Paldies labajam!

Ierakumos ateistu nav, vēsta vecs, bet apšaubāms teiciens, un tam ir vismaz daži anekdotiski apliecinājumi labi zināmos stāstos par slaveniem ateistiem, kuri pēc tam, kad par mata tiesu izglābušies no nāves, paziņo pasaulei, ka ir mainījuši savas domas. 1989. gadā mirušais britu filozofs sers A. Dž. Eiers ir samērā nesens piemērs. Te jums būs vēl viens gadījums no dzīves. Pirms divām nedēļām ātrās palīdzības mašīna mani nogādāja slimnīcā, kur, izmantojot datortomogrāfiju, tika konstatēts, ka man ir “aortas disekcija” – galvenajam kanālam, pa kuru asinis aizplūst no sirds, bija pārplīsusi iekšējā siena, pārdalot asinsvadu gareniski uz pusēm. Laimīgā kārtā fakts, ka septiņus gadus iepriekš man tika veikta koronāro artēriju šuntēšana, iespējams, izglāba manu dzīvību, jo rētaudi, kas pēcoperācijas gados bija apauguši ap manu sirdi kā efeja, nostiprināja aortu, novēršot katastrofālu noplūdi caur tās plīsumu. Sekoja deviņas stundas ilga operācija, kuras laikā mana sirds tika pilnībā apstādināta un smadzenes un ķermenis atdzesēti līdz septiņiem grādiem, lai novērstu smadzeņu bojājumus skābekļa trūkuma dēļ. Tagad es varu lepoties ar savu jauno, no spēcīga Dacron auduma darināto aortu un aortas arku, kuras ķirurgs uz vietas iešuva vajadzīgajā formā un kuras piestiprinātas manai sirdij ar oglekļa šķiedru vārstuli, kas nomierinoši noklikšķ līdz ar katru manu sirdspukstu.

Tagad, sākot rāmu atveseļošanās periodu, man ir daudz, ko pārdomāt: gan par pašu mokošo pieredzi, gan – vēl jo vairāk – par atbalsta vārdu straumēm, ko esmu saņēmis, kopš apkārtējie uzzināja par manu neseno piedzīvojumu. Draugi ļoti vēlējās zināt, vai esmu bijis tuvu nāvei un, ja tā, kādu iespaidu tas atstājis uz manu jau izsenis publiski apliecināto ateismu. Vai neesmu piedzīvojis atklāsmi? Vai negrasos sekot Eiera pēdās (kurš atguva pašpārliecību un dažas dienas vēlāk apgalvoja: “Patiesībā man vajadzēja teikt, ka šī pieredze vājināja nevis manu uzskatu, ka nav dzīves pēc nāves, bet tikai manu nepiekāpīgo attieksmi pret šo uzskatu”), vai arī mans ateisms ir palicis neskarts un nemainīts?

Jā, es piedzīvoju atklāsmi. Skaidrāk nekā jebkad iepriekš es sapratu, ka tad, kad saku “Paldies labajam!”, tas nav vienkārši eifēmisms “Paldies Dievam!” vietā. (Mēs, ateisti, neticam, ka pastāv Dievs, kam varētu pateikties.) Es to tieši tā arī domāju – paldies labajam! Pasaulē ir daudz labā, un katru dienu tā kļūst arvien vairāk. Labais ir fantastisks cilvēku radīts avots, no kura nāk lieliskas lietas, un, tikai pateicoties tām, es šodien esmu dzīvs. Labais ir pelnījis pateicību, kuru šodien izjūtu, un es vēlos to darīt šeit un tagad.

Kam tad es esmu šo pateicību parādā? Kardiologam, kurš ļāvis man palikt dzīvam un tikšķošam vairāku gadu garumā, ātri un pārliecināti noraidot sākotnējo diagnozi, ka ļaunākajā gadījumā man ir tikai pneimonija. Ķirurgiem, neirologiem, anesteziologiem un perfuzionistam, kurš stundām ilgi uzturēja mana organisma darbību riskantos apstākļos. Ducim vai vairāk ārstu asistentu, medmāsām un fizioterapeitiem, un datortomogrāfistiem, un nelielai armijai flebotomistu, kuri tik prasmīgi prot paņemt asins paraugu, ka tu to pat nejūti. Cilvēkiem, kuri pienesa man ēdienu, tīrīja palātu, mazgāja netīrās veļas kalnus, kas šādos gadījumos neizbēgami rodas, stūma mani ratiņkrēslā uz datortomogrāfiju, un tā tālāk. Šie cilvēki nāca no Ugandas, Kenijas, Libērijas, Haiti, Filipīnām, Horvātijas, Krievijas, Ķīnas, Korejas, Indijas – un, protams, no ASV –, un es nekad neesmu redzējis lielāku savstarpējo cieņu par to, ar kādu šie cilvēki cits citam palīdzēja un pārbaudīja cits cita darbu. Taču, neskatoties uz lielisko sadarbību, šī vietējā brigāde savu darbu nevarētu padarīt, ja nebūtu priekšnosacījumu, kurus radījis citu cilvēku veikums. Ar pateicību atceros savu nelaiķa draugu un Taftsa Universitātes kolēģi Alanu Kormaku, kurš saņēma Nobela prēmiju par līdzdalību datortomogrāfa izgudrošanā, – pat pēc nāves viņš turpina glābt dzīvības, bet kurš gan tās uzskaita? Pasaule viņa izgudrojuma dēļ ir kļuvusi labāka. Paldies labajam. Tad, protams, jārunā par visu medicīnas sistēmu kā zinātnes, tā tehnoloģiju jomā, bez kuras pat vislabāko nodomu vadītie indivīdu centieni būtu vairāk vai mazāk bezjēdzīgi. Tāpēc es pateicos visām bijušajām un esošajām žurnālu Science, Nature, Journal of the American Medical Association, Lancet redkolēģijām un visām zinātnes un medicīnas institūcijām, kuras turpina arvien pilnveidot tehnoloģijas un atrast un izlabot kļūdas.

Vai es pielūdzu mūsdienu medicīnu? Vai zinātne ir mana reliģija? Itin nemaz. Nav tāda mūsdienu medicīnas vai zinātnes aspekta, kuru es piekristu atbrīvot no visstingrākās pārbaudes, un varu kaut tūlīt nosaukt virkni nopietnu problēmu, kuras joprojām gaida risinājumu. Šīs problēmas nosaukt, protams, nav grūti, jo zinātnes un medicīnas pasaule jau pati pakļauj sevi tik nesaudzīgai, intensīvai un pazemīgai pašpārbaudei, kādu nepazīst neviena cita institūcija, un šīs pašpārbaudes rezultāti regulāri tiek darīti zināmi atklātībai. Un šī racionālā kritiskā attieksme pret sevi, lai cik nepilnīga tā būtu, arī ir mediķu un zinātnieku pūliņu apbrīnojamo panākumu noslēpums. Katru dienu notiek reāli izmērāmi uzlabojumi. Ja mana aorta būtu plīsusi pirms desmit gadiem, nekas mani nebūtu glābis. Arī tagad šādas operācijas nav gluži ikdienas rutīna, tomēr manas izdzīvošanas izredzes nemaz nebija sliktas (mūsdienās ap 33% pacientu, kuriem notikusi aortas disekcija, bez palīdzības saņemšanas mirst pirmo 24 stundu laikā, pēc tam ar katru stundu izredzes pasliktinās).

Salīdzinot medicīnas pasauli, no kuras tagad bija atkarīga mana dzīvība, un reliģiskās institūcijas, kuras pēdējos gados esmu tik intensīvi pētījis, viena lieta man šķiet īpaši uzkrītoša. Viena no maigākajām, mierinošākajām tēmām, kas atrodama katrā reliģijā (ciktāl man zināms), ir ideja, ka patiesi svarīgs ir tikai tas, kas notiek tavā sirdī: ja tev ir labi nodomi un ja tu centies darīt to, kas (saskaņā ar Dieva teikto) ir pareizi, neko vairāk no tevis nevar prasīt. Medicīnā tā nav. Ja esi kļūdījies – jo sevišķi jomā, kura tev būtu jāpārzina, – taviem labajiem nodomiem nav gandrīz nekādas nozīmes. Un, ja reliģijas bieži slavē lēcienu ticībā un šaubu nenomāktu rīcību, tad medicīnā tas tiek uzskatīts par nopietnu grēku. Ja dziļa ticība savām personīgajām atklāsmēm par to, kā palīdzēt aortas aneirismas pacientiem, vedinātu kādu ārstu tās bez iepriekšējām pārbaudēm izmēģināt uz cilvēkiem, viņš tiktu bargi norāts, ja ne pavisam padzīts no medicīnas. Protams, ir arī izņēmumi. Pret dažiem bravūrīgiem, pārgalvīgiem pionieriem tiek izrādīta iecietība, un, ja viņiem izrādās taisnība, viņi pat tiek godāti, tomēr tie ir reti izņēmumi. Ideāls joprojām ir metodoloģiskais pētnieks, kurš pirms savas teorijas praktizēšanas rūpīgi izsijā visas alternatīvas. Medicīnā ar labiem nodomiem un iedvesmu gluži vienkārši nepietiek.

Citiem vārdiem sakot, lai arī reliģijas var kalpot cēlam mērķim – ļaut daudziem justies ērti tajā morāles līmenī, kuru viņi paši spēj sasniegt, neviena reliģija neuzliek saviem sekotājiem tik augstus morālās atbildības standartus, kādus izvirza sekulārā medicīnas un zinātnes pasaule. Un es nerunāju tikai par “augšgala” standartiem – tiem, kas attiecas uz ķirurgiem un ārstiem, kuriem ik dienas jālemj par jautājumiem, kas skar dzīvību un nāvi. Es runāju par apzinīguma standartiem, kurus ievēro arī laboratoriju darbinieki un ēdiena gatavotāji. Šī tradīcija uzticas neierobežotam saprāta un empīriskas izpētes pielietojumam, pārbaudēm, atkārtotām pārbaudēm un paradumam vaicāt: “Bet ja nu man nav taisnība?” Apelēšana pie ticības netiek uzklausīta. Iedomājieties, kādu attieksmi izpelnītos zinātnieks, kurš apgalvotu, ka citi nevarēja iegūt tos pašus rezultātus, ko viņš, jo pārstāv citu ticību! Un, atgriežoties pie manas galvenās tēzes, tieši šis labums – prāta apsvērumu un atklātas izpētes tradīcija – ir tas, kam es pateicos par to, ka šobrīd esmu dzīvs.

Bet ko es atbildu tiem reliģiozajiem draugiem (un, jā, man ir ne viens vien reliģiozs draugs), kuriem pieticis drosmes un godīguma man pateikt, ka viņi par mani aizlūguši? Esmu labprāt viņiem piedevis, jo reti kas ir tik nomācošs kā nespēja tiešā veidā palīdzēt kādam, ko mīli. Es atzīstu, ka laikos, kad maniem draugiem un ģimenei klājies grūti, esmu nožēlojis, ka nespēju par viņiem no tīras sirds aizlūgt, līdz ar to es saprotu šo dzinuli, lai arī cik skaidri apzinātos tā bezjēdzību. Reliģisko draugu teikto es viegli pārtulkoju tādā vai citā savu biedru “gaišo” ieteiktā variantā: “Es par tevi domāju, es no visas sirds novēlu [vēl viens neefektīvs, bet neatvairāms pašnomierināšanas paņēmiens] tev izkulties sveikā.” Fakts, ka šie dārgie draugi ir par mani domājuši un pielikuši pūles, lai darītu man to zināmu, pats par sevi ir brīnišķīgs toniks – bez jebkādas vajadzības pēc kādas pārdabiskas piedevas. Vēstules no ģimenes un draugiem visā pasaulē vārda tiešā nozīmē ir sildījušas manu sirdi, un es pateicos par morālo pacēlumu (baidos, ka līdz patiesi reibinošiem augstumiem!), ko tās man devušas. Tomēr es nejokoju, kad saku, ka man bija jāpiedod draugiem, kuri teica, ka aizlūguši par mani. Esmu apvaldījis kārdinājumu atbildēt: “Paldies, es to novērtēju, bet vai jūs arī upurējāt kazu?” Ja kāds man saka, ka par mani aizlūdzis, es to uztveru tieši tāpat, kā uztvertu teikumu: “Es nupat samaksāju vudū dziedniekam, lai piebur tev labu veselību.” Kas par lētticīgu naudas izšķiešanu, ko varēja iztērēt daudz svarīgākām lietām! Negaidiet, ka būšu pateicīgs vai pat vienaldzīgs. Es novērtēju jūtas un dāsnumu, kas tevi motivēja, taču vēlētos, kaut tu būtu atradis prātīgāku veidu, kā to paust.

Bet vai es neesmu pārāk skarbs? Skaidrs taču, ka pasaulei nekādu ļaunumu nenodara tas, ka tie, kas spēj to darīt no sirds, aizlūdz par mani! Nē, es par to neesmu nemaz tik pārliecināts. Vispirms, ja viņi patiešām vēlētos darīt ko lietderīgu, viņi varētu laiku un enerģiju, ko patērē lūdzoties, izlietot kādā steidzamā lietā, kurā viņi spēj kaut ko mainīt. Otrkārt, mums tagad ir diezgan labs pamats uzskatīt (piemēram, nesenais Bensona pētījums Hārvardā), ka lūgšana par kādu citu gluži vienkārši nedarbojas. Ikviens, kurš savā praksē noraida šo pētījumu, manāmi grauj savu cieņu pret to pašu labo, kam es pasakos. Ja jūs, par spīti pierādījumiem, uzstājat, ka joprojām jāuztur mīts par lūgšanas efektivitāti, jūs esat mums, pārējiem, parādā pamatojumu. Kamēr pamatojuma nav, es sapratīšu, ka meklējat patvērumu savā tradīcijā, jo zinu, cik mierinoši tas var būt. Tomēr gribu, lai jūs saprotat, ka tas, ko jūs darāt, labākajā gadījumā ir morāli problemātiski. Ja jūs jebkad dzīvē pat tikai apsvērtu iespēju iesūdzēt tiesā ārstu, kurš pieļāvis kļūdu jūsu ārstēšanā, vai farmācijas kompāniju, kura pirms pārdošanas visos vajadzīgajos veidos nepārbaudīja zāles, kuras nodarīja kaitējumu jūsu veselībai, jums jāsaprot, ka tādā veidā jūs izsakāt noklusētu atzinību augstajiem racionālas izpētes standartiem, kuri ir cieņā medicīnas pasaulē. Taču tajā pašā laikā jūs turpināt nodoties praksei, kurai nav pilnīgi nekāda zināma racionāla pamatojuma, un uzskatāt, ka dodat kādu reālu pienesumu. (Iedomājieties savu sašutumu, ja farmācijas kompānija, atbildot uz jūsu apsūdzību, bezrūpīgi atteiktu: “Bet mēs ilgi un kārtīgi lūdzāmies, lai zāles strādātu! Ko vēl jūs gribat?”)

Labākais iemesls, kāpēc pateikties labajam, nevis Dievam, ir tas, ka ir tiešām daudz veidu, kā atdot savu parādu labajam –, to pavairojot. Lai tiem, kuri nāks pēc jums, būtu vēl labāk. Labais izpaužas daudzās formās, ne tikai medicīnā un zinātnē. Paldies labajam par, teiksim, Randija Ņūmana mūziku, kura nevarētu pastāvēt, ja nebūtu brīnišķīgo klavieru un ierakstu studiju, nemaz nerunājot par muzikālo pienesumu, ko devis ikviens dižais komponists no Baha un Vāgnera līdz Skotam Džoplinam un Bītliem. Paldies labajam par svaigu dzeramo krāna ūdeni, par ēdienu uz galda. Paldies labajam par godīgām vēlēšanām un godprātīgu žurnālistiku. Ja vēlaties pateikties labajam, jūs varat iestādīt koku, pabarot bāreni, nopirkt mācību grāmatas skolniecēm islāma zemēs vai tūkstoš citos veidos palīdzēt jūtami uzlabot dzīvi uz šīs planētas gan šobrīd, gan tuvākajā nākotnē.

Vai arī jūs varat pateikties Dievam – bet pati doma, ka Dievam varētu kaut kā atlīdzināt, ir smieklīga. Ko gan viszinoša, visvarena Būtne (kāds, kuram ir viss) varētu iesākt ar jūsu niecīgajām atlīdzībām? (Turklāt saskaņā ar kristīgo tradīciju Dievs jau ir atlaidis parādu uz visiem laikiem, ziedojot savu dēlu. Pamēģiniet atmaksāt ko tādu!) Jā, es zinu, šīs lietas nav jāsaprot burtiski; tās ir simboliskas. Es to pieņemu, bet tādā gadījumā ideja, ka, izsakot pateicību Dievam, jūs darāt kaut ko labu, arī ir jāsaprot kā tikai simboliska. Es izvēlos reālu labumu, nevis simbolisku.

Un tomēr es piedodu tiem, kas par mani aizlūdz. Es uztveru viņus kā stūrgalvīgus zinātniekus, kuri pretojas sev nepatīkamu teoriju pierādījumiem vēl ilgi pēc tam, kad labākā atbilde būtu bijusi cieņpilna padošanās. Esmu gatavs jūs uzteikt par uzticību savai pozīcijai, bet atcerieties: ar uzticību tradīcijai vien nepietiek. Jums ir nemitīgi sev jājautā: bet ja nu man nav taisnība? Beigu beigās no reliģiskiem cilvēkiem, manuprāt, var prasīt ievērot tos pašus morālos standartus, kurus ievēro laicīgie cilvēki zinātnē un medicīnā.

Edge.org, 2006. gada 2. novembrī.

Pārpublicēts ar autora atļauju.

Rīgas Laika intervija ar Danielu Denetu lasāma žurnāla 2015. gada maija numurā