Arābu nemieri

“Ne velti šos arābu nemierus masu medijos dēvē par Twitter un Facebook revolūcijām.”

Aivars Skudra, Izraēlā dzīvojošs latvietis, Delfi, 4. martā

Kad 1998. gada vasarā es pirmo reizi ierados Ēģiptes galvaspilsētā Kairā, cilvēki kafejnīcās nesteidzīgi malkoja tēju, smēķēja ūdenspīpi un sarunājās. Pagāja daži gadi, un kafejnīcās parādījās televizori. Sarunas pieklusa, cilvēku skatieni bija piekalti ziepju operām, futbolam vai Al Jazeera reportāžām no Irākas vai Afganistānas kariem.

Televizori Ēģiptes kafejnīcās ir ieslēgti joprojām. Tomēr tagad cilvēka skatiens vairāk vērsts uz rokā sažņaugto mobilo telefonu. Uzmanību piesaista spēles, fotoattēli, mūzikas un video klipi. Lai gan daudziem pieder visjaunākā modeļa telefoni, zvanu kredīts parasti ir tuvs nullei, tāpēc visapkārt skan vien īsi zvanu pīkstieni, kas nozīmē – “atzvani man”.

Cilvēki sēž arī interneta kafejnīcās, tomēr no 83 miljoniem ēģiptiešu pieeja tīmeklim joprojām ir vien nelielai daļai. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt interneta sociālo tīklu lomu arābu revolūcijās. Zinot baumu izplatīšanās mehānismu (ģeometriskā progresija) un pieņemot, ka laiks, kādā tiek nodota mutiska informācija no viena cilvēka uz citu tik blīvi apdzīvotā pilsētā kā Kaira, ir piecas minūtes, var viegli izrēķināt, ka viena cilvēka izteikts aicinājums sapulcēties uz demonstrāciju pilsētas centrālajā laukumā sasniegs visus tās 15 miljonus iedzīvotāju tieši divās stundās – pat bez visām modernajām tehnoloģijām.

Manuprāt, tas medijs, kas patiešām briedināja Ēģiptē un citās arābu zemēs notiekošo, ir satelītu televīzija. Šķīvji šajā pasaules daļā masveidīgi sāka parādīties pirms gadiem desmit, un nu jau gandrīz katrā zemnieku mājā (ja ne mājā, tad vismaz netālajā kafejnīcā) pieejami neskaitāmi televīzijas kanāli, daudzi no tiem arī arābu valodā. Cilvēki, no kuriem daudzi savā mūžā nebija ceļojuši tālāk par tuvāko pilsētu, pēkšņi ieraudzīja visu pasauli. Kas bija tas, ko viņi ieraudzīja? Vispirms jau ziņas, sižetus no Irākas, Afganistānas un Palestīnas. To, ko tauta runāja virtuvēs – “Mubaraks nodevis arābu lietu, pārdevies Amerikai un Izraēlai”.

Viņi redzēja Holivudas filmas – privātmājas ar baseiniem, milzīgus, ar pārtiku piekrautus ledusskapjus, dārgām automašīnām pilnas ielas. Ka daudzi labumi patiesībā pirkti uz kredīta un ka tai pašā Amerikā dzīvo arī trūcīgi cilvēki, pat bezpajumtnieki (Ēģiptē un citās arābu zemēs bezpajumtnieku praktiski nav, radinieki to vienkārši nepieļautu), cilvēki nesaprata. Bet viņi uzdeva sev jautājumu: “Kāpēc pie mums nav tāpat?” Skaidrs – vainīga valdība un Rietumu iedibinātā netaisnīgā pasaules kārtība.

Visbeidzot, viņi ieraudzīja reklāmas. Cilvēkiem, kuri paaudzēm bija laimīgi iztikuši ar dažām drēbju kārtām, savā dārzā izaudzēto un vakaros vietējā tējnīcā draugu sabiedrībā dzēruši tēju par pieciem santīmiem glāzē, pēkšņi tika pavēstīts – ja tu nedzer kolu, neēd čipšus, tev nav mobilā telefona, datora un automašīnas, tu esi “nekas”.  Patēriņa līmenis, kas tiek sludināts Saūda Arābijai, Kuveitai vai Arābu Emirātiem, ir nesamērojams ar vidējā ēģiptieša vai jemenieša ienākumiem.

Televizors arī piedāvā atrisinājumu – islāmu. Nu jau neskaitāmie islāma reliģiskie kanāli atgādina ASV tik populāro televīzijas evaņģēlismu, un arī sludinātāji vairs nav tikai veči ar sirmām bārdām. Šī gada 10. martā Ahmedabādas viesnīcā, spaidot televīzijas pulti, es uzdūros Peace TV pārraidei, dievkalpojuma translācijai, kas līdzinājās Jaunās paaudzes vai Prieka vēsts draudžu sapulcei. Turklāt tas notika nevis mošejā, bet gan zālē, kas varētu atrasties Pakistānā vai Indijā, bet tikpat labi arī Anglijā. No katedras angļu valodā ar nelielu urdu (oficiālā Pakistānas valoda) akcentu un apbrīnojamu dedzību sludināja gadus septiņpadsmit vecs jauneklis elegantā tumšā uzvalkā ar kaklasaiti.

Demokratizācija tādās valstīs kā Ēģipte (kur Mubaraka laikā slepenpolicijas aģenti klausījās piektdienas dievkalpojumos garīdznieku teiktos sprediķus), Sīrija, Lībija, Tunisija un Jemena neizbēgami nozīmē islāma ietekmes pieaugumu politikā un sabiedriskajā dzīvē. Kaut vai tādēļ, ka islāmiskie politiski spēki līdz šim bijuši vajāti un pat aizliegti.

Protams, islamizācija nav risinājums tām problēmām, ar kurām saduras, piemēram, Ēģipte. Milzīgs daudzums gados jaunu vīriešu ir bez darba, Nīlas palieņu zeme vairs nespēj pabarot joprojām strauji augošo iedzīvotāju skaitu. Ārvalstu investīcijas, kas lielos apjomos ieplūda Ēģiptē pēdējos desmit gados, gan radījušas modernas ražotnes, tomēr jauno darba vietu skaits nav liels.

Problēma slēpjas arī apstāklī, ka Rietumiem faktiski nav ko šīm zemēm piedāvāt. Vienkārši nav iespējams, ka visa Trešā pasaule – no Indonēzijas līdz Peru – patiešām demokratizējas, atbrīvojas no korupcijas, sāk ievērot cilvēka tiesības (Rietumu izpratnē), pārņem Rietumu liberālo ekonomisko modeli un pretendē ar laiku sasniegt arī tur esošo patēriņa līmeni. Neskaitāmi ekspertu slēdzieni ir pierādījuši, ka mūsu planētai nav tam nepieciešamo resursu.

Ceļojot es dažkārt (bet pēdējā laikā aizvien biežāk) sastopu cilvēkus ar visai īpatnējiem uzskatiem. Kā likums, viņi nāk no Rietumeiropas, jau retāk ASV, Kanādas vai Austrālijas un ir pārliecināti, ka nākotnē pasauli gaida vispārējs biržu krahs, hiperinflācija, valūtu sistēmu un pensiju fondu sabrukums, Eiropas Savienības sairums un izmisīga cīņa par atlikušajiem planētas resursiem. Apbrīnojamā kārtā viņiem piemīt savdabīga finanšu gudrība – neuzticoties oficiālajām struktūrām, viņi gadiem ilgi savus ietaupījumus ir investējuši zeltā (saprotams, fiziskā veidā, pērkot stieņus un monētas, jo elektroniskā informācija taču var pazust!) un tagad izrādās lielie vinnētāji.

Tas, kas mani šai lietā dara uzmanīgu – šie cilvēki jau pirms gadiem pieciem paredzēja pašreizējo parādu krīzi Eiropas valstīs un plašus nemierus, pat “bada dumpjus” Trešajā pasaulē. Un vēl – daudzi ir pārliecināti, ka vienīgais, kas vēl varot glābt šo bojā ejošo planētu, ir jauns pravietis, kāda atklāsme, jauna reliģija, kas caur Facebook un Twitter vietnēm aptveršot cilvēci dažu stundu laikā.