Terors un taisnība

Arjes Neiera eseja “Terors un taisnība” tika publicēta žurnāla The Nation 1978. gada 25. marta numurā sakarā ar palestīniešu 11. marta terora aktu, kura laikā uz Izraēlas Piekrastes šosejas tika nolaupīts autobuss un apšaudītas vairākas automašīnas. Slaktiņā gāja bojā 38 izraēlieši, to skaitā 13 bērnu, bet 71 cilvēks tika ievainots. Terora akts tika sarīkots, lai protestētu pret tolaik notiekošajām Izraēlas un Ēģiptes miera sarunām.

Lasot par teroristu sarīkotā slaktiņa atbaidošajām detaļām, nav iespējams izvairīties no ironijas. Galu galā, Menahems Begins, izraēliešu sašutuma un sēru simbols, pirmo ievērību guva tieši kā terorists. Šī ironijas sajūta raisa jautājumu: vai terorisms jebkad ir attaisnojams? Vai pastāv neitrāli principi, pēc kuriem mēs varētu vadīties, izvērtējot gan Al Fatah 11. martā pastrādātās slepkavības, gan Irgun Cvai Leumi pastrādātās angļu un arābu slepkavības pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem? Un, ja mēs vienlīdz nosodām Al Fatah un Irgun, kā būs ar Otrā pasaules kara „partizāniem”, kas nodarbojās ar terorismu nacistu okupētajā Eiropā? Vai nav jānosoda arī viņu vardarbība? Terorisms ir sāpju nodarīšana nejauši izraudzītiem upuriem, lai sasniegtu kādu politisku mērķi. Tiem, kuri ar to nodarbojas, izdevies sevi pārliecināt, ka likuma, justīcijas, valsts un starptautiskā kārtība ir ignorējama. Viņu lieta ir tik steidzama un tik taisna – tā viņi uzskata –, ka pieļaujams jebkas, kas to veicina. Nostiprinājuši šo pārliecību, viņi nogalina piecgadīgu bērnu, kura sērojošos vecākus mēs pagājušajā nedēļā redzējām ziņu aģentūru foto uzņēmumos.

Lai atbildētu uz manis izvirzīto jautājumu, man šķiet lietderīgi pretstatīt terorismam pilsonisko nepakļaušanos. Kā terorists, tā pilsoniski nepakļāvīgais pārkāpj spēkā esošus likumus. Abos gadījumos pārkāpumu attaisno pārliecība, ka lieta ir steidzama un taisna. Abos gadījumos likuma pārkāpējs ir uzurpējis pilnvaras nolemt, kad likums ievērojams un kad drīkst to pārkāpt. Taču te arī līdzība beidzas.

Pilsoniskā nepakļaušanās ir nevardarbīga. Tā var pieņemt formas, kas citiem sagādā neērtības. Pretkara demonstrāciju dalībnieki ASV nobloķēja ieeju iesaukuma punktos un atteicās maksāt nodokļus; pilsonisko tiesību demonstranti bloķēja satiksmi. Likumi, kurus viņi pārkāpa, ir visnotaļ pamatoti. Valdībai ir visas tiesības šos likumus īstenot, lai cik morāli būtu pārkāpēju mērķi. Taču likumu pārkāpēji nenodara nekādas sāpes svešiem cilvēkiem.

Vēl viena pilsoniskās nepakļaušanās iezīme ir tā, ka tās dalībnieki nebēg. Viņu protests ir iepriekš izziņots un publisks. Viņi neslēpj savu identitāti. Viņu līderi, kā Mohandass Gandijs vai Mārtins Luters Kings, ir izraisīto nekārtību priekšgalā.

Pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieki pārkāpj spēkā esošus likumus un nebēg, tādēļ viņi pakļauj sevi sodīšanai. Sods ir protesta būtiska sastāvdaļa. Dažos gadījumos tas ir pretlikumīgs – kā tad, kad Buls Konors Bērmingemā raidīja pret pilsoņtiesību demonstrantiem ūdens šaltis un suņus. Citos gadījumos sods tiek piemērots likuma ietvaros – kā tad, kad nodokļu nemaksātāji nokļuva ieslodzījumā. Lai kāds būtu soda veids par pilsonisko nepakļaušanos, tā efekts ir tikai protestētājam nodarītas sāpes. Te tad arī rodama būtiskā atšķirība starp pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieku un teroristu. Pirmais lūko sasniegt politisku mērķi, pārkāpjot likumu un nodarot sāpes sev. Otrais mēģina savu politisko mērķi sasniegt, nodarot sāpes citiem.

Pakļaujot sevi iespējai tikt sodītam, pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieks, filozofa Džona Rolza (Rawls) vārdiem runājot, “pauž nepakļaušanos likumam, paliekot uzticīgs likumam – lai arī atrodoties uz tā robežas. Likums tiek pārkāpts, taču uzticība likumam tiek pausta ar akta publisko un nevardarbīgo formu, ar gatavību pieņemt savas uzvedības juridiskās sekas.” Demonstrējot gatavību uzņemties ciešanas, ko sagādā sods, pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieks apelē pie varas un sabiedrības sirdsapziņas. Jūs nerīkojaties taisnīgi, viņš it kā saka, un es esmu gatavs uzņemties sāpes, ko jūs man nodarīsit par spēkā esoša likuma pārkāpšanu, lai jūs redzētu, cik dziļas ir manas jūtas. Tā ir spēcīga apelācija, kā to pierādīja Gandija kustība, darot galu britu koloniālajai varai Indijā, un pilsoņtiesību aktīvisti un kara pretinieki Savienotajās Valstīs.

Pilsoniskās nepakļaušanās dalībnieka apelācija iespējama tikai tikmēr, kamēr sabiedrībā ir dzīva tiesiskuma un taisnības izjūta. Tas nenozīmē, ka sabiedrība vienmēr rīkojas taisnīgi. Briti Indijā nerīkojās taisnīgi, taču Gandijs ticēja, ka tiesiskuma izjūta Anglijā joprojām ir dzīva, par spīti britu varas netaisnībām. Tāpēc viņš vērsās pie visas pasaules taisnīguma izjūtas. Līdzīgā kārtā amerikāņi, kuri nevardarbīgi pārkāpa likumus, protestējot pret rasu segregāciju un karu Vjetnamā, apelēja pie pasaules sabiedriskās domas un pie taisnīguma izjūtas, kura, kā viņi zināja, ASV joprojām ir dzīva, lai arī tās rīkojas netaisnīgi.

Kur vien sabiedrībā ir dzīva tiesiskuma un taisnības izjūta, mums ir tiesības sacīt ļaudīm ar steidzami īstenojamiem morāliem mērķiem: ja tev šķiet, ka jāpārkāpj likums, dari to tā, lai cietējs esi tu pats. Pakļauj sevi sāpēm, ja tas nepieciešams, lai atmodinātu iesnaudušos taisnīguma izjūtu. Nenodari sāpes citiem. Taču tad, kad sabiedrība sasniegusi tādu brutalitātes un perversijas pakāpi, ka nekāda taisnīguma sēkla tajā vairs nav atrodama, – tādos gadījumos protestētājam vairs nav vērts nodarīt sāpes sev pašam. Kāds labums būtu bijis no tā, ka protestētāji pret nacistiem Eiropā nodarītu sāpes paši sev? Pat ja viņi pašsadedzinātos, kā to darīja budistu mūki Vjetnamā, jēgas no tā nebūtu nekādas. Līdz ar to mums nebūtu nekāda pamata skaidrot Otrā pasaules kara partizāniem, ka terorisms ir amorāls. Varbūt viss, kas viņiem bija atlicis, lai pretotos nacistiskajam ļaunumam, bija iespēja nodarīt sāpes citiem.

Irgun un Al Fatah turpretim nav bijis šāda morāla attaisnojuma terorismam. 40. gados Irgun nevarēja apgalvot, ka britiem nepastāv taisnīguma izjūta. Tieši tajā laikā Gandijs atbrīvoja Indiju, pakļaujot sevi sāpēm. Tāpat arī Al Fatah nevar apgalvot, ka mūsdienu Izraēlā nepastāv taisnīguma apziņa. Pašu izraēliešu vidū ir pietiekami daudz cilvēku, kuri iestājas par palestīniešu tiesībām.

Mūsu rīcībā nav nekļūdīgu vadlīniju, pēc kurām spriest, kad sabiedrībai zudusi taisnīguma un tiesiskuma apjauta. Taču mēs varam identificēt principus, kas ļauj mums nosodīt slaktiņu Izraēlā, vienlaikus nenosodot terorismu visur un visos laikos.