Grigorijs Revzins

Sleja nr. 8

Trīs dienas mocījos, pārdzīvodams viedokļa nesakritību ar saviem liberālajiem draugiem. Bet tagad, kad Šarīfs un Saīds Kuaši ir sekmīgi nošauti, es atļaušos bilst dažus vārdus. Man šķiet, ka mēs kļūdāmies, traktējot Pa­­rīzes traģēdiju kā islāmistu uzbrukumu eiropiešu svētajam vārda brīvības principam.

Es nekādā ziņā neattaisnoju slepkavas; es arī nesaku, ka karikatūristi paši uzprasījās utt. Mūsu vietējie ticīgie tik bieži aizvaino manas smadzenes, ka man nav nekas pretī, ja kādam gadās aizvainot viņu jūtas. Es gribu parunāt par ko citu. Man šķiet, ir nepareizi uzskatīt žurnālu Charlie Heb­­do par vārda brīvības izpausmi. Ja mēs tā uzskatām, tad iznāk, ka vārda brīvība vajadzīga tam, lai ražotu bezjēdzīgas piedauzības.

Ja esat redzējuši šā izdevuma karikatūras, tad saprotat, par ko es runāju, – mākslinieciskās ieceres, domas dziļuma un valodas ziņā tās ir radniecīgas bildītēm uz publisko ateju sienām, lai arī tematiski nedaudz plašākas. Vārda brīvības princips tomēr pastāv ne jau tādēļ, lai dzītu neķītrus jociņus par Dievu un baznīcu, valsti un ģimeni, dižiem vai sīkiem cilvēkiem.

Es saprotu, kādu sašutuma vētru ta­­gad izsaukšu, bet es apzināti lecu uz ecēšām – polemiskos nolūkos. Tam vi­­sam vispār nav nekāda sakara ar vārda brīvību. Vārda brīvība Rietu­­mos ie­­nāk 18. gadsimtā līdz ar apgaismības domātāju traktātiem un konstitūcijām un ar tām arī aprobežojas. Bet šī ir krietni senāka padarīšana. Nav iespējams saprast, kā vispār civilizētā mūsdienu zemē var pastāvēt šāds žurnāls, ja vien nezinām, ka tā ir Francija. Bet Francija – tā ir arī Vijons un Rablē, tā ir gotiskās skulptūras ar visām tajās sastopamajām komiskajām elles preteklību ainām, tā ir neķītrās marginālijas uz baznīcas rokrakstu lappušu malām. Karikatūra rodas no viduslaiku smieklu kultūras, un karikatūristi nav nekādi oratori vai filozofi. Viņi ir nerri, ģeniāli bezkauņas un neķītreļi, kas izauguši no karnevāla tradīcijas.

Jā, protams, pateicoties lomai, kādu karikatūra spēlēja Lielās franču revolūcijas laikmetā, tā ir kļuvusi par daļu no Eiropas brīvības diskursa. Bet tas nenozīmē, ka karikatūra arī ir šī brī­­vība. Tā ir daudz senākas brīvības iz­­pausme – runa ir par atbrīvošanos no civilizētības žņaugiem, par savas dzīvnieciskās dabas atsvabināšanu. Iespēja parādīt imperatoram pliku pa­­kaļu nebūt nav tas pats, kas tiesības atmaskot korupciju, valsts vardarbību vai apstrīdēt nodokļu likmes parlamentā. Tā ir iespēja nomest no sevis sabiedrībā valdošo normu, pieklājības un autoritāšu važas. Reizēm tas palīdz revolūcijām, jo desakralizē varu; reizēm tas palīdz varai, jo, izejot cauri karnevāliskai apsmiešanai, tā kļūst stiprāka – tā vismaz uzskatīja Mihails Bahtins. Taču šī tradīcija pastāv nebūt ne tādēļ, lai izsmietu valsts varu, bet tādēļ, lai cilvēks atbrīvotos pats no sevis. Tās pamatā ir nevis klasiskās satīras šaustīgie smiekli, bet piedzēruša vēdera nesātīgais smiekliņš, ar nabu ieraugot savu metamo.

Vēsturiskas nejaušības dēļ Eiropas ka­­­toliskajā tradīcijā smieklu kultūras nesēju starpā izrādījās arī garīdznieki. Tā ir diezgan unikāla parādība; iespējams, ka eiropeiskās brīvības radikālisma pakāpe saistīta tieši ar šo apstākli. Tā gan ir atsevišķa tēma.

Bet. Musulmaņu zemēs tautas smieklu kultūra ir ne mazāk attīstīta kā Eiropā – atcerēsimies kaut vai turku leļļu teātri (starp citu, tas mēdz būt ārkārtīgi neķītrs) vai Hodžu Nasre­dinu. Bet, cik man zināms (lai gan pieļauju, ka varu kļūdīties), smiekli tajā var tikt vērsti pret sultāniem, vezīriem, tirgoņiem, mullām, taču ne pret Pravieti, četriem taisnīgajiem kalifiem un šariata likumiem. Nav tādas tradīcijas, smieklu kultūras nesēju vidū šeihu nebija – nezinu, kāpēc. Starp citu, pareizticīgajā tradīcijā arī nav smieklu kultūras attiecībā uz Dievu. Lai cik neķītras reizēm mēdz būt krievu lubu bildītes, par nevainīgo ieņemšanu jokot tajās nav pieņemts.

Divu islāma fanātiķu uzbrukums franču karikatūristiem tiek traktēts kā viduslaiku mežonības sadursme ar mūsdienu eiropeisko brīvību. Es piekrītu, ka šis noziegums ir šausmīgs, es vakar biju pie Francijas vēstniecības un noliku tur puķes; piekrītu, ka šauts tika uz eiropeisko brīvību – taču ne mūsdienīgo. Vispār, ja skatāmies uz šo lietu ar bezkaislīga kulturologa acīm, tad tā ir vienu viduslaiku sadur­sme ar citiem viduslaikiem. Tā ir divu senu tradīciju savstarpējas nesaprašanās drāma – tradīciju, kuras ietilpst nacionāli reliģiskās, bet ne modernās apziņas kodolā. Vienkārši vienā no šīm tradīcijām drīkst un vajag rā­­dīt savu pliko pēcpusi Kungam, ja jau viņš nolēmis tevi nāvei, bet otrā – nē, nemaz, to darīt nedrīkst, jo ne­­drīkst savu grēcīgo miesu bāzt acīs tam, kurš tev dāvājis dvēseli. Nāve ir nopietna lieta, dažādas kultūras izstrādā dažādas stratēģijas, kā uz to reaģēt, un, reiz izstrādājušas, pie tām arī turas.

Un no šī viedokļa – lūdzu mani at­­vainot – šeit nav ļaundaru. Šeit ir šekspīriska divu pirmsākumu, divu varoņu drāma, kurā abi varoņi iet nāvē par tiesībām būt tiem, kas viņi ir. Vai gan jūs domājāt, ka abi ne­­prātīgie nezināja, kas viņus gaida pēc tā, ko viņi pastrādāja? Viņi taču, kā izskatās, speciāli atstāja mašīnā kaut ko līdzīgu vizītkartei; tā savulaik krie­vu teroristi palika notikuma vietā pēc atentāta izdarīšanas, lai ar paša dzīvību atbildētu par savu murgaino taisnību. Viņu mežonīgajā – jā, piekrītu, mežonīgajā – pasaules uz­­skatā ietilpst priekšstats par to, ka tad jau labāk nāve nekā samierināties ar Dieva aizskaršanu. Viduslaikos tā notiek. Un jūs labi zināt, ka nelaimīgie nošautie mākslinieki labi apzinā­jās, cik bīstams ir viņu pasākums. Bet tur nu viņi stāvēja un citādi nevarēja. Galu galā visi iet bojā. Bet tas nav teātris, un tas ir nepanesami.

Man šķiet, ka, paceļot šo stāstu uz svētās vārda brīvības aizstāvības vairoga, mēs tikai saasinām situāciju. Mēs padarām šo karu nenovēršamu. Jo ir taču atšķirība starp leviatānu un nerru. Viena lieta, kad tu uzsāc cīņu ar valsti, ar tās pamatiem, ar tās mašinēriju, konstitūciju – kad izrādās, ka tas viss ir uzbūvēts, lai aizvainotu Allāhu. Tā ir nopietna lieta, šādam mērķim var ziedot arī dzīvību. Cita lieta, kad tu ziedo dzīvību, lai nogalinātu nerru. Tas ir vienkārši muļķīgi. Karavīrs nekaro ar nerriem, jo šādā uzvarā nav goda. Ir smieklīgi iet ar ieročiem pret pliku pēcpusi – lai kā tu uz to šautu, vienalga būsi sūdos.

Nu, un par mums. Klausieties, nu ne­­drīkst taču tā palikt sevi zem sitiena. Mūsu, krievu, fundamentālisms – Krie­­­­vijas Pareizticīgās baznīcas, valsts varas, kazaku vai viņa čečeniskās aug­stības personā – pietiekami lielā mērā neieredz liberālismu visa tā dēļ, kas veido tā kodolu – cieņa pret cilvēku, vienlīdzība likuma priekšā, pamatbrī­vības, demokrātiskas valsts varas no­maiņas ideja. Tad kāpēc dot tam ie­­meslu paziņot, ka liberālisms ir vienas vienīgas neķītrības un zaimošana? Putins ir briesmīgs ne jau ar to, ka ietupināja Pussy Riot meitenes, viņam ir arī daudz citu nopelnu. Bet ar to, ka Putins tās ietupināja, viņš ir smieklīgs.

Grigorijs Revzins, no bloga Радио Эхо Москвы vietnē

Raksts no Februāris 2015 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">