojums hen ir dzīvotspējīgs,” saka mana zviedru valodas skolotāja Pīa Sundinga, kas arī iestājas par dzimumu līdztiesību, atzīstot, ka pati nereti lieto šo vārdu, lai gan sākumā tas licies jocīgs. Ir pagājuši vairāki gadi kopš lielajām debatēm, kas augstāko punktu sasniedza 2012. gadā. Hen lietojums valodā ir daudzkāršojies; tas pakāpeniski iekļaujas ikdienas vārdu krājumā – to izmanto gan nodokļu aģentūras mājaslapā, gan avīžu virsrakstos, gan Eirovīzijas konkursam rakstītas popdziesmas tekstā. To lieto gandrīz visa politiskā spektra pārstāvji, izņemot galēji labējās partijas Sverigedemokraterna piekritējus, un pastāv pieņēmums, ka viņu pretošanās dzimumneitrālajam hen tikai veicinājusi vietniekvārda popularitāti. Tikmēr Didzis, mans deviņgadīgais dēls, par hen izsakās pragmatiski – viņaprāt, tas ir pilnīgi normāls vārds, kuru lieto tad, ja nezina, vai meitene vai puika, vai arī ja ir gari mati, bet neizskatās pēc meitenes.

Raksts no Maijs 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">