Ludviga Vitgenšteina skolnieki Kremlī

“Tas, ka septembra beigu politiskie lēmumi un notikumi valsts pilsoņos, kas saglabājuši cilvēka cieņu, nekādi nespēja vairot uzticību pastāvošajai politiskajai sistēmai un personālijām, kuras to iemieso, jau ir pateikts pirms manis.”

Mihails Hodorkovskis, 12. oktobris, lenta.ru/news/2011/10/12/conscience

Maskavas liberālās inteliģences romāns ar varu beidzās augustā septembrī, tik tikko sācies. Tas ir, vispār nesācies. Vispirms Kremļa intriganti dažu dienu laikā sagrāva Pravoje ģelo (“Taisno lietu”), “progresīvo” partiju, kuru paši bija radījuši, imitējot opozīcijas iespējamību. Miljardieris Prohorovs, kurš vasarā no puskomiska personāža bija pārvērties par gandrīz vai “Krievijas modernizācijas” pravieti, pārsviežoties no vulgārām skaistulēm un patruliem sportistiem uz inteliģenta sirdij ērtu rakstnieku un aktieru vidi (filoloģe Marieta Čudakova labajā pusē, režisors Pāvels Lungins – kreisajā), tika apkaunojoši apkāsts, izdzīts no pundurpartijas (nesaskanīgas ar viņa divmetrīgo stāvu), turklāt vēl, šķiet, arī apzagts. Vismaz naudu, ko viņš bija ieguldījis partijā, viņam pagaidām neviens vēl nav atdevis. Postpadomju liberāļa bailīgajai vēlmei 2011. gada decembrī vēlēšanu biļetenā ievilkt krustiņu blakus vairāk vai mazāk pieklājīgiem ļaudīm tika pārvilkts trekns krusts. Prohorovs atgriezās savā finanšu impērijā dziedēt brūces, tramīgi tverot Kremļa signālus, bez iebildumiem dodot naudu varas idiotiskajām iegribām, tādām kā pašiem sava krievu automobiļa ražošana ar vēl idiotiskāku nosaukumu E-mobile (Ё-мобиль). Tiesa, nosaukumu gan izdomāja pats Prohorovs, un tas daudz ko pasaka gan par to, kā viņš uztver realitāti, gan par viņa dīvaino humora izjūtu.

Partijas Pravoje ģelo sagraušana krievu liberālim bija sāpīgs belziens, bet sižets ar Dmitrija Medvedeva brīvprātīgo atteikšanos no tālākās prezidentūras plāniem kļuva par savdabīgu “kontrolšāvienu”, kas nelaimīgo sapņotāju piebeidza. Grūti pateikt, kas bija pretīgāk – sīku blēžu izdarības, apdolbījot veselu valsti, vai svina smagais fakts, ka Putins valdīs turpmākos divpadsmit gadus. Šķiet, ka pirmais. “Kā” dzīvē vienmēr ir svarīgāks par “kas”; estētika ir labākā un tīrākā ētikas forma; milzīgās Krievijas tēls, kuras likteni izspēlē divi blēži – turklāt gandrīz visas kārtis kavā ir iezīmētas –, lūk, to neviens cilvēks, kuram ir vēl veselā saprāta atliekas un kaut vai niecīgi priekšstati par taisnīgumu, paciest nespēj. Bet kurš tur būs prezidents, viens vai otrs spēlmanis, kāda galu galā starpība.

Jebkādas runas par “liberālo Medvedevu” bija Krievijā notiekošā apzināta un bailīga aizplīvurošana, krievu inteliģenta – un, protams, arī Rietumu liberālā politiķa – pašterapijas kurss. Nostrādāja tipisks sociāls un kultūras aizsargmehānisms, kas centās saglabāt kaut vai nosacītu cerības stariņu šķietami bezcerīgākajā situācijā. Samierināties ar Putina un viņa režīma pastāvēšanu ar visu tā antirietumniecisko retoriku, nelietīgo politiski kriminālo praksi un pretīgo tukšās propagandas muļķību (tukšās atšķirībā no padomju, jo “propagandai” vajadzīga “ideoloģija”, bet Putina režīmam nav nekādas ideoloģijas, atskaitot lienošo pragmatismu) iespējams vienīgi tad, ja kāds tajā ir materiāli ieinteresēts. Ja tādas intereses nav (bet galvaspilsētas liberālis visbiežāk ar varu tiešā veidā nav saistīts), tad tikai cerība uz situācijas maiņu var palīdzēt atsevišķi ņemtam liberālim nekrist izmisumā vai depresijā ar sekojošo slīgšanu alkoholismā vai emigrāciju. Tāda cerība bija prezidents Medvedevs – civilais, bez KGB pagātnes, mīl modernās tehnoloģijas un runas par demokrātiju un brīvību. Protams, lai noticētu “modernizācijai”, ko izsludināja nesaudzīgā Putina ieliktenis un marionete, vajag to ļoti gribēt – tieši tāpat, kā neredzēt to, kas īstenībā noticis Medvedeva prezidentūras laikā (karš ar Gruziju, otrais absurdais spriedums Hodorkovskim un Ļebedevam, “liberālajā” Medvedeva laikā tieši tāpat sita, iebaidīja, apcietināja opozicionārus kā pie “neliberālā” Putina; visbeidzot tieši, valdot prezidentam juristam, cietumā sapūdēja Sergeju Magņicki). Tas viss bija zināms jau sen, taču krievu liberālais inteliģents ticēja, sak’, tūlīt notiks brīnišķīga pārtapšana, līdzīgi tam, kā staļinists Hruščovs izvērtās par “personības kulta” atmaskotāju, bet vienkāršs PSKP CK politbiroja loceklis Mihails Gorbačovs kļuva par PSRS kapraci. Jo tuvāk nāca 2011. gada rudens, jo vairāk pieauga sabiedrības gaidas attiecībā uz neartikulēto prezidentu; ap viņu veidojās kaut kādi think tank, tika rakstītas “modernizēšanas” programmas, inteliģences varoņi, rokdziedātāji, rakstnieki, liesmainie publicisti un populāri avīžu ekonomisti parakstīja vēstules, atbalstot jaunu Medvedeva prezidentūras termiņu. Un še tev – tāds trieciens.

Reizē ar cerību uz Medvedeva demokratizāciju krievu liberālis apglabāja arī nākotnes ideju vispār. Pamēģināšu to izteikt tā: “Medvedeva prezidentūras laikā krievu liberālais inteliģents pirmo reizi pēdējo desmit piecpadsmit gadu laikā formulēja pašam pieņemamu, neutopisku, kā viņam likās, sasniedzamu “nākotnes tēlu”, kas attaisnoja viņa, inteliģenta, pastāvēšanu “šeit un tagad”. Inteliģentā apziņa pirmo reizi kopš lielajām Jeļcina laika gaidām, šķiet, atrada sev vietu sabiedrības interešu un valsts politikas hierarhijā. Vara atbalstīja šo ilūziju savas leģitimācijas dēļ – kā pašas sabiedrības, tā arī Rietumu acīs. Tikko šādas nepieciešamības vairs nebija, spēle beidzās.

Nevis vara apmānīja liberāli, bet liberālis apzināti apmānīja pats sevi.” Tas nav nekas jauns. Svarīgi ir nevis tas, ka tas ir pateikts vēl reizi, bet tas, ka tas ir sarindots loģiskā secībā; svarīgi, kā mēdza teikt filozofs Ludvigs Vitgenšteins, ka lietas ir izvietotas atbilstošā kārtībā. Tieši to Vitgenšteins uzskatīja par ikvienas filozofijas īsteno uzdevumu – nevis izgudrot vai atklāt “jaunas lietas”, bet labākajā veidā izvietot vecās, proti, tā, lai tās kļūtu acīmredzamas vērotāja apziņai. Šajā ziņā Krievijā valdošais režīms, noslēpumainie Kremļa PR speciālisti un tehnologi apliecinājuši sevi kā patiesi Vitgenšteina mācekļi – atšķirībā no krievu liberālajiem inteliģentiem, kuri, ja izmantotu cita filozofa, Aleksandra Pjatigorska, terminoloģiju, nav spējuši pārvarēt tā saucamā “psihisma” rāmjus. “Prohorova gadījums” un Putina atgriešanās sabiedrībai parādīja – ja, protams, tai vēl palikusi vēlēšanās vērot notiekošo – vienkāršas lietas. Pirmā: Krievijā nav nekādas “politikas” klasiskajā šī vārda nozīmē (kad politiskās partijas un spēki, kas atspoguļo dažādu sociālo grupu intereses, iesaistās publiskā konkurences cīņā) un tuvākajos gados tādas arī nebūs. Otra: visu, kas pašreiz parādās Krievijā atļautajā politiskajā laukā, stingri kontrolē vara, tā ir to radījusi, un tam nav nekāda sakara ar politiku klasiskajā šī vārda nozīmē. Trešā: pašreizējā Krievijas vara ir pašpietiekama, tai nav vajadzīgs ne ilgstošs atbalsts, ne kāda cita attieksme no dažādu sociālo grupu puses, un vispirms jau – no liberālās inteliģences. Nav pat tā, ka vara būtu pret inteliģenci naidīga, nē, tā pastāv pilnīgi atrauti no sabiedrības un vienkārši ir vienaldzīga. Un galu galā cer saņemt pretī vienaldzību. 2011. gada rudenī Kremļa polittehnologi, patiesi “agrīnā Vitgenšteina” sekotāji, nodemonstrēja šīs aukstās, vienaldzīgās, šausmīgās lietas Krievijai un pasaulei, izvietojot tās saprašanai vislabākajā kārtībā.