Dieva spiegs Kopenhāgenā

20. gadsimtā individuālisms, “es” meklējumi, sevis apzināšanās u.tml. ieņēmuši teju vai svarīgāko vietu. Bet visur klātesošais un visu valdošais “es” ir veicis ceļu, kura sākums meklējams 19. gadsimtā, pie tam lielā mērā Sērena Obī Kirkegora (1813–1855) rakstos. No viņa rakstiem un dzīves stāstiem bieži ir izauguši daudzie mēģinājumi skaidrot gandrīz vai visu cilvēka pieredzi caur “es” prizmu. Saskatīt, iepazīt un analizēt pasauli caur sevi, caur sava “es” novietošanu centrā, mēģinot lietas skaidrot nevis abstrakcijās, bet tikai nozīmīgumā sev pašam.

Man šķiet, ka Kirkegora dzīve no viņa darbiem tā īsti nav nošķirama. Kirkegors sarakstīja ļoti daudz (27 lieli sējumi jaunajā dāņu izdevumā), atstājot unikālu un ļoti bagātīgu materiālu. Unikālu tāpēc, ka, to lasot, iespējams saredzēt pavisam niecīgas detaļas, kas atklāj, kā īsti Kirkegors meklēja šo nesaprotamo “es”. Kirkegors ļauj kaut nedaudz izprast, ka “es” nebūt nav ērts domas objekts, ko, disciplinēti apdomājot, varētu cerēt kaut kad izskaidrot. Iedziļinoties Kirkegora dzīvē un viņa rakstos, apjautu, ka nebūt nav smādējams sevis iepazīšanas veids, to darot netieši – neliekot uzsvaru tieši uz “es”, bet drīzāk uz iespējām, ko ar savu “es” var paveikt. Kādās situācijās to var ielikt, saskatīt, izfantazēt, apspēlējot vairākus “es” un tādējādi savu “es” ieraugot dažādās šķautnēs, atmetot iedomu, ka ir jābūt kādai vienai, kura ir patiesāka par citām. Daudzas ir vienlīdz iespējamas, jo daudzas spēj pārvērsties izstāstāmos stāstos. Piemēram, tādā stāstā, kādu šeit stāstīšu es, un par kuru jāapzinās – tas var būt arī pavisam citāds.Doties ceļojumā, kuram līdzīgu kāds jau veicis pirms 170 gadiem, man nelika vēlme sajust autentiskumu, izdzīvot to, ko izdzīvojis kāds cits. Šajā gadījumā – Sērens Kirkegors. Nebūt ne. Šaubos, vai tas vispār iespējams – tāpat kā nevar doties divreiz vienā un tai pašā ceļojumā savā mūžā, gluži tāpat nav iespējams doties ceļojumā, ko veicis kāds cits. Tādējādi kāda cilvēka ceļojums man kļuva vien ceļš, maršruts, kuram sekoju. Ceļojums, par kuru runāju, ir Sērena Kirkegora 1840. gada brauciens uz savas dzimtas mājām Sedingā, Jitlandes rietumos, tās apciemojot pirmo un pēdējo reizi.

Sedingā plānoju ierasties trešajā dienā. Divas iepriekšējās pavadīju, apbraukājot Jitlandi – apskatot dažas lielākas un mazākas pilsētas – labi saglabāto, seno Viborgu, pamatīgi industrializēto Randersu, necaurredzamā miglā ietītu Ēbeltoftu un citas vietas, kuras Kirkegors apciemoja sava brauciena laikā. Dienu pirms ierašanās Sedingā sazvanījos ar vietējo mācītāju Jensu Kristianu Holmgordu, kurš ir arī trīs citu apkārtnes draudžu mācītājs. Sarunājām satikties pie Sedingas baznīcas jau no rīta. Pēc īsas pastaigas gar Ringkēpingas fjordu ātri vien gāju gulēt. Pirms nepilniem divsimt gadiem šai pašā pilsētā, dienu pirms ierašanās Sedingā, Kirkegors rakstīja dienasgrāmatā: “Es šeit sēžu pilnīgi viens (es bieži esmu viens, bet nekad to neesmu izjutis tik spēcīgi) un skaitu stundas, līdz beidzot ieraudzīšu Sedingu. Es tūlīt redzēšu vietas, kurās mans tēvs, nabadzīgs zēns, ganīja aitas, vietas, pēc kurām viņa aprakstu dēļ esmu ļoti noilgojies.”

Nākošajā rītā jau stāvēju pie Sedingas baznīcas. Drīz vien ieradās arī Kristiāns: “Šodienas plāns būs tāds – apskatīsim baznīcu, tad aizbrauksim pie pēdējā vēl dzīvā Kirkegora radinieka (ja viņš jutīsies pietiekoši spēcīgs), tad uz kalnu, no kura Sērena tēvs nolādēja Dievu, tad paēdīsim pusdienas.” Mācītājs man iepatikās uzreiz – vispirms tāpēc, ka dienas plānu nepiespiesti apspriedām, laiski pīpējot kapos pie baznīcas, bet galvenokārt – man šķita, ka viņš jau šajā rīta stundā bija viegli iereibis.

Baznīcas apmeklējums bija samērā īss, jo, atskaitot piemiņas plāksni Kirkegoram, tā īpaši neatšķiras no pārējām 12. gadsimtā romāņu stilā Jitlandē celtajām baznīcām. Kirkegora radinieks – 93 gadus vecs, sagumis, lēnīgs vīrs, sava mūža laikā tādus “Kirkegora tūristus” kā mani bija saticis simtiem. Pirmie ieraksti mājas viesu grāmatā veikti ap 60. gadiem. Torīt viņš jutās gana spēcīgs, lai iedzertu ar mums tasi kafijas. Pēc īsas viesošanās un Kristiāna uzturētas sarunas (“redzi, viņam deguna forma kā Kirkegoram...”), kā arī jauna ieraksta viesu grāmatā, devāmies uz “kalnu”, kurā, var teikt, sākās Kirkegora stāsts. “Šis ir tas kalns, uz kura Kirkegora tēvs nolādēja Dievu.” Dzirdot šos vārdus, man jāaptur mašīna pie seno Jitlandes iedzīvotāju veidotas kapu vietas – neliela zemes uzbēruma. Pēc nostāstiem, tieši šeit 12 gadus vecais Mikaels Pedersens Kirkegors (1756–1838), ganot ģimenes aitas, tik ļoti saskaitās par savu neiedomājamo nabadzību (šajā laikā Sedingas apkārtne bija neauglīgs virsājs, un vienīgā nodarbe bija vilnas aitu audzēšana), ka esot nolādējis Dievu par to, ka Viņš pieļauj bērnam ciest šādas mokas. “Un, izteicis šos vārdus, viņš esot uzreiz sapratis, ka šāds grēks noteikti izsauks bargas Dieva dusmas,” man paskaidro mācītājs, “kas, protams, nenotika, bet notika gluži pretējais.”

Vai notika pretējais, gan nav tik skaidrs, lai gan Mikaela dzīve īsi pēc šī notikuma patiešām ļoti mainījās. Viņu, ceturto un apķērīgāko bērnu ģimenē, mātes brālis Nilss Andersens Sēdings, veikala īpašnieks un pārvaldnieks Kopenhāgenā, uzaicināja pie sevis par mācekli. Kopenhāgenā Mikaels ātri apliecināja arī mūsdienās plaši izplatīto viedokli par jitlandiešu sīksto strādīgumu, jo nepilnu 20 gadu laikā Mikaels tik veiksmīgi iemācījās pelnīt naudu un uzkrāt kapitālu, ka jau 1797. gadā visas darījumu lietas viņš spēja nodot savu radu pārvaldībā, pašam atvaļinoties kā ļoti turīgam un cienījamam Kopenhāgenas tirgotājam.

Apmēram tajā pašā laikā Mikaela kalpone Ane Sērensdetera Lunda (1768–1834) no viņa ieņēma bērnu. Protams, sabiedrības acīs tā bija ne pārāk slavējama rīcība, vēl jo vairāk tāpēc, ka Ane bija pirms gada mirušās Mikaela sievas Kirstīnes kalpone. Laulībā ar Kirstīni bērnu nebija. Tagad Mikaelam bija jāprecas atkal. Tā, vien 13 mēnešus pēc pirmās sievas nāves, Mikaels apprecējās otro un pēdējo reizi. Šī laulība ilga 37 gadus un pasaulē ļāva ienākt septiņiem bērniem – Mārenai Kirstenai, Nikolīnei Kristīnei, Petrai Severīnei, Pēteram Kristianam, Sērenam Mikaelam, Nilsam Andreasam un Sērenam Obī.

Atvaļināšanās Mikaelam ļāva galvenokārt pievērsties divām nodarbēm – dēlu audzināšanai un filozofijas studijām. Attiecībā uz dēlu audzināšanu Mikaels ievēroja dzelžainu stingrību. Pat apģērbu dēliem šuva tādu, kāds vairāk piedienētos Jitlandes virsājā, ne bagāta Kopenhāgenas tirgotāja mājā – raupja auduma bikses un žaketes, pieticīgas kurpes un vilnas zeķes. Šis ietērps skolā pat kalpoja par ieganstu vienu no Mikaela dēliem – Sērenu Obī – iesaukt par “Sērenu zeķi”. Pēc ģimenes locekļu un draugu atmiņu nostāstiem var saprast, ka mājās valdīja stingra patriarhāla, kristīga kārtība un vecāki nelutināja savus dēlus ar rotaļlietām un izklaidēm. Galvenais, kas tika prasīts no bērniem, bija paklausība.

Dzīve Kirkegoru namā ritēja mierīgi un nesteidzoties. Bērnus kristīja un iesvētīja, sūtīja skolās, tie saslima un atkal izveseļojās. 1819. gadā ģimene sāka traģiski retināties – nomira Sērens Mikaels. Tad 1822. gadā mira arī Mārena Kirstena. Pēc tam ģimenes dzīve gan atkal iegāja parastajās sliedēs, bet tikai līdz 30. gadiem, kad sākās tas, ko aprakstīt grūti, jo iztēloties ir gandrīz neiespējami. Mikaelam bija savi plāni attiecībā uz vidējo dēlu Nilsu. Viņam bija jākļūst par ģimenes aroda – tirdzniecības – turpinātāju. Tā nu Nilss 1832. gadā devās uz Ameriku, lai nopelnītu savu bagātību. Vien dažas dienas pēc Nilsa aizbraukšanas, pēcdzemdību komplikācijās nomira Nikolīne. Tikai nedaudz vairāk kā gadu pēc tēva mājas pamešanas Amerikā nomira arī Nilss. Šajā likteņa slaktiņā nākošai pienāca kārta sievai Anei, kura nomira 1834. gada jūlijā. Lai visu padarītu vēl nepanesamāku, tā paša gada pēdējās dienās nomira viņu pēdējā meita – Petra. Pienākot 1835. gadam, no kuplās ģimenes bija palikuši tikai viņi trīs – tēvs, Pēteris un jaunākais Sērens. Un ja arī kādas cerīgas pārmaiņas mājā viesa Pētera sieva Marija, ar kuru viņš apprecējās 1836. gadā, tad arī šī vēna tika ātri pārgriezta – Marija nomira nākošā gada jūlijā.

Mājā, kas vēl nesen bija pilna ar bērniem un biežiem viesiem – mazbērniem, ģimenes draugiem un paziņām – šajā laikā sadrūma. Tas nenoliedzami atstāja dziļas pēdas Sērenā Kirkegorā, kurš šajā laikā vēl bija vien students, bez jebkādiem skaidriem plāniem vai ambīcijām.Viesošanās Kopenhāgenā man vienmēr bijusi saistīta ar Kirkegoru (šeit atrodas Kopenhāgenas universitātes Sērena Kirkegora pētniecības centrs, kurā izveidota lieliska Kirkegoram veltīta pētnieciskā bibliotēka). Tā šie divi manī ir saplūduši vienā. Kur viens, tur otrs. Un Kopenhāgena man patīk. Dzīve Kopenhāgenā šķiet mierīga, nesasteigta, pat par spīti švītīgi ģērbtajiem uzņēmējiem un baņķieriem, kuri šad tad paskrien garām. Kopenhāgenā ir patīkami pastaigāties, piemēram, Fredriksbergas dārzā, arī iespējams pasēdēt kādā krogā (vietām vēl ir atļauts smēķēt) vai arī var mierā atsēsties kādā parkā vai pat kapos, kuros apglabāta Kirkegoru ģimene. Patīk arī dāņi viņu atturīgumā un izteikti gaiši zilajām acīm. Tā ir viena no pilsētām, kurā, ja būtu nepieciešams, es apsvērtu iespēju dzīvot. Turklāt, Kopenhāgenā var strādāt pavisam labi, varētu pat teikt – viegli. Kā esmu novērojis, mans slinkums kaut kā ir atkarīgs no ģeogrāfiskās atrašanās vietas (piemēram, Rīgā slinkums manī ir īpaši dzīvīgs), bet Kopenhāgena to slinkuma mākoni apspiež. Ir samērā viegli iedomāties, ka šī pilsēta sasaista tik ļoti, lai to pamest īsti negribētos.

Kopenhāgenas universitātes Teoloģijas fakultātē, ejot vecākā brāļa pēdās, Kirkegors iestājās 1830. gadā. Gadu vēlāk Kirkegors pirmos eksāmenus nokārtoja ar labām sekmēm, bet ne tādām, kas viņu īpaši izceltu uz pārējo studentu fona. Šādas sekmes gan Kirkegoram bija ierastas – arī skolā viņš nekādi neizcēlās. Kaut arī daži skolotāji atzina, ka šis jaunietis ir “neparasti apdāvināts”, viņš nedarīja īsti neko, lai savas dāvanas realizētu kādās ārēji redzamās izpausmēs. Viņa skolasbiedru atmiņās var skaidri just, ka nekas īpašs šim jaunajam cilvēkam nepiemita. Izņemot izteikti labu humora izjūtu un neierastu asumu sarunās ar biedriem un skolotājiem. Brīžiem tas bija kaitinoši, jo “Kirkegoram vienmēr bija gatava atbilde, pat pirms viņš bija noklausījies jautājumu”. Arī ieslīgt strīdā ar šo trauslā, pat slimīgā izskata jaunieti vilnas zeķēs un raupja auduma drēbēs bija bezjēdzīgi, jo viņš nekad nepiekāpās, nedz arī jebkad zaudēja šajos strīdos.

Dažus gadus Kirkegors pavadīja studējot, lasot un izbaudot Kopenhāgenas sniegtās ērtības. Turklāt šķiet, ka ģimenes traģiskās nāves kaut kādā veidā mudināja tēvu palaist brīvākā tvērienā savus divus vēl palikušos dēlus. Tēva dāsnums Sērenam atļāva dzīvot tā, kā bagāta tirgotāja dēlam nemaz nebūtu neparasti. Viņš sāka bieži apmeklēt kafejnīcas, teātri (īpaši Kirkegors mīlēja Mocarta “Donu Žuanu”), pasūtīt drēbes pie pilsētas labākajiem skroderiem, “smēķēt četrus cigārus dienā”, kā arī tērēt ļoti ievērojamas summas par grāmatām. Vienvārdsakot, Sērens uzdzīvoja.

1835. gada vasarā tēvs Sērenu nosūtīja uz Zēlandes ziemeļiem, uz mazo Gilleleji ciematiņu, kur viņš pavadīja pāris mēnešus. Viņam bija jāizbrauc no Kopenhāgenas galvenokārt samērā vājās veselības dēļ, bet arī tādēļ, ka pilsētas vide acīmredzot nedeva jaunajam cilvēkam iespēju apzināties, ka dzīvē ir jāuzņemas arī kādi pienākumi. Studijas Sērens vēl nebija beidzis un to pat neplānoja darīt, turklāt dzīve Kopenhāgenas kafejnīcās to nekā nesekmēja. Izsūtījuma vietas izvēle pat nebija svarīga, Gilleleji vienkārši bija ļoti skaista vieta tieši pie Kategata jūras šauruma, turklāt – pietiekami tālu no Kopenhāgenas.

Jūra kaut kādā veidā iemanās cilvēkā izcelt iekšējās dzīves aspektus, kas ļoti bieži noslēpjas, piemēram, pilsētas jezgā. Protams, droši varu apgalvot tikai par sevi (esmu dzirdējis par cilvēkiem, kurus jūra atstāj vienaldzīgus), bet jūra spēj sniegt plašumu domām, kuras citkārt vispār neizdodas saskatīt. Jūras priekšā var sajust sava ķermeņa niecīgumu, bet tai pašā laikā daļa no nesamērojamā jūras plašuma gribot negribot ieplūst domās, kas rosās prātā. Domāju, ka šī burvīgā jūras īpašība Kirkegoru kaut kādā mērā skāra, jo Gilleleji pavadītajās dienās Kirkegors sāka nopietni domāt par savu uzdevumu. Pats sev viņš atzina, ka tas, “kas man patiešām jāsaprot, ir, ko man darīt, nevis, kas man ir jāzina. ... svarīgi ir atrast to patiesību, kura ir patiesība man, atrast ideju, kuras dēļ es esmu gatavs dzīvot un mirt.” Kirkegora pārdomas sliecās prom no zināšanām, prom no skoloto cilvēku patiesībām, jo šādas zināšanas Kirkegoru nekādā veidā nespēcināja. “Man šķiet, ka esmu nevis dzēris no gudrības kausa, bet esmu tajā iekritis.” Vispār jau zināt, ka slīksti, var vienīgi tad, kad mute pilna ar ūdeni un nevar vairs paelpot. Kirkegors sāka apjaust, ka tas, ko viņš grib saprast, ir viņš pats, lai ko arī tas nozīmētu. 1. augustā viņš ar sevi noslēdza vienošanos: “Tagad es uz sevi centīšos mierīgi paskatīties un sākšu iekustināt kādu iekšēju darbību; jo tikai tā es, tādā nozīmē kā bērns par sevi saka “es” savā pirmajā apzināti izvēlētajā darbībā, tikai tā es varēšu sevi apzīmēt ar “es” pilnestīgā nozīmē.” Lai kas arī notiek ar cilvēku, kurš pirmo reizi apzinās savu “es”, kas kļūst par atsevišķu domas objektu, to noteikti ir ārkārtīgi grūti, ja ne neiespējami, atklāt un atkārtot. Piedevām, Kirkegors šo savu “es” tomēr kaut kādā veidā gribēja arī aprakstīt, par to runāt,– tas uzdevumu padarīja vēl smagāku. Ko tas īsti nozīmē, kā vispār domāt par savu “es” šajā pirmreizējās apjausmas nozīmē?

Dzirdēts, ka visam jānotiek lēni un nepareizi. Īpaši tam, kas ir svarīgs, kas ceļā atstāj īsti dziļas pēdas. Attiecībā uz lēnīgumu – Kirkegors šo nosacījumu pildīja lieliski. Gilleleji pieredzi varētu uzskatīt par ievērojamu pagriezienu viņa dzīvē – brīdi, kurā viņš nolēma kaut ko no sevis izveidot, sākt strādāt virzienā uz sevis paša aptveršanu. Tomēr pārmaiņas nebija ātras. Turklāt pagrieziens bija ļoti privāts. Citi diezin vai Kirkegorā pamanīja kādas izmaiņas – viņš atgriezās Kopenhāgenā 24. augustā, un tā vietā, lai ko ievērojami mainītu, visumā dzīvoja tieši tāpat kā iepriekš. Kafejnīcās viņš joprojām bija biežs viesis, arī citviet viņa tēriņi nemazinājās – gan grāmatas, gan cigāri, gan uzvalki bija jāmaina regulāri.

Izmaiņas gan ir vērojamas Kirkegora dienasgrāmatās. Tur sāka parādīties milzumdaudz ierakstu, kuros viņš pētīja un pārstrādāja dažādus stāstus. Viņš pievērsās stāstiem par Faustu un Donžuānu, kā arī īpaši daudz lasīja skandināvu un ģermāņu teikas un leģendas. Visi šie varoņi kļuva par varoņiem arī paša Kirkegora veidotajos stāstos – ar savām īpašībām, problēmām un konfliktiem. Viņš, protams, paplašināja tēlu prototipus sev vēlamos virzienos, piešķīra tiem jaunas īpašības, ievietoja tos jaunās situācijās. Bet tie visi palika stāsti par dažādiem varoņiem, vienlaikus apslēpjot tajos pašu Kirkegoru. Šajās piezīmēs brīžiem ir ļoti grūti saprast, vai rakstītais ir Kirkegora pārspriedums par sevi, vai arī izsaka viņa literārā tēla domas. Šķiet, ka pat jaunais Kirkegors diez ko labi neapzinājās šīs robežas. “Cilvēki mani saprot tik maz, ka viņi pat nesaprot manas žēlabas par to, ka viņi mani nesaprot.” “Es jūtos kā tas nabaga papagailis, kuram visu laiku jautā: “Ko tu vēlies? Tu vēlies ko saldu?” – “Jā...” – “S... tu dabūsi!”” Šādus un daudzus citus cilvēka stāvokļu vērojumus Kirkegors varētu būt rakstījis par sevi, bet tikpat labi tas varētu būt rakstīts par, piemēram, Faustu, pie kura stāsta Kirkegors tobrīd strādāja. Viņa Fausts bija ļoti norūpējies par savu situāciju izpratni (šim Faustam bija maz sakara ar Gētes Faustu). Lai vai kā, tas, vai šajos stāvokļos kāds saskata Kirkegoru vai tomēr Faustu, ir atkarīgs no tā Kirkegora, kuru lasītājs tajā brīdī iedomājas lasām, bet interesanti ir tas, ka Kirkegors sevis meklējumus sāk stāstos, pie tam – svešos stāstos.

1838. gada 9. jūlijā nu jau pieredzējušais students dienasgrāmatā atzīmēja jaunu apņemšanos. Apņemšanos, kuras pildīšana arī aizkavējās par dažiem gadiem, kā jau visi lēmumi Kirkegora dzīvē. Tomēr tā varētu būt otrais (vai pirmais?) svarīgākais pavērsiena punkts, bez kura diezin vai mūsdienās Kirkegors būtu tik plaši pazīstams. “Es strādāšu, lai sasniegtu daudz personiskākas attiecības ar kristietību, jo līdz šim es esmu it kā stāvējis ārpus tās, kaut arī cīnījies par tās patiesību; kā Kirēnas Sīmanis (Lk. 23:26) es Kristus krustu esmu nesis vien ārējā izpausmē.” Protams, kā bērns un jaunietis viņš bija spiests ievērot ļoti piētiskas kristietības režīmu sava tēva mājā, bet no tās viņš bija attālinājies, cik vien spējis. Ar šo lēmumu Kirkegors apņēmās atgriezties pie grūtā darba – kļūšanas par kristieti. Un viņš to saskatīja tieši kā atgriešanos, ne kādu jaunu virzienu, ko viņš pauda cerībā, ka “mans miers par savu dzīvi šeit, mājās, būs tāds kā tam cilvēkam, par kuru reiz lasīju. Viņam arī bija apnikušas savas mājas, un viņš vēlējās doties prom. Kad viņš bija aizjājis jau nelielu gabalu, zirgs sagrīļojās un viņš nokrita. Tad viņš cēlās kājās un gadījās, ka viņš ieraudzīja savas mājas, kas tagad izskatījās tik skaistas, ka viņš žigli uzrausās zirgam mugurā un devās uz mājām, kur arī palika. Viss ir atkarīgs no pareizā skatpunkta”.Kirkegora dienasgrāmatā 1838. gadā atrodams šāds autobiogrāfisks ieraksts: “Tad notika liela zemestrīce, šausmīgs apvērsums, kas pēkšņi man atklāja jaunu, neapgāžamu likumu, kura gaismā skaidrot visus notikumus. Es sajutu, ka mana tēva lielais vecums nav dievišķa svētība, bet gan lāsts; ka mūsu ģimenes apbrīnojamās prāta spējas tik ļāva mums vienam otru saplosīt gabalos. Tad es saredzēju savā tēvā nelaimīgu vīru, kurš pārdzīvos mūs visus... Visai ģimenei ir jānes šī vainas nasta, tai jāpakļaujas Dieva sodam – tai jāpazūd, jātop izdeldētai ar Dieva vareno roku, izsvītrotai kā neveiksmīgam eksperimentam.”

Vairākums Mikaela ģimenes locekļu bija miruši, jaunākais dēls pagaidām izrādīja ļoti vājas brieduma pazīmes, un pat vecākais dēls vairs netiecās uz kādu ievērojamu amatu (šajā laikā viņš sniedza privātstundas skolniekiem). Bija jābūt kādam panīkuma iemeslam. Un šajā ar ārprātu sajauktajā reliģiozitātē traģēdiju iemesls tika saskatīts Mikaela milzīgajā grēkā pret Dievu (lielāks grēks par Dieva nolādēšanu jau nav iedomājams). Mazais zēns, stāvot uz Jitlanes seno iedzīvotāju kapavietas, bija nolēmis savas eventuālās ģimenes likteni nelaimei. Un no ģimenes bija palikuši tikai divi dēli, uz kuru pleciem šī nasta uzgūla. Šīs ģimenes traģēdijas nebija beigušās. No abiem dēliem visdziļāk to izjuta jaunākais. Sērens jau kopš bērnības ļoti dzīvi juta sava vecā tēva psiholoģiskos stāvokļus. Tik ļoti, ka kaut kādā veidā tie pārņēma arī viņu. (“Jau kopš bērnības manu sirdi ir aizskārusi skumju bulta.” “Mans tēvs bija vecs vīrs; nekad es nepazinu viņu savādāku. Manas dzīves pamatnelaime ir tā, ka [arī] mani sajauca ar vecu vīru...”) Ģimenes lāsta apzināšanās Kirkegoram ļāva dzīvi saskatīt kā vistiešākajā veidā pakļautu Dieva vēlmei, pieprasot bezierunu paklausību – līdzīgu tai, kāda bija prasīta tēva mājā, tikai pavisam citos mērogos.

1838. gada 9. augustā tēvs nomira. Tēva nāvi Kirkegors ļoti pārdzīvoja, tā viņu mocīja vēl daudzus gadus. Kirkegora dienasgrāmatās lasāmi dziļas cieņas un mīlestības pilni ieraksti. (“Es tik ļoti vēlējos, lai viņš vēl nodzīvotu dažus gadus...”) Tēva nāvē Kirkegors saskatīja pamudinājumu vairs neatlikt darāmo – kā vēlāk atcerēsies pats Kirkegors, vecais vīrs savam dēlam pat esot labsirdīgi norādījis skaudro patiesību: “Tev noteikti nāktu par labu, ja es būtu miris; tad tu vēl varētu paspēt no sevis ko izveidot; tas tev noteikti neizdosies, kamēr es esmu dzīvs.” Tēvs ļoti labi redzēja, kā Kirkegors vienlaicīgi gan cenšas izrauties no tēva ietekmes, gan palikt tēva tuvumā, drošībā, par kuru tēvs bija gādājis jau tik daudzus gadus. Šāds neizlēmības nemiers ir ārkārtīgi spēcīgs šķērslis pat visparastāko darbu veikšanai – un Kirkegors vēl pat nebija nokārtojis savu maģistra eksāmenu. Tagad Sērens bija atstāts viens. Zināmā mērā tas vienmēr ir labs pamudinājums pievērsties kādiem darbiem – vientulība jau mums atvēl milzumdaudz laika, kuru pat nebijām pamanījuši. Kirkegoram šie darbi bija saistīti ar universitātes beigšanu, tāpēc viņš sāka centīgi mācīties. Pēc spožas maģistra eksāmena nolikšanas Sērens Kirkegors arī devās savā Jitlandes ceļojumā, lai tikai tagad pirmo reizi apskatītu sava tēva mājas.Atgriezies Kopenhāgenā, Kirkegors bija apņēmības pilns beidzot īstenot kādu jau sen lolotu sapni – sapni par Regīni, Terkilda Olsena meitu. Kirkegors pirmoreiz satika Regīni jau 1837. gadā, viesojoties pie ģimenes draugiem Rērdamiem Frederiksbergā, Kopenhāgenas piepilsētā. Arī Regīne ievēroja jauno cilvēku, īpaši viņa “dzīvīgumu un intelektu”, kas krāšņi izpaudās sabiedriskos pasākumos. Kirkegors bija interesants viesis – asprātīgs, gudrs, uzmanīgs. Regīnes gadījumā – tāds, kuru neaizmirst. Šajā laikā gan Regīnei bija tikai piecpadsmit gadu. Divus gadus vēlāk Kirkegora dienasgrāmatā atrodams pirmais tiešais mīlestības apliecinājums jaunajai meitenei. (“Tu, vienīgā manas sirds karaliene, “Regīna”, apslēpta manas krūts dziļākajos slāņos...”)

Kirkegors sāka regulāri apciemot Olsenu māju. Viņš nesa grāmatas un mazas dāvaniņas Regīnei, kā arī ļoti priecājās par jebkuru iespēju parunāt ar Olsena kungu, valsts pirmo sekretāru un augsta ranga Finanšu ministrijas ierēdni. Viss, protams, bija veltīts vienam mērķim – padarīt sevi par Regīnes dzīves sastāvdaļu. 8. septembrī Kirkegors bija gatavs sen loloto sakāmo izteikt. Saticis Regīni uz ielas, viņš to pavadīja mājup un uzprasījās viesos, lai arī mājās neviena cita nebija. Mirkli klausījies Regīnes klavierspēlē, viņš beidzot vairs nevilcinājās, atzinās Regīnei sen lolotā mīlestībā un bildināja meiteni. Mulsumā Regīne izsteidzās no istabas, bet Kirkegors pats nekavējoties devās pie viņas tēva un izstāstīja par notikušo.

Vienu vai divas dienas vēlāk Kirkegors atkal ieradās Olsenu mājā, un šajā dienā Regīne arī deva savu piekrišanu saderināties ar topošo teologu. Šī nenoliedzami ļoti svarīgā notikuma gaismā jaunā meitene gan neaizmirsa pieminēt kādu viņas bijušo privātskolotāju, Frici Šlēgeli, kurš Regīnei jau kādu laiku ir tuvs, un šīs jūtas esot abpusējas. Daudz kā ir iespējams reaģēt uz šādu atklātību, bet Kirkegoram neinteresēja neviena no iespējām: “Tu varētu runāt par Frici Šlēgeli līdz pastardienai – tas tev nelīdzētu nenieka, jo es gribu tevi.”

Mīlnieku starpā valdīja emocionāli ļoti bagātas un kaislīgas attiecības. Turpmākos mēnešus Kirkegors vai ik dienas viesojās Olsenu mājā, kā arī nelaida garām nevienu izdevību uzrakstīt kādu “dzīvīgu un inteliģentu” vēstuli savai saderinātajai. Vai nosūtīt kādu jauku dāvanu. Attiecības bija gan mīļas, gan patiesas. Tomēr Regīne vēlāk atcerēsies, ka Kirkegora melanholija šajā laikā atdzīvojās ar lielu jaudu. Viņš pārdzīvoja savas attiecības ar tēvu, ka nav spējis būt pietiekami labs dēls. Viņš brīžiem vienkārši jutās slikti – nomākts un bezcerīgs. Bet jaunā meitene bija apņēmīga un spēcīga, visu šo laiku atbalstot savu topošo vīru. Tomēr par Kirkegoru Regīne atzina gan sev, gan viņam: “Tu nekad nebūsi laimīgs šā vai tā, tādēļ nav starpības, vai man būs ļauts palikt ar tevi.” Tai pašā laikā viņa tomēr gribēja palikt kopā ar šo cilvēku un, ja tas būs iespējams, viņa “nekad neko no viņa neprasīs”. Šādi, lūk, skaistajā meitenē izpaudās apbrīnojami tālredzīga gudrība un padumjš naivums.

Bez mīļotās meitenes Kirkegoram gan bija arī citas rūpes. Viņš bija sācis strādāt pie savas disertācijas (“Par ironijas jēdzienu”), kas aizņēma lielāko daļu viņa laika. Turklāt Kirkegors arī iestājās teoloģijas seminārā. Pēc kāzām Kirkegoram būtu jāsāk gādāt par ģimeni, meklējot darbu baznīcā un ieņemot noteiktu stāvokli sabiedrībā. Jocīgi gan ir tas, ka Kirkegors nesaskatīja par vajadzīgu dienasgrāmatās jel kādā veidā pieminēt savus plānus attiecībā uz gaidāmo kopdzīvi. Kirkegors veiksmīgi aizstāvēja savu disertāciju 1841. gada 16. jūlijā.

Dažus mēnešus vēlāk Kirkegors saderināšanos ar Regīni atcēla. Jau iepriekš jauno cilvēku attiecības šad un tad sašūpojās – gan Kirkegora šaubu dēļ par savu skumjas sējošo melanholiju, gan tādēļ, ka viņš nespēja sevi iztēloties kā labu vīru. Jūtama Kirkegora pārliecība, ka kaut kādā veidā šī laulība ir nolemta nelaimei, tādēļ labāk tai nenotikt vispār. Nelīdzēja nedz Regīnes tēva lūgums mainīt savu lēmumu, nedz Regīnes žēlabas, ka “viņa nomirs”, ja Kirkegors viņu pametīs. Regīni tas viss noveda pat līdz slimībai. Regīnes pašas stāsts par šo laiku gan nedaudz atšķiras – pēc disertācijas aizstāvēšanas viņa esot atdevusi Kirkegoram gredzenu pati, jo sapratusi, ka viņam nepieciešama brīvība. Plānotā laulība izjuka. Kirkegors atkal bija viens.

Te varbūt jāpiebilst – Regīne nenomira. Nebūt ne, gluži pretēji. 1847. gada beigās viņa tomēr apprecējās ar Frici Šlēgeli. Par spīti tam, ka sāpes, kuras viņai nācās izdzīvot saderināšanās laikā ar Kirkegoru, “bija neizsakāmi smagas un apgrūtinošas un atstāja pēdas uz visu dzīvi”. Šajā laikā Fricis jau ieņēma svarīgu amatu valsts ierēdniecībā. Pēc dabas būdams lēnīgs un diplomātisks, viņš bija pacietīgi gaidījis. Turklāt šīs iezīmes viņam ļāva 1855. gadā kļūt par dāņu Indijas koloniju pārvaldnieku, uz kurieni viņi ar Regīni pārcēlās. Viņi kopā nodzīvoja līdz Friča nāvei 1896. gadā. Laulībā bērnu nebija, un, kā var saprast no Regīnes atmiņām, kādā plānā vienmēr klātesošs bija arī Kirkegors, kura rakstus abi vērīgi lasīja – izņemot Kirkegora dienasgrāmatas (tās tika publicētas pēc Kirkegora nāves), jo Regīnei tās esot pārāk dzīvi atsaukušas atmiņā jaunības notikumus. Kopumā savu dzīvi pēc Kirkegora Regīne raksturoja – tā “nebija viegla, bet laimīga!”

Ir gan vēl kāds stāsts. Uz Regīnes kapa pieminekļa Assistens kapos viņas vārds rakstīts cēlajā formā – Regina, ne kristībās dotajā formā Regine. Regina bija forma, kuru viņai piešķīra Kirkegors, un kuru Regīne pati turpmāk lietoja visu mūžu.Kirkegora dienasgrāmatā īsi pēc saderināšanās atcelšanas starp daudziem citiem lasāms šāds ieraksts: “Viņa nemīlēja manu samērīgo degunu, viņa nemīlēja manas acis, manas mazās pēdas, viņa mani nemīlēja manas labās galvas dēļ – viņa mīlēja tieši mani, un tomēr viņa mani nesaprata.” Interesanti, jo liek brīnīties, kā gan viņš varētu zināt, ka Regīne viņu nesaprata? Šī laika Kirkegora teksti tā īsti neatstāj iespaidu, ka viņš būtu sevi sapratis pats. Cik man gadījies sajust, ka mani kāds nesaprot (un kad tas man arī bijis svarīgi), parasti iemesls ir cits – es pats savas darbības un domas īsti nesaprotu, un tad jau, protams, šķiet, ka arī otrs cilvēks mani nesaprot. Lai vai kā, šis droši vien tomēr ir pietiekami labs iemesls atteikties no attiecībām ar otru cilvēku, daļēji tādēļ, ka tuva cilvēka neizpratne diez vai var kalpot par pamudinājumu jel kādai pašizpratnei, bet galvenokārt tādēļ, ka vēl ir jāstrādā sevis izprašanas virzienā un, ja tam nepieciešama vienatne, neizbēgami jāšķiras. Kirkegoram šis virziens acīmredzot nekādā veidā nesakrita ar laulību, jo tā uzliek pienākumu, kurš nav savienojams ar vientuļnieka dzīvi. Tikai vienatnē viņš spēja nodoties tik intensīvam darbam, kāds sekoja turpmākos gadus.

Šajā laikā Kirkegors sāka strādāt pie darba “Vai nu/vai arī”, kurš ir pirmais no 20 grāmatām un rakstiem, kurus viņš sarakstīja līdz 1846. gadam. Dažu mēnešu laikā Kirkegors sevi pārveidoja – no topošā mācītāja un vīra viņš pārtapa par jaunu autoru, kuram teju visa dzīve norisinājās viņa rakstos. Viņš rakstīja un domāja. Un pastaigājās pa savu pilsētu – Kopenhāgenu. Kā viņš to apraksta: “Visu Kopenhāgenu es uzskatu kā lielu sabiedrisku pasākumu. Vienu dienu es sevi uztveru kā namatēvu, kurš visus apstaigā un aprunājas ar dārgajiem viesiem, ko esmu uzaicinājis; nākošajā dienā es pieņemu, ka mani ir uzaicinājis ciemos kāds liels vīrs uz savu balli. Attiecīgi es ģērbjos savādāk, sasveicinos ar cilvēkiem savādāk utt.” Kirkegora pastaigas pilsētā novēroja visi, kuri vispār spēja ko ievērot. Daudzi atceras, kā Kirkegors staigāja, nesot savu spieķi (to viņam bija vesela kolekcija, bet mīļākais gan bija viņa lietussargs, ko viņš arī izmantoja spieķa vietā), satvēris kādam no neskaitāmajiem paziņām roku, iegrimis sarunā. Sarunas bija par visu iespējamo, turklāt nešķirojot sarunu biedrus. Dažkārt šīs pastaigas viņš tā arī dēvēja – “cilvēku vannas”. Kirkegora vienatne bija cilvēku – viņa lasītāju – pārbagāta. Bet galvenokārt turpmākie gadi pagāja šādi: ”Es pieceļos no rīta un pateicos Dievam. Tad es ķeros pie darba. Noteiktā laikā vakarā es darbu pārtraucu, paldies Dievam – un dodos gulēt.” Brīžiem gadījās pat tā, ka jaunais autors, atgriezies no savas ikdienas pastaigas, steidzās pie pults un turpināja rakstīt – tāpat, stāvot mētelī un cepurē.Atvainojos lasītājiem par garo biogrāfisko izklāstu, bet mans attaisnojums ir šāds – visi iepriekš minētie dzīves notikumi (un tie nebūt neaptver visus, pat ne svarīgos) ne tikai parāda kādu Kirkegora ietu ceļu, bet tie Kirkegora turpmākajos stāstos pašam par sevi spēlē ļoti svarīgu lomu. No 1848. gada Kirkegora meklējumi lielā mērā ir mēģinājumi skaidrot tieši šos notikumus, tāpēc ceru, ka Kirkegora biogrāfiju un dienasgrāmatu lasītāji man piedos.

Ārkārtīgi ražīgā rakstīšana Kirkegoram iepriekš sniedza iespēju pilnīgi saplūst ar paša stāstāmajiem stāstiem. Daudzas viņa grāmatas tika sarakstītas ar pseidonīmiem, kuri katrs viņam deva iespēju sevi saskatīt kādā citā aspektā, cita rakstnieka (vai dzejnieka) veidolā, sniedzot viņam iespēju meklējamo “es” izspēlēt tik daudzās situācijās, cik viņš vēlējās. (Katru pseidonīmu un grāmatu šeit apskatīt nevaru, bet varbūt palīdzēs šī interneta vietne – www.sorenkierkegaard.org, kurā īsi, bet samērā precīzi apskatītas visas viņa grāmatas un daļa rakstu. Tur arī apskatāma bibliogrāfija.) Tagad sākās šo darbu izprašanas laiks. 1848. gada pirmajā pusē Kirkegors atskārta, ka “tagad esmu sasniedzis vietu, no kuras man viss kļūst skaidrs.” Šīs skaidrības aptveršana un izteikšana turpinājās vēl daudzus gadus, līdz pat 1854. gadam. Gadu gaitā viņš ieklāja pamatus tiem stāstiem par sevi, kuros balstīts šobrīd valdošais uzskats par Kirkegoru. Kirkegors veica auditu (kā viņš to vietām dēvēja) un centās izskaidrot savu dzīvi, savus darbus, savu lomu Dieva priekšā, kā arī savas attiecības ar tēvu un Regīni.

Skaidrojumus nu jau rūdītais stāstnieks, protams, rakstīja stāstu formā. Gadiem ejot, sakrājās ievērojams stāstu skaits, bet viens elements palika vairāk vai mazāk nemainīgs – Kirkegora centieni skaidrot savas attiecības ar Dievu. Kirkegoram jau īsti nekad neinteresēja “fantastiskā, tīrā pašapziņa vai tīrais “es”” – tās bija nedzīvas abstrakcijas, kuras nekādā veidā nespēja pilnvērtīgi aptvert “es” tā, kā viņš to vēlējās. Bija nepieciešams kāds atskaites punkts, kas tāds, attiecībā pret ko savu “es” skatīt. Un no šīm attiecībām raugoties, Kirkegors spēja atbilstoši skaidrot savas attiecības ar citiem cilvēkiem, saviem rakstiem un savu dzīvi. Šajā stāstā ļoti svarīgu lomu ieņēma Kirkegora tēvs: “Mans tēvs nomira – tad es ieguvu citu tēvu viņa vietā, Dievu debesīs – un tad es atklāju, ka mans pirmais tēvs patiesībā bija mans patēvs un, tikai tēlaini izsakoties, mans tēvs.” Nav šaubu, ka tēva dziļā pazemība ticības priekšā un ļoti piētiskais dzīves veids ietekmēja dēlu, kuram piemita ļoti līdzīgs raksturs. Tēvs arī bija kalpojis par piemēru tāda veida mīlestībai, kura prot būt arī skarba un pat mokoša. Turklāt, tēvam piemita grēcīgums, kura nastai bija jāizlaužas cauri, tādējādi nonākot pie sava “debesu Tēva”. Protams, no grēcīguma nav iespējams atbrīvoties, bet Kirkegors sāka savā vientuļajā un brīžiem mokošajā dzīves veidā saskatīt vismaz patiesus centienus atbrīvoties no tēva grēka.

Attiecībām ar Regīni šajos gados ir veltīti īpaši daudzi ieraksti. Arī viņā Kirkegors sāka saskatīt svarīgu lomu savās attiecībās ar Dievu: “Mana saderināšanās ar viņu un saderināšanās atcelšana patiesībā ir manas attiecības ar Dievu; tā ir, ja visā pazemībā tā drīkst teikt, mana saderināšanās ar Dievu.” Iepriekš neskaidrais lēmums attiecībā uz Regīni (melanholija un “neizpratne” nudien nav pārāk izsmeļoši skaidrojumi) šajā laikā ieņēma savu vietu Kirkegora stāstā, lēmums kļuva skaidrs. Regīne viņam sniedza iespēju apzināti atteikties no “normālas” dzīves par labu dzīvei, kas veltīta personīgo attiecību ar Dievu izpratnei. Tai pašā laikā Kirkegors neaizmirsa, ka Regīnei ir arī jāparāda pelnīts gods. Viņš sprieda, ka viņa attiecībām ar bijušo saderināto ir “jābūt izklāstītam kā stāstam par nelaimīgu mīlestību un [viņai jābūt] mīļotai, “kurai es esmu parādā visu”; tad vēsture viņu neaizmirsīs, par šo es vēsturei sniegšu attiecīgus norādījumus”. Pat ja viņa dzīvē šī meitene nespēja ieņemt aktīvu lomu, tad vismaz savos rakstos viņš Regīni var ievietot piemērotā vietā. Kirkegors nešaubījās, ka dienasgrāmatas pēc viņa nāves lasīs, un viņš ir parūpējies, lai tieši šāds iespaids par Regīnes lomu no tām rastos (vai arī – varētu rasties, ja lasītājs piekrīt ierakstus dienasgrāmatās saskatīt tieši šādā gaismā).

Šī skaidrība Kirkegoram radās daudzus gadus pēc notikumiem gan ar tēvu, gan Regīni. Attālums laikā ļāva atskatīties uz šiem diviem nozīmīgajiem notikumiem kā notikušiem ar kādu citu vai drīzāk, kā notikušiem ar kādu Kirkegoru, kuru tagad viņš pats spēj saprast, ietērpjot to kādā stāstā. Šo divu cilvēku nozīmīgums Kirkegora dzīvē viņam nekad nesagādāja šaubas, bet bija jāveic ļoti ilgs ceļš, līdz viņu loma izkristalizējās šādos un līdzīgos stāstos.

Un kā tad paliek ar galveno stāstu – par Kirkegora attiecībām ar Dievu? Kādā literārā projektā, kura ideja Kirkegoram radās jau 1844. gadā, un pie kura viņš atgriezās 1849. gadā sarakstītajā, bet nepublicētajā darbā “Viedoklis par manu literāro darbību”, Kirkegors atrada tēlu, kurš ilustrēja viņa lomu: “Es esmu kā spiegs augstākajā dienestā... Man nav nekā jauna, ko paziņot; es runāju bez autoritātes, apslēpts māņos; [..] īsāk sakot, es esmu spiegs, kurš spiegojot iepazīst visādas apšaubāmas darbības, ilūzijas un aizdomīgus tipāžus, un tai pat laikā ļoti uzmanīgi pēta pats sevi.” Kirkegors nerakstīja vien sev. Visi viņa sarakstītie darbi ir arī lasītāju pievēršana tam, ko nozīmē būt attiecībās ar Dievu. Protams, caur skaidrojumiem grāmatās Kirkegors arī pats vairāk saprata savas attiecības ar Dievu (“es pats esmu skolnieks”), tomēr savu pseidonīmu darbus, kuri jau bija kļuvuši slaveni, viņš saskatīja kā māņus, kā izlikšanos, kas vērsta uz cilvēku pievēršanu kristietībai tik izmanīgā veidā, kāds piedien spiegiem un noteikti nepiedien sludinātājiem vai mācītājiem.

Šīs pārdomas pavadīja Kirkegora pievēršanās Dānijas kristīgajai baznīcai. Dienasgrāmatu ieraksti jau vairāku gadu garumā runāja par problēmām baznīcā (“organizētā kristietība ir amorāla [..] tajā ir zudusi jebkāda cieņa attiecībā uz eksistenciālajām saistībām, ko paredz kristietība”) un nepieciešamību pēc pārmaiņām, kuras Kirkegors varētu rosināt. “Kristietībai noteikti ir nepieciešams nodevējs.” Sākumā spiegs, kurš spēj izsekot un izprast kristietības maldus, pēc tam – nodevējs, kurš šos maldus no iekšpuses spēj atmaskot.

1854. gada 30. janvārī nomira Zēlandes bīskaps Jēkabs Pēteris Minsters. Bīskaps Minsters bija dāņu, Kirkegoru ieskaitot, ļoti mīlēts mācītājs, kurš “...daudzus spēja pievērst atpakaļ kristietībai”. Kirkegors jau ilgus gadus bieži runāja ar Minsteru, apsprieda gan savas grāmatas, gan mēģināja pārliecināt Minsteru par oficiālās baznīcas trūkumiem, tās nepatiesumu un dzīvīguma trūkumu. Diemžēl Minsters to tā arī nekad nepieņēma, kas Kirkegoru, gadiem ejot, protams, sāka kaitināt. Pēc Minstera nāves viņa vietā amatā nāca H.L. Martensens, teologs un akadēmiķis – cilvēks, kuru Kirkegors nekad nebija mīlējis un pret kuru viņš bieži vērsās savos darbos (gan ar pseidonīmiem, gan savu vārdu rakstītos). Šī maiņa baznīcā deva Kirkegoram impulsu beidzot runāt publiski par to, kas jau ilgu laiku viņam bija uz mēles – Dānijas kristīgās baznīcas maldu ceļiem. Kirkegors sāka savu pēdējo darbu kristietības vārdā, stādamies cīņā pret oficiālo baznīcu. Šajā gadā Kirkegoram bija jākļūst par baznīcas nodevēju un neliekuļotu kristietības sludinātāju. Viņš sāka publicēt rakstus, kuros enerģiski vērsās pret baznīcu, kā arī pret bīskapu Minstera un Martensena darbību.

Ārējās izpausmēs šī cīņa galvenokārt bija tīru un mazāk tīru uzbrukumu virkne, kas, piemēram, bīskapam Martensenam patiesā sašutumā lika rakstīt kādā vēstulē, ka Kirkegora darbība “liek uztraukties par viņa prāta stāvokli.” Viņam šķita, ka Kirkegors ir traks. Šī cīņa izvērtās plašumā, Kirkegors pat sāka izdot savu žurnālu Mirklis, kurā pārmeta patiesas kristietības klātbūtnes trūkumu esošajā kristietības praksē. Šādi uzbrukumi pret viņu noskaņoja vairākumu teologu un mācītāju, ieskaitot paša brāli.

Šajā laikā Kirkegors arī pārstāja jebkādā veidā izdabāt Kopenhāgenas sabiedrības dzīvei vai īpaši par to interesēties. Kirkegoru interesēja vienīgi izteikt savu sakāmo, neskatoties uz to, ko dažs varētu pret to iebilst. Kāds viņa paziņa atceras savu pēdējo sarunu ar tad jau slaveno rakstnieku, pēc kuras Kirkegors esot atvadījies ar vārdiem: “Tagad es iešu mājās gulēt un pasaulei teikšu to pašu, ko [naktssargam] teica kanclers.” “Un ko teica kanclers?” “Ja kāds pēc manis taujās, naktssarg, jūs varat viņiem pateikt, lai šie bučo man pakaļu.”

Cīņa, kura ilga vairāk nekā gadu, prasīja no Kirkegora milzu spēku. Tik daudz spēka, ka 1855. gada 2. oktobrī Kirkegors nonāca slimnīcā. Šaubu par nāves tuvumu Kirkegoram nebija. Un savā nāvē viņš beidzot saskatīja stāsta nobeigumu. Kā Kirkegora teikto slimnīcas ierakstos atzīmēja ārsts: “Viņa nāve ir nepieciešama uzdevumam, kura izpildīšanai pacients ir veltījis visu savu intelektuālo spēku, kura labā viņš ir strādājis vienatnē, un vienīgajam, kuram viņš tic, ka ir radīts... viņa nāve dos [šim uzdevumam] spēku un, kā viņam šķiet, uzvaru.”

Nobeigums bija atnācis, turklāt tādā veidā, ka Kirkegoram pat nekas vairs nebija jāraksta. Viņa dienasgrāmatās apskatītos stāstus pabeigs nevis kādi pēdējie ieraksti, bet gan viņa paša dzīves beigas. Savā cīņā ar valsts baznīcu, centienos pievērst cilvēkus nevis formālai kristietībai, bet privātām attiecībām ar Dievu, Kirkegors savu nāvi saskatīja kā triumfu. Tādējādi viņš varēja kļūt par sludinātāju, kura darbs viņu ir novedis nāvē, parādot, ka cīņa par patiesu kristietību nav pametama nevienā brīdī, pat nāves priekšā. Kļūstot par mocekli tādā nozīmē, ka ar savām ciešanām viņš piesaistīs cilvēku uzmanību. Ciešanām, kuras Kirkegoram bija nolemts izdzīvot šā vai tā, bet kurām viņa nāve piešķīra jēgu. Un stāsts beidzās 11. novembrī, kad pēc dažu dienu gulēšanas pilnīgā bezspēkā Kirkegors mira.

Visnotaļ interesanta vieta ir Assistens kapi, kuros apglabāta arī Kirkegoru ģimene. Šeit apglabāti arī Andersens, Bors, arī ārpus Dānijas mazāk zināmas personības. Šī iemesla dēļ kapos vietām ir izvietotas kartes ar sanumurētām un iezīmētām kapu vietām (Kirkegora numuru gan esmu aizmirsis). Uzdevumu atrast aizgājēju, kura dēļ viesis tur ieradies, šīs kartes, protams, ļoti atvieglo. Šie kapi nudien ir skaisti, pat ziemā. Tik skaisti, ka apkārtējā rajona iedzīvotāji tos izmanto par regulāru pastaigu vietu, bet vasarā – pat piknikiem. Šeit, sēžot uz soliņa, redzēju pastaigājamies māmiņas vai auklītes ar ratiņiem, mīlniekus un savas veselības nozīmi apzinājušos skrējējus, kas daudzas reizes joza man garām. Visa šī rosīgā darbība kapos kaut kādā mērā padara šo vietu nedaudz mazāk kapveidīgu. Izrādās, tos var izmantot vairākiem mērķiem, ne vien savas pilsētas pazīstamāko cilvēku apglabāšanai. Un šīs kapu piētiskās nozīmes mazināšanās, protams, kaut kādā veidā izmaina arī daudzo apkārt esošo kapa pieminekļu uztveri. Kirkegoru kapa piemineklis jau tā ir savdabīgs – tas celts Mikaela pirmajai sievai Kirstīnei. Pārējo apglabāto vārdi rakstīti uz plāksnēm, kas nolikti Kirstīnes pieminekļa pakājē (turklāt, kāds ir aizmirsis norādīt jau bērnībā mirušā Sērena Mikaela dzīves datumus). Tā nu šis piemineklis sievietei, kuras vīrs pēc viņas nāves pārāk ātri veidoja jaunu ģimeni, un šīs ģimenes ļoti grūtais ceļš līdz šiem kapiem, kaut kādā veidā plēnē visos tajos Kopenhāgenas iedzīvotājos, kas tagad traucas garām. Laiks ir mainījies, un šis piemineklis tā vai citādi kalpo par atgādinājumu aizgājušam laikam, kad Kopenhāgena bija tikai neliela provinciāla pilsētiņa, nesalīdzināma ar lielajām Eiropas pilsētām. Kad tajā tika rakstīts tādā apjomā, kādā diez vai jebkad vēl tiks rakstīts. Laiku, kurā cilvēku “es” meklējumi bija ļoti agrā tapšanas stadijā. Laiku, kurš ir beidzies, bet kura atskaņas mūsdienās vislielākā mērā izpaužas tieši indivīda nozīmes izcelšanā. Un tas notiek, pateicoties vienam sava “es” meklētājam, kurš ne tikai par to centās runāt, bet arī nodemonstrēt savā dzīvē.

Kirkegora stāsti ir sava “es” meklējumi un vienlaikus šo meklējumu apraksts, kurš daudziem, mani ieskaitot, ir licis apdomāt arī savus stāstus. Vai vismaz licis pamanīt šos stāstus, kurus mēģinot aptvert, kļūst skaidrāks, ko īsti nozīmē “es” meklēšana. Ka tā ietver sevis iepazīšanu caur stāstiem, kurus mēs paši sev gribot negribot stāstām. Un, ja vispār, tad tikai sev stāstīto stāstu pārtraukumos pazib tas, ko tiecamies saukt par savu “es”. Kirkegora stāsti bija par viņa attiecībām ar tēvu, Regīni, baznīcu un, galvenokārt, Dievu. Citiem, protams, ir citi stāsti.

Raksts tapis ar Dānijas Kultūras institūta atbalstu.