Skatos seriālu, tātad esmu

“Cilvēkiem, līdzīgi kā citiem primātiem, piemīt spēja burtiski sajust cita cilvēka pārdzīvojumus – vai nu reālajā dzīvē, vai arī mākslas darbā. Seriāla gadījumā mēs varam dzīvot līdzi tā varoņiem, līdzpārdzīvojot gan laimīgus brīžus, gan neveiksmes.”

Klāvs Sedlenieks, Diena, 3. aprīlī

“Vai ar tevi viss kārtībā?” es saklausīju pie autobusa pieturas, un tajā pašā acumirklī... nē, es nesajutu cita cilvēka pārdzīvojumus, līdzīgi kā to spējot primāti. Es jau kuro reizi pievērsu uzmanību savdabīgajai atgriezeniskajai saiknei ar to, ko paši esam radījuši un ko mēs redzam, dzirdam un patērējam. Var jau būt, ka maldos, taču man šķiet, ka nedz manu vecāku paaudzei, nedz tām dažām paaudzēm, kas vēl ir starp mani un viņiem, ikdienišķās situācijās – piemēram, ja kāds slikti jūtas vai ir smagi ievainots tuvcīņā ar citplanētieti, – diezin vai pirmais jautājums, kas trāpītos uz mēles, būtu burtiski no angļu valodas pārceltais: “Are you alright?”

Kādreiz tādos brīžos vaicāja: “Kā tu jūties?” “Vai tev sāp?” “Stipri sasities?” vai kaut kā tā. Var jau būt, ka šādi jautājumi nu jau tiek uzskatīti par pārāk “privātiem”, un tāpēc, ja pietiktu pacietības un būtu iespējams skatīties visus latviešu valodā raidošos TV kanālus reizē, jautājumu “Vai ar tevi viss kārtībā?” viena vakara gaitā varētu saskaitīt pārdesmit reižu. Tomēr visticamāk, te ir darīšana ar štruntīgu tulkojumu, kas pārsteidzoši ātri ir kļuvis par lipīgu frāzi. Ja tas ir viss ieguvums no visām TV filmām un seriāliem, tas ir gaužām maz.

Nu jau gadiem nav uzņemta neviena latviešu mākslas filma, neviens pašu televīzijas seriāls, kas neizraisītu diskusijas. Parasti runa nav par sižeta līnijām, tērpiem, speciālajiem efektiem vai aktieru spēju atainot dramatiskus pārdzīvojumus, bet gan par valodu. Jau pēc pirmajām filmas minūtēm skatītājam ir skaidrs, ka ir tapis kārtējais “latviešu sviests”, kurā no aktieru mutēm scenāristu un režisoru iecerēto pērļu vietā veļas laukā visādi neticami krupji un rāpuļi.

Bet tagad piemēra pēc iztēlosimies šādu ainu. Sieviete runā pa mobilo tālruni. Viņas sacītais ir tik garš un bez pauzēm, ka rodas šaubas, vai kāds viņā vispār klausās, un arī vai viņa pati maz ir gatava uzklausīt atbildes. Drīzāk viņas runa atgādina nevienam un visiem veltītu monologu vai mazu bērnu rotaļu, izliekoties runājam pa telefonu.

“Tu domā, man ir tādi miljoni?” retoriski vaicā sieviete. Retoriski tāpēc, ka nekādai atbildei nav laika, jo viņa vienā elpas vilcienā turpina: “Man nav! Un tu labi zini, ka nekad nebūs! Taču tevi jau tas neinteresē. Tevi vispār nekad nekas cits nav interesējis, kā vienīgi nauda...”

Ko viņa teica tālāk, es nesadzirdēju. Nē, es neizslēdzu televizoru, jo tas nebija fragments no televīzijas seriāla “Būt mīlētai” vai kādas spēlfilmas – tā bija vēl viena nejauši noklausīta saruna uz ielas. Es neapgalvoju, ka dramatiskajā sarunā iegrimusī sieviete būtu iedvesmojusies no filmām, taču nenoliegsim – pastāv diezgan liela varbūtība, ka šāds monologs kādudien varētu izskanēt no aktrises mutes. Un tad jau atkal sāktos purpināšana par to, ka aktieri runā tā, kā “dzīvē neviens nerunā”.

Klāva Sedlenieka sacītais, ka “TV seriāls, līdzīgi kā filma, teātra izrāde vai grāmata, cilvēkiem ir vajadzīgs, lai izzinātu sabiedrības uzvedības modeļus, lai vērotu sev līdzīgu ļaužu rīcību situācijās, kas līdzinās mūsu ikdienai”, ir, maigi sakot, vienvirziena redukcionisms visā tā krāšņumā, bet nedaudz vienkāršāk izsakoties – nejēdzīgs, lai arī seriāliem un dažādiem dramatiskiem darbiem piestāvošs pārspīlējums.

Var jau būt, ka tādu seriālu kā “Hameleonu rotaļas” panākumu un tūkstošiem sēriju pamatā bija vēlme vērot “sev līdzīgu ļaužu rīcību”, tomēr uzdrošinos uzskatīt, ka ekrānā redzamais kāda skatītāja ikdienai līdzinājās varbūt vienā reizē no miljona. Sedlenieks piemin “noskatīšanos no sev līdzīgajiem”, kas esot klasiska grupas vajadzība, “un seriāls, piedāvājot vienas situācijas izspēli ilgtermiņā, šo vajadzību var apmierināt”.

Runājot par “sev līdzīgajiem”, uzreiz nāk prātā pirms vairākiem gadiem īslaicīgu popularitāti iemantojušie “realitātes šovi” – jūs taču atceraties īpaši iekārtotās mājas vai dzīvokļus, kur mitinājās un televīzijā bija redzami “reāli” un ne ar ko citu neievērojami cilvēki. Godīgi sakot, neko garlaicīgāku un bezjēdzīgāku televīzija, šķiet, nav radījusi (pat visi TV veikali tad jau ir aizraujošāka skatāmviela), un laikam to apjēdza arī televīziju darbinieki, jo šī mode ātri vien izčākstēja.

Tieši realitātes priekšstata (un idejas par to, ka no seriāla, filmas, kaut vai operas izrādes mēs varētu kaut ko “noskatīties”) ievazāšana norisēs, kas pēc būtības un kopš to pirmsākumiem ir mākslīgas, pilnas ar nosacītības kompromisiem un mānīšanos, lielā mērā vainojama nu jau bezmaz vai slimīgajā nespējā ticēt aktiera izrunātam vārdam.

Tas nekas, ka lugas, filmas vai seriāla darbība norisinās uz planētas X vai pie cilvēkiem, kas atgādina pārspīlēti nogrimētus 70. gadu Olimpa dievus – kaut kāda realitātes indeve liek mums gribēt, lai viņi nerunā kā Staņislavska vai Smiļģa aktiermākslas skolnieki, bet sarunātos “kā dzīvē”, tāpat kā mēs. Ne jau mēs tagad gribam kaut ko noskatīties no viņiem, bet gan vēlamies, lai viņi būtu noskatīti no mums. Protams, ka te ir pretruna – jo īpaši, ja iznāk darīšana ar skatītāju, kas, tāpat kā es, diez ko neinteresējas par filmām, seriāliem vai grāmatām, kas “līdzinās manai ikdienai”.

Vai operas uzvedums (opera ir mākslas žanrs ar visai zemu “notikumu” burtiskā tulkojuma iespēju) sāk vairāk līdzināties manai ikdienai un palīdz labāk “dzīvot līdzi tā varoņiem”, ja uz skatuves parādās tāds pats portatīvais dators, kāds man ir mājās? Šaubos gan. Pat ja mākslinieciskais nodoms bijis tieši tāds, sasniegtais rezultāts ir pretējs vēlamajam – tāpat taču skaidrs, ka neviens sociālajos tīklos iegrimis datorlietotājs līdztekus savu gaitu aprakstīšanai Facebook vai Twitter vienatnē vai kāda sabiedrībā nemēģinās formulēt savas izjūtas arī izvērsta dziedājuma formā.

Tāpat kā vārdi, teicieni un frāzes (“Vai ar tevi viss kārtībā?”) no grāmatām, izrādēm un filmām folklorizējas un kļūst par daļu no ikdienas valodas, nepārtraukti notiek arī kustība pretēja virzienā, inficējot mākslinieciskas izpausmes ar aizvien lielāku un lielāku realitātes devu. Tas, ko mēs esam gatavi piedot mēmā kino zvaigznēm, īsti vairs neiet cauri skaņu filmā; redzējuši “reālistiskās” Jaunā Rīgas teātra izrādes, mēs esam neizpratnē par to, ko un kā dara Nacionālā vai Dailes teātra aktieri; nosprieduši, ka Holivudas filmās viss notiek gluži “kā dzīvē”, mums šķiet, ka arī mūsu kino visam vajadzētu būt tāpat.

Man tas nešķiet nekāds lielais sasniegums. Modernistu apziņas plūsmas, neoreālisms un visbeidzot tas, ko ērtības labad vēl aizvien pieņemts dēvēt (vai lamāt) par postmodernismu, savos centienos atrast arvien izsmalcinātākus paņēmienus, kā iespiesties realitātē, ļaujot mums uz to paraudzīties “no iekšienes” un visā krāšņumā, ir pamatīgi izdedzinājis spēju “paplašināt savu emociju “amplitūdu””, kā to nodēvē Sedlenieks, ar ainām un vēstījumiem, kas ir mazāk burtiski, varbūt pat abstrakti, vispārināti, simboliski vai nosacīti.

Tad nu viss, kas vēl atliek, ir paskatīties kādu seriālu, taču ne jau lai dzīvotu līdzi tā varoņiem, “līdzpārdzīvojot gan laimīgus brīžus, gan neveiksmes”, bet gan cerot, ka seriāla varoņi pēc iespējas tieši un reālistiski “dzīvos līdzi” skatītājiem.

Brīdī, kad traka profesora vai ekoloģiskas katastrofas radīts mošķis kādam varonim būs norāvis roku vai kāju, neglābjami sakropļotais saviem biedriem pēdējiem spēkiem dvesīs: “Bēdziet, bēdziet, es viņu aizturēšu!” Bet šie nebēg ne sitami, un cenšas mirēju vilkt sev līdzi, tādējādi drīz vien nonākot visai nepatīkamā situācijā un pazaudējot vēl vairākas rokas, kājas, galvas vai biedrus. Bet tas nekas – toties viņi to darīs “kā dzīvē”. Vai arī galvenais varonis izņems no kabatas portfeļa bērnu vai sievas foto un rādīs to saviem cīņu biedriem, un mēs tūliņ pat zināsim – tas nu nebūs dzīvotājs un ies bojā jau pirmajās filmas minūtēs. Pavisam reāli. Un tad vēl tur ir romantisks pāris, kuru plosa pretrunīgas jūtas, un brīdī, kad viņi būs apskāvušies un lūkosies viens otram pār plecu, viens no viņiem redzēs zīmīgu nozieguma ainu, bet otrs – pats savas dzīves drūmās izredzes. Vēlams – pēc iespējas ticamā atveidojumā. “Vai ar tevi viss kārtībā?” viņi viens otram vaicās, un galu galā šī frāze arī izrādīsies vienīgais, ko no viņiem būs bijis iespējams paņemt.

Viss viens, vai es izvēlētos skatīties televīzijas seriālu “Impērija uz pāļiem”, palasīt Sūsannas Klarkas romānu “Džonatans Streindžs un misters Norels”, vēlu vakarā noskatīties “Dzelzs vīru” vai pāršķirstīt populārzinātnisku apcerējumu par Īzaku Ņūtonu – to visu man ir tīkami darīt ne jau tāpēc, ka tur kaut jelkas līdzinātos manai ikdienai, bet gan gluži pretēji – tāpēc, ka, visticamāk, neko no tā visa laimīgā kārtā es savā “reālajā” dzīvē nekad nepieredzēšu.

Es neskatos TV, lai kaut ko “noskatītos no sev līdzīgajiem”. Taisnību sakot, “sev līdzīgie” ir kaut kas, kas laika gaitā mani interesē arvien mazāk, un tieši šī iemesla dēļ es jau sen tikpat kā nelasu jaunāko daiļliteratūru, kurā reālistiski un droši vien arī “spoži” atainotas attiecības, prieki, kreņķi, slimības, nāves un svētki mūsdienu ģimenēs, tādējādi, autoraprāt, ļaujot palūkoties uz “sabiedrību kopumā” un izdarīt kaut kādus secinājumus.