Noziegums bez soda

““Pirmais Gaisa desanta pulks Londonderijā ieradās svētdien, 1972. gada 30. janvārī.” Sākot ar šo vienkāršo ievada teikumu, Savila izmeklēšanas noslēguma ziņojums izskaidro, kā norisinājusies traģēdija. Tas prasījis 12 gadus, 10 dokumentu sējumus un gandrīz 200 miljonus mārciņu, tomēr lords Savils ar savu Asiņainās svētdienas notikumu izmeklēšanas komandu spītīgā neatlaidībā spējuši gandrīz soli pa solim izsekot tam, kā gaisa desantnieki vienā dienā nošāva 13 cilvēkus – visos gadījumos bez mazākā attaisnojuma.”

BBC, 2010. gada 15. jūnijā,

Svētdienā, 1972. gada 30. janvārī britu izpletņlēcēji atklāja uguni pa Ziemeļīrijas katoļiem, nošāva 13 cilvēkus un desmitiem ievainoja. Slaktiņš izsauca sašutumu Rietumu pasaulē, divkosīgu nosodījumu sociālisma nometnē, “atriebības aktu” kampaņu no Īru republikāņu armijas puses. Presē bija daudz fotogrāfiju: britu karavīri nogalina neapbruņotus demonstrantus – un pat tos, kas centās palīdzēt ievainotajiem. Valdība bija spiesta sākt izmeklēšanu, taču The Widgery report (60 lappuses, ne vairāk) pilnībā attaisnoja militāristus, uzskatot, ka starp demonstrantiem, kas gāja pa Londonderijas drūmajām ielām, bija ĪRA kaujinieki, pie tam – apbruņoti līdz zobiem. Vēl vairāk, tajā pārskatā tika teikts, ka karavīri no Izpletņlēcēju pulka pirmā bataljona, kas iepriekš no Belfāstas bija ieradies Derijā, nevis vienkārši šāva, bet atbildēja uz nezināma pretinieka uguni.

Nosprieda, ka tā arī ir – līdz 1998. gadam. 1998. gadā jaunais premjerministrs Tonijs Blērs pastiprināti nodarbojās ar Olsteras nomierināšanu; viens no nosacījumiem, lai varētu noslēgt vienošanos ar vietējiem katoļiem, bija solījums sākt jaunu Asiņainās svētdienas notikumu izmeklēšanu. Blērs solījumu turēja: pēc 12 gadiem, jau viņa ilgās premjerēšanas beigās, pēc viņa leiboristu partijas izgāšanās vēlēšanās, pēc dīvainās konservatīvo un liberāldemokrātu koalīcijas nākšanas pie varas, lords Savils pabeidza savu darāmo. Tagad bilde bija skaidra: britu militāristi bija izdarījuši noziegumu, kuru nav iespējams attaisnot. Tiesa gan, to var izskaidrot. Lai cik tas savādi šodien izklausītos, armija Olsterā tika ievesta, lai aizsargātu no protestantu-uniātu uzbrukumiem tieši katoļus. Taču tā vietā, lai nemieros būtu par arbitru, militāristi kļuva par konfliktā iesaistītu pusi: par acīmredzamu ienaidnieku tika izvēlēti tie paši katoļi, kurus armijas taisījās sargāt. Tā bija pilnīgi saprotama loģika: protams, Londonai bija tuvāki tie, kas bija par Olsteras saglabāšanu zem kroņa sceptera. Tā vai citādi, katoļu sašutums auga augumā – reizē ar to auga arī Īru republikāņu armijas spēks un autoritāte. Daži Ziemeļīrijas pilsētu rajoni nonāca tiešā ĪRA pakļautībā, armija un policisti tur savu degunu nebāza. Spriedze auga, un 1972. gada 30. janvāri notika sprādziens.

“Savila pārskatā” teikts: “Soldiers reacted by losing their self-control and firing themselves, forgetting or ignoring their instructions and training and failing to satisfy themselves that they had identified targets posing a threat of causing death or serious injury… it is at least possible that they did so in the indefensible belief that all the civilians they fired at were probably either members of the Provisional or Official IRA or were supporters… and so deserved to be shot.”(“Kareivji reaģēja tā, ka zaudēja savaldību un sāka šaut, aizmirsa vai neievēroja viņiem dotos norādījumus un apgūtās iemaņas un nepārliecinājās, ka viņi patiešām identificējuši mērķus, bet tas var draudēt ar nāvi vai nopietniem ievainojumiem. [..] pastāv zināma iespēja, ka viņi tā rīkojās ne ar ko nepamatotā pārliecībā, ka visi civiliedzīvotāji, uz kuriem viņi šauj, ir, visticamāk, vai nu Pagaidu vai Oficiālās ĪRA locekļi vai atbalstītāji [..] un tādēļ pelnījuši tikt nošauti.”) Tādā, lūk, cietā valodā sacerēts šis dokuments. Šķiet, ka taisnība bija triumfējusi: vainīgie bija nosaukti, cēloņi – arī, bet britu premjerministrs Deivids Kamerons, lai arī novēloti, tomēr atvainojās. Bijušais Derijas bīskaps Edvards Delijs, kurš slaktiņa vietā nesekmīgi bija centies palīdzēt vienam no upuriem, paziņoja, ka ir gatavs militāristiem piedot. Ko lai saka – tāds ir viņa, bīskapa, darbs – piedot. Taču “piedot nenozīmē aizmirst”; “asiņaino svētdienu” ir vērts aplūkot nevis kā sižetu par tēmu “noziegums/sods (nožēla)”, bet tas ir vēl viens fakts zināšanu krātuvītē par to, kā iekārtota mūsu pasaule. Runājot par “sodu”, tāda Londonderijas gadījumā nebija un visdrīzāk arī nebūs – par spīti visiem aicinājumiem novest lietu līdz galam. Taču mūs šeit interesē ne tik daudz britu, ziemeļīru sižets, kā jautājums, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet abstrakts, taču patiesībā ir pat ļoti aktuāls. Tas ir jautājums par Ļaunumu, kas pastāv mūsu pasaulē, un par to, ka šis Ļaunums nekad netiek sodīts un taisnība nekad neuzvar. “Kā tad tā,” iesauksies pārsteigtais lasītājs, “nevar būt! Bija taču Nirnbergas prāva, arī Eihmanu noķēra. Un Miloševiču. Un Čārlzu Teiloru!” Bet, piedod, dārgais lasītāj, vai tu patiešām domā, ka spriedums pulciņam padzīvojušu vīriešu nokarenos uzvalkos izpērk visu, kas notika kontinentālajā Eiropā no 1933. līdz 1945. gadam? Ka desmitiem, simtiem tūkstošu benžu, vienkārši slepkavu, izvarotāju un sadistu tā vienkārši apņēmīgi atteicās no saviem uzskatiem, pārkvalificējās no karavīriem un policistiem par atslēdzniekiem, dārzniekiem un banku klerkiem? Ka visas šīs runas par Hitlera un viņa kompānijas noziegumiem jel ko nozīmē, teiksim, kādam ģimenes cilvēkam austrietim, kurš ar lepnumu norāda uz portretu pie sienas, kurā redzams vecaistēvs SS formā? Vai arī, dārgais lasītāj, tu esi redzējis kaut vienu sodītu vīru no NKVD, GPU, KGB, nu labi, pat ne sodītu, bet kaut vai tādu, kuru moka sirdsapziņa? Vai skopu komunistisku asariņu noslaukošu “sarkano khmeru”?

Ak vai, neticīgam, nereliģiskam cilvēkam mūsu pasaulē taisnības nav un nevar būt (bet citas pasaules viņam nav). Absurdi, bet, būdams godīgs, tāds cilvēks nevar netiekties pēc taisnības, lieliski apzinādamies tās neiespējamību. Un jautājums pat nav par to, cik nepareizi iekārtota šī pasaule; kļūda ir nevis pasaules uzbūvē, bet jēdzieniskajā aparātā. Citiem vārdiem, jāsakārto nevis sabiedrības funkcionēšanas pamati, bet domāšanas, un it īpaši – izteikumu veids.

Vadīsimies pēc tā, ka ar “taisnīgumu” saprot pareizu – no vairākuma viedokļa – tās vai citas lietas (sižeta, ja tīk) iznākumu. Šādu skatupunktu var pamatot ar cilvēkiem kopīgām – reliģiskām, sociālām, jebkādām. Tiesa, reizēm mūsu priekšā ir nevis vairākuma, bet mazākuma pozīcija, mazākuma, kuram dažādu iemeslu dēļ pieder vara, materiālā vai morālā, nav svarīgi. Aiz reliģiju robežām visi skatupunkti un viedokļi ir pilnīgi relatīvi: vieniem Maķedonijas Aleksandrs ir varonis, citiem – ļaundaris. Vieni Mahatmā Gandijā saskata dižo labā un (joprojām tās pašas) taisnības skolotāju, citi – Hitlera epistulāro sarunu biedru un savas paša sievas mocītāju. Koplietošanas morālie spriedumi, lai cik lieliski tie izskatītos, ir varas, pakļaušanas mehānisma darbības rezultāts – un, ak vai, nekas vairāk. Varai darīšana ir tikai pašai ar sevi: ne uz taisnīgumu, ne uz Labu un Ļaunu tā neattiecas. Nekāda atvainošanās, nekāda nožēla neatgriezīs upurus, nespēs mierināt to radiniekus, neizlabos nekādus nodarījumus; tie ir publiski žesti, kuru mērķis atrodas aiz privātas cilvēciskas eksistences robežām. Tādēļ visas publiskās grēku nožēlas, visas taisnīguma pop-uzvaras slikti smird – neskatoties uz, iespējams, vistīrākajiem, patiesākajiem nodomiem. Patiess taisnīgums var būtu tikai atsevišķs, privāts, vienskaitlī. Tieši šajā punktā kristietība un ateisms saskaras: tādēļ vārdi, ko teica bīskaps Edvards Delijs, kurš atradās uz Londonderijas asiņainās ielas pirms 38 gadiem, ir svarīgāki par atvainošanos, ko pauda Deivids Kamerons, kurš 1972. gadā pat vēl savā Ītonā negāja.