Saistošā rosība

Par Guanxi principu ķīniešu sabiedrībā

Jau kuro rītu mostos ap 5.30 – ne gluži savas eiforijas dēļ, ka esmu atpakaļ Šanhajā, ne no makulatūras un lietotās elektronikas savācēju apnicīgās zvaniņu strinkšķināšanas uz ielas, ne arī no enerģiskās klauvēšanas pie durvīm, aiz kurām nepacietīgi mīņājas joprojām enerģiskā mājas vecākā ar piedāvājumu nedēļas nogalēs veltīt kādu stundu angļu valodas mācīšanai mūsu māju kompleksā dzīvojošiem pensionāriem. Nē, nē – visi šie sīkumi nestāv ne līdzās varenajam Pasaules EXPO, pie kura plašumiem dzīvoju. Šeit kūsā cita dzīve ar citiem apgriezieniem un citām problēmām. Lūk, šorīt pamodos no vēstījuma EXPO teritorijas skaļrunī, lai Džao kundzīte no Džedzjanas provinces steidzīgi dodas uz 3. ieejas vārtu pusi, kur jau ir sapulcējusies visa viņas tūristu grupa, kas, ekipējusies ar plastmasas maisiņos glīti saliktiem gurķiem, tomātiem, mandarīniem, kā arī ūdens pudelēm padusēs, ir gatava iekarot pasauli (tas ir, EXPO). Pēc brīža jau ir pazudis Vei kungs no Sudžou, kuru citā nostūrī gaida ģimenes locekļi, un vēl pēc mirkļa no Ninbo tūristu pulciņa neizskaidrojamā kārtā ir noklīdusi Li kundze. Nepalīdz nedz gida lepni nestais un plivinātais karodziņš, nedz vienādās cepurītes, nedz arī vienādie tēkrekli, kas izdalīti atsevišķām tūristu grupām. Vairs nav tas laiks, kad identisks un vienādots grupas tēls nozīmēja tikpat identisku un saliedētu grupas dalībnieku domāšanu. Vienmēr atradīsies ziņkārīgais vai nopakaļ tipinošais, kam būs kāre novirzīties no kopējā maršruta. Un es dzirdu par šiem ziņkārīgajiem visu dienu – līdz pat vienpadsmitiem vakarā.

Vietējās tautas sīkstums un spars ir apbrīnojams. EXPO ik dienas ver durvis vaļā deviņos. Ap sešiem no rīta pūlis, kas drūzmējas pie ieejas teritorijā, ir lielāks nekā Šanhajas dzelzceļa stacijā pirms Pavasara svētkiem (ķīniešu jaunā gada), kad viesstrādnieki no visām Ķīnas provincēm cenšas nokļūt atpakaļ mājās. Kā saka paši ķīnieši – 人山人海, kas tiešā un ne-literārā tulkojumā nozīmē „ļaužu kalni un jūra”. Reiz naktī aizsēdējos uz balkona, baudot šī gada jaunās ražas Lundzjinas tēju, skribinot rīsu cepumus un izjūtot snaudā grimstošās pilsētas pēdējās skaņas, kad ieraudzīju grupu entuziastu (lai gan tas būtu pārāk maigi sacīts), kas jau vienos naktī bija sasēduši pie EXPO ieejas uz līdzpaņemtajiem mazajiem plastmasas ķeblīšiem, spēlēja kārtis, ik pa laikam iedzēra tēju un no saviem plastmasas maisiņiem, kuros acīmredzot glabājās nakts provīzija, vilka ārā žāvētas gaļas našķus. Šiem visagrākā rīta putniem vienmēr ir plāns. Kad septiņos atveras teritorijas pirmie vārti, viņi taisnā trajektorijā, apskrienot žiperīgi tipinošas omītes un vienam otru raustošu, balstošu un ķiķinošu jauniešu pārīšus, jož uz biļešu kontroles posteņiem. Kad deviņos tiek aktivizēti biļešu posteņi, viņi pirmie izvirpinās tiem cauri un metas katrs savā virzienā, kas ticis rūpīgi izplānots ja ne pat vairākas dienas iepriekš – kurš uz Ķīnas paviljonu, kurš – uz Japānas vai Saūda Arābijas, tie ir populārākie paviljoni šī gada EXPO, ar rindām līdz pat 12 stundu garumā. Citi draudzīgi sablīvējas EXPO busiņā un stūrē uz Eiropas kvartāla pusi. Agrā pēcpusdienā var redzēt sagurušas sejas un zālītē satupušus vai snaudošus pasaules (tas ir, EXPO) iekarotājus, kuriem ilgās bezmiega stundas, ļaužu pūļi un informācijas pārbagātība sagrāvusi sākotnējo entuziasmu.

Lai arī kā mediji runātu par EXPO lomu, nozīmi un misiju mūsdienu pasaulē, viens ir skaidri redzams – šī gada EXPO bija svarīgi ne tikai parādīt pasauli Ķīnai, bet arī pašu Ķīnu pasaulei. Un Ķīnas paviljons ir tam vistiešākā liecība. 70 metrus augstā, uz 56 kolonnām balstītā sarkanā ēka jau tiek dēvēta par Āzijas kroni. Galvenais elements šajā milzīgajā celtnē ir ķīniešu tradicionālajai arhitektūrai raksturīgās konsoles jeb dougong – 斗拱, ar kuru palīdzību tiek nostiprinātas dzegas un stabilizēts visas struktūras svars. It kā pavisam neliels cinītis, bet gāž (vai šajā gadījuma – tur) lielu vezumu. Dougong ir ēkas saistošais elements, kas notur vietā gan kolonnas, gan šķērsbaļķus, gan dzegas, gan jumtu. Viss ir saistīts no pirmā acu uzmetiena sarežģītā, savstarpēji savienotā, līdz milimetram precīzā sistēmā – skaviņa pie skaviņas, stūrītis pie stūrīša. Visi elementi ir savstarpēji atkarīgi, balstot un stiprinot gan viens otru, gan visu fasādi, kas man lika aizdomāties par šīs sistēmas ekvivalentu Ķīnas sabiedrībā. Guanxi jeb 关系 – to var dēvēt par „sakariem”, „pazīšanos” vai vienkāršojot līdz padomju laiku līmenim materiālo labumu ziņā – par „blatu” – pazīstamu cilvēku tīklu, uz kura balstās tava labklājība, tavas izredzes darbā, jaunas iespējas biznesa izaugsmē un sadarbības piedāvājumi. Tas ir īpaši Ķīnas sabiedrībai raksturīgs fenomens, ko par nozīmīgu uzskata un lielā cieņā tur arī paši ķīnieši. Neapšaubāmi arī jebkurā citā valstī, tai skaitā Latvijā, var dažreiz pakāpties augstāk, piesēsties tuvāk, saost labāk un nolaizīt vairāk, ja mobilajā telefonā vai dienas plānotāja kabatiņā diskrēti slēpjas visādu „šišku” (padomju laika termins šeit šķiet vispiemērotākais) telefona numuri. Tomēr Ķīnā šī ir gadsimtiem kultivēta sabiedriskās kultūras sastāvdaļa, nevis vienkārša labumu šķūrēšana savā garāžā.

Pārmest pārlieku sabiedriskumu un rosību 1, 3 miljardu milzīgajai tautai būtu tā kā nepareizi. Bieži vien vēstures gaitā izdzīvošana ir bijusi tiešā veidā atkarīga no šī ciešā kontakta ar sabiedrību. Vienkāršākais pašsaprotamais princips – esi jauks, ja gribi, lai citi pret tevi tādi būtu, – šeit tiek realizēts uz pilnu klapi un palīdz ap sevi izveidot tīkamu paziņu loku, kas varbūt tevi tik labi nepazīst, bet nepieciešamības gadījumā tomēr palīdzēs. Tieši tādēļ es vienmēr, pārnākot no darba, aprunājos ar mūsu mājas apsargu, mēs apspriežam laika apstākļus, aizņemtību darbā un dzīvi aiz Ķīnas robežām. Viņš turpretim vienmēr, kamēr esmu darbā, saglabā man pienākušās paciņas ar Laimas konfektēm un Selgas cepumiem, lai man pašai nebūtu jāiet uz pastu. Vietējā tirdziņā reliģiski iepērkos pie vienas un tās pašas tantiņas, kura, ievērojot, ka man roka pastāvīgi stiepjas pēc brokoļiem, cukīni un baklažāniem, vienmēr no saviem pagaldes krājumiem izvelk spriganākos un svaigākos dārzeņus, apvaicājas, vai tad šodien kartupelīšus nepirkšu un vienmēr iespiež maisiņā zaļo lociņu buntīti par brīvu. Pārdevējas mazajā stūra veikaliņā, kur iegriežos pēc piena un jogurta, vienmēr informē mani par kabatas zagļiem, kuri ik pa laikam, it sevišķi pirms Pavasara svētkiem, manāmi mūsu apkaimē. Bezzobainais opis, kas ik dienas sēž ar savu sagrabējušo apavu lāpāmo kasti uz šķērsielas stūra, nepārtraukti ir tīts gandrīz vai dievišķā cigarešu dūmu mākoņu aurā un klausās pļerkstošu un šņācošu radio, ir lāpījis gan manas somas, gan mainījis papēžus maniem zābaciņiem, gan bijis visjaukākais sarunu biedrs. Vēl aizvien atceros, kad reiz saplēsu somas rāvējslēdzēju, aizelsusies atšāvos pie viņa un nepārtraukti vaicāju – vai to ir iespējams salabot. Pēc trešās reizes viņš, nepacēlis acis, lēnām novilka: „Nesteidzies, meitiņ, nesteidzies. Kur jūs, jaunie, tā skrienat? Visam taču vajadzīgs laiks.” (Un tiešām – kur es tā skrienu un satraucos – cik man zināms, metro tiek laisti cilvēki arī ar saplēstiem somu rāvējslēdzējiem, un veikalā norēķināties arī nevajadzētu būt problēmai.) It kā jau sīkumi, bet patīkami. Un tā gadiem ilgi, dienu pa dienai mēs šeit apaugam ar pazīstamo cilvēku loku, veidojam mazu mikrokosmu, kurā jūtamies droši, aizsargāti un vienmēr gaidīti. Tie varbūt nav paši ietekmīgākie cilvēki, taču veido vienu no augstākminēto sakaru slāņiem.

Arī robežlīnija starp privāto un publisko tiek vilkta nedaudz citādi. Žiperīgās Šanhajas sievietes agros rītos un vēlās pēcpusdienās sūta savus paklausīgos vīrus pidžamās un sporta kurpēs uz tirgu pēc dārzeņiem un uzkodām. Ko tur, sak’, pucēties un tērēt laiku, visi taču savējie. Staigājot pa Fudžou ielas grāmatu un glezniecības piederumu veikaliem, ik pa reizei atmetu galvu, lai redzētu krāsaino, uz kārtīm draiski plīvojošo veļu, kreklus, bikses un segas. Ja esi pilnā metro vilciena vagonā, un aiz tevis iemīcītā cilvēku masa grasās kāpt ārā tajā pašā pieturā, tad tevi no aizmugures noteikti kāda izpalīdzīga un draudzīga roka stums uz priekšu, nejautājot, tev tas patīk vai ne. Un ja nepatīk, tad raudzē vien šo nepatiku pats sevī, jo neviens tik un tā nesapratīs tavas karaliskās pretenzijas pret fizisko neaizskaramību pārpildītās publiskās vietās. Bija te ieklīdis viens pareizais tips no tikpat pareizās Šveices, ar kuru man sanāca braukt vienā autobusā un kurš visu ceļu, sviedriem pār spīdīgo pieri līstot, vaigiem tvīkstot un acīm sašutumā plešoties aizvien lielākām un apaļākām, ķīniešu valodā sūdzējās par briesmīgo pieredzi publiskajā transportā. Apkārtējie bija nosmējušies līki, un es ar gluži vai sadistisku prieku vēroju, kā katra jauna smieklu šalts izsauc šveicietī vēl lielākas dusmas. Nu, ja esi Romā, tad dari visu pēc romiešu štelles un nevāries tik daudz. Ja negribi būt savējais, lūdzu – sēdies Maglevā un prom uz Pudunas starptautisko lidostu, i cikādes pakaļ nečirkstēs.

Bet nekur privātā un publiskā sektora saplūšana un guanxi nav tik acīmredzama kā biznesa un darba vidē. Šeit lietas tiek kārtotas nevis konferenču zālē, bet pie vakariņu galda, kas liecas no garneļu, krabju un zivju kalniem; liegais svaigi plūktās zaļās tējas aromāts jaucas kopā ar asajiem Zhonghua vai Sanwu cigarešu dūmiem un sīvo ķīniešu rīsa vīna dvaku. Nesen lielu ažiotāžu vietējā presē izraisīja kādas kompānijas personāla daļas pārstāvis, kurš, meklējot piemērotu tirdzniecības menedžeri, licis izraudzītajiem amata kandidātiem otrajā intervijas kārtā dzert degvīnu – kurš vairāk tur, tam labākas izredzes sildīt menedžera krēslu. Visi četri kandidāti ceļā no restorāna sakrita čupiņā un saldi aizmiga turpat uz ielas – kaklasaites pār plecu, žaketes vaļā, portfeļi uzticīgi guļ blakām, izvirzot sabiedrībā jautājumu, cik svarīga ir dzeršana un potenciālā vai jau esošā biznesa partnera piedzirdīšana vakariņu laikā. Mūsu pašu kompānijas priekšnieks gan vienmēr tiek cauri skaidrā, viltīgi sarunājot ar apkalpotājām, lai viņas tam atnes ar ūdeni pildītu degvīna pudeli, bet ciemiņam – ar degvīnu. Vakara beigās bizness ir kabatā, goda viesis priecīgs sadzēries, un visi laimīgi. Tā biznesa partneri ar laiku kļūst par ģimenes draugiem, kopā plānojot brīvā laika aktivitātes, ciemojoties viens pie otra un izveidojot kaut ko līdzīgu paplašinātas ģimenes modelim. Tas abām pusēm sniedz tādu kā familiaritātes, drošības un garantijas sajūtu, uz kuras pamata turpmākā sadarbība attīstās straujāk un sarunas notiek raitāk. Dažos gadījumos šādi caur paziņām un pazīšanos tiek atrasti vīri jaunām vai ne tik jaunām meitām un sievas uz katastrofas un izmisuma robežas esošiem puišiem – tiek paredzēts, ka ap 2020. gadu neprecēto vīriešu skaits Ķīnā sasniegs 24 miljonus. Re, kā mūsu pašu kolēģi Billiju (kuram draudīgi mācās virsū neprecēta trīsdesmitgadnieka aura) ar viņa tagadējo sievu iepazīstināja mūsu sadarbības partneris no Šanhajas pilsētas plānošanas un attīstības departamenta.

Ap Pavasara svētkiem restorāni ir tik aizņemti kā vāverītes ritenī – visi steidz uzsaukt viens otram pateicības vakariņas Jaunā gada priekšvakarā. Tās ir apmēram divas nedēļas no manas dzīves, kas tiek aizvadītas pastāvīgā ēšanā – Arhitektūras nodaļa uzsauc mums vakariņas, nākamajā dienā – mēs uzsaucam Projektētāju nodaļai, trešā dienā ielido sadarbības partneris no Guandžou, atved mandeļu cepumus, marmelādes un ved mūs uz restorānu, pēc dienas ejam vakariņās ar Honkongas grīdas segumu ražošanas magnātu, tad uzsaucam vakariņas Mediju nodaļai un priecājamies, ka ir jau piektdiena. Nākampirmdien viss sākas no jauna, tikai ar citiem personāžiem – tapešu ražotājiem, mēbeļu audumu kompāniju pārstāvjiem, seniem draugiem un jauniem sadarbības partneriem. Smēķējošie laipni un skaļi uzbāžas viens otram ar savām cigaretēm, vicina degvīna pudeles un nepārtraukti sauc tostus, līdz ausis paliek sarkanas no alkohola reibuma. Visa šī laipnības un pateicības izrādīšana bieži ir daudz nozīmīgāka nekā zīmogs uz darījuma līguma. Bieži pieminētais renqi jeb 人气, kas apzīmē cilvēka raksturu un attieksmi, nosaka arī turpmākās sadarbības gaitu. Esmu pieredzējusi vairākus gadījumus, kad esam atteikušiem no sadarbības tieši šī iemesla dēļ. Kā viens mans kolēģis sacīja par jaunajiem projektiem: „Visu pasaules naudu nesavākt, bet ja ņemt, tad labāk no tiem, kuri ir cienīgi to arī saņemt no tevis.”

Tā nu te balstāmies un balstām viens otru kā dougong un pastāvīgi paplašinām savu lielo ģimeni ar jauniem elementiem – grāmatu pārdevēju uz stūra, vietējā restorāna apkalpotājiem, kuri jau zina, ko pasūtīšu pusdienās, Starbucks pārdevēju, kurš, ieraugot mani, bez liekiem jautājumiem izsit čeku lielajai kapučīno krūzei, vācu maiznīcas kasierīti, kas norāda man uz svaigākajām rozīņmaizītēm, apģērbu veikaliņā strādājošo meiteni, kas vienmēr ir paslēpusi un glabā kādu labu lupatu līdz manai atnākšanai, un avīžu kioska tanti, kas jau pa gabalu bļauj, ka tikko ir pienācis jaunais ELLE Decor žurnāliņš. Kā man neskaitāmas reizes uzsvērušas kolēģītes, pazīt pareizos un ietekmīgos cilvēkus nenozīmē būt draugos ar tiem. Tas arī ir guanxi. Pasauli gluži tas neglābs, bet dzīvi noteikti atvieglos. Tad nu paceļam glāzes par guanxi, tuvojošos Dzelzs Zaķa gadu, dzelzs draudzību, dzelzs spēku un dzelzs aknām, lai varam izturēt uzglūnošos Jaungada banketus, Moutai degvīna jūras un prātīgi atskurbt pēc EXPO prieku beigām.