Koloniju dzīve

Viegli iztēloties, ka skudru dzīve ir līdzīga mūsējai. Skudra, tāpat kā reizēm cilvēks, varētu justies apmaldījusies lielā pūlī. Ja paskatāmies uz kādu pilsētu no liela attāluma, tā atgādina rosīgu pūzni. Cilvēki šaudās šurpu turpu, no mājām uz darbu, pa ceļam savācot pārtikas un citu cilvēku saražotu mantu saiņus – lietas, kas tālāk tiks uzkrātas viņu mājās vai pārstrādātas atkritumos, ko pēc tam aizvāks citi cilvēki. Katrs cilvēks ir kā sīks punktiņš lielajā straumē, ko radījusi sistēma, kuru mainīt nav pa spēkam nevienam.

Skudru pasaules valdzinājums iedvesmojis neskaitāmus aizraujošus stāstus – no lappusēm, kas Homēra „Īliadā” veltītas mirmidoniem, līdz animācijas filmai „Skudra Z”; arvien biežāk savos zinātniskajos pētījumos tām pievēršas arī biologi. Grāmatās un filmās attēlotās skudras dzīvo kopienās, kuru hierarhija visnotaļ atgādina dažādas cilvēku sabiedrības, lai gan patiesībā īsta skudru kolonija darbojas bez jebkādas vadības vai pārvaldes. Jaunākie atklājumi ļauj saprast, kā skudrām izdodas tik daudz paveikt, nevienai neuzņemoties atbildību par citām. Izrādās, ka mēs no skudrām varam šo to mācīties par decentralizētiem tīkliem, kādi darbojas daudzās bioloģiskās sistēmās, kurās lielu procesu norisi nosaka lokāla mijiedarbība bez informācijas apkopošanas vai centralizētas varas iejaukšanās.

Daudzi mūsu stāsti no skudru dzīves ir par to, cik smagi tās strādā un kā tās samierinājušās ar anomiju, ko rada nepieciešamība funkcionēt kā sīkiem zobratiņiem vienotā lielā sistēmā. Reizēm mēs iztēlojamies, ka skudrām tas pat patīk. Vecās Derības „Zālamana pamācības” mudina sliņķi sekot skudru paraugam. Ēzopa fabulās skudras demonstrē neatlaidību un apdomību. Homēra „Īliada” apraksta mirmidonu rasi – skudras, ko Zevs pārvērtis par pašaizliedzīgiem kareivjiem. Britu rakstnieks T.H. Vaits Aukstā kara gados sarakstītajās lappusēs iesūta jauno karali Artūru skudru kolonijā –  īstā totalitārisma ellē, kur dārdoši skaļruņi izkliedz komandas.

Pēdējos gados tapušās filmas par skudrām ir Holivudas pasakas par korporatīvo dzīvi. „Skudra Z” (1998) sākas ar to, ka Z, neviena nesaprasta darba skudra (ierunājis Vudijs Allens), sūdzas savam psihoterapeitam, ka jūtoties nenovērtēta kā individualitāte. „Skudrā Z”, tāpat kā „Kukaiņu dzīvē” (A Bug’s Life,1998), skudras atrod piepildījumu savos personīgajos sasniegumos. „Skudru bubulis” (The Ant Bully, 2006) iet soli tālāk. Kauslīgs un egoistisks puišelis pārvēršas par iejūtīgu un draudzīgu zēnu, kad kļuvis par lojālu darbarūķi kādā skudru uzņēmumā, kur darbinieku komandas savā starpā sacenšas par to, kura sagādās kompānijai lielākos ieņēmumus.

Šajās filmās cilvēku sabiedrības portrets aizstāts ar sabiedrisku kukaiņu kopienas attēlojumu. Gan strādnieki, gan pārvaldes darbinieki, priekšstrādnieki un ģenerāļi – visi pieder pie vīriešu dzimuma. Par romantisko līniju gādā insektu princeses un karalienes; tās gan ne ar ko īpaši nenodarbojas, tomēr apveltītas ar zināmu mātišķu autoritāti. Turpretī īstā skudru kolonijā tēviņu dzīve ilgst tikai dažas dienas vai nedēļas – tikai tik, cik nepieciešams, lai apaugļotu mātītes; tad tie mirst. Visu darbu paveic skudru sievietes. Vēl būtiskāk, ka fiktīvajās kolonijās čum un mudž birokrāti, armijas virsnieki un karaliskās ģimenes locekļi. Īstās kolonijās vara nevienam nepieder. Citējot nezināmo „Zālamana pamācību” autoru, lai gan skudrām „nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr [..] iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā” (6:7, 8).

Skudru kolonijas dzīve ir organizēta pēc noslēpumainiem, tomēr acīmredzami efektīviem principiem, tāpēc nav grūti piedēvēt šiem insektiem visdažādākās īpašības. Vairumā šausmu filmu, kurās darbojas skudras, tās ne tikai uzdzen drebuļus, bet vienmēr nez kā izrādās krietni labāk organizētas nekā neprašas cilvēki. Filmā „Viņas!” (Them!,1954) kodolizmēģinājumu bāzes tuvumā Ņūmeksikā radiācijas ietekmē izveidojusies milzu skudru suga; insekti okupē visu Losandželosas kanalizācijas sistēmu. Skudras spēj sajust lietas, kas cilvēkiem paliek apslēptas, un to velnišķīgā karaliene dod savām padotajām pavēles, kas palīdz tām apvest ap stūri zinātnieku, nolaupīt viņa meitu (ar visu eleganto cepurīti) un gandrīz pārspēt stalto un izskatīgo policistu, kurš devies jauno dāmu glābt.

„Ceturtā fāze” (Phase IV, 1974) iet vēl tālāk savā bijībā pret skudru organizētību. Zinātnieki zem īpaši uzbūvēta kupola izveidojuši jaunu ekosistēmu. Tajā ielaužas skudras – gluži tāpat, kā tās pilnīgi reāli iekļuva mākslīgajā ekosistēmā Biosfēra 2, kas atrodas Arizonā. Filmā skudras sagrauž elektrības vadus – tieši tādā veidā patlaban tā sauktās „trakās skudras” (Paratrechina longicornis) demolē Teksasas elektrotīklu. Taču „Ceturtajā fāzē” skudras grauž vadus ar konkrētu nolūku – manipulēt ar ekosistēmas datoru. Tās sagrābj kontroli pār projektu, panākot, ka dators gūst virsroku pār zinātniekiem, kuri elektronikas jautājumus pārzina krietni vājāk. Tas šķiet gandrīz ticami. Ja milzīgs pulks sīku insektu var kopīgiem spēkiem būvēt gigantiskus pūžņus, nekļūdīgi atrast kaķa barības krājumus, lai cik viltīgi jūs pūlētos tos paslēpt, un vairoties tik veiksmīgi, ka trešā daļa pasaules tropu mežu biomasas sastāv no to sīkajiem ķermenīšiem, gribot negribot jāsāk domāt, ka tiem pa spēkam arī kontrolēt datoru.Zinātniekiem ir tendence iztēloties, ka skudru koloniju organizētība piešķir tām papildu spēku. Aplūkosim kaut vai populāro teoriju par invazīvo Argentīnas skudru „superkoloniju”. Atsevišķi šīs sugas eksemplāri sāka ierasties Eiropā 20. gadsimta sākumā, lielākoties – ar cukura kravām. Mūsdienās Argentīnas skudras izplatījušās (un izkonkurējušas vietējās sugas) visur, kur vien klimats atgādina to dabiskos dzīves apstākļus: Kalifornijas piekrastē, Vidusjūras krastos, dažos Dienvidāfrikas apvidos, Austrālijā, Havaju salās un citur. Grupa zinātnieku no Sandjego Kalifornijas universitātes 90. gadu sākumā nāca klajā ar pieņēmumu, ka Argentīnas skudras izveidojušas kaut ko līdzīgu superkolonijai – proti, milzīgu koloniju, kas izpletusies pa visu Kaliforniju. Šo ideju pārtvēra zinātnieki, kuri pētīja Argentīnas skudras Franču Rivjērā un Itālijas piekrastē; mediji uz to reaģēja ar sensacionāliem „zinātniskiem” paziņojumiem. „Skudru superkolonija valda pār Eiropu,” 2002. gadā vēstīja BBC ziņu dienests. 2009. gadā šī pati raidsabiedrība gāja vēl tālāk, pasludinot, ka „skudru megakolonija iekaro visu pasauli”.

Būtībā superkolonijas ideja sakņojās novērojumā, ka Argentīnas skudras no dažādiem pūžņiem ļoti reti cīnās savā starpā. Šīs supersistēmas piesaukšana uzbūra iztēlē biedējošu ainu: Kalifornijā ieplūst milzu pūļi sīku brūnu skudru no Latīņamerikas. Fakts, ka skudras savā starpā necīnās, uzvedināja uz domām, ka tās ir savā starpā kaut kā saistītas – un ka vienotā frontē tām izdosies pieveikt visas iedzimtās skudras, kas vien gadīsies ceļā.

Tomēr tas, ka Argentīnas skudras savā starpā necīnās, vēl nepierāda, ka tās vieno kāds kolektīvs mērķis. Tāpat kā jebkuras citas, arī Argentīnas skudras pasauli uztver lielākoties ar ožu un tausti; lielākajai daļai no 11 000 skudru sugu ir visai vāja redze. Skudra ir klāta ar taukainu aizsargkārtu (kutikulas ogļūdeņražiem), kas glabā katras kolonijas īpašo smaržu; dažu koloniju skudras agresīvi reaģē uz citas kolonijas smaržu. Argentīnas skudras, tāpat kā dažas citas skudru sugas, uz nelielām smaržas atšķirībām nereaģē īpaši jūtīgi. Tomēr nesen zinātnieki novērojuši, ka gadījumā, ja atšķirība ir pietiekami liela, tās tomēr iesaistās konfliktā. Laboratorijā, kas strādā pie jaunu pesticīdu izstrādāšanas, kāds laborants reiz izbarojis dažām Argentīnas skudrām prusaku. Rezultāts bija vienlīdz negaidīts un aizraujošs: skudras, kuras bija ēdušas prusaku, pārņēma tā smaržu, un tām uzbruka citas Argentīnas skudras, kuras prusaka ēšanā nebija piedalījušās. Argentīnas skudras slavenas ar savu spēju iekļūt ēkās un ar to, ka rīko mielastus zem klajas debess izvietotos atkritumu konteineros. Ja runa ir par savstarpējiem kariem Argentīnas skudru vidū, viss atkarīgs nevis no insektu ģenētiskās piederības, bet gan no tā, vai tās nesen kopīgi iestiprinājušās ar hamburgera paliekām.

Patiesībā nekāda funkcionējoša superkolonija Argentīnas skudrām nepastāv. Nav nekādas vienotas milzu kolonijas, kas būtu izpletusies milzīgā teritorijā, kur nu vēl pa visu pasauli. Argentīnas skudras dzīvo skaidri nošķirtās kolonijās, kuras vairojas neatkarīgi cita no citas un nedalās ar saviem resursiem. Tāpat kā daudzām citām skudru sugām, arī „argentīniešu” kolonijas veido daudzi atsevišķi pūžņi, ko savā starpā savieno skudru takas. Vairākums šo daudzpūžņu sugu ir samērā reti sastopamas un nebūt nav uzskatāmas par pasaules iekarotājām. Mēs ar kolēģiem esam secinājuši, ka pat divi Argentīnas skudru pūžņi, kurus šķir tikai 200 metri, ir ģenētiski atšķirīgi, un tas nozīmē, ka vienas kolonijas skudras nebrāļojas ar kaimiņu kolonijas iemītniecēm. Mēs konstatējām arī, ka divu koloniju skudras nedalās ar saviem pārtikas krājumiem. Superkolonijas metafora iemieso mūsu cilvēcisko atziņu, ka vienotība vairo varu. Taču Argentīnas skudru plašā izplatība un ekoloģiskā ietekme nav saistīta ar koloniju saliedētību; cik noprotams, šim fenomenam ir citi cēloņi, ieskaitot šo skudru spēju sacensties ar „iezemietēm” par iespēju izmantot augutu cukurainos izdalījumus (tie ir insekti, kas barojas, izsūcot augu sulu).

Ja vēlamies saprast, kā tad patiesībā funkcionē skudru kolonija, mums nāksies atmest skaidrojumus, kam pamatā ir centralizētas kontroles princips. Tā mēs nonākam sarežģītā un mazpazīstamā teritorijā. Mēs esam krampjaini pieķērušies domai, ka jebkādai mijiedarbībā esošu elementu sistēmai jābūt organizētai pēc hierarhijas principa. Metaforas, ar kurām mēs aprakstām šādu sistēmu uzvedību, caurauž mūsu priekšstati par rangu attiecībām. Piemēram, to, kā funkcionē mūsu organisms, mēs aprakstām, runājot par gēniem kā par ēkas projektu, negrozāmiem norādījumiem, ko celtnieks saņem no arhitekta. Taču mēs zinām, ka gēnos iekodētās instrukcijas pastāvīgi mainās, gēniem ieslēdzoties un izslēdzoties, kad tie reaģē uz šūnu vietējo mijiedarbību.

Skudru kolonijas, tāpat kā gēni, darbojas bez kādiem projektiem vai programmām. Neviena skudra nesaprot, kas būtu darāms vai ko tās rīcība dos kolonijas kopējai labklājībai. Skudru kolonijā nav darba skudru brigāžu, kuru uzdevums būtu karošana vai pārtikas krājumu vākšana. Lai gan vēl joprojām izplatīts uzskats, ka ikvienai skudrai ir savs, uz visu mūžu uzticēts pienākums, skudru pētnieki tagad saprot, ka skudras pārslēdzas no viena uzdevuma uz nākamo. Kā skudra izlemj, pie kā ķerties un kad to darīt? Visiem labi zināms – pietiek sarīkot maltīti brīvā dabā, lai tūlīt klāt būtu arī skudras. No kā tad atkarīgs, kuras skudras ieradīsies uz pikniku un cik to būs?

Koloniju dzīvi regulē mijiedarbības tīkli. Skudras reaģē tikai uz tiešo apkārtni un citām tuvumā esošajām skudrām. Būtisks ir šīs mijiedarbības ritms, nevis saturs. Skudras reaģē uz savstarpējo kontaktu sistemātiskumu un biežumu, kā arī uz smaržām, ko tās uztver apkārtējā pasaulē – teiksim, uz piknika sviestmaižu aromātu.

Pļāvējskudrām – tās ir skudru sugas, kuras es pazīstu vislabāk – pati svarīgākā mijiedarbība ar pūžņa biedrenēm ir acumirklīgi antenu kontakti. Skudra izlemj, kā rīkoties, atkarībā no tā, cik bieži tā satiek citas skudras. Ja esat šos insektus kādreiz uzmanīgi pavērojuši, tad būsiet redzējuši, kā tie saskaras ar antenām. Kad pļāvējskudra pārslēdzas no pienākumiem pūžņa iekšpusē uz darbiem ārpusē, mainās tās smarža, tātad skudras ogļūdeņraži identificē ne tikai piederību noteiktai kolonijai, bet arī tābrīža uzdevumu. Lai pārbaudītu, kā īsais antenu kontakts iespaido skudru izturēšanos, mēs ar kolēģi Maiklu Grīnu piedāvājām tām sīkas stikla pērlītes, aromatizētas ar kādu konkrētu uzdevumu pildošu skudru smaržu. Dažas no pērlītēm oda pēc izlūkiem – skudrām, kuras no rīta pirmās iznāk no pūžņa un apstaigā kolonijas barošanās teritoriju. Ja izlūki sveiki un veseli atgriežas pūznī, vidēji ar ātrumu desmit skudras sekundē, pirmie pārtikas vācēji to uztver kā pamudinājumu doties barības meklējumos. Kad pārtikas vācēji pareizajā intensitātē uzduras pērlītēm, kas klātas ar izlūkskudru ogļūdeņražiem, tie atstāj pūzni. Eksperiments demonstrē, kā skudru acumirklīgie antenu kontakti iespaido to, ar ko tās nodarbosies turpmāk.

Pilnīgi iespējams, ka skudras ne pie kāda darba neķersies. Pretēji tam, ko apgalvo vēl viens no mūsu mīļākajiem mītiem, vienalga, Ēzopa, Homēra vai Zālamana pamācību autora versijā, daudzas skudras nemaz tik cītīgi nestrādā. Lielā pļāvējskudru kolonijā jebkurā izvēlētā laika brīdī aptuveni trešdaļa skudru tāpat vien tekalē apkārt un ne ar ko īpašu nenodarbojas. Marks Tvens sacītu, ka šis atklājums „būs smaga vilšanās svētdienas skolām”. Tieši tāpēc, ka kolonijas dzīvi regulē vesels mijiedarbību tīkls, arī bezdarbībai ir sava jēga. Iespējams, ka dīkās skudras kalpo par sava veida buferi, atšķaidot mijiedarbības intensitāti, kad tā kļūst pārāk liela. Mēs ar kolēģiem esam secinājuši, ka skudras pārvietojas tā, lai regulētu savu kontaktu biežumu – tās īpaši uzmeklē cita citu, kad apkārtnē ir maz pūžņa biedreņu, un izvairās no sastapšanās, kad citu insektu tuvumā ir daudz. Reizēm mijiedarbība rada pozitīvu atgriezenisko saikni, piemēram, kad skudras dodas pārtikas meklējumos, atsaucoties uz kontaktiem ar vācējām, kuras atgriežas pūznī ar barības krājumiem. Taču ar laiku tas var novest pie tā, ka skudras dotos meklēt pārtiku, kaut arī tuvākajā apkārtnē nekā ēdama vairs nav. Iespējams, ka kolonijai nepieciešamas arī inertas skudras, kuras kontakti ar citām nekādā veidā nestimulētu; var pieņemt, ka tās pilda amortizatora funkcijas.Pretruna starp to, ko mēs patiešām zinām par skudrām (proti, to, ka neviena skudra tiešā veidā nenosaka citas skudras uzvedību), un plaši pazīstamajām sociālo struktūru metaforām attiecināma ne tikai uz mūsu stāstiem par skudrām, bet arī zinātniskiem pētījumiem par šo insektu dzīvi. Tā saskatāma arī biologa E. O. Vilsona romānā „Skudru pūznis” (2010), kurā stāstīts par ilgstošu karu trīs skudru koloniju starpā. Vilsons raksta par skudrām, kuras ļoti atšķiras no Ēzopa aprakstītajām, tomēr grāmatas morāle ir visai līdzīga. „Skudru pūznī” skudras ir alkatīgas; to tuvredzība un neapvaldītais patērnieciskums izsmeļ pūžņa resursus un noved pie bojāejas.

Skudru pūznis nojauc robežu starp zinātni un daiļliteratūru. Vilsona zinātniskais skudru kolonijas dzīves apraksts ātri vien nonāk pretrunās, kad viņš attēlo skudras vienlaikus kā pasīvus un neko nesaprotošus raustāmos ķiparus skudru mātes rokās, tomēr tajā pašā laikā arī spējīgas pieņemt lēmumus, kas balstīti uz gandrīz cilvēka līmeņa saprātu un sarežģītām zināšanām par kolonijas vēsturi un to, kā tā ietekmēs viņu nākotni. Skudras vairākkārt raksturotas kā ieprogrammēti radījumi, kuru galvenais dzinējspēks ir „instinktu motors”. Citviet sacīts, ka skudrām ir arī aktīva loma, tomēr tās jūtas spiestas upurēties savas mātes – kolonijas kodola – labā, un padevīgi dodas nāvē. Katru šo mazo robotu soli diktē vai nu kāda iekšēja programma, vai lojalitāte pret skudru māti, un tomēr tie pārsteidzošā kārtā ir arī pietiekami apķērīgi un mērķtiecīgi, lai plānotu savus pienākumus jau iepriekš un izstrādātu zināmu militāro stratēģiju.

Īsta skudru kolonija nesastāv no šādiem pašaizliedzīgiem aprēķinātājiem. Tā vairāk atgādina biroju, kura darbinieki sazinās ar bezsatura īsziņām, un katra indivīda šībrīža uzdevums atkarīgs no tā, cik šāda veida īsziņu tas saņēmis. Kolonijai nav vienota mērķa. Katra skudra reaģē tikai uz intensitāti, ar kādu atkārtojas tās īsie kontakti ar citām skudrām, un tai nav ne mazākā priekšstata par visas kolonijas vajadzībām vai mērķiem. Atšķirībā no „Skudru pūžņa” varonēm, īstai skudrai ne drusciņas nerūp, vai skudru māte paliks dzīva vai mirs.

Skudru kolonija nav vienīgā sarežģītā sistēma, kas funkcionē bez centralizētas vadības. Arī smadzenēs nav ne padoto, ne komandieru. To darbību nosaka neironu mijiedarbības tīkli. Visnotaļ zinātniskais jautājums, vai skudru koloniju un smadzenes vieno kaut kas vairāk par virspusēju līdzību, pagaidām paliek atklāts, un savā „Skudru pūznī” arī Vilsons atduras pret vairākiem jautājumiem, uz kuriem mēs vēl nevaram atbildēt. Viņš paskaidro, ka skudras ir augsti saprātīgas būtnes, jo tās var iemācīties atrast izeju no labirinta; viņaprāt, atsevišķo indivīdu saprāta summa veido kolonijas kolektīvo intelektu. Taču vēlāk mēs lasām, ka „kolonijas saprāts bija sadalīts tās locekļu starpā, tāpat kā cilvēka saprāts sadalīts starp smadzeņu krokām, daivām un kodoliem.” Nelaime tikai tāda, ka neviens īsti nezina, kā cilvēka saprāts sadalīts starp dažādām smadzeņu daļām, un smadzeņu krokas, daivas vai kodoli nespēj iemācīties atrast izeju no labirinta.

Tos pašus zinātniskos jautājumus, kas palikuši neatbildēti, runājot par skudrām vai cilvēka smadzenēm, var attiecināt uz daudzām citām bioloģiskām sistēmām, kas funkcionē bez iekšējas hierarhijas, piemēram, imūnsistēmu, mūsu organismos dzīvojošo baktēriju kopienām un tropu mežu bioloģiskās diversitātes sakarībām. Mēs vēl joprojām nesaprotam, kā atsevišķie šo sistēmu elementi sadarbojas, veidojot kopīgu dinamiku, vēsturi un attīstību.Vai noskaidrojot, kā iekārtota skudru kolonija, mums izdosies atklāt ko tādu, kas palīdzēs pilnveidot cilvēku sabiedrību?

Jāpiekrīt, ka cilvēki kļūst arvien atkarīgāki no saziņas veidiem, kas atgādina skudru mijiedarbības tīklus, piemēram, no mobilā telefona īsziņām un e-pasta, tāpēc zināmā mērā varētu sacīt, ka mēs savā uzvedībā sākam arvien vairāk līdzināties skudrām. Papētiet kaut vai sakarību tīklu, kas iezīmējas jūsu elektroniskajā sarakstē, uzskaitot visus cilvēkus, kuriem jūs esat rakstījuši pagājušās nedēļas laikā, un visus tos, kuriem savukārt rakstījuši jūsu vēstuļu adresāti, utt. Jūs ievērosiet zināmus atkārtotas mijiedarbības mezglus un dažas vienvirziena saites, kas vairs nekad nesavienos jūs ar šīs komunikācijas avotu. Šādi „skudru saziņas tīkli” tagad tiek izmantoti telekomunikācijās, robottehnikā un reklāmā. Piemēram, interneta veikals, kas jūs informē, ka pircēji, kuri iegādājušies x, izvēlējušies arī y, gluži vienkārši antenu kontakta vietā nolasījis datus mazliet citādi, izsekojot šo cilvēku iepriekšējiem pirkumiem.

Un tomēr – lai gan mēs, cilvēki, reizēm izturamies gandrīz kā skudras, šie insekti itin nemaz nav līdzīgi mums. Tikai literārs darbs var apveltīt skudru ar mums saprotamu cilvēcisku identitāti, jūtām un motivāciju. Skudrām svarīga tikai tīkla struktūra. Mums būtisks tā saturs. Mums ir svarīgi, kas rakstīts e-pasta vēstulē; skudrām interesē tikai tas, cik bieži tās pienāk. Savā ceļā cauri sistēmām, kas veido mūsu dzīvi, mēs nemitīgi strādājam pie naratīva par to, kas un kāpēc ar mums notiek. Mēs varam kļūdīties savos priekšstatos par to, kas notiek, taču mums ir būtiski domāt, ka mēs to zinām.

Mūsu stāsti par skudrām vienmēr māca, kā vajadzētu izturēties cilvēkiem: karavīriem jāatdod dzīvība par dzimto zemi, mums jātaupa resursi un jāplāno nākotne, apzinīgam fabrikas strādniekam savi pienākumi jāpilda ar prieku. Tāda ir šo literāro darbu morāle, taču paši stāsti nav patiesi.

Īstas skudras nemāca mums, kā pareizi dzīvot, toties tās ļauj gūt priekšstatu par sistēmu iekšējo dinamiku. Skudras mums var parādīt, kā lokālu mijiedarbību ritms veido sakarības lielu grupu uzvedībā un attīstībā. No skudru dzīves mēs neko nevaram mācīties, taču varam daudz uzzināt par to, kā darbojas sistēmas bez centralizētas vadības.

Boston Review, 2010, 9/10