Kas ir jaunie džihādisti?

Pēdējos divos gadu desmitos džihāda teroristu vardarbībai parādījušās jaunas iezīmes. Gan terorisms, gan džihāds pastāv jau daudzus gadus, un “globalizētais” terors – terors, kurā, neņemot vērā valstu robežas, par uzbrukuma mērķiem tiek izraudzītas ārkārtīgi simboliskas vietas vai nevainīgi civiliedzīvotāji, – tādās vai citādās izpausmēs ir sācies vismaz anarhisma kustībā 19. gadsimta beigās, ja ne vēl agrāk. Kaut kas nebijis ir tas, ka tagadējie teroristi paši ar iepriekšēju nodomu dodas nāvē.

Pēdējo 20 gadu laikā Francijā gandrīz visi teroristi – sākot ar Hālidu Kilkālu, kurš 1995. gadā organizēja spridzināšanu Parīzes vilcienos, līdz Bataclan killeriem 2015. gadā – ir uzspridzinājušies paši vai rīkojušies tā, lai viņus nonāvētu policija. Muhammads Marāhs, kurš 2012. gadā kādā Tulūzas ebreju skolā noslepkavoja rabīnu un trīs bērnus, izkliedza nedaudz pārfrāzētu saukli, par kura autoru tiek uzskatīts Usāma Bin Lādins un kuru regulāri skaita citi džihādisti: “Mums nāve ir tikpat mīļa, cik jums mīļa dzīve.” Tagad terorista nāve vairs nav tikai varbūtība vai kļūmīgas rīcības rezultāts: tas ir viens no galvenajiem viņa plāna elementiem. Tādu pašu jūsmīgu aizraušanos ar nāvi redzam džihādistiem, kuri pieslejas Islāma valstij. Uzbrukumi, kas ietver pašnāvību, tiek uztverti kā viņu “lietas” augstākais mērķis.

Šī sistemātiskā izvēlēšanās iet nāvē ir jaunums. Tie, kuri terora uzbrukumus Francijā pastrādāja 70. un 80. gados – vai nu viņiem bija kāda saistība ar Tuvajiem Austrumiem, vai nebija –, vienmēr rūpīgi izplānoja bēgšanas ceļu. Kaut arī musulmaņu tradīcija atzīst kaujā krituša mocekļa nopelnus, tie, kuri uzbrūk ar nolūku pašiem iet nāvē, netiek cildināti, jo šāda rīcība saduras ar Dieva gribu. Tad kāpēc pēdējo 20 gadu laikā teroristi atkal un atkal labprātīgi izvēlas nāvi? Ko tas liecina par mūsdienu islāmisko radikālismu? Un ko – par mūsu šābrīža sabiedrību?

Pēdējais jautājums ir vēl jo svarīgāks tāpēc, ka šī attieksme pret nāvi ir nesaraujami saistīta ar faktu, ka mūsdienu džihādisms – vismaz Rietumos, taču arī Magribā un Turcijā – ir jaunatnes kustība, kas pastāv neatkarīgi no vecāku reliģijas un kultūras, turklāt arī sakņojas plašākā jaunatnes kultūrā. Šis tagadējā džihādisma aspekts ir viens no tā stūrakmeņiem.

Vienmēr, kad parādās šāds vienai paaudzei raksturīgs naids, tas iegūst arī kultūras ikonoklasma aprises. Iznīcināti tiek ne tikai cilvēki – iznīcinātas tiek arī statujas, kulta vietas un grāmatas. Tiek iznīdēta atmiņa. “Noslēgt rēķinus ar pagātni” – šis Mao Dzeduna hunveibinu mērķis tiem kopīgs gan ar sarkanajiem khmeriem, gan ar Dāiš karotājiem. Kā šīs organizācijas vervēšanas ceļvedī rakstījis kāds britu džihādists: “Ieņēmuši Londonas, Parīzes un Vašingtonas ielas... mēs ne tikai liesim jūsu asinis, bet arī gāzīsim jūsu statujas, izdzēsīsim jūsu vēsturi un, lai sagādātu jums vislielākās sāpes, pievērsīsim mūsu ticībai jūsu bērnus, kuri pēc tam cīnīsies par mūsu vārdu un nolādēs savus tēvus.”

Jaunatnes enerģiju un aizrautību piesaista visas revolūcijas, tomēr lielākā daļa no tām nemēģina iznīcināt to, kas ir radīts iepriekš. Boļševiku revolūcija galu galā pagātni nevis nopostīja, bet ievietoja muzejos, un revolucionārā Irānas Islāma Republika nekad nav apsvērusi iespēju uzspridzināt Persepoli.

Šai pašiznīcināšanās tieksmei nav nekādas saistības ar Tuvo Austrumu politiku. Kā stratēģija tā noved pie tieši pretējiem rezultātiem. Dāiš sludina, ka tās misija ir atjaunot kalifātu, taču nihilisms liedz tai meklēt politiskus risinājumus, iesaistīties jebkādās pārrunās un panākt stabilas sabiedrības izveidi oficiāli atzītās robežās.

Šis kalifāts ir fantāzija. Tas ir mīts, ko savā labā izmanto ideoloģiska organizācija, kura nemitīgi paplašina savu teritoriju. Kalifāta stratēģiskā neiespējamība palīdz saprast, kāpēc tie, kuri ar to identificējas, nevis veltī savus spēkus vietējo musulmaņu interešu aizstāvībai, bet izvēlas slēgt līgumu ar nāvi. Kalifātam nav politisku perspektīvu, nav gaišas nākotnes, nav pat vietas, kur mierā skandēt lūgšanas, – tomēr kalifāta jēdziens vismaz ir musulmaņu reliģisko priekšstatu sastāvdaļa, turpretī par dzīšanos pēc nāves to nevar apgalvot.

Tāpat jāpiemin, ka no militārā viedokļa pašnāvību terorisms nebūt nav iedarbīgs. Ja “vienkāršā” terorismā – proti, daži apņēmīgi indivīdi nodara vērā ņemamu kaitējumu daudz varenākam ienaidniekam – var saskatīt kaut ko racionālu, tad pašnāvību uzbrukumos racionālā elementa nav vispār. Rūdītu kaujinieku izmantot tikai vienu reizi nav racionāli. Teroristu uzbrukumi nenospiež Rietumvalstis uz ceļiem – tie vienīgi izraisa pretreakciju. Un mūsu dienās šim terorisma paveidam par upuri krīt vairāk musulmaņu nekā rietumnieku.

Pastāvīgā brāļošanās ar nāvi ir viens no galvenajiem raksturlielumiem, kas palīdz saprast mūsdienu radikalizāciju: nihilisma aspekts ir fundamentāls. “Pašmāju” teroristus vilina un savaldzina tīra dumpja ideja. Vardarbība nav līdzeklis. Tā ir pašmērķis.

Tas, protams, nav viss; ir pilnībā iespējams, ka drīz var uzrasties citi, “racionālāki” terorisma paveidi. Tāpat var gadīties, ka šis terorisma paveids ir tikai īslaicīgs. Dāiš izvirzīšanās iemesli neapšaubāmi ir saistīti ar Tuvo Austrumu politiku, un organizācijas gals neizmainīs šīs situācijas galvenos elementus. Ne jau Dāiš izgudroja terorismu: organizācija izmanto jau gatavas shēmas. Dāiš ģēnijs slēpjas naratīvā, kuru tā piedāvā gados jauniem brīvprātīgajiem un kurā viņi var īstenot savus centienus. Dāiš tikai priecājas, ja tie, kuri labprātīgi vēlas mirt, – psihiski nestabilie, sociāli apdraudētie, dumpinieki dumpošanās pēc –, faktiski ar Dāiš nav saistīti, taču ir gatavi apzvērēt savu uzticību šai organizācijai, un tādējādi viņu pašnāvnieciskās izrīcības kļūst par globāla vēstījuma elementu.

Tādēļ mums vajadzīga jauna pieeja Dāiš problēmai – tāda, kas cenšas mūsdienu islāmisko vardarbību aplūkot līdzās citām vardarbības un radikālisma izpausmēm, kurām tā ir ļoti līdzīga: agresija, kuras raksturīga pazīme ir paaudzes dumpis, pašiznīcināšanās, radikāla attiecību saraušana ar sabiedrību, vardarbības estētika, pastardienas kulti.

Pārāk bieži tiek aizmirsts, ka pašnāvību terorisms un tādas organizācijas kā Al Kāida un Dāiš musulmaņu pasaulē ir jaunums un to uzrašanos nevar izskaidrot tikai ar fundamentālisma ietekmes pieaugumu. Mums jāsaprot, ka terorisms rodas nevis no islāma radikalizācijas, bet no radikālisma islamizācijas.

Apzīmējums “radikālisma islamizācija” nepavisam neattaisno islāmu – ne uz to pusi; tas liek mums jautāt, kāpēc un kā dumpīgā jaunatne ir islāmā atradusi sava totālā dumpja paraugu. Šāda pieeja nenoliedz faktu, ka islāma fundamentālisms jau vairāk nekā 40 gadus ir pamazām audzis un vērsies plašumā.

Šī pieeja ir skaļi kritizēta. Kāds pētnieks apgalvo, ka esmu atstājis novārtā dumpja politiskos cēloņus – ar tiem galvenokārt domāts koloniālais mantojums, Rietumu bruņotās intervences Tuvo Austrumu zemēs, kā arī imigrantu un viņu bērnu sociālā izstumtība. No otras puses, man pārmet, ka es neņemot vērā teroristu vardarbības saikni ar islāma reliģisko radikalizēšanos caur salafismu – šīs reliģijas galēji konservatīvo spārnu. Šos aspektus es ļoti labi apzinos – taču apgalvoju, ka ar tiem nepietiek, lai izskaidrotu šo fenomenu, jo, balstoties uz mums pieejamiem empīriskiem datiem, nekāda cēloniska saikne šeit nav atrodama.

Pēc manām domām, vardarbīga radikalizācija neizriet no reliģiskas radikalizācijas, kaut arī tā bieži notiek pa tiem pašiem ceļiem un aizgūst tos pašus paraugus. Pats par sevi saprotams, reliģisks fundamentālisms pastāv un rada visai lielas problēmas sabiedrībai, noliedzot vērtības, kuru pamats ir individuāla izvēle un personas brīvība. Tomēr reliģiskais fundamentālisms ne vienmēr un ne obligāti ved pie politiskas vardarbības.

Iebildums, ka radikāļus uz rīcību pamudina “ciešanas”, kuras izjūt agrāk kolonizētie musulmaņi, rasisms vai jebkāda cita diskriminācija, ASV bombardēšanas, droni, orientālisms u.t.jpr., liktu domāt, ka šīs sacelšanās priekšgalā ir upuri. Tomēr radikāļu un upuru attiecības ir drīzāk iedomātas, nevis īstas.

Eiropā uzbrukumus pastrādā ne Gazas joslas, ne Lībijas un ne Afganistānas iedzīvotāji. Džihādisti ne vienmēr ir nabadzīgākie, visvairāk pazemotie vai vismazāk integrētie. Tas, ka 25% no viņiem islāmu pieņēmuši nesen, liecina, ka radikāļu saikne ar viņu “tautu” arī lielā mērā ir izdomāta.

Revolucionāri ļoti reti nāk no apspiestajām šķirām. Pieslejoties proletariātam, “masām” un kolonizētajiem, tiek izdarīta izvēle, kuru noteikusi nevis objektīvā situācija, bet gan kas cits. Vien retais terorists vai džihādists afišē savu dzīvesstāstu. Parasti viņi runā par to, ka redzējuši citus ciešam. Tie, kuri šāva uz Bataclan publiku, nebija palestīnieši.

Līdz 90. gadu vidum lielākā daļa starptautisko džihādistu nāca no Tuvajiem Austrumiem. Viņi bija karojuši Afganistānā un pēc 1992. gada, kad sabruka turienes komunistu režīms, atgriezušies katrs savā dzimtenē piedalīties džihādā vai ar šīs cīņas karogu devušies uz ārzemēm. Tieši tādi teroristi sarīkoja pirmo “globalizēto” uzbrukumu vilni (pirmo mēģinājumu sagraut Pasaules tirdzniecības centru Ņujorkā 1993. gadā, spridzinātāju uzbrukumus ASV vēstniecībām Austrumāfrikā 1998. gadā un ASV Jūras kara flotes mīnu kuģim Cole 2000. gadā).

Pirmo džihādistu paaudzi skoloja Bin Lādins, Ramzī Jūsufs, Hālids Šeihs Muhammads un viņiem līdzīgie, taču, sākot ar 1995. gadu, sāka veidoties jauna pasuga – “pašmāju teroristi”, kā viņus dēvē Rietumos.

Kas viņi ir, šie jaunie radikāļi? Daudzu vārdi mums ir zināmi, jo policija ir noskaidrojusi, kurš īstenojis uzbrukumus Eiropā un ASV. Vēl lielāks skaits ir pieķerti gatavojam uzbrukumus. Mums ir arī biogrāfiskās ziņas – tās savākuši žurnālisti. Nav vajadzības doties ekspedīcijās un pa kripatai censties iezīmēt teroristu trajektorijas. Visi dati un personu dosjē ir pieejami.

Lai izprastu viņu dzenuļus, mūsu rīcībā ir viņu sacītā pēdas: tvīti, Google čati, Skype sarunas, WhatsApp un Facebook nosūtītās ziņas. Viņi zvana draugiem un ģimenes locekļiem. Viņi pirms nāves izplata paziņojumus un atstāj nofilmētus testamentus. Īsi sakot, pat ja mums nav īstas pārliecības, ka viņus saprotam, viņi mums ir pazīstami.

Par teroristiem, kuri darbojas Eiropā, pavisam noteikti ir zināms vairāk nekā par džihādistiem, kuri dodas uz svešām zemēm un vairs neatgriežas. Taču, kā liecina Sciences Po pētījums par Sīrijā bojāgājušajiem franču džihādistiem, šīm grupām ir daudz līdzību. Es pirmām kārtām pievērsīšos frančiem un beļģiem, kuri visvairāk papildina Rietumu džihādistu rindas, tomēr nozīmīgs kontingents šajā frontē ir arī Vācijai, Apvienotajai Karalistei, Dānijai un Nīderlandei.

Ar šo informāciju esmu izveidojis datubāzi, kurā ir ziņas par aptuveni 100 cilvēkiem, kuri pēdējo 20 gadu laikā bijuši iesaistīti terorismā Francijas teritorijā vai no Francijas un Beļģijas devušies piedalīties globālajā džihādā. Viņu vidū ir tie, kuri veikuši visus lielākos uzbrukumus Francijas un Beļģijas teritorijā.

Standartizēta terorista psiholoģiskā portreta nav, taču ir īpatnības, kuras pastāvīgi atkārtojas. Pirmkārt, var secināt, ka pēdējo 20 gadu laikā psiholoģiskie portreti gandrīz nav mainījušies. Francijas pirmajam pašmāju teroristam Hālidam Kilkālam un brāļiem Kuašī (Charlie Hebdo, Parīze, 2015) ir virkne kopīgu iezīmju: otrās paaudzes imigranti; sākumā – gluži labi integrējušies; sīku noziegumu periods; radikalizēšanās cietumā; uzbrukums un nāve – ar ieročiem rokās pretojoties policijai.

Vēl viena iezīme, kas piemīt visiem rietumvalstu radikāļiem, ir tāda, ka gandrīz visi viņi ir “atdzimuši” musulmaņi, kuri, ilgu laiku dzīvojuši ārkārtīgi sekulāri – bieži apgrozījušies klubos, dzēruši alkoholu, izdarījuši sīkus noziegumus –, pēkšņi atsāk piekopt reliģiskus rituālus vai nu individuāli, vai mazās grupās. Brāļi Abdeslami pirms Bataclan apmeklētāju apšaušanas Briselē vadīja bāru un izklaidējās naktsklubos. Lielākā daļa no šiem teroristiem dodas kaujā nepilna gada laikā pēc reliģiskās “atkalpievēršanās” vai “pievēršanās ticībai”, taču parasti viņi jau ir izrādījuši radikalizēšanās pazīmes.

Gandrīz visos gadījumos radikālas grupas veidošanas norise ir aptuveni vienāda. Grupas locekļu sastāvs allaž ir viens un tas pats: brāļi, bērnības draugi, paziņas no cietuma laikiem, reizēm – no apmācību nometnes. Uzkrītošs ir arī brāļu daudzums šajās grupās. Šāds netipiski liels brāļu skaits nav atrodams nevienā citā radikalizācijas kontekstā – nedz galēji kreisajā politiskajā flangā, nedz islāmistu grupējumos. Tas izceļ radikalizācijai raksturīgo paaudzes faktoru.

Kā raksta bijušais džihādists Davids Valā, radikālo sludinātāju izteikumus būtībā iespējams rezumēt šādi: “Tava tēva islāms ir kolonizatoru mantojums – islāms tiem, kuri klanās un pakļaujas. Mūsu islāms ir kaujinieku islāms – asiņu, pretošanās islāms.”

Patiesībā radikāļi nereti ir bāreņi – brāļi Kuašī uzauguši bērnunamā – vai nāk no disfunkcionālām ģimenēm. Viņu dumpis nav katrā ziņā vērsts pret vecākiem, bet gan pret to, ko tie simbolizē – pazemojumu, piekāpšanos sabiedrībai –, un pret to, ko viņi uzskata par vecāku paaudzes reliģisko nekompetenci.

Lielais vairums jauno radikāļu ir dziļi iesaistīti jaunatnes kultūrā: viņi iet uz naktsklubiem, ved uz mājām meitenes, smēķē un dzer. Kā liecina mana datubāze, gandrīz 50% Francijas džihādistu ir izdarījuši sīkus noziegumus: visbiežāk tā ir narkotiku tirdzniecība, tomēr pārstāvēta arī vardarbība un, retākos gadījumos, bruņota laupīšana. Līdzīgi skaitļi rodami arī Vācijā un ASV, kur pārsteidzoši daudz ir aizturēšanu par auto vadīšanu dzērumā. Arī ģērbšanās paradumu ziņā viņi neatšķiras no mūsdienu jaunatnes: zīmoli, beisbola cepurītes, kapuces – citiem vārdiem, ielas stils, un pat ne šī stila islāmiskais paveids.

Tikpat mūsdienīga ir arī viņu muzikālā gaume: viņiem patīk reps, un viņi izklaidējas klubos. Viens no vislabāk pazīstamajiem radikalizētajiem personāžiem ir vācu reperis Deniss Kusperts, sākumā pazīstams ar vārdu Deso Dogg, bet pēc tam – kā Abū Talha al Almānī, kurš devās karot Sīrijā. Pats par sevi saprotams, viņi ir arī datorspēļu entuziasti un vardarbīgu amerikāņu filmu cienītāji.

Kā mēs to redzam Marseļas bandu karos, viņu vardarbīgās noslieces var izlauzties uz āru ne tikai džihādā un terorismā. Citā gultnē tās mēdz novirzīt vai nu institūcijas – Muhammads Marāhs vēlējās iestāties armijā –, vai sports. Kāda Londonas portugāļu jaunticīgo grupa, kuras locekļu vairākums bija angoliešu izcelsmes, pievienojās Dāiš, kad bija sabrāļojušies kādas britu nevalstiskās organizācijas dibinātā taiboksa klubā. Džihādistu sabiedriskajā dzīvē cīņas sporta klubi ir svarīgāki par mošejām.

Radikāļi vienmēr runā savas mītnes zemes valodā. Francijā viņi pēc atkalpievēršanās ticībai nereti pāriet uz salafizētu franču priekšpilsētasrunasveidu.

Cietums saved viņus kopā ar radikalizētiem “līdziniekiem”, un tas notiek stipri ārpus jebkādas institucionalizētas reliģijas. Cietums pastiprina daudzus faktorus, kuri veicina tagadējo radikalizēšanos: paaudžu aspektu, sacelšanos pret sistēmu, vienkāršota salafisma ietekmi, cieši saliedētas grupas veidošanos, pašcieņas meklējumus saistībā ar šajā vidē pieņemto normu ievērošanu un noziegumu uzskatīšanu par leģitīmu politiska protesta veidu.

Vēl viena raksturīga īpatnība ir radikāļu atsvešināšanās no viņu tuvākās apkārtnes. Viņi nedzīvoja īpaši reliģiozā vidē. Viņu attiecības ar tuvējo mošeju bija sarežģītas: vai nu viņi paretam to apmeklēja, vai bija izraidīti par necieņas izrādīšanu vietējam imāmam. Neviens no viņiem nebija Musulmaņu brālības biedrs, neviens nekad nebija darbojies musulmaņu labdarības organizācijās, neviens nebija piedalījies jaunu ticīgo vervēšanā, neviens nebija nevienas palestīniešu solidaritātes kustības biedrs, un, visbeidzot, neviens no viņiem, cik man zināms, nebija piedalījies nekārtībās, kuras 2005. gadā notika Parīzes priekšpilsētās. Pirms pievēršanās terorismam nebija notikusi viņu radikalizēšanās nevienā reliģiskā kustībā.

Ja reliģiska radikalizēšanās tomēr bija notikusi, tā nebija risinājusies salafistu mošejās, bet gan individuāli vai grupā. Izņēmums ir vienīgi Lielbritānija, kur pastāv vesels kareivīgu mošeju tīkls; šīs mošejas bieži apmeklē Al Muhādžirūn dalībnieki, savukārt no šīs organizācijas ir radusies vēl radikālāka grupa, Andžema Čūdarī vadītā Sharia4UK. Tādēļ jājautā, kad un kur džihādisti tik dedzīgi pievēršas reliģijai? Reliģiska kvēle uzšķiļas ārpus kopienas struktūrām, tas notiek samērā vēlu, diezgan negaidīti, un jau itin drīz terorists dodas kaujā.

Rezumējot: tipiskais radikālis ir jauns otrās paaudzes imigrants vai “ticībā atgrieztais”, kura biogrāfija visbiežāk ietver sīku noziegumu epizodes, cilvēks gandrīz bez jebkādas reliģiskas izglītības, kurš strauji un nesen pievērsies vai atkalpievērsies ticībai, turklāt parasti tas noticis nevis mošejā, bet draugu grupā vai internetā. Dedzīgā mešanās reliģijā parasti netiek glabāta noslēpumā, lielākoties to izrāda, tomēr šī izrādīšana nebūt nenozīmē gremdēšanos reliģiskā praksē. Lūzuma retorika ir agresīva – galvenie ienaidnieki ir neticīgie vai citu ticību ticīgie, kāfir, ar tiem nav iespējama nekāda kopīga valoda –, tomēr tā tiek attiecināta arī uz tuviniekiem, kuri tiek apsūdzēti nepareizā islāma piekopšanā vai negribēšanā šo ticību pieņemt.

Tomēr ir skaidri redzams, ka radikāļu lēmums pieslieties džihādam un afišēt piederību pie kādas radikālas islāmistu grupas nav tikai oportūnisms vien: atsaukšanās uz islāmu tad arī nosaka atšķirību starp džihādu un citiem vardarbības paveidiem, ar kuriem niekojas jaunatne. Norādot uz šo visuresošo vardarbības kultūru, islāms netiek “reabilitēts”. Fakts, ka šie jaunieši par ietvaru savām domām un rīcībai izraugās islāmu, ir fundamentāls, un tieši radikālisma islamizāciju mums vajadzētu censties izprast.

Aplūkotās iezīmes ir arī viss, kas radikalizētajiem jauniešiem kopīgs: tipiska sociāla un ekonomiska portreta nav. Iecienītais un ārkārtīgi naivais apraksts, kurā terorisms tiek skaidrots kā nesekmīgas integrācijas rezultāts – un attiecīgi pilsoņu kara priekšvēstnesis –, neņem vērā lielās teicami integrēto un sociāli augšup kāpjošo musulmaņu masas. Neapstrīdams, piemēram, ir fakts, ka Francijas policijā un drošības iestādēs strādā daudz vairāk musulmaņu, nekā ir iesaistījušies džihādā.

Otrkārt, radikāļi nenāk no kopienām, kurās valda bargi tikumi. Briseles rajons, kurā atradās brāļu Abdeslamu bārs, gan tiek dēvēts par “salafizētu” – taču tad tajā nedrīkstētu rādīties alkohola lietotāji un sievietes bez hidžābiem. Šis piemērs rāda, ka realitāte šajos rajonos ir komplicētāka, nekā mums liek domāt.

Džihādismu ierasts uzskatīt par tādu kā salafisma pagarinājumu. Ne visi salafisti ir džihādisti, toties visi džihādisti acīmredzot ir salafisti, tātad salafisms ir ceļš uz džihādismu. Vārdu sakot, reliģiska radikalizēšanās tiek uztverta kā pirmais solis ceļā uz politisku radikalizēšanos. Tomēr, kā jau redzējām, viss ir sarežģītāk.

Nav pamata šaubām, ka šie jaunie radikāļi tic no sirds: viņi patiešām uzskata, ka nonāks debesīs, un viņu koordinātu sistēma ir dziļi islāmiska. Viņi stājas organizācijās, kuras vēlas iedibināt islāmisku kārtību vai pat, Dāiš gadījumā, atjaunot kalifātu. Tikai par kādu islāma paveidu šeit ir runa?

Kā redzējām, džihādisti līdz vardarbībai nenonāk, urbjoties svētos tekstos. Viņiem nav tam nepieciešamās reliģiskās kultūras – un, pirmkārt un galvenokārt, vēlēšanās tādu iegūt. Viņi kļūst radikāli ne tādēļ, ka ir aplami izpratuši tekstus, vai tādēļ, ka ar viņiem kāds ir manipulējis. Viņi ir radikāļi tāpēc, ka ir nolēmuši par tādiem kļūt, tāpēc, ka radikālisms ir vienīgais, kas viņus interesē. Lai kādu datubāzi mēs ņemtu uzziņām, uzreiz duras acīs reliģisko zināšanu niecīgums džihādistu vidū. Kā lasām noplūdinātos Dāiš dokumentos, kuri satur ziņas par vairāk nekā 4000 ārzemju rekrūšiem, lielākā daļa no šiem kaujiniekiem ir izglītoti, taču 70% norāda, ka par islāmu viņiem ir tikai pamatzināšanas.

Te ir svarīgi nošķirt to islāma versiju, kuru piekopj pati Dāiš, – tā ir daudz vairāk dibināta pravieša Muhammada sacītā ekseģēzes metodoloģiskajā tradīcijā un itin kā pamatojas “akadēmiķu” darbos – un to islāmu, ko ir pieņēmuši vai atkalpieņēmuši džihādisti, kuri zvēr uzticību Dāiš: tā centrā pirmām kārtām ir varonības vīzija un vardarbība.

Radikalizācijas cēlonis nav svēto rakstu skaidrojumi, ar kuriem ir pilnas Dabiq un Dar al-Islam – divu nesen angliski un franciski izdotu Dāiš žurnālu – lappuses. Balstoties nevis zināšanās, bet autoritāšu piesaukšanā, šie žurnālu raksti palīdz teoloģiski pamatot radikāļu vardarbību. “Patiesībai”, ko mēdz piesaukt jaunie džihādisti, nav nekāda sakara ar sistemātiskām zināšanām. Viņi šādi atsaucas uz savu nelokāmo pārliecību, ko palaikam piestutē, līdzīgi buramvārdiem piesaukdami šeihus, kurus paši nav lasījuši. Piemēram, Sedriks, islāmā pārgājis francūzis, tiesas zālē apgalvoja: “Es neesmu klaviatūras džihādists, islāmu nepieņēmu no YouTube. Es lasu zinātniekus, tos īstos.” – Tā viņš klāstīja, kaut arī neprot lasīt arābu valodā un ar sava tīkla locekļiem iepazinās internetā.

Droši vien iesākumam vērts ieklausīties, ko stāsta paši teroristi. Visos šajos stāstos atkārtojas vienas un tās pašas tēmas, kuru rezumējums rodams Mohammada Sidīka Hāna paziņojumā (viņš vadīja grupu, kura detonēja spridzekļus Londonā 2005. gada 7. jūlijā), kas tika publicēts pēc viņa nāves.

Pirmais viņa nosauktais motīvs ir rietumvalstu zvērības pret “musulmaņu tautu” (atšifrējumā rakstīts, ka viņš sacījis: “manu tautu visā pasaulē”); otrais ir varoņa atriebēja loma (“Esmu tieši atbildīgs par savu musulmaņu brāļu un māsu sargāšanu un atriebšanu”, “Tagad arī jūs dabūsiet sajust šīs realitātes garšu”); trešais ir nāve (“Nāve mums ir tikpat mīļa, cik jums mīļa dzīve”) un viņa uzņemšana paradīzē (“Lai Allāhs .. paaugstina mani starp tiem, kurus es mīlu, – praviešiem, vēstnešiem, mocekļiem”).

Kādu musulmaņu kopienu šie teroristi tik ļoti vēlas atriebt – tas gandrīz nekad netiek norādīts. Tā ir kaut kāda nevēsturiska un netelpiska realitāte. Nosodot Rietumu rīcību Tuvajos Austrumos, džihādisti lieto apzīmējumu “krustneši”; viņi nepiemin Francijas veikto Alžīrijas kolonizāciju.

Radikāļi nekad skaidri nepiemin koloniālo periodu. Viņi noraida vai ignorē visas politiskās un reliģiskās kustības, kas pastāvējušas pirms viņiem. Viņi nesolidarizējas ar savu tēvu cīņām: gandrīz neviens no viņiem nav devies džihādā uz savu vecāku izcelsmes valstīm. Ir vērts pieminēt, ka neviens džihādists – tas attiecas gan uz tiem, kuri ir musulmaņi kopš dzimšanas, gan uz ticību pieņēmušajiem –, cik man zināms, nav gājis cīņā kā Palestīnas idejas aizstāvis vai piederējis pie kādas apvienības, kas cīnās pret islāmofobiju, pat ne pie vienas islāmiskas nevalstiskās organizācijas. Šie radikalizētie jaunieši internetā lasa tekstus franciski vai angliski, nevis sacerējumus arābiski.

Savādi, taču Islāma valsts aizstāvji nekad nepiemin šariatu un gandrīz nekad nerunā par to islāmisko sabiedrību, kas tiks veidota Dāiš aizbildnībā. Tie, kuri stāsta, ka uz Sīriju devušies, lai “dzīvotu patiesā islāmiskā sabiedrībā”, parasti no turienes atmukuši atpakaļ un noliedz, ka piedalījušies vardarbīgās akcijās – it kā vēlēšanās cīnīties džihādā un vēlēšanās dzīvot atbilstoši islāma likumiem būtu nesavienojamas lietas. Un kaut kādā ziņā tā tiešām ir, jo dzīve islāmiskā sabiedrībā viņus nevilina; ne jau dzīvot viņi dodas uz Tuvajiem Austrumiem – viņi turp dodas mirt. Tas ir galvenais paradokss: šie jaunie radikāļi nav utopisti – viņi ir nihilisti.

Salīdzinājumā ar līdzšinējām revolucionāru, islāmistu un salafistu paaudzēm radikālāks šajos jaunajos radikāļos ir naids pret pastāvošajām sabiedrībām – tiklab Rietumu, kā musulmaņu. Šī naida izpausme ir alkas atņemt sev dzīvību, pastrādājot masu slepkavību. Viņi iznīcina sevi līdz ar pasauli, kuru noliedz. Tieši tāds ir radikāļu iecienītais modus operandi kopš 2001. gada 11. septembra.

Diemžēl pašnāvniecisks masu slepkava mūsu laikos vairs nav nekas neparasts. Tipisks šāda personāža piemērs ir šāvējs amerikāņu skolās: smagi bruņots, viņš ierodas savā skolā, nešķirodams nošauj iespējami vairāk cilvēku un pēc tam nošaujas pats vai ļauj, lai viņu nogalina policisti. Viņš jau ir publicējis internetā fotogrāfijas, videomateriālus un paziņojumus. Tajos viņš ieņēmis varoņa pozas un tīksminājies par faktu, ka tagad visi zinās, kas viņš tāds ir. No 1999. līdz 2016. gadam ASV ir notikuši 50 šādi uzbrukumi vai uzbrukuma mēģinājumi.

Nav grūti saprast, ka atšķirības starp šādu pašnāvniecisku masu slepkavu un kaujinieku, kurš dodas cīnīties par kalifātu, ir grūti nosakāmas. Nicas slepkava, piemēram, sākumā tika nodēvēts par psihiski slimu, bet vēlāk – par Dāiš kaujinieku, kurš noziegumu izdarījis ar iepriekšēju nodomu. Šie jēdzieni viens otru neizslēdz; galvenais ir nesamest visas šīs kategorijas vienā maisā. Katrai no tām piemīt savas īpatnības, tomēr visām šīm masu slepkavībām, kuras pastrādājuši naidpilni, nihilistiski un pašnāvnieciski jaunieši, cauri vijas viens uzkrītošs pavediens: scenāriju tām rakstījušas tādas organizācijas kā Al Kāida un Dāiš...

Dāiš stiprā puse ir spēlēšana uz mūsu bailēm. Un mūsu galvenās bailes ir bailes no islāma. Stratēģiski šo uzbrukumu vienīgā iedarbība ir to psiholoģiskais efekts. Tie neietekmē Rietumu militāro jaudu, drīzāk pat to palielina, jo vairs netiek apcirpti militārām vajadzībām paredzētie izdevumi. Ekonomiskā ietekme tiem ir margināla, un mūsu demokrātiskie institūti tiek apdraudēti vien tādējādi, ka mēs paši sākam tos apšaubīt mūžīgajos strīdos par pretrunu starp drošību un likuma varu. Mēs baidāmies, ka mūsu pašu sabiedrības neizturēs spiedienu un sāksies pilsoņu karš starp musulmaņiem un “pārējiem”.

Mēs jautājam sev, ko islāms vēlas, kas islāms ir, un ne uz mirkli neiedomājamies, ka šī islāma pasaule nepastāv, ka umma labākajā gadījumā ir dievbijīga vēlme, bet sliktākajā – ilūzija; ka galvenie konflikti norisinās starp pašiem musulmaņiem, ka šo konfliktu cēloņi ir pirmām kārtām politiski, ka atslēga Tuvo Austrumu problēmām ir un paliek nacionālie jautājumi, savukārt integrācijas atslēga ir sociālie jautājumi.

Protams, gan Dāiš, gan Al Kāida ir uzkonstruējušas grandiozu iedomātu sistēmu, kurās šīs organizācijas pašas sevi attēlo kā Rietumu iekarotājas un sakāvējas. Kā jau visas hiliastiskās ideoloģijas, tā ir tikai milzīga fantāzija. Tomēr atšķirībā no 20. gadsimta lielajām sekulārajām ideoloģijām džihādismam ir ļoti šaura sociālā un politiskā bāze. Kā jau redzējām, tas nemobilizē masas, bet sevī ievelk tikai margināļus.

Ir kārdinoši saskatīt islāmā radikālu ideoloģiju, kas līdzinās nacismam, kurš spēja mobilizēt prāvas Vācijas iedzīvotāju masas. Tomēr īstenība ir tāda, ka Dāiš pretenzija uz globāla kalifāta nodibināšanu ir māņi – un tādēļ arī šī organizācija piesaista agresīvus jaunuļus, kuri paši sev liekas lieli un vareni.

Šis ir īsināts fragments no Olivjē Ruā grāmatas Jihad and Death: The Global Appeal of Islamic State, kas iznākusi apgādā Hurst.