Ivars Ījabs

Šarlī, vainīgais eiropietis

Ja kāds apgalvo, ka uzbrukuma rezultātā ir jāierobežo migrācija, neļaujieties populistiskam antiimigrantu sentimentam. [..] Ja vēlaties iedziļināties vēsturiskajos procesos, kuru rezultātā radās terorisma aktam labvēlīgi apstākļi, sāciet izziņas procesu ar franču koloniālismu un turpiniet ar postkoloniālo politiku, līdz nonāksit līdz pašreizējām globālajām varas attiecībām.

Dace Dzenovska, Ir, 15. janvārī

Zvērība pret Charlie Hebdo žurnālistiem ir Eiropas līmeņa notikums, tādēļ nav nekāds brīnums, ka Parīzes solidaritātes maršā gribēja piedalīties ļoti plašs politiķu kontingents – no Angelas Merkeles līdz Sergejam Lavrovam, no Benjamina Netanjahu līdz Mahmūdam Abāsam. Tomēr ie­­spējams, ka tieši ideoloģiskā dažādība līdzi jūtošo starpā liedz mums saskatīt notikušā politisko saturu. Te nav runa tikai par abstraktu humānismu un solidaritāti pēc aukstasinīgās žurnālistu slepkavības. Tā nav situācija, kad kāds jaunietis ar nobrukušu jumtu ASV apšauj skolasbied­rus. Šeit ir darīšana ar plašāku ten­denci, kurai, lai cik būtu grūti to at­­zīt, ir vistiešākais sakars ar Eiropas vērtībām un no tām izrietošo imigrācijas politiku. Ievērosim – tas ne­­būt nenozīmē notikušajā vainot “imigrantus”. Skaidrs, ka šī kategorija ir pārāk plaša, lai varētu runāt par jebkādu kolektīvu atbildību. Taču ir ap­­lami noliegt, ka tieši vāji integrētās imigrantu kopienas kalpo par galveno augsni islāmismam Eiropā. Dažas liberālas “skaistās dvēseles” savā polit­­korektumā var ignorēt Charlie Heb­do lietas konkrētos apstākļus, stāstot, ka brāļu Kuaši vietā varēja būt jebkurš cits. Vienkārši gadījās, ka šie ļaudis, šaujot žurnālistus, sauca tieši “Allāhu akbar”, un tā ir sakritība, ka viņi pirms dažiem gadiem bija viesojušies islāma kaujinieku nometnēs Irākā. Viņu vietā taču varēja būt budisti vai jūdi, vai varbūt franču mo­n­arhisti.

Iespējams, varēja būt, taču nebija. Tur­­klāt tieši politkorektums šajā si­­tuācijā mums liedz pilnībā adekvāti novērtēt briesmas, kuras mūsdienu Eiropai rada radikālais islāms. Šeit nav runa par atsevišķiem trakiem indivīdiem; šeit nav vietas eiropiešu sevis šaustīšanai – sak’, nabaga nesaprastie jaunieši nogājuši no ceļa. Tā ir Eiropas vērtībām klaji pretēja ideoloģija, kura potenciāli tai ir ne mazāk bīstama par totalitāro komunismu un nacismu. Tur­­klāt, līdzīgi komunismam un nacismam, radikālais is­­lāms vēlas graut li­­berālās demokrātijas, izmantojot šo pašu demokrātiju līdzekļus – cilvēktiesības, vārda, bie­­drošanās un reliģiskās pārliecības brīvību. Līdzīgi kā boļševikiem bija pie­­ņemts melot un slepkavot pasaules revolūcijas vārdā, tā arī šeit ir ļauts darīt to pašu pret neticīgajiem. Tur­­klāt kā vieni, tā otri nav kavējušies izmantot dažādus useful idiots pašu Rietumu kreisajās aprindās, kuri vienmēr mēģinās apgalvot, ka vainīga ir pati Eiropa, ka komunistu vai islāmistu teroristi patiesībā ir tikai nesaprasti cietēji un ideālis­ti, kuriem, gluži kā krievu seriālu va­­ronim, apsargam Aleksandram Rodio­no­­vičam Bo­­roda­čam, vajag tikai “sa­­prast un piedot”.

Nav jau tā, ka Eiropa nebūtu ne pie kā vainīga. Ir jau, ir. Vispirms, ja kāda valsts, strauji ekonomiski attīstoties, sāk masveidīgi ievest lētu darbaspēku no kultūras ziņā ļoti atšķirīgiem reģioniem, ilgtermiņā varat gaidīt ne­­patikšanas. Vietējie, protams, kādu laiku var baudīt augstu komforta līmeni un nenodarboties ar zemi apmaksātu fizisku darbu. Taču pēc kāda laika imigranti un viņu pēcteči, ja vi­ņus nespēj efektīvi absorbēt vietējā kultūra, tiecas pēc politiskām tiesībām un būtiskām izmaiņām uzņemošajā valstī. Vissmagākajā formā šā procesa aizsākumus mēs šodien re­­dzam Krie­­vijā. Tai gan būtu grūti pār­­mest pārmērīgu liberālismu, taču kā­ri pēc lēta ārvalstu darbaspēka gan – jo īpaši abās metropolēs. Taču vēlīnākā fāzē šis pats process ir skaidri vērojams Rietumeiropā, kur pēc Otrā pasaules kara tieši ekonomisku iemeslu dēļ tika veicināta imigrācija, lielākoties no Tuvajiem Austrumiem. Turklāt kultūras īpatnības bieži nepazīst formālas valstu robežas. Tā­­dēļ nav starpības, vai runa ir par imigrantiem no citām valstīm vai iebraucējiem no savas valsts citu kultūru pe­­rifērijas – kā Ziemeļkaukāzs mūs­­dienu Krievijai vai Al­­žīrija pēckara Francijai. Protams, ievērojama daļa imigrantu ir pilnībā iekļāvusies savu mīt­nes valstu sabiedrībās, ar ļoti la­­­biem panākumiem – biznesā, zinātnē, mākslā. Taču, no otras puses, tieši radikālais islāms ir veids, kā cita ievērojama daļa imigrantu pauž vēlmi pārtaisīt Eiropu pēc sava ģīmja un līdzības – aizstāvot šariata tiesas, vīru tie­­sības likt sievām nēsāt hidžabu, ie­­robežojot vārda brīvību.

Tas ved mūs pie principiāla jautājuma par Eiropas vērtībām. Multikul­turālisms kā politikas teorija, iespē­jams, ir apspriešanas vērts. Taču praktiskais multikulturālisms, kuru imi­grācijas rezultātā pēc kara ir pie­kopušas virkne Eiropas valstu, gan būtu pelnījis kritisku attieksmi. Tas metodiski grauj mūsdienu Eiropas pārliecību par savas kultūras salīdzinošajām priekšrocībām, tādējādi graujot arī pašu Eiropu. Lūk, eiropietis vairs nedrīkst justies lepns par savu kultūru – apgaismību, mūsdienu zinātni, tiesisku valsti un racionālismu. Tā­­dēļ viņš to arī nedrīkst uzspiest citiem – pat tad, ja šis cits ir tikko ieceļojis Eiropā. Viņam, lūk, ir jājūtas vainīgam par koloniālismu. Tādēļ katram iebraucējam ir jābūt tiesībām uz savu “kultūras tradīciju” saglabā­šanu – pat tad, ja šīs tradīcijas ietver klitoridektomiju, neuzticīgu sievu no­­­mētāšanu ar akmeņiem un asinsatriebību. Skaidrs, ka šāda pieeja ne­­iztur pārbaudi ar veselo saprātu. Koloniālismam ir bijušas ļoti dažādas formas – dažas no tām patiesi asiņainas. Taču ļoti daudzas mūsdienu koloniālisma formas nozīmē vienkārši: tev liek mazgāt zobus, māca lasīt un aizliedz dažas “kultūras tradīcijas”, kā sievu pašsadedzināšanos Indijā. Nez kādēļ islāma fundamentālisms nebija pārāk liela problēma, kamēr Ziemeļāfrikā bija Eiropas kolonijas, bet parādījās tad, kad šīs tautas pašas sāka pārvaldīt sevi. Protams, koloniālisma mantojums nav viendabīgs, īpaši Francijas gadījumā. Taču stāstīt, ka eiropiešiem (tai skaitā latviešiem!) koloniālisma dēļ nav tiesību aizstāvēt Eiropas kultūras priekšrocības, ka viņiem ir jāpieņem jebkura klaja mežonība kā Eiropas kultūrai pilnībā līdzvērtīga “tradīcija”, ir vienkārši pašnāvnieciski. No tā izriet arī tas, ar ko jārēķinās imigrācijas politikai, – Eiropa var atļauties citu kultūru pārstāvju imigrāciju vienīgi tiktāl, cik tā ar politiskiem līdzekļiem spēj padarīt šos cilvēkus patiešām piederīgus Eiropai. Jo vairāk tas būtu jādara situācijā, kad dažās Rietumeiropas valstīs jau šodien vispopulārākais jaun­­piedzimuša zēna vārds ir Muha­meds (dažādās variācijās), savukārt dažu labu Londonas priekšpilsētu jau ir mēģināts pilnīgi oficiāli padarīt par šariata zonu.

Viss šeit sacītais, protams, nav politkorekts. Taču reputācija kreisi liberālajās aprindās šo rindu rakstītāju satrauc krietni mazāk par Latvijas nākotni si­­tuācijā, kad centrisko politiķu bezatbildības dēļ, Rietumeiropā pieaugot islāmismam, pie varas nāk­tu galēji labējie. Tad mums Austrumeiropā pa­­tiešām ir reālas izredzes kļūt par to bērnu, kuru kopā ar imigrantu ūdeni izlej no vienotās Eiropas baļļas.

Raksts no Februāris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">