Kolektīvais grāfs Monte Kristo

“Tas iederas parastajā lietu kārtībā, kas ārpus Londonas Ekonomikas skolas diez vai kādu pārsteigs. Ieroču piegādes ĪRA, policistes Ivonnas Flečeres nogalināšana un Pan Am 103 uzspridzināšana droši vien būs notikumi, ko mūsu valstī atceras visspilgtāk. Taču visā pasaulē – un visvairāk tas, protams, attiecas uz Āfriku – daudzi tūkstoši labi atminas viņa neprognozējamo asinskāri. ”

Spectator, 12. martā

Mēs visi mīlējām – bet daži mīl vēl līdz pat šai dienai – Aleksandra Dimā (tēva) romānus, kur kardināli dzen intrigas, dižciltīgie cīnās, bet monarhi dusmojas, izrāda augstsirdību un pat iemīlas, sākot postošus karus tikai savu iegribu dēļ. Galvenā mācība no Dimā epopejas – lielo valstu ārējā un iekšējā politika ir karaļu, hercogu, grāfu un pat vienkāršu musketieru rotas leitnantu kaislību, aizkaitinājuma vai simpātiju sekas. Ja Bekingemas hercogs vēlas redzēt Austrijas Annu – viņš tūlīt pat sūta floti palīgā La Rošelai. Vārdu sakot, tā arī patiesībā viss notiek; pārējais – politiskie centieni, cīņa par tiesībām, ekonomiskās intereses un pat reliģiskās nesaskaņas – ir izdomātas tikai vientiešiem.

Kopš „Trīs musketieru” laikiem pagājis gandrīz četrsimt gadu. Politika – kā iekšējā, tā arī ārējā – tiek taisīta, vismaz Rietumu pasaulē, vadoties no sarežģīta ekonomisko interešu, sociālo tieksmju un gaidu, ideoloģisko nostādņu, partiju un mediju interešu kopuma. Rietumi, šis nesatricināmais Progresa, Ratio, Demokrātijas un Veselā saprāta priekšpostenis, savas īsteni progresīvās direktīvas liek pretī „Austrumu” un „Dienvidu” tirānijām un diktatūrām. Šeit, ASV, Vācijā, Anglijā, Francijā, valda Saprāts, nesaistīts ar atsevišķu cilvēku zemiskām tieksmēm, lai cik viņi būtu ievērojami un vareni; lēmumus pieņem, pamatojoties uz demokrātiskām procedūrām, un tos īsteno parlamentu priekšā atbildīgas valdības, un tam visam rūpīgi skatās pakaļ tiesas, prese un sabiedriskā doma. Mūsu priekšstatos laikmets, kad iemīlējušies monarhi pakļāva savus valdījumus kara haosam un nekārtībām, lai izpatiktu daiļajām dāmām, kad plosījās šekspīriskas kaislības, no kurām galvenā, bez šaubām, ir atriebības kāre, kad padotie – bandinieki gāja bojā liesmās, kuras trakoja monarhu sirdīs, šis laikmets ir pagājis, beidzies, izsmēlis sevi līdz ar nacionālo valstu, vēlēšanu institūtu un starptautisku organizāciju rašanos. Pat par 20. gadsimta tirāniem tā nedomā: vai gan kāds ņemsies apgalvot, ka Hitlers uzbruka Staļinam, no visas savas brūnās sirds iemīlējis kādu Kremļa sievu?

Un tomēr, gan pirmais, gan otrais mūsu apgalvojums ir kļūdains. Protams, 11. vai 16. gadsimta politika diezgan bieži bija atkarīga no valdošo personu iegribām; tikai vajag saprast, ka šīs iegribas vienmēr iekļāvās tā laika stilā, pareizāk sakot, politikas tipā, kuras instrumenti (nevis motīvi) bija gan dinastiju laulības, gan jautājuma „kurš ir kura vasalis?” detalizēta noskaidrošana, gan personiskas tikšanās dzīrēs un turnīros. Mīļākās ieteica, favorīti norādīja, ļaunatminīgi augstmaņi dzina intrigas, taču politikas – iekšējās un pat ārējās – pamats bija labi apzinātas intereses – ja ne valsts kā tādas (tā laika valstis maz līdzinājās pašreizējām), tad Kroņa, Baznīcas, Dinastijas, padoto intereses. Izņēmumu bija maz, taču tie vēl vairāk apstiprina likumu. Tikai no mūsdienu, diezgan banālā, viedokļa aiz katra valstiska žesta slēpjas personīgas intereses. Vai, galu galā, varaskāre. Iedomāties, ka vēl pirms sešsimt gadiem viss bija ne gluži tāpat (it nepavisam ne tāpat), mums liedz pašu aprobežotība un, piedodiet, vienkārši muļķība.

Šīs pašas īpašības mums neļauj ieraudzīt mūsdienu Rietumu pasaulē kaislību mutuļus – dažkārt tās ir cēlas, bet lielākoties, jāatzīst, sīkas, nepavisam ne šekspīriskas. Bruņnieciskas manieres mūsdienu politikā neatrast, tas tiesa, neviens nesāks karu ar Franciju, brīnumdaiļās Karlas Bruni savaldzināts. Bet, lūk, ļaunatminīgums, atriebības kāre – būs tieši laikā. Visi atceras, kādas jūtas Džordžam Bušam jaunākajam bija pret tagad jau nelaiķi Sadamu Huseinu.

Ciniķi (nu, labi, labi, ne ciniķi, bet pragmatiķi) teiks, ka nelaimīgo karu Irākā ASV sāka, sekojot kādu (nesauksim vārdā) korporāciju interesēm. Veselīgi domājošie iebildīs: te ir tīra atriebība, kad dēls atriebjas par Irākas diktatora ņirgāšanos (tiesa gan, visai simbolisku) par Buša vecākā vārdu. Un, protams, dēla vēlme pabeigt tēva iesākto. Jau pēc tam šis impulss apauga ar tā saucamo „politiku”, „ekonomiku” un jo īpaši – „ideoloģiju”, pēc tam pieslēdzās departamenti un ministrijas, ražojot melīgus pārskatus, juceklīgus analītiskus ziņojumus, un tikai pēc tam ASV pragmatiskie draugi (Anglija, Polija, Gruzija un tā tālāk) sāka uzdoties par cīnītājiem par irākiešu tautas demokrātisko nākotni... Ar ko tas viss beidzās, mēs zinām.

Šajā ziņā tas, kas pašreiz notiek ap pulkvedi Kadāfi, jau pavisam droši mūs ved atpakaļ d’Artanjana un Austrijas Annas laikos. Jemenā bruņotie spēki apšāva protestantus. Rietumos tas neinteresēja gandrīz nevienu. Saūdieši ielauzās Bahreinā, lai apspiestu turienes opozīciju. Gandrīz nulle uzmanības. Neapsūdzēsim Rietumus divkosībā; viss notiek itin saprātīgi – pastāvošie arābu režīmi, lai arī nav demokrātijas paraugi, tomēr ir partneri un, kā pierāda pēdējie gadu desmiti, uzticami partneri pašos svarīgākajos jautājumos, no naftas ieguves līdz reģionālajai drošībai. Ar viņiem var sadarboties, turēt to teritorijās savas karabāzes, var pat būvēt kaut kādus itin jēdzīgus plānus nākotnei. Kas ir viņu dumpinieki – nav skaidrs; tāpat nebija zināms, kas dumpojās Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā. Ko šie nemiernieki grib? Kā viņi rīkosies, ja nonāks pie varas? Vai viņi nav demokrātijas un Rietumu vērtību ienaidnieki? Nav atbildes, un nevar arī būt. Piesardzība, veselais saprāts, neiejaukšanās principa un svešu valstu vienotības principa ievērošana liek teikt: labāk nejaukties. Un neiejaucas – Jemenā, Bahreinā, Saūda Arābijā.

Lūk, tikai ar pulkvedi Kadāfi ir pavisam citādi. Viņš ir tas pats, kurš slējis savas teltis pie Eiropas prezidentu pilīm, tas pats, kurš spiedis roku visliberālākās pasaules visdemokrātiskākajiem līderiem, kurš skolojis savus bērnus godājamos tirgus ekonomikas tempļos, kurš apbēris dāsnām dāvanām gan šos līderus, gan šos tempļus, un tas pats, kurš tagad tiek saukts par „asiņaino diktatoru”, kurš strauji izrāvies otrajā vietā aiz Hitlera pēdējo simt gadu galveno ļaundaru sarakstā. Kā tas notika? Ar ko Kadāfi ir sliktāks par Saūda Arābijas prinčiem, kuri savu nesteidzīgo valdīšanu balsta šariata akmenscietajos likumos? Nav saprotams – no mūsdienu politikas un ideoloģijas viedokļa...

Un, lūk, šeit spēlē iesaistās Šekspīrs un Dimā. Mūsu priekšā ir tipisks kolektīvās atriebības akts. Kadāfi, šis ciniskais, velnišķīgi viltīgais āksts, ilgi un izsmalcināti ņirgājās par vairākām Rietumu politiķu paaudzēm, parādot tos visidiotiskākajā gaismā. Atcerēsimies tikai vienu sižetu. Kadāfi pavēl uzspridzināt amerikāņu aviolaineri virs Skotijas ciemata, tādējādi ieskaitot sevi galējos teroristos. Viņu soda, ieviešot starptautiskas sankcijas pret Lībiju. Tad Kadāfi pēkšņi atzīstas maldos un izdod savus cilvēkus humānajai nēderlandiešu tiesai. Vēl vairāk, samaksājis kompensācijas Lokerbijas upuriem, viņš pēkšņi kļūst... nē, ne gluži par labo, bet arī ne par pavisam slikto – uz galīgā nelieša Sadama fona. Viņš sāk izraisīt atturīgas simpātijas, īpaši ņemot vērā Lībijas naftas un gāzes krājumus. Pie Kadāfi atbrauc paviesoties nelokāmā Kondolīza Raisa, bet viņš pats ne bez pompa veic turneju par Eiropas galvaspilsētām. Tiesa gan, pēc tam viņš pavēl arestēt kaut kādas nelaimīgas bulgāru (novērtējiet izvēli!) medmāsas un palestīniešu ārstu, apsūdzot tos ļaunprātīgā AIDS izplatīšanā. Rietumi ilgi un mokoši izpērk šos, faktiski, ķīlniekus – tādējādi mūsu varonis „izsit” sev nepavisam ne simbolisku kapitālu, ko bija pazaudējis Lokerbijas kompensācijās. Savukārt simbolisko kapitālu viņš sev atguva nedaudz vēlāk, kad mirstošo teroristu al Megrahi, kurš bija ieslodzīts Skotijas cietumā, atbrīvoja, ļaujot tam pēdējās dienas pavadīt mājās. Nāves gultas vietā viņu sagaidīja krāšņa valstiska uzņemšana un patīkama dzīve, kura, spriežot pēc visa, turpinās līdz pat šim laikam...

Jau šajos notikumos vien Kadāfi par izsmieklu padarīja kā minimums četrus britu premjerus, vairākus ASV valsts sekretārus, pārīti franču prezidentu, neskaitot Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vadītājus. Un tādu sižetu nav maz; to saraksts, kurus Lībijas āksts aizvainojis un apmuļķojis, nav īsāks par kuģu uzskaitījumu „Iliādā”.

Bet, lūk, tagad Kadāfi pienākusi atmaksas stunda. Taču ne viņam vien. Tas ir patiešām pēdējais, pats velnišķīgākais pulkveža triks – savus ienaidniekus, bālos demokrātiskās pasaules liberālos līderus parādīt kā tādus grāfus Monte Kristo, kuri, neņemot vērā veselo saprātu un jebkādas formalitātes, nododas saldajai atriebībai pret kolorīto neģēli.