Svešās kaislības

Gandrīz vienlaicīgi izlasīju par diviem cilvēkiem, kas nelieto datoru un nezina, kā tas darbojas – Vudijs Allens un Knuts Skujenieks (ar viņu intervija šajā žurnāla numurā), un par viņiem nepavisam negribas domāt kā par zaudētājiem. Taču viņu piemērs lieku reizi ļauj uzdot jautājumu, vai interneta lietošana padara cilvēka dzīvi labāku un pilnvērtīgāku. London Review of Books raksts, kas veltīts šai tēmai, vairākkārt atbild, ka nē – sākot jau ar Svena Birkerta žēlabām „Gūtenberga elēģijās” (1994), ka elektroniskie mediji atņem „dziļas lasīšanas” spēju, un beidzot ar atklājumiem neirozinātnē, ka hroniska sērfošana pa tīklu izmaina smadzeņu uzbūvi.

Lai gan savu iesaistītību informatīvajā mediju telpā vērtēju kā visai pieticīgu, tomēr mēdzu pārtraukt lasīšanu vai rakstīšanu, lai uzmestu acis e-pastam, bet papīra vārdnīcu vietā lielākoties izmantoju google meklētāju, bieži nonākot vikipēdijā; esmu lejupielādējis rakstus, grāmatas un filmas; reizēm runāju vai sarakstos skaipā, internetā iegūstu sadzīvisku informāciju un ar grūtībām spēju iedomāties garāka teksta rakstīšanu ar roku vai rakstāmmašīnu, lai gan tas jau vairs neattiecas uz tīklu. Taču mani neatstāj sajūta, ka datora un interneta iespējas man vienlaikus arī kaut ko atņem, un es jautāju – ko? Un tā nav tikai nožēla par bieži vien bezjēdzīgo laiku, ko esmu veltījis datoram – ir pietiekami daudz citu paņēmienu, kā nosist laiku, un tie diez vai ar kaut ko ir labāki. Drīzāk tā ir vainas sajūta, ka, rakņājoties tīklā, es slīdu pa virsu kaut kam tādam, kas uz mani neattiecas, es izmantoju zināšanas, kuras kaut kā principiāli nav un nevar būt manējās (lai gan līdzīga sajūta varētu rasties, arī lasot enciklopēdiju) – un kādēļ gan lai tās būtu manas, ja tās vienmēr atrodas klikšķa attālumā, neatkarīgi no manis? Kā uzsverot to eksakto, vienaldzīgo raksturu, interneta zināšanas (vārdu salikumā ir neveiklība, kas liecina, ka tas nav pareizs) dēvē par „informāciju”, un tā atbilst noteiktiem meklēšanas kritērijiem – atliek ierakstīt meklētājā vārdu, un tam atradīsies atbilstoša informācija; tā ir liela atšķirība no vārda, ko izdzirdu, – tāds var izsaukt visu ko, kas šķietami nekādi nav ietverts meklētājvārdā, bet ir saistīts ar mani, tam ir manas pagātnes, manu iespēju segums. Es varu arī aizmirst, kas bija vārdā, bet internets neaizmirst. Un tajā, ko varu atcerēties tikai es, internets man nekādi nepalīdz, vienkārši aizstāj manu neziņu un piepūli, radot zināšanas ilūziju, tāpat kā tas rada ilūziju, ka, atverot jaunu tīkla lappusi vai aizsūtot kādam steidzīgu meilu, es esmu mazinājis savu vienatni; jā, varbūt arī tas ir pats būtiskākais, – internets rada maldinošo priekšstatu, ka, tajā ieejot, es automātiski pieslēdzos kādai plašākai pasaulei vai dzīvei, un tas nekas, ka tā nav manējā.