Honkongā pirktā Eiropa

Jaunībā Honkongas vārds manā iztēlē bija sinonīms prostitūcijai, opija smēķētavām, narkodīleru pasakainajai bagātībai, slepenajiem aģentiem un spiegiem, par kuru piedzīvojumiem lasīju lētos krimiķos, bet šodien tas ir viens no visstraujākās saimnieciskās augšupejas, visattīstītākā internacionālisma – „visvisvis” visdažādākajos veidos un kategorijās – simbols. Patiesībā Honkonga ir arhipelāgs, kur dažas salas paglābušās no gaisa piesārņojuma, ļaujot honkongiešiem elpot un vērot, kā kravas kuģi aizpeld uz dažādām pasaules pusēm. Vairākas salas jau savieno tilti, taču ir sākts jauns gigantisks projekts – četrdesmit kilometru garumā! – Honkongas savienošanai ar Makao arhipelāgu. Naudas plūsma te ir tik spēcīga, ka grūti iedomāties, kas varētu tai stāties ceļā. Nav vietas liela projekta īstenošanai? Nekādu problēmu, vienkārši jāsavieno divas salas, piepildot jūru starp tām ar neiedomājamu daudzumu zemes. Jūrai ir tendence atkarot savu teritoriju? Ierīkojam sūkņus! Nu, un tad var tur būvēt un būvēt miljoniem dolāru vērtībā…

Pērnajā pavasarī es Honkongas lidostā pavadīju vairākas stundas, kāpelēdams augšā lejā pa kāpnēm, lai atjaunotu asinsriti garajā lidojumā starp Rīgu un Honkongu sapampušajās kājās. Šoreiz varēju atstāt lidostu pavisam labā stāvoklī pēc nedaudz vairāk nekā trīs stundu lidojuma no Bali, kur strādāju par skolotāju šajā mācību gadā. Ar autobusu var aizbraukt līdz prāmim, kas kursē uz Makao, un man šis risinājums patīk labāk nekā kāpt prāmī tieši pie lidostas, jo tagad varu nesteidzīgi paklejot pa pilsētu. Autobusi kursē bieži, tāpat arī prāmji.

Iespaids ir dīvains, pat angliski impēriskā gaisotne, kāda uzvēdī jau autobusā, tomēr ir ar specifiski ķīnisku nokrāsu. Pilsēta ir ārkārtīgi blīvi apdzīvota, taču tur nav tās nedrošības sajūtas, kāda pēdējā laikā nereti uznāk Eiropā. „Biznesa centru” ir melnais tūkstotis, taču tos savieno gājēju gaiteņi jeb pasāžas. Debesskrāpji šeit nudien attaisno savu nosaukumu – tie skrāpējas gar debesīm, it kā pūlētos tikt tajās iekšā. Augstuma rekords reti kad noturas ilgāk par gadu, jo no arhitektu mapēm aizvien tiek vilkti laukā jauni projekti.

Jā, te ir bagātība, ir bizness, starptautiskā tirdzniecība rit pilnā sparā un tomēr, ja redzēta arī cita Āzija, grūti atkauties no uzmācīgām domām. Āzijas nabadzīgās valstis, piemēram, Filipīnas un Indonēzija pazīst milzīgi augstu bezdarba un ārkārtīgi zemu atalgojuma līmeni – tikai ap 300 dolāriem tiem, kam palaimējies, t.s. „baltajām apkaklītēm”. Līdz ar to, protams, notiek masveida izceļošana no šīm valstīm – vīrieši dodas uz Honkongu un tur svīst, mežonīgā svelmē strādājot smagu fizisku darbu, sievietes veic mājkalpotāju pienākumus – sešas dienas nedēļā; arī svētdiena ir brīva tikai līdz astoņiem vakarā. Viņu ir desmitiem tūkstošu, varbūt pat simtiem tūkstošu; viņas pamet dzimtās salas un upurējas, lai sagādātu ģimenei iztiku.

Daudzām no viņām ir viens vai divi bērni, kuri tiek atstāti vecvecākiem uzaudzināšanai dzimtajā salā. Iekarojot Filipīnas, spāņi tur iedēstījuši ārkārtīgi spēcīgu katolicismu. Vietējie nesaka vis „ticēt Dievam”, bet gan „bīties Dieva”. Aiz šīm Dieva bailēm dzimst daudz bērnu, kas nozīmē pamatīgu ekonomisko slogu un sagādā galvassāpes valdībai. Pēdējā laikā tā sadūšojusies uzsākt pretapaugļošanās līdzekļu atbalsta kampaņu, taču tūliņ pat saņēmusi enerģisku pretsparu no katoļu garīdzniekiem, kuru institūcijas ir pietiekami spēcīgas, lai pārāk neizjustu apkārt valdošo nabadzību.    

Strādājot sešas dienas nedēļā pa četrpadsmit stundām dienā, filipīnietes, indonēzietes un citas nabadzīgo valstu izceļotājas nopelna tos pašus „balto apkaklīšu” trīssimt dolārus mēnesī – tādu summu viņām maksā darbadevēji visā Āzijā un pat pasakaini bagātajās Persijas līča valstīs: aģentūra viņām atrod darbu, nokārto darba atļauju – bez šaubām, par kukuli attiecīgajā ministrijā – un par to saņem milzu daļu no viņu niecīgās aldziņas. Pases atrodas aģentūrā, lai piespiestu sievietes nomaksāt „parādu”. Trīs ceturtdaļas no atlikuma tad viņas nosūta ģimenei un pāri paliek tik daudz, lai, teiksim, iegādātos Ķīnā ražotas bikses, kuras varbūt izdodas uzvilkt trīs reizes – pēc tam tās vienkārši saplīst. Kā jau visi pasaules ekonomiskie migranti, šīs sievietes atstāj savu zemi cerībā atgriezties ar uzkrātu nelielu kapitālu, lai tad atvērtu savu mazo biznesiņu, bet tas izdodas tikai retajai.

Indonēzijā esmu iepazinies ar vienu šādu sievieti. Pirmo reizi, kad pavadījām kopā svētdienu – viņas brīvdienu –, viņa paziņoja, ka astoņos jābūt atpakaļ, jo jāpieskata darbadevēja bērni, kamēr viņš pats kopā ar sievu apmeklē vakara misi. „Vai viņš iet nožēlot cilvēku paverdzināšanas grēku?” es ironiski jautāju. Tā nu gan nevajagot runāt, viņa atbildēja, jo roku viņš nekad pret viņu neesot pacēlis – atšķirībā no daža laba saimnieka, pie kuriem kalpojot viņas draudzenes. Pērn, piemēram, kāda indonēziete vienā no Persijas līča valstīm tika smagi sakropļota, jo saimniece sadūra viņu ar šķērēm. Indonēzijas vēstnieks darīja visu iespējamo, lai tiktu ierosināta tiesas prāva, taču viss, ko viņš panāca, bija neliela summa kā kompensācija nelaimīgajai.

Honkongā esmu svētdienā un, jā, arī te viņas ir. Pulciņš mājkalpotāju sasēdušās uz kartona gabaliem un notur pikniku gājēju pasāžā, kas savieno debesskrāpjus ar luksusa butikiem pirmajā stāvā. Viņas ēd rīsus, smejas, zvana uz mājām, aprunā tās laimīgās, kurām klēpī dators. Visas plati smaida, dažas pat dzied vai dejo. Tā vien izskatās, ka patiesi priecāties spēj tikai patiesi nabadzīgi ļaudis. Filipīnas sastāv no septiņiem tūkstošiem salu, dažas nav apdzīvotas, varbūt doties turp un ķerties pie to apdzīvošanas?

Kā pateikt, vai Honkongā atrodies luksusa vai gluži necilā kvartālā? Pavisam vienkārši – luksusa kvartālā veikali ir pilni ar autentiskiem roleksiem, parastā kvartālā pārdevēji pastaigājas pa ielu un piedāvā viltojumus – tikai piecdesmit metrus atstatu. Liekas, ka Rietumu civilizācijas simboli šeit ir pulksteņi. Sieviešu izskats gan liecina, ka Parīzes modei arī ir nozīme. Francija ierodas Honkongā ar glancēto žurnālu starpniecību un iestāsta, ka skaistuma etalons ir skeletveidīga modele, un tas ir ļoti noderīgi kalponei no Indonēzijas.

Taču šis francūzis ir ieradies Honkongā, lai tālāk dotos uz Makao, kur mans draugs Olivjē Milšbērs atbild par mūziku Cirque du Soleil trupā. Kādreiz Olivjē bija pašam sava skaņu inženiera studija Dienvidalpos, taču, sākoties datoru izmantošanu mūzikas ierakstīšanai un miksēšanai, darba kļuva aizvien mazāk, un tad viņš pieteicās uz vakanci Cirque du Soleil, kur tika ar prieku pieņemts. No kāda nabadzīga Kvebekas ielu uguns pūtēja idejas izaugušais cirks patlaban bauda planētas mēroga panākumus: izrādes notiek Lasvegasā, Japānā, Vācijā, tiek iestudēts projekts Spānijas publikai...

Cirka biznesa plāns ir vienkāršs: no A līdz Z tiek izplānota kārtējā izrāde, piesaistīti mākslinieki un tehniskie darbinieki – Makao gadījumā attiecīgi 75 un 125 – un sešus mēnešus pirms turnejas Monreālā notiek mēģinājumi. Izrādes tiek nemitīgi uzlabotas kā tehniskā, tā mākslinieciskā ziņā, mākslinieki gadu gaitā tiek nomainīti ar citiem, kuru personības piešķir izrādei jaunas krāsas.

Viena no galvenajās Cirque du Soleil darbības vietām ir Lasvegasa, un kad turienes kazino investori nolēma uzsākt darbību Makao, cirks bija daļa no biznesa plāna: milzīgajā hotelī Venetian tika izbūvēts teātris – tikai un vienīgi uzvedumam „Zaja”, kuras centrā ir stāsts par mazu meitenīti. Izrāde ir pilnīgi unikāla, vesela satriecošu numuru buķete, kuru nodrošina neparasts tehnoloģiju izmantojums un papildina speciāli sarakstīta mūzika, kas tevi aiztransportē citā pasaulē. Kā jau parasti pēdējā laikā, kad skatos šī cirka izrādes, man nez kāpēc sāk likties, ka visa šī tehnikas un mākslas perfekcija kaut ko maskē, kādu tukšumu, ko varu tikai aptuveni nojaust. Varbūt tam ir kāds sakars ar saturu un jēgu. Tomēr vienlaikus pieļauju, ka vienkārši esmu vecs, vecs kā Eiropa. Vai vismaz kā visi tie, kam grūti pieņemt radikālas izmaiņas lietu kārtībā.

Dažādos līmeņos te izkārtoti neskaitāmi viesnīcas numuri un zāles, bet lejasstāvā arī „eiropeiski” butiki ap Venēcijas Lielā kanāla imitāciju, kur darbojas īsti, no Itālijas importēti gondoljeri, kuriem uzdots pilnā rīklē aurot „O sole mio”. Vienīgā neautentiskā detaļa – gondolas dzen uz priekšu mazi elektriskie motoriņi. Taču debesu drapējums ir nemainīgi zils, un viss ir tik romantisks, cik tālu vien sniegusies projektētāju iztēle. Tūristi šeit ir pārsvarā aziāti un šajā braucienā „pa Rietumiem” knipsē nudien miljoniem fotogrāfiju. Ķīniešu aizraušanās ar foto ir kolosāla, ar to var sacensties vienīgi viņu spēles prieks. Makao statuss Ķīnā ir īpašs, un pat ķīniešiem nepieciešama vīza, lai tur nokļūtu. Uz šejieni brauc, lai atbrīvotos no naudas visos iespējamos veidos, bet it īpaši iepērkoties vai spēlējot. Manas uzturēšanās laikā kādu nakti pa viesnīcas septītā stāva logu izlēca kāds korejietis, kurš bija pazaudējis visus ietaupījumus. Līdz brīdim, kad ieradās nākamie vientieši, viss bija rūpīgi satīrīts.

Taču pavisam netālu no šiem pašiem kazino beidzot kaut kas tika arī man – tas bija portugāļu ciematiņš ar rāmu laukumu vidū, kur uz soliem sasēduši večuki apsprieda pasauli un notikumus tajā, kur parkā spēlējās bērni un aiz krūmiem bučojās pusaudži. Ieliņu nosaukumi – portugāļu, namu sienas un ietves ar slavenajām azulejos – viss gluži kā Portugālē. Ibērijas pussala savulaik savā starpā sadalīja salu tortes gabaliņus: spāņiem tika Filipīnas, bet portugāļi dabūja Makao un angļiem, kuri riskēja zaudēt Honkongu, izdevās izkaulēt no Ķīnas reģionu ar īpašu statusu.

Un kas vienoja portugāļus un spāņus, ja neņem vērā valodu radniecību un ģeogrāfisko novietojumu, kas palīdzēja viņiem 15. gadsimtā nodarboties ar pasaules dalīšanu? Pareizi – katolicisms! Tieši katolicisms tām ļāva nenodoties jautājumiem par lietu ētisko pusi kolonizācijas laikmetā un grābt, ko var. Tagad tās bijušas spiestas atkāpties uz to pašu Ibērijas pussalu, kuras piekrasti sabojājuši plašie betona projekti un no kurienes Eiropu pārpludina bez kādas ekoloģiskas sirdsapziņas siltumnīcās audzētie dārzeņi.

Katoliskajiem itāliešiem ir cita pieeja. Viņi te nevienu nav kolonizējuši, dzīve te viņus apmierina. Viņi izplata ap sevi izslavētos Itālijas pārtikas labumus, atver ķīniešiem piederošajās salās restorānus un pretī saņem augstāku labklājības un komforta līmeni, nekā tas, kuru būtu varējuši sev nodrošināt dzimtenē un kuru lielā mērā balsta reģiona nabadzīgo valstu imigrantu pakalpojumi. Šī ir pasaule, kuru radījusi Eiropas kolonizācijas vēsture savienojumā ar Ķīnas savdabīgajiem suverenitātes – lai neteiktu imperiālisma (lieku reizi nepiesauksim Tibetu!) – principiem un kur norisinās intensīva un dinamiska ekonomiskā attīstība, kas balstās uz noteiktiem, nepārkāpjamiem likumiem: necilāt sociālos jautājumus ar darba devējiem un nepieminēt autortiesības neskaitāmajiem kompaktdisku un datorprogrammatūras pārdevējiem. Fascinējoša pasaule, pret kuru mūsējā šķiet visai neapbruņota, tomēr tiek izmantota par modeli – no tās tiek noskatīts viss – sākot ar modi un beidzot ar dzīvesveidu. 

Ja angļu valoda, kā liekas, glabā visus modernās dzīves un biznesa noslēpumus, tad Francija ķīniešiem šķiet atskaites punkts gastronomisko baudu un skaistumkopšanas jomā. Gan Makao, gan Honkongā ielas pilnas ar milzīgām franču kosmētikas reklāmām. Starp tām ir arī l'Occitane zīmols – šī no dabīgām esencēm radītā kosmētika nāk no manas dzimtās Provansas. Pirms pāris gadiem biju izbrīnīts ieraudzīt l'Occitane veikaliņu Rīgā, taču nu jau mani nepārsteidz, ka šīs firmas akcijas tiek kotētas Singapūras biržā. Atzīšos, ka man prieks par šiem panākumiem, jo zinu, ka tie ir tiešām rūpīga un neatlaidīga darba rezultāts. Pie tam – kosmētikas izplatīšanu taču nevarētu uzskatīt par kolonizāciju, vai ne? Tomēr arī tā ir daļa no patēriņa veicināšanas. Mēs, eiropieši, esam ievazājuši šajā pasaules daļā ne tikai savus reliģiskos priekšstatus, bet arī vajadzību… vajadzēt, nevis vienkārši būt. Pat milzīgā Ķīna savu tūkstošgadīgo gudrību entuziastiski slīcina šajos vajadzēšanas plūdos.

Paldies Dievam, šai pasaulē vēl ir dažas vietas, kur vajadzību – vismaz pagaidām – nav tik daudz: Alpu ciemati Francijas dienvidos, Latvijas lauki, tās neapdzīvotās Filipīnu salas. Kā teica Rembo – īstā dzīve ir cituviet.