Piesprādzēt jostas un nesmēķēt

“Britu aktieris Džeremijs Aironss kādā intervijā vērsies pret smēķēšanas aizliegšanu Ņujorkas skvēros un parkos, ko ieviesis pilsētas mērs Maikls Blūmbergs. [..] Aktieris nodēvējis Blūmberga centienus par “smieklīgu un šausmīgu vēršanos pret minoritātēm, kas nevar sevi aizstāvēt”. Pēc Aironsa domām, smēķētāji jāaizstāv tāpat kā “invalīdi un bērni”. 62 gadus vecais aktieris smēķē visu mūžu.”

LETA, 6. aprīlī

Ja palūkojamies, ko mūsu valsts iedzīvotāji domā par savu valsti, redzam, ka “vidējais latvietis” ļoti vēlas, lai valsts viņa dzīvē spēlētu lielāku lomu. Tas attiecas gan uz ekonomiku, gan izglītību, gan veselības aprūpi, gan izglītību – it visās šajās jomās stabils vairākums aptaujās apgalvo, ka valsts lomai būtu jābūt lielākai. Tas nav nekas tikai Latvijai specifisks. Tas ir tāds vispārējs postkomunisma paradokss, kuru jau diezgan pasen pamanīja Georgs Šepflins (Schöpflin): ļaudis, vienlaikus neuzticoties valstij, tomēr vēlas, lai tā regulē viņu dzīvi.

Tādēļ varētu pieņemt, ka mēs šajā Aironsa konfliktā ar Blūmbergu lielais vairākums nostātos pēdējā pusē. Tā sacīt, tā tiem smēķētājiem vajag, lai labāk slapstās pa vārtrūmēm. Kad pie mums diezgan strauji ieviesa dažādos smēķēšanas ierobežojumus – ar visām vizuāli nevainojamajām cedelēm par “10 metriem” kā vainagojumu – balsi nepacēla pat rūdīti smēķētāji, kādu mūsu politiķu vidū netrūkst. Tas viss tika uztverts kā kārtējā Eiropas norma, kura jāpieņem kā neapšaubāms civilizācijas sasniegums. Neraugoties uz to, ka dažās ES zemēs bāros un restorānos joprojām zilina ne pa jokam, un Vācijā joprojām pastāv pat cigarešu automāti un tabakas izstrādājumu vides reklāmas, pie mums neviens par to diskutēt īsti nevēlējās.

Taču pasaule ir ļoti liela, un tajā ir atrodamas dažas zemes, kur indivīda brīvība tiek uztverta ļoti nopietni. Tā ir tradīcija, kura sāk ar indivīda brīvību un prasa pamatojumu dažu lietu aizliegšanai – iepretim mūsu reģiona tradīcijai, kura sāk ar valsts visspēcību un pēc tam meklē pamatojumu dažu lietu atļaušanai. Te tad arī iekrita Aironss: ar kādām tiesībām Ņujorkas pašvaldība liedz cilvēkiem rīkoties ar savu ķermeni atbilstoši saviem ieskatiem? Vai tad mēs neatzīstam, ka lai nu kas, bet cilvēka ķermenis tomēr ir viņa paša, nevis valsts vai pašvaldības darīšana? Un, ja mēs to neatzīstam, tad kāda jēga vispār runāt par cilvēka brīvību? Cilvēki dara ar savu ķermeni trakas lietas – sākot ar līmes ostīšanu un gumijlēkšanu un beidzot ar tetovēšanos un silikona krūtīm. Vairums no mums nekad neko tādu nedarītu. Taču vai tas vien ir pietiekošs iemesls, lai kādam aizliegtu rīkoties ar savu ķermeni? Vairumam taču var neiepatikties dažādas lietas – no līkiem deguniem līdz aveņkrāsas biksēm. Ja sāksim ar smēķēšanu, tad beigsim ar vairākuma tirāniju pār visām cilvēku dzīves jomām – vai ne tā?

Vispazīstamākais pretarguments šeit ir pasīvā smēķēšana, proti, fakts, ka cigarešu dūmi kaitē citiem cilvēkiem. Tas ir nopietni ņemams arguments, jo jebkuram ir tiesības bez paša piekrišanas neelpot citu cilvēku dūmus. Taču ar to nu nekādi nevar izskaidrot visus pretsmēķēšanas kampaņu pasākumus, bet gan tikai ļoti nelielu daļu no tiem. Publiski lietojamās telpās ir pamatoti aizliegt smēķēt; taču kādēļ bāros un restorānos nedrīkstētu būt labi ventilētas smēķētāju zāles, ja to vēlas pats bāra īpašnieks? Nerunāsim nemaz par akcīzi un citiem nodokļiem, kuru es maksāju par tabaku, kaut arī varbūt smēķēju viens pats meža vidū – arī tie ir brīvības ierobežojumi. Tas, vai smēķētāju dzīšana prom no namu ieejām apkaro tieši pasīvo smēķēšanu, ir diezgan šaubīgi – gribētos redzēt kādu pētījumu par to, kādu iespaidu uz cilvēka veselību atstāj paiešana garām smēķējošam kolēģim divreiz dienā. Tāpēc reizēm patiesi rodas iespaids, ka šīs politikas mērķis patiesībā ir iedzīt smēķētāju renstelē, kur likt viņam ik dienas justies izstumtam un marginalizētam.  

Otrs populārākais arguments ir rūpes par pašu aktīvo smēķētāju veselību. Proti, valsts pienākumos ir turēt savu iedzīvotāju miesu labā stāvoklī: viņiem ir jādzīvo veselīgi, lai spētu maksāt nodokļus un reproducēt valsts populāciju. Šāds paternālisms nebūt nav muļķīgs: valsts it kā neļauj saviem pilsoņiem darīt pāri pašiem sev, tāpat kā mēs neļaujam maziem bērniem bāzt pirkstus elektrības rozetēs. Taču tas tomēr nonāk pretrunā ar pieņēmumu, ka pieaudzis cilvēks pats labāk par valsti, pašvaldību un Eiropas Savienību zina, kas viņam ir vajadzīgs. Ja tomēr atzīstam, ka valsts pienākums ir ne tikai aizsargāt cilvēku tiesības, bet viņus arī “audzināt” labai un laimīgai dzīvei, tad faktiski paveram vārtus jebkuriem mēģinājumiem iztaisīt cilvēkus tādus, kādi nu tie valdībai tobrīd liekas vajadzīgi. Nav noslēpums, ka pirmos mēģinājumus apkarot smēķēšanu īstenoja nacistiskā Vācija, kura pirmoreiz arī empīriski pierādīja smēķēšanas saikni ar plaušu vēzi. Taču mēs šodien negribētu uzskatīt nacistu biopolitiku par sekošanas vērtu paraugu – ar visām masu vingrošanas akcijām un “rases higiēnu”. Vai varbūt ne tā?

Nu, līdz totalitārismam mums vēl nāksies drusku pagaidīt. Tas, ko mēs šodien vērojam valsts rūpēs par iedzīvotāju veselību, drīzāk ir nekonsekvence. Ja tā sauktie “grēku nodokļi” patiešām tiktu noteikti proporcionāli kaitējumam veselībai, tad Latvijā jūtami dārgākam vajadzētu būt alkoholam, nevis tabakai. Taču tur viens otrs mūsu augstajos namos ir nolobēts tiktāl, ka pat visniecīgākais alkohola akcīzes celšanas piedāvājums rada svētu sašutumu: kā tad tā, puslitrs degvīna taču nedrīkst būt dārgāks par pāris tramvaja biļetēm! Nerunāsim nemaz par marihuānu: te patiesībā tiek aizliegts un kriminalizēts kaut kas veselībai krietni mazāk kaitīgs par jebkurā veikalā brīvi un lēti nopērkamiem tautas izpriecas līdzekļiem.

Vai viss iepriekš sacītais būtu jāsaprot kā aizstāvība galējam liberālismam tabakas apritē? Nebūt nē, taču pirms jebkura aizlieguma ir iespējams mazliet padomāt, kādēļ kaut kas tiek aizliegts, un kurā mirklī valsts pārkāpj indivīda brīvības robežas. Jau de Tokvils 19. gadsimta vidū pamanīja, ka demokrātiskās valstis visbiežāk apdraud cilvēka brīvību nevis kādas savtīgas tirānijas, bet gan vislabāko un cildenāko mērķu un altruisma vārdā – kā šeit gadījumā ar smēķēšanu. Aironsa piezīme par invalīdiem un bērniem dažiem varētu likties ciniska. Aktieris pat izpelnījās ASV invalīdu biedrību publisku sašutumu. Invalīdu pārstāvjus var saprast: pielīdzināt kādu smēķētājiem šodien Amerikā ir aptuveni tas pats, kas pielīdzināt viņu pedofiliem. Lieta esot tāda, ka smēķētāji, atšķirībā no invalīdiem, lūk, esot “izvēlējušies” smēķēt. Ja atmetam šā skandāla patētiku, varam saskatīt aiz visa sacītā arī kādu konstruktīvu argumentu. Šeit ir runa par autonomiju un atkarībām šā vārda plašā nozīmē. Mēs pieņemam, ka bērni un invalīdi ir būtnes, kuru eksistence ir pastāvīgi atkarīga no kāda ārēja faktora, kuru kontrolēt nav viņu pašu varā. Arī smēķētāji vismaz pa daļai tādi ir. Viņus neviens nespiež smēķēt, un šajā nozīmē smēķēšana patiešām ir viņu brīvas gribas izpausme. Taču viņi nespēj negribēt smēķēt, un šajā nozīmē viņu spēja lemt par sevi patiešām ir iedragāta. Cieņa pret cilvēka autonomiju prasītu nevis vienkārši panākt, lai cilvēks nesmēķē, bet gan, lai viņš atgūst spēju pats izlemt par smēķēšanu vai nesmēķēšanu. Tas savukārt nozīmē dažādos veidos veicināt to, lai atmest gribošie patiešām to spētu izdarīt. Te noteikti būtu iemesls radīt šādiem cilvēkiem iespēju visu dienu neatrasties citu tabakas dūmos. Grūtāk būtu pamatot augstās cigarešu cenas. Ir tiesa, ka rietumvalstīs starp trūcīgajiem ir aptuveni divreiz vairāk smēķētāju, nekā turīgā augšslāņa vidū: vissmēķējošākā sabiedrības grupa, starp citu, ir tā dēvētie bomži. Taču liegt cilvēkam iespēju smēķēt viņa skopuma dēļ faktiski nozīmē ar viņu manipulēt, un jūs nevarat veicināt cilvēka autonomiju, ar viņu manipulējot. Šo argumentu gan laikam nepieņems pretsmēķēšanas inkvizitori. Mani vienmēr ir pārsteidzis, kā laikmetā, kurš it kā tik jutīgi uztver visādus “nesmukumus” televīzijā pirms noteiktās stundas, vienlaikus ļauj milzīgās tirāžās un bērniem pieejamā veidā publiskot visas tās sagriezto plaušu un pūžņojošo līķu bildītes uz cigarešu paciņām. Tā, manuprāt, ir amorāla un ne visai efektīva manipulācija ar nabaga smēķētājiem, līdzīga Bērdžesa “Mehāniskajā apelsīnā” aprakstītajai. Taču arī šeit veikta cēla mērķa vārdā, protams.

Visbeidzot, jebkura pretsmēķēšanas politika nedrīkstētu ignorēt arī iespēju, ka kāds cilvēks par spīti visai informatīvajai kampaņai un smadzeņu skalošanai apzināti un atbildīgi izvēlas smēķēt, nemaz neizjūtot to kā atkarību un nevēloties no tās tikt vaļā. Itin bieži tiek pieņemts, ka ikkatrs smēķētājs noteikti vēlas smēķēšanu atmest, un, ja viņš pats apgalvo pretējo, tad tikai tādēļ, ka vēl nav sev atzinies savā dziļajā un tādēļ vēl jo spēcīgāk apspiestajā atmešanas vēlmē. Šādos gadījumos mums ir iespēja būt par lieciniekiem patiesi totalitārai domāšanai mūsu draudzīgajā, demokrātiskajā ikdienā.