Dzīvojot ar samierināšanos

Domāju par pašreizējo brīdi un mani pārņem divas nebijušas sajūtas – telpas zudums un piekrišana. Ar telpas zudumu es saprotu mediju pagaišanu – vienojošas lielas preses izzušanu, bet ne tikai. Nav vairs kam uzrakstīt, ja atskaita desmit vārdus tviterī, ja es zinātu, kā to lieto un cik tas sver. Nav vairs arī ko pirkt, ja atskaita dažus globālus žurnālus, bet tie maksā piecus latus, un ko man dod pasaules vareno pamācības, ja es gribu lasīt un rakstīt par Latviju. Lielās preses izzušana ir nacionāla nelaime (pieķeru sevi, ka klasificēju, tātad tomēr nesamierinos!) – nav vairs, kas vieno – nav vairs avīzes lapas, kurā tu kā spogulī redzi citu lasītāju – domubiedru. Viņi vairs nelasa sevi kā kopīgu politisku tekstu.

Brīnums par lielās preses izzušanu ir pienācis ātrāk, nekā jebkurš to gaidījis. It visur pasaulē avīzes vispirms kļuva mazākas, tad krāsainākas, visbeidzot izzuda vai pārcēlās uz interneta vietnēm. Tās vairs nav rīta tramvaja sastāvdaļa, kaudzīte uz galda, piegāde agrumā ar cerību iepazīties, izlasīt, pārdomāt un saprast. Izlasīšana, tekstualitāte un saprašana kā daļa no politiskās kultūras ir mirusi. Un arī piebiedrošanās lasītāju kopai, kuri raugās, vērtē, mēģina saprast. Lielā prese kā pērnās lapas izčākstējusi guļ zemē, un politiskais un sabiedriskais lauks virs tās ir kļuvis mazāk diskursīvs, faktiski – pavisam neizrunāts un neapspriests. Varbūt ātrās tvitera revolūcijas ir samaksa par lielās preses izzušanu? Sabiedriskajā televīzijā nupat likvidēja 100. pantu (sabiedriski politisks raidījums) un aizstāja to ar seriālu.

Es domāju – kur tagad satiekas šie cilvēki – kur pulcējas domubiedri? Klusumā – būtu viena atbilde. Un tad ik pa laikam no klusuma viņi iznāk redzamās vietās – šīs klusējošās domubiedru grupas, kur nesarunājas, nepazīst cits citu, bet kā suns ar ožu vai gājputns ar nekļūdīgu instinktu nojauš otru, kaut kas pilnīgi pretējs feisbuka un draugiem virtuālajām kopienām, kur noteikti ir jābūt pazīstamam un tieši redzamam. Tie ir cilvēki, kuri varētu lasīt vienu un to pašu dzejoli, ja tāds būtu uzrakstīts, vai klausīties skaņdarbu, ja tāds tiktu atskaņots, bet viņi nebūtu ne auditorija, ne publika, ne vēlētāji vai nevalstiskā organizācija. Viņi redz un dzird viens otru iztēlē. Kā kopa viņi pastāv tīri garīgā līmenī, varētu teikt – iztēlotajā politikā, un – kas svarīgi – viņi nav traki. Lai gan es nepārtraukti pieņemu, ka dzīvoju starp šādiem cilvēkiem, par ko liecina kopīgi elpojamais gaiss un uzburamie objekti, tikai vienu reizi redzēju viņus vaigā. Tas bija toreiz, kad nacionālā seriālu padome bija lēmusi likvidēt Radio Klasika, šie cilvēki sanāca uz solidaritātes koncertu. Viņi nerunāja, bija nopietni, un viņu klusējošās sejās raugoties, man likās, ka es pēkšņi viņus visus pazīstu. Viņos uz ārpusi izpaudās tikai nojauta par līdzīgu normatīvu attieksmju pastāvēšanu citos privātās telpas dziļumos. Fundaments jau nekad netiek izrunāts un izteikts (tāpat kā tas nav redzams), bet saprasts, un tas bija redzams šajā klusuma demonstrācijā.

Kad latvietis laužas publiskajā telpā, viņš nāk ar savu taisnību. Un viņš iedomājas, ka visiem citiem tā jāpieņem, vēl vairāk – viņa redzējums ir pati vēlamā lietu kārtība un padoms ikvienam. Kognitīvā zinātne teiktu, ka mūsu iekļuve publiskajā telpā sastāv no trausliem pieņēmumiem, uztveres īpatnībām un maldiem, katrā ziņā – pārdzīvotajām traumām, kamēr socioloģija apgalvotu, ka to izveido šo traumu, maldu un pieņēmumu virzīta cilvēku mijiedarbe – nesaskaņas, strīdi, reti konfliktu noregulējumi; citiem vārdiem – sabiedrībā nav tiešas racionālas saistības starp mums kā atsevišķiem indivīdiem un visiem citiem kopā ņemtiem. Tieši tāpēc ir nepieciešama ieklausīšanās, uzmanība, vērīgums, pieklusināšana, kaut vai elementāra pieklājība – visas šīs īpašības, kuras standarta latvietim nepiemīt. Tāpēc viņš metas ārienē (politikā, sabiedriskās diskusijās, visādu padomju sēdēs un pat pie svinību galdiem), ar degsmi un ticību nest pareizo risinājumu, kas parasti ir vājš un ierobežots cilvēcisks redzējums. Piemēram, nesen kāds lielsaimnieks, braucot ar traktoru pa plašu lauku, paziņoja: „Ir pienācis laiks nolikt dīvāna zemniekus pie vietas.” Mēs arvien zinām citu pareizo vietu.

Tomēr ikviens var gaidīt cieņu arī pret saviem maldiem, tāpēc žēl skatīties, kā latvieši publiskās diskusijās metas virsū viens otram ar saviem maldiem, atgaiņādami vienu beidzamo patiesību ar citu (savējo), atmezdami pret runātāju ar roku, šķiebjoties un viebjoties. Tikpat izplatīta pēdējā laikā ir kļuvusi paša nedrošībā dibināta piekrišana autoritātei un priekšniecībai – „Nu gluži manas domas, es pilnīgi piekrītu...,” un tālāk pēc situācijas – priekšniekam, direktoram, komisijas priekšsēdim, sponsoram...

Ir prātīgi nebūt cirvim un neuzspiest savu viedokli. Labāk justies kā mīkstam sūklim, kas pievilcies pats ar saviem trūkumiem, taču – vai arī tie nav vērtība. Mums jāpārstāj raudzīties uz pasauli kā pozitīvu faktu kopumu, kur vērtība ir vienīgi uzdotiem ceļiem uz labāku. Mūsu neviltotās ieceres uzlabot pasauli (uzbūvēt gaismas pili, celt jaunas universitāšu pilsētiņas, veidot deviņus valsts nozīmes pētniecības centrus, beidzot reizi par visām reizēm noteikt Latvijai īstās prioritātes u.tml.) uzreiz ir jāaplūko arī kā maldu un ierobežotības formas, pār kurām jāraugās tālāk. Mūsu pasludinātās prioritātes, programmas un stratēģijas ir vien cirvja vērta paštaisnība, iedomība un lielība, ja nespējam apzināties to ierobežotību un ar pašu darbiem neesam pierādījuši ceļu uz labāku.

Vislabākais veids, kā tuvoties publiskajai telpai, ir – bez pretenzijām, apzinoties sava viedokļa potenciālo šaurību un ierobežotību. Tad nav jāapvainojas uzreiz uz visu pasauli, ka tā nedanco pēc tavas stabules. Tagad es saprotu, ko nozīmē aicinājumi mācīt jaunajai paaudzei kritisko domāšanu – it viss šajā dzīvē sākas ar sakni „pat”, kas saliktenī pievienota darbības vārdam – pašcieņa, paškritika, paša atbildība – un uzreiz viltīgi apslēpjas līdzskaņu mijā. Negribēt gandrīz neko no publiskās telpas ir gandrīz vai pirmais sabiedrības pastāvēšanas nosacījums. Jo tad tu esi brīvs pievērsties sev, izpaust sevi kā brīvu būtni un reizē saprast, ka neesi vienīgais plašākā kontekstā. Latviešiem vajadzētu mēģināt apzināti censties mazāk gribēt kaut ko no citiem, bet ģenerēt vairāk atdeves no sevis, kļūt produktīvākiem visās cilvēciskās, ekonomiskās un sociālās dzīves izpausmēs – demogrāfijā, ienākumu ģenerēšanā, sociālajā drošībā. Ir jāsāk ar nekā negribēšanu no citiem. Šī tēze nenozīmē sabiedrības noniecināšanu, gluži otrādi – tās dzimšanu no indivīda rīcības, nevis ķeizara aizgādnības. Negribēt neko no citiem ir privilēģija, kas ne visiem dota; tāpēc kopš sabiedrība sākusi sevi organizēt, kopīgu integrējošu struktūru – likumu, izglītības, sociālās aizsardzības veidošana ir bijusi publiskās dzīves sāls. Tagad virzība uz kopīgo ir jāparāda ar paša attieksmi un rīcību.

Šī atskārsme ir labs brīdis pievērsties citiem pašizpausmes veidiem nekā prasīšana no valsts un cerības uz glābēju. Piedāvāt savus maldus (arī patiesības) tirgū par naudu un piekrišanu ir kas cits nekā māt ar galvu, dalot svešu naudu – valsts budžetu, subsīdijas, ES fondus zinātnei, lauksaimniecībai, ceļiem u.tml. Tas nozīmē, ka tirgū kāds cits, kuru tu nepazīsti, novērtē tavus maldus un ir gatavs par tiem maksāt, tavi konkrētie priekšlikumi, kā uzlabot mazu daļiņu pasaules, tiek noraidīti vai pirkti. Šī izvērtēšana konkurences apstākļos notiek gan zinātnē (akceptētas un noraidītas publikācijas, atbalstīti un noraidīti projekti), gan preču tirgū (pieprasīti un neejoši produkti), gan biznesā (augoši un nīkuļojoši uzņēmumi) un darba tirgū (atteiktas un iegūtas darba vietas). Mums nav tik ļoti jānoņemas ar pārdzīvojumiem, kāpēc neviens negrib ieklausīties mūsu padomos, kurus mēs vispārībai dāļājam par velti, bet jāpārdomā šo priekšlikumu saturs un piedāvājuma veids. Mēs nevaram iedomāties lielāku trakumu kā pie latviešiem, kur visa nācija, puslīdz snauzdama aizkrāsnē, metas cits citu pamācīt un pēc tam pukojas internetā, ka neviens nevienu neņem galvā.

Latviešiem šķiet, ka revolūcijām ir jānotiek ar citiem – publiskajā telpā, nu kaut vai beidzot aizvācot arvien un ikreiz nīsto valdību, bet vienlaikus piemirstot, ka iniciatīvai un atbildībai jānāk no paša. Vai esat kādu dzirdējis skaļi pasludinām sevi par revolūcijas priekšmetu, atskaitot slavenību paziņojumus par notievēšanu? – nu, lūk! – tas nozīmē, ka darītāji jau darbojas tirgus vai publiskajā sfērā, tikai viņus mēs neredzam kā pasludinājumus, bet iemiesojumus – pierādīto, paveikto, sasniegto. Mums liekas, ka privātā sfēra ir vilku kapitālisms, bet publiskā sfēra – vājinieku koris. Tā sen vairs nav. Tirgus ir gluži civilizēts stadions, kur cilvēki sacenšas un pierāda sevi; sabiedrība ir nepārtraukts uzklausīšanas un salīdzināšanas process. Taču latviešiem vājus pašu darbus un konkurētspējas individuālos pierādījumus pavada cieša pārliecība mest savu dzīvesziņu citiem par paraugu un aklums un kurlums pret līdzcilvēku viedokļiem, kuri taču arī ir tādi paši pieņēmumi vai maldi. Šis tirgus pašnespēka un politiskās paštaisnības savienojums ir mūsu mūžīgo dusmu un neapmierinātības avots. Daudz labāk būtu, ja latvieši būtu pašspējīgāki un izlīdzinātāki, spētu mēroties un samēroties un necirptu visus pēc sava parauga. Pasaule nav ietērpjama vienā mētelī. Mazliet vairāk tolerances pret citu uzskatiem, mazliet vairāk paškritikas par saviem maldiem un vairāk drosmes un uzdrīkstēšanās būtu pirmie sociālās homeopātijas līdzekļi, ja kāds attapīgais iedomātos atvērt šādu aptieku blakus Brīvības piemineklim.

Pašnespējai tagad ir tik daudz pierādījumu gan privātajā, gan publiskajā telpā – vāja ražojošā ekonomika, liels bezdarbs, zema uzņēmība, apātija, negribēšana mācīties un uzdrīkstēties, ticības zudums savām ietekmēšanas spējām, ceļa jūtis „tautā” un grūtsirdība „inteliģencē”. Un nepārtraukti paštaisnības izvirdumi – pavaicājiet katram sliņķim, ko darīt, un viņš apbērs jūs ar laimes formulām (jauna valdība, jauns valdnieks, pareizās prioritātes, satriecoši svešas naudas ieguldījumi u.tml.). Nespēja rada vāju ekonomiku, apmātība – vāju politiku. Mums nav cita ceļa un ilgtermiņa stratēģijas kā vien stiprināt latviešu rīcībspēju un mazināt viņu trakumu (paštaisnību).

Publiskā telpa iegūst jaunas aprises. Preses izzušana ir tikai detaļa. Lielākā pārvērtība ir, ka mums vairs nekas „ārējs” nav jāpārstāv, izņemot sevi. Izejot uz ielas, ielogojoties interneta lapā vai dodoties uz vēlēšanu iecirkni, mēs vairs neesam neviena cita aģents vai lielākas idejas fasāde, bet tikai pats sava pilsoniska seja. Viss, ko mēs ceram un vēlamies, tagad izriet no mums pašiem, tāpēc arī jāsāk ar sevi. Mēs varam arī neko nedarīt, kļūt par pelēko masu un pārdot balsi par pieciem latiem. Mūsu funkcionēšana sabiedrībā ir šķietami izravēta, mūsu eksistence ir līdzīga augam, kas izrauts no dobes un kuram vairs nav priekšā rakstītas ziedēšanas formas un pumpurošanās laika. Patiesībā mums vairs nav definēta uzdevuma sabiedrībā, un neviens neko no mums vairs tieši negaida. Mēs varam vispār izslīdēt no redzamības zonas, mūsu vispār var nebūt; un mēs redzam, cik vieglu sirdi mēs pieņemam cilvēku aizbraukšanu un uzreiz par viņiem aizmirstam. Šī pēkšņā iztukšotības sajūta nenozīmē, ka sabiedrība ir beigusi pastāvēt, patiesībā tai ir vajadzīgas mūsu domas un rīcība. Šajā retinātajā gaisā ir jābūt ļoti spēcīgai motivācijai, lai cilvēks vispār vēlētos kļūt redzams un sadzirdams. Radikāls individuālisms, kuru esam mācījušies pēdējos divdesmit gadus, nozīmē arī radikālu kopīgās idejas vērtības atzīšanu, ko vēl neesam iemācījušies. Turklāt jaunu apdraudējumu publiskajai sfērai rada pašreizējā finanšu krīze un valsts parāds, kas atņem naudu visām galvenajām kolektīvās dzīves jomām – izglītībai, zinātnei, teātrim, veselības aprūpei, sabiedriskajam transportam...

Tas rada jautājumu par sarūkošās telpas kvalitāti un gaistošās sabiedrības spēku. Iedomājieties tukšumu, kurā joprojām triecas mūsu domas, jūtas un idejas. Tāda ir šā brīža Latvijas sabiedrība – neviens nav atcēlis likumus, aizskalojis infrastruktūru, mēs joprojām ceļamies, izejam no mājas, atgriežamies, ticam labākai Latvijai – bet, kas tagad piešķir jēgu un orientierus mūsu kustībām, ja mēs, to darīdami, faktiski neko vairs nepārstāvam? Tas ir jautājums par saskarsmes veidu starp izravētajiem un atrautajiem, viņu iekšējiem privātuma avotiem un gribu samēroties. No šī viedokļa peļama ir pelnu kaisīšana pār citu galvām, pārmērīga kritizēšana un sava viedokļa uztiepšana. Iedomājieties kādu, kurš metas publiskajā tukšumā ar revolucionārām klaigām (Tautas vēlētu prezidentu! Likvidēt budžeta vietas augstskolās! Maizi un darbu! Fondus un naudu!), pie reizes paķerot līdzi samazgu spaini. Un tā ikviens, gandrīz ikviens latvietis.

Ak, paldies! Esmu jau to redzējis. Es tagad samierinos ar visu, kas notiek kopīgajā tukšumā. Bet, lūdzu! Tas nenozīmē, ka es piekrītu visam, bet mācos pieciest. Visvairāk – svešas naudas dalīšanu – kā visi pulcējas un veido jaunas programmas, mētādami miljonus no vienas excel kastītes citā. Un tad es domāju par to, kas paliek pāri – pēc sašaurināšanās un piekrišanas. Ko man darīt un kurā vietā? Rīkoties pašam no sevis ir svarīgi jebkurā gadījumā – profesionālajā sfērā, domājot par zināšanu nodrošināšanu un ienākumu ģenerēšanu, savas redzības, rocības un rīcības nostiprināšanu. Negaidot uz citiem un nepamācot viņus, bet pamācoties pašam un uzreiz izmēģinot – varbūt izdosies labāk? Negaidīt, apsteigt, iecerēt un piepildīt. Ik pa laikam darboties arī sabiedrības labā, bet kā klausītājam ar retiem iestarpinājumiem, nevis oratoram. Vai likt šķēršļus, ja kāds ņemas un plosās, bīdīdams nepelnītu naudu un solīdams jaunas gaismas pilis? Uzdot naivu jautājumu – ko pats esi izdarījis? – vai labāk ar dubultu sparu piepildīt pašam savu nišu? Mēs joprojām saglabājam interesi par minimizēto saskares vietu. Tā jebkurā gadījumā ir nepieciešama, lai komunicētu mūsu principus, saprastu klientu, atvieglotu viņam piekļuvi mūsu idejām un precēm. Uzmanība un iejūtīgums kā kultūras iezīmes ir absolūti nepieciešamas modernam tirgum, zinātnei, politikai. Un šīs iezīmes pārvaldībā un ekonomikā tiek injicētas maziem individuāliem pilieniem kā atsevišķi rīcības fragmenti, mazi konkrēti darbi un arī lielas, bet konkrētas vīzijas.

Kā latvieši un Eiropas nācija mēs izjūtam nepieciešamību palielināt pieprasījumu pēc sevis. Iejusties klienta un patērētāja ādā un piedāvāt viņam, ko mēs protam. Paziņojumi par saviem mērķiem ir gauži nepietiekami – tev jāprot pasniegt tos kā klientu vajadzību apmierinājumu un no klientu viedokļa. Tādēļ vienkārša naudas sagrābšana neko nedos, tā nav neko nesusi pēdējos divdesmit gadus. Nauda ir jāpelna, soli pa solim, tirgū, konkurencē, pilnveidojoties, mācoties un nevis pamācot.

Galu galā – ar ko tad es samierinos, ja nebeidzu pamācīt? Ar to, ka ir vērts ieklausīties, nav vērts vienmēr bāzties ar savu runu, padomu vai kā to nu sauc. Ka nav vairs vietu, kur arī to darīt, ja atskaita uzburtas mazas saliņas, ko radām paši. Vai šajā jaunajā pasaules kārtībā atliek vieta vēl mazajam pirkstiņam, kas aizķēries aiz lapas vai vēl notur pasauli? Ticībai kaut ko vērst uz labu savā redzamības zonā? Es teiktu – jā. Lai gan pavisam droši teikt, ka samierinos, es varbūt būšu iemācījies tikai pēc desmit gadiem.